Jo dārgāks auto, jo uzmanīgāks īpašnieks

Statistika liecina, ka dažādu negadījumu uz ceļiem ik gadu kļūst vairāk. Liela daļa saistīta ar satiksmes noteikumu neievērošanu, bet itin bieži problēmas izraisījis tehniski nedrošs un nepārbaudīts vai pat bojāts transportlīdzeklis, ar ko autovadītājs riskējis doties ceļā, apdraudot pārējos. Sarunā par situāciju mūspusē piedalās Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma automehāniķu skolotājs ANDRIS TAMBERGS un SIA IMA autoserviss izpilddirektors UĢIS RUKUTS.

ŠOREIZ TĒMĀ CILVĒKS UN DROŠĪBA – SARUNA PAR TO, KAS IR DROŠS AUTO.

Kādi ir jūsu novērojumi par braucēju attieksmi pret sava auto tehnisko stāvokli?

Andris Tambergs (A.T.):

– Daudz atkarīgs no godaprāta un attieksmes pret savu mašīnu. Valsts tehniskā apskate jāiziet reizi gadā, bet riepas jāmaina divreiz. Ir dzirdēts, ka uz pārbaudes brīdi uzliek tās labākās, pat aizņemas no drauga, bet pēc tam brauc ar vecajām. Ja visi būtu godprātīgi un regulāri vestu auto uz tehnisko apkopi, negadījumu noteikti nebūtu tik daudz. Tas nekas, ka mašīnai 14 gadu: nevis vecums ir noteicošais, bet gan uzturēšana kārtībā ik dienu. Diemžēl tas ir naudas jautājums. Daudzi nevar atļauties, citi vienkārši neapzinās, cik tas ir svarīgi, – viņus vairāk interesē izklaide vai citi pirkumi. Var salīdzināt ar bērēm un kāzām. Kuram gan patīk bēres? Taču visi regulāri neiet pie ārsta. Kāzas gan visiem patīk – tām var veltīt laiku un naudu. Manuprāt, ap 90% autoīpašnieku nevar vai nevēlas savā mašīnā ieguldīt tik, cik vajadzētu.

Uģis Rukuts (U.R.): – Tik traki es negribētu teikt, bet taisnība, ka izdevumus neviens nevēlas. Klientiem vienmēr atgādinu, ka ar to jārēķinās vēl pirms auto iegādes. Tas būs kā vēl viens hipotekārais kredīts: mašīnu esi nopircis, bet tas nenozīmē, ka izmaksu vairs nebūs. Ik mēnesi kāda summa jātērē. Tie nebūs nieka pieci eiro, bet varbūt pat simt, un pat jaunas mašīnas prasa regulāru apkopi. Jārēķina arī obligātie maksājumi: ceļa nodoklis, apskate, apdrošināšana.

A.T.: – Šodien mašīnas ir daudz pieejamākas nekā agrāk. Arī jaunieši var nopirkt diezgan labu un dārgu auto, sapelnot naudu ārzemēs vai paņemot kredītu. Bet pēc tam, lai nomainītu atbilstošas riepas, nevar atļauties tādas, kādas ražotājs noteicis. Mēģina ekonomēt, meklējot lietotas detaļas. Bet tām jau vairs nav garantijas. Ja parēķinātu iepriekš, varbūt nepirktu Premium klases auto.

Kādi ir elementārie tehniskā stāvokļa drošības nosacījumi?

U.R.: – Viens no svarīgākajiem ir pareizas gaismas – lukturiem jābūt tīriem un noregulētiem tā, lai ir laba redzamība, bet netiek apžilbināti pretimbraucēji. Ja neredzi bildi uz ceļa, tad apdraudi sevi un pārējos tāpat kā tad, kad iespīdini citiem acīs. Jau runājām: visi nenovērtē, ka jābūt sezonai atbilstošām riepām, pietiekamam protektora dziļumam ziemā. Regulāri tajās jāpārbauda spiediens.

Visi neaizdomājas par korozijas bīstamību. Sarūsējis auto ne tikai neizturēs pārbaudi, bet uz ceļa var arī apdraudēt gan braucēju pašu, gan pārējos.

A.T.: – Ir gadījies, ka automašīnai, kas pirms pusgada izgājusi apskati, uz ceļa pārlūzt rāmis. Arī apskatē viss netiek pamanīts, tāpēc vajadzīga regulāra apkope.

U.R.: – Eļļu kādreiz mainīja tikai pirms apskates, bet tagad gandrīz katrā automašīnā ir brīdinājuma sistēma un panelī iedegas lampiņa. Var jau ignorēt – no tā automašīna neapstāsies un citam virsū neskries. Tomēr liela daļa kļuvusi uzmanīgāka: tiklīdz kāda sarkanā lampiņa iedegas, tā zvana uz servisu un prasa, ko darīt. Cilvēki par mašīnu samaksājuši lielu naudu un baidās, ka sīkas nevērības dēļ var sabeigt motoru. Mēs servisā redzam, ka rūpes par auto kļuvušas lielākas. Neviens vairs nesaka, lai paliek tās plikās riepas. Mēs ar tādām nelaistu no servisa ārā.

A.T.: – Attieksme ir dažāda, savā ziņā tas atkarīgs arī no vecuma. Jaunieši drošībai tā nepievērš uzmanību – viņiem citas prioritātes.

U.R.: – Domāšana un atbildība mainās. Kamēr jaunietis dzīvo viens, rūpes ir mazākas. Tiklīdz apprecas un ģimenē piedzimst bērniņš, tā sāk skatīties, ka tās riepas drošāk nomainīt jau tagad, nevis novilkt līdz pēdējam. Man šķiet, ka vairs jau nebraukā ar tādām mašīnām, kam tehniskais stāvoklis ir nedrošs. Pārbaudēs prasības ir ļoti striktas, transportlīdzeklis tiek smalki testēts, un nav iespējams to iziet, ja deg kāda lampiņa. Tiek kontrolētas gan svarīgās lietas, gan tādas, kas šķiet sīkumi.

Jaunajās mašīnās ir tādas brīdinājumu un drošības sistēmas, kādu nav vecajās. Bet vidējais vieglā auto vecums Latvijā ir 14 gadu.

U.R.: – Autoražotāji un likumdevēji ļoti domā, lai braukt būtu arvien drošāk. ABS bremzes, gaisa spilveni, pretbuksēšanas, pretslīdēšanas sistēmas un vēl daudzas lietas ir jau sen. Likumos iekļautas arvien jaunas prasības. Precīzi neatceros, no kura gada, bet jaunajām mašīnām obligāts ir kondicionieris. Veselības organizācijas pierādījušas, ka pārkarsis cilvēks pie stūres ir tikpat bīstams kā iereibušais.

A.T.: – Paskatoties, ar kādām mašīnām braukā Latvijā, šķiet, ka vidējais vecums nav lielāks par desmit gadiem. Ārzemēs tādas tik daudz neredz. Statistika droši vien ir pareiza, jo tas ir vidējais skaitlis, bet situācija pilsētā un laukos ļoti atšķiras. Pagastā, kur tagad dzīvoju, tā ir bēdīga. Tiešām cilvēki brauc ar nodilušām riepām, dažs pat nav apskati izgājis. Noteicošais jau nav mašīnas izlaiduma gads. Ir bez apkopes līdz pēdējam nodzītas jaunas mašīnas, un ir gadus 20 vai vēl vecākas, kas izskatās daudz labāk. Arī kilometrāža nav būtiska. Galvenā ir attieksme: kā cilvēks izturas pret sevi, tā arī pret savu auto.

U.R.: – Automašīnai vairs nav tādas vērtības kā pirms 20 gadiem vai vēl senāk. Bērnībā pie mūsu piecstāvu daudzdzīvokļu mājas stāvēja trīs automašīnas, kuras visi apbrīnoja un to priekšā gandrīz klanījās. Tagad visi pagalmi un ielu malas pilnas. Līdz ar to attieksme mainījusies.

Pēc kādiem kritērijiem pircēji auto izvēlas tagad – cik svarīga ir tehniskā drošība?

A.T.: – Šķiet, lielai daļai svarīgi, lai tā būtu Premium klase ar tādu zīmolu kā BMW, Audi, Mercedes. Tas nekas, ka mašīna lietota un par tādu pašu summu varētu nopirkt jaunāku un ekonomisku, piemēram, itāļu mašīnīti. Varbūt vēl no padomju laikiem saglabājusies tāda kā sāncensība, ka vajag krutāku nekā kaimiņam. Protams, Premium klase ir ne tikai labāka pēc izskata, bet arī ilgāka ekspluatācijā. Tomēr tādām mašīnām vajadzīga regulāra apkope un uzturēšanas izmaksas ir krietni lielākas.

U.R.: – Daudzās jomās cilvēks vēlas to labāko, kaut vai lietotu. Pērkot jaunu, šodien vairs nav lielas nozīmes markai, krāsai, izvietojumam. Jāpērk tā, kura patīk. No drošības aspekta mūsdienās automašīnas vairāk vai mazāk ir līdzīgas. Pirms daudziem gadiem tika ražotas tā, lai nobrauktu miljonu kilometru. Tad to samazināja uz pusi – līdz 500 tūksto-

šiem. Mūsdienās 200 tūkstošu jau ir diezgan daudz – var teikt, ka mašīna nokalpojusi. Dzīvojam patērētāju laikmetā, kad nepārtraukti gribas kaut ko mainīt. Pabraucam ar vienu modeli, pamēģinām citu un tā tālāk. Ražotājiem vairs nav izdevīgi taisīt mašīnas cilvēkiem uz mūžu. Būvējot automobili, tiek noteikts tā dzīves ilgums un dota garantija, ka varēs nobraukt tik un tik kilometru. Un mašīnas mūžs arvien samazinās.

Statistika liecina, ka avārijas uz ceļiem pieaug un ap 10% izraisa tehniskais stāvoklis.

U.R.: – Braukšanas kultūra Latvijā nav augsta – tās dēļ notiek par daudz negadījumu. Taču var ievērot visus noteikumus un braukt ļoti pareizi, bet tas no nelaimes neglābs, ja noskrūvēsies ritenis. Sekas var būt visādas. Policija kontrolē satiksmes noteikumu ievērošanu, ar radariem fiksē ātruma pārsniegšanu, var pārbaudīt, vai izpildītas tādas likuma prasības kā tehniskā apskate un obligātā civiltiesiskā transportlīdzekļa apdrošināšana. Ziemā tiek rīkotas kampaņas, lai pārbaudītu riepu protektora dziļumu, kādreiz mēra arī atgāzes. Bet citi defekti ir autovadītāja ziņā.

Un arī tā autoservisa ziņā, kam apkope uzticēta. Vai profesionālu automehāniķu pietiek?

U.R.: – Sen aizmirstībā tie laiki, kad tās trīs mašīnas pie piestāvu nama ik dienu tika pulētas un īpašnieks arī pats pārbaudīja, vai viss kārtībā, šo to pielaboja. Tagad reti kurš savu mašīnu remontē. Katram jādara savs darbs. Mūsu servisā ir labi automehāniķi, bet darbaspēka trūkums ir daudzās nozarēs. Mašīnas ir un būs arvien vairāk, bet cilvēku mazāk.

A.T.: – Automehāniķu apmācībā tiek ieguldīts daudz. Gan tehnikumā, gan servisos, kur bieži vien aiziet strādāt cilvēki arī bez zināšanām. Kad trīs četros gados cilvēks ir labi apmācīts speciālists, viņš paziņo, ka ar tādu algu šeit nepietiek, jo ārzemēs var nopelnīt trīsreiz vairāk. Automehāniķa profesija nav viegla, manuprāt, ir viena no sarežģītākajām. Viņš atbild par citu drošību – nedrīkst ritenim pavirši pievilkt skrūvi, jo ceļā tas var nokrist un notikt liela nelaime. Ne katrs arī spēj visas zināšanas un prasmes apgūt. Automehāniķu programmā piesakās daudzi, daļa arī pabeidz, bet strādāt aiziet tikai daži. Tehnikumā pirmajā kursā visi ir cerīgi – tikuši no mājām prom, profesija šķiet interesanta un daudzsološa, bet vēlāk izrādās, ka tik viegli jau nav.

__________________________

VIEDOKĻI

Retāka apskate situāciju neuzlabos

● Mārtiņš Mālmeisters, Ceļu satiksmes drošības direkcijas komunikācijas departamenta vadītājas vietnieks:

– Direkcijā netiek detalizēti pētīts transportlīdzekļu statuss atsevišķos novados, taču situācija visā Latvijā ir aptuveni vienāda. Kuldīgas novadā reģistrēti 15 653 transportlīdzekļi, tai skaitā vieglie, autobusi, kravas auto, motocikli, mopēdi, bezceļu kvadricikli, kvadricikli un tricikli. Tehniskā kārtībā nav 1626, kuriem tehniskā apskate vajadzīga atkārtoti vai nav piešķirta. Vieglo automobiļu vidējais vecums ir 14,6 gadi. Ik pēc gada vajadzīga tehniskā apskate, lai iegūtu uzlīmi, kas apliecina, ka var droši braukt un auto neapdraud ne pasažierus, ne citus satiksmes dalībniekus.

Daļa transportlīdzekļu, kuri nav kārtībā, apskatei pat netiek uzrādīti, jo satiksmē vairs nav izmantojami, ir veci un kā lūžņi mētājas sētmalēs, bet vēl nav noņemti no uzskaites. Bez derīgas valsts tehniskās apskates uz ceļa nedrīkst izbraukt. Ja trīs gadus apskate netiek veikta, transportlīdzeklis no reģistra automātiski tiek dzēsts. Lielākā daļa apskati tomēr nav izgājusi tehnisku bojājumu dēļ, un tas jādara atkārtoti. Ir jau arī tādi, kuri zina, ka mašīna nav droša, tomēr brauc, kaut par to ir diezgan liels naudas sods. Policija ik dienu kādu pieķer.

Ar 2025. gadu likumā būs spēkā izmaiņas, kas pārbaudes biežumu samazinās. Jaunam automobilim pirmā apskate būs vajadzīga divus gadus pēc reģistrācijas, līdz septiņiem gadiem arī atkārtotā būs ik pa diviem gadiem, bet pēc tam reizi gadā. Autoparks Latvijā diezgan nodilis – pirmajā reizē ap 40% apskati neiziet. Tas liecina, ka attieksme pret auto drošību nav rūpīga. Maz ticams, ka, apskates biežumu samazinot, situācija uz ceļiem uzlabosies. Bieži konstatēta bojāta bremžu sistēma. Ja kaut kas notiek uz ceļa, sekas var būt bēdīgas. Secinājumus varēsim izdarīt pēc jauno noteikumu ieviešanas.

Jaunie ir visneapdomīgākie

● Jānis Abāšins, Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja valdes priekšsēdis:

– Statistika par satiksmes negadījumiem pagājušajā gadā rāda, ka, izmantojot auto bez obligātās civiltiesiskās transportlīdzekļu apdrošināšanas (OCTA), visbiežāk negadījumus izraisa 18–29 gadus veci autovadītāji (gandrīz 30%), bet vismazāk 50–59 gadu vecumā (nepilni 10%). Jāpiebilst, ka 2,3% gadījumu izraisījuši tādi, kuri vēl nav sasnieguši pilngadību.

Salīdzinot pērnā un iepriekšējo gadu datus, to negadījumu īpatsvars, ko izraisījuši jauni autovadītāji ar neapdrošinātu auto, joprojām ir augsts. Tāpat neiepriecina fakts, ka trīs gados biežāk pie neapdrošināta transportlīdzekļa stūres sēdušies un avārijas izraisījuši pusaudži, kuri jaunāki par 18 gadiem. Neatkarīgi no vadītāja vai īpašnieka vecuma jāatceras: ja negadījums izraisīts ar neapdrošinātu transportlīdzekli, zaudējumi cietušajiem var būt mērāmi pat desmitos tūkstošu eiro, un tos regresa kārtībā nāksies segt no savas kabatas. Ja avārija izraisīta ar neapdrošinātu spēkratu, cietušajiem zaudējumi tiks segti no Garantijas fonda, taču vēlāk regresa kārtībā summa tiks piedzīta no vainīgā – neapdrošinātā auto īpašnieka vai vadītāja. Šīgada sešos mēnešos apdrošināšanas sabiedrības un mūsu birojs pieņēmis lēmumus par OCTA atlīdzību izmaksu par 33,92 miljoniem eiro, un tas ir gandrīz par 12% vairāk nekā periodā pērn.

Jau desmit gadus turpina pieaugt arī vidējā OCTA atlīdzība. Pirmajā pusgadā tā sasniegusi 1388 eiro un faktiski dubultojusies. Šis kāpums galvenokārt saistīts ar inflāciju, autoremonta, medicīnas un rehabilitācijas pakalpojumu cenu kāpumu. Negadījumu skaita pieaugums jāsaista gan ar augošo transportlīdzekļu skaitu, gan braukšanas kultūru, kas joprojām sagādā galvassāpes ne vien apdrošinātājiem un policijai, bet arī lielākajai daļai satiksmes dalībnieku.

__________________________

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Pēc kādiem kritērijiem izvēlaties sev automašīnu? Cik svarīga ir drošība?

Sandis, strādā Rīgā:

– Braucu ar BMW E46, jo šis modelis un marka man patīk. Ir sportisks un izskatīgs. Tas gan ir pasens – 2002. gada izlaidums. Pirku Latvijā no pazīstama cilvēka. Sludinājumos feisbukā vai Ss.com neskatos, jo šis auto mani pilnībā apmierina, ar to noteikti braukšu vēl pāris gadu. Iepriekš braucu ar BMW E36.

Agris Baldiņš, Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma audzēknis:

– Man pašam automašīnas vēl nav, bet gribētu Audi vai Lexus. Ņemtu mazāku un ekonomiskāku, tāpēc ka lielākai mašīnai jāmaksā lielāks nodoklis. Skatītos, cik daudz degvielas tā patērē. Meklētu kādu līdz desmit gadu vecu modeli un arī skatītos, cik tas būtu ērts, cik dārgas ir rezerves daļas. Dažiem modeļiem tās ir diezgan dārgas, tāpēc šis aspekts noteikti tiktu izvērtēts. Dzīvojot laukos, balta un melna krāsa nebūtu laba izvēle. Vislabākā droši vien būtu pelēcīga. Mašīnu meklētu SIA Luks Talsi autoplacī vai kādā placī Rīgā. Ja auto meklē Kurzemes pusē, noteikti jābrauc uz Talsiem – tur plači ir veseli trīs, izvēle liela, un cena arī nav tik liela kā citur.

Jakovs Sluckers, jurists no Rīgas:

– Izvēlējāmies Škodu. Patika dizains, un tas arī bija pats svarīgākais kritērijs. Krāsa ir zilgani pelēcīga – arī tai bija nozīme. Noteikti neizvēlētos vairākās krāsās. Par drošību varu nesatraukties, jo automašīnas vienmēr pērku jaunas no salona. Šī pirkta Rīgā.

Andis Nierliņš, datortīklu administrators no Talsiem:

– Pašlaik ir Volvo. Pirku autoplacī Talsos. Galvenie kritēriji: lai būtu ērts un drošs. Izvēlējāmies tumšu un praktisku, un šim auto bija drošības garantija. Grūti teikt, cik dārgas ir rezerves daļas, jo labot vēl nav gadījies.

Liene Zēniņa, ventspilniece, studē Kuldīgā:

– Man ir ģimenes auto Ford Galaxy, ļoti ietilpīgs. Izlaiduma gads ir 2007. Tas bija galvenais kritērijs – lai visiem būtu vieta un būtu ērti. Pirku Jelgavā no privātpersonas. Sludinājumu atradām Facebook tirgus placī Pirkt, pārdot. Citu noskatītu variantu nebija – kā ieraudzījām šo, sazinājāmies ar pārdevēju. Fords man ļoti patīk – tas ir ekonomisks un drošs. Krāsa nebija tik svarīga, galvenais, lai ir tehniski labā stāvoklī, svarīgi, cik daudz saimnieku bijuši un kā izieta tehniskā apskate. Nu jau septiņus gadus braucam, un nekādas problēmas nav bijušas – apskati vienmēr esam izgājuši ar pirmo reizi.

Daniels Manfelds, dzīvo Lielbritānijā:

– Pašlaik tieši meklēju automašīnu Lielbritānijas Facebook tirgus placī. Svarīgs ir modelis un tas, cik kilometru nobraukts, kādā tehniskā stāvoklī tā ir. Franču mašīnas man nepatīk – gribētu vācu auto. Draugs bija nopircis jaunāka modeļa Volkswagen Golf, kas kalpoja labi. Arī Ford šķiet labs un izturīgs. Gribētu kādu jaunāku, un svarīgi arī tas, lai rezerves detaļas varētu atrast un nebūtu pārāk dārgas. Tā gan vācu automašīnām ir problēma, jo detaļas nav lētas, taču, ja zina, kur skatīties, kaut ko lētāku atrast var. Pirmajam auto man drošība un ērtība nav tik svarīga kā izskats un nobraukums. Par krāsu ir vienalga – ka tikai nebūtu brūna!

#SIF_MAF2023