Viens pārdrošs smagā auto apdzīšanas manevrs uz Ventspils šosejas slidenā laikā, un dzīvību zaudēja divi cilvēki. Janvārī valstī plaši izskanēja traģēdija – avārijā bojā gāja kordiriģente Anitra Niedre un vēlāk slimnīcā mira arī jaunā dziedātāja Ketrina Raena Kušnere. Drīz pēc tam citā avārijā cieta skolēnu autobusa pasažieri Olainē. Kāpēc tādi negadījumi notiek?

Šoreiz rakstu sērijā Cilvēks un drošība – problēmas ceļu satiksmē, mūsu braukšanas kultūra un tās sekas, autovadītāju psiholoģiskais portrets.

Kāpēc autovadītāji uzņemas tik riskantus manevrus?

Visatļautība, un maz mācīts

Kuldīdznieks Igors Junga, tālbraucējs šoferis ar 40 gadu pieredzi, stāsta par saviem novērojumiem, vadot gan vieglo, gan smago automašīnu.

„Ar smago auto braucu kopš 1985. gada. Pašlaik pārvadāju kravas Eiropā, vairāk Skandināvijā, arī Latvijā. Domāju – ātruma pārsniegšana notiek tāpēc, ka mums vienu brīdi te bija visatļautība: visi darīja, ko gribēja. Autoskolās īsti nemāca ar automašīnu braukt pareizi un piedalīties satiksmē.

Ir tādi, kas brauc prātīgi, ir tādi, kas nerēķinās ne ar ko un brauc pārgalvīgi, vai viņi ir pie autobusa vai vieglās mašīnas stūres. Cilvēki ir dažādi. Citam liekas, ka tā nevajag, citam vienalga: spiež tik gāzi un jūtas liels un varens.

Kurš no autoskolas uz lielas autostrādes ir braucis kādas divas stundas no vietas, kad instruktors stāsta, kā apdzīt pareizi, kā nedrīkst, kā ievērot intervālu un distanci? Parasti tikai izbrauc maršrutu pa pilsētu, un viss. Eksāmenā tas pats: ja izbrauc sev zināmo maršrutu un nevienu kļūdu neatrod, tad esi šoferis un vari braukt.”

JĀMĀCĀS NO ĀRZEMĒM

„Ārzemēs ir tā: bijušajās sociālisma valstīs – visur tur, kur cēla komunismu, – stāvoklis ir bēdīgāks. Tajās valstīs, kurās nebija kolhozu, pionieru un komjauniešu, dzīve rit citādi. Vācijā ir autobāņi, kuros pa malējo joslu, ja nav aizliedzošas zīmes, var braukt tik ātri, cik mašīna iet. Uz mazākiem ceļiem, ja zīme ir 70, visi tā arī brauks. Ja Zviedrijā un Norvēģijā smagais auto vieglajam signalizē, ka to var droši apdzīt, cilvēki vienalga garām nebrauks, lai tiek ievērots atļautais ātrums. Ja vietā, kur drīkst braukt uz 90, pa priekšu vecs cilvēks brauks ar 40, neviens no biksēm ārā nelēks un necentīsies viņu nepārredzamā vietā apdzīt, uzpīpināt vai nolamāt.

Pie mums pēdējos gados cilvēki ir nedaudz iemācījušies, piemēram, no ieskrējiena joslas mūs gandrīz vienmēr uz lielā ceļa palaiž. Kādreiz varēja stāvēt tik ilgi, kamēr vieta uz ceļa atbrīvojas. Laikam cilvēki vairāk braukā pa ārzemēm, tāpēc lēnā garā braukšanas kultūra uzlabojas. Bet vienalga līdz citām valstīm mums vēl tālu.”

JAUNIE KRAVAS AUTO LABI APGĀDĀTI

„Jārēķinās ar to, cik liels ir smagais auto, cik jaudīgs dzinējs un cik sver krava. Smagā mašīna ar tukšu piekabi krustojumā daudz neatšķirsies no vieglās: ja šoferis grib, var pedāli iespiest un aizbraukt diezgan strauji. No 2016. gada jaunā tipa kravas automašīnām ir distances mērītāji un adaptīva kruīza kontrole: ja šoferis māk pareizi rīkoties, nemaz nav jāpiepūlas – mašīna pati iet plūsmā aiz priekšā braucošās, ievērojot distanci un spoguļos parādot signālus, kad var un kad nevar griezties pa labi vai pa kreisi. Autobusu un smago auto šoferi ir pieredzējuši – avārijas notiek nevis tāpēc, ka kāds nebūtu pieredzējis, bet tāpēc, ka kāds viņu avārijas apstākļos iedzen. Mums arī jāievēro darba grafiks – ja ne, var sodīt vai atņemt prēmiju.”

ŠOFERI PĀRSVARĀ IR GADOS

„No vieglā auto vadītāja perspektīvas skatoties, smago auto un autobusu vadītāji Latvijā brauc pieņemami. Atsevišķi indivīdi lieki cenšas apdzīt. Tie pārsvarā brauc Latvijai cauri tranzītā, piemēram, ja šoferis nobraucis no prāmja Ventspilī un jāpaspēj uz mājām Polijā vai Lietuvā. Tagad ar smago mašīnu ir atļauts braukt ar 90 km/h. Gandrīz visi vidēji ar 85 arī brauc. Ar tiem, kas ar smago auto braukuši vismaz piecus gadus, viss ir mierīgi. Pie mums profesionālajiem šoferiem vidējais vecums ir lielāks. Kad uz prāmja aizeju uz ēdnīcu, jūtos kā veco ļaužu pansionāta filiālē. Liekas, ka Latvijā vidējais tālbraucēju vecums ir kādi 58 gadi. Jaunie nebrauc, bet vecie brauc ļoti ilgi, jo ar pensiju vien nevar iztikt.”

NEAPJĒDZ SAVAS SPĒJAS

„Lai cik tas smieklīgi neizklausītos, smagos auto parasti agresīvi apdzen jauni BMW īpašnieki, kuri vēl neapjēdz, ko var izdarīt, ja kļūdīsies. Vecāki BMW vadītāji brauc prātīgāk. Tā pie mums iegājies. Ir jau arī tādi, kas ar vecu folksvāgenu drebina garām: liekas, ka mašīna tūlīt izjuks, bet viņam, redz, vienalga.

Ja redzu, ka tas, kurš mani apdzen, to nepaspēs, jau laikus parādu kreiso pagriezienu, ka garām braukt nevajag, jo kāds nāk pretī. Gandrīz visi šoferi tā dara. Ja tāpat lien garām, vienmēr piebremzēju. Ir bijuši gadījumi, kad naktī braucu augšā pa kalnu un neredzu, kas nāk pretī, bet mani kāds sāk apdzīt. Ja smagā auto šoferis ļauj sevi apdzīt, viņš ieslēdz labo pagrieziena rādītāju, jo ceļš priekšā brīvs.”

PĒC ZIEMEĻNIEKU PIEMĒRA

„Latvijā tik daudz avāriju notiek tāpēc, ka cilvēki nemāk braukt. Kad iekāpj diezgan svaigā vieglā auto, domā, ka tā ir kā lidmašīna. Nemāk manevrus, jo nav tiem mācīti. Lai gan ceļi ir atjaunoti gandrīz visā Latvijā, tie ir ļoti šauri. Līkumi krūmiem aizauguši, nepārredzami. Tagad daudz kur uzlikti vidējā ātruma radari. Cilvēki saprot, ka par ātruma pārsniegšanu viņus sodīs, un visu posmu velkas smagajam aiz muguras, bet, kad ātruma mērīšanas posms beidzas, atkal uzreiz lido līdz nākamajam radaram. Diemžēl visi kā rallija braucēji sāk viens otram dzīt garām.

Es uzskatu, ka Latvijā jābūvē ceļi vismaz ar trim joslām. Skandināvijā visur sataisīti tādi sadalīti: vienā pusē vienu brīdi iet viena josla, otrā pusē divas. Kad tiek līdz vietai, kur vienā virzienā ir divas, vieglie auto apdzen smagos, arī smagais var apdzīt, piemēram, traktoru. Avārijas tur ir nesalīdzināmi mazāk. Ceļmalās arī jābūvē stāvvietas, kur gan vieglo, gan smago auto vadītāji var no braukšanas atpūsties. Skandināvijā tiešām jūtos drošāk nekā Latvijā.”

Igora Jungas arhīva foto

___________________________________

VIEDOKĻI

Kas ir autovadītāju riska iemesls?

Ir tendence ātrumu pārsniegt

Gints Ešenvalds, Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes kārtības policijas biroja priekšnieks:

– Autovadītāju riska pamatā ir vairāki faktori: pārgalvība, vieglprātīga attieksme pret satiksmes drošību, izdarot bīstamus manevrus: apdzīšanu, kreiso pagriezienu, tumsā samainīšanos ar pretim braucošo un tamlīdzīgi. Vadītāji nereti par drošību nepārliecinās, satiksmes noteikumus neņem vērā un paļaujas, iespējams, uz veiksmi: „Ar mani jau nekas nenotiks. Pretim neviens nebrauks, apdzīt paspēšu, neapgaismotās vietās neredzamu gājēju, velosipēdistu un dzīvnieku nebūs.” Uz ceļa tas nav pieļaujams, tāpēc kļūdas maksā dārgi, pat satiksmes dalībnieku dzīvību.

Vai zināt, kāds autovadītājiem ir pirmais jautājums par posmiem, kuros ierīkoti fotoradari? „No cik tas fiksē ātrumu? Ar kādu ātrumu var braukt, lai radars nefiksētu?” Šie jautājumi spilgti parāda, ka vadītājiem ir tendence braukt ātrāk par atļauto. No vienas puses, tas ir saprotami, jo ātruma ierobežojumi nav mainīti kopš padomju laikiem. Vienīgās izmaiņas ir samazināts ātrums apdzīvotās vietās – no 60 uz 50 km/h, savukārt autoindustrija attīstījusies ir ļoti strauji. Automašīnas kļuvušas modernākas, daudz jaudīgākas un ātrākas.

70–80% ceļu satiksmes negadījumu notiek tieši cilvēku kļūdu dēļ. Pārsniegts ātrums, alkohols, narkotikas un citas apreibinošas vielas, nepareizs lēmums, piemēram, nepārliecināšanās par drošību apdzīšanā un pagriezienos, ir galvenie faktori. Cilvēki bieži neņem vērā apstākļus, kādos brauc, piemēram, ir slapjš, apledojis ceļš, tumsa, nogurums un citi.

Steiga un nepacietība

Modris Vite, Modra autoskolas valdes priekšsēdis, instruktors:

– Cilvēki savas un auto spējas neaprēķina. Ir arī nevajadzīga steiga un nepacietība. Laikam domā, ka pāris sekundes uz priekšu tiks ātrāk un kaut ko iegūs, bet tā jau nav. Ja priekšā kāds brauc lēnāk, tad par katru cenu jāapdzen, jo jāsteidzas vai nepatīk, ka priekšā brauc lēni. Tāda rīcība ir neapdomīga. Nav jau tā, ka cilvēks nesaprot, ko drīkst vai nedrīkst, bet tajā brīdī domā, ka manevru izdarīt paspēs. Neņem vērā ceļa apzīmējumus, ka apdzīt drīkst tikai tur, kur nav bīstami. Autoskolā mācām: apdzīt drīkst tikai tad, kad vadītājs kārtīgi pārliecinās, ka tas ir droši, kad ceļš ir pārredzams, pretī neviens nebrauc un nav slideni. Nesen braucu uz Rīgu un atpakaļ: cilvēki apdzen tā, ka pretējiem jābrauc no ceļa nost, lai otrs paspētu smago mašīnu apdzīt. Tādas domāšanas jēgu nesaprotu.

Tuvojas 20 gadu, kopš esmu autovadīšanas instruktors. Domāšana drusciņ ir mainījusies – es neteiktu, ka uz sliktāko pusi, bet, lai problēmu izskaustu, nezinu, cik ilgam laikam jāpaiet. Jau no bērnības jāmāca, ka ir jāpiesprādzējas, jāizbrauc laikus, jābrauc bez steigas un uzmanīgi. Vecākiem jārāda bērniem priekšzīme, ka nevajadzīga steiga ir bīstama. Esmu pamanījis, ka gadu gaitā satiksmē cieņa vienam pret otru kļuvusi lielāka. Piemēram, ja man ir priekšroka, bet kāds grib tikt uz ceļa, es to palaižu. Ir arī cieņa pret kravas auto šoferiem, jo viņiem braukt grūtāk. Autoskolā mācām, ka citu satiksmes dalībnieku intereses jāņem vērā.

Es neteiktu, ka konkrētu auto marku īpašnieki ir pārgalvīgāki. Tāds ir priekšstats par BMW vadītājiem, bet visi nav pārgalvīgi. Tiesa, pārgalvīgāk brauc jaunieši, lai gan tādi braucēji ir jebkurā vecumā. Tas atkarīgs no domāšanas.

Soda palielināšana diez vai līdzētu. Redzam, ka tas jau tiek palielināts, tai skaitā par ātruma pārsniegšanu un braukšanu dzērumā. Vai kaut kas diži mainās? Nē. Kad vakarā skatos raidījumu Degpunktā, katru reizi kāds pie stūres noķerts dzērumā, un visvairāk soda par ātruma pārsniegšanu.

Apdzīšanu autoskolā mazāk apgūst tie, kuri dzīvo tajā pilsētā, kurā notiek eksāmens. Kuldīdzniekiem jābrauc uz Talsiem vai Ventspili – kad braucam no Kuldīgas, skolēni pie stūres brauc paši. Viņiem braukt ārpus pilsētas un apdzīt iznāk regulāri, un viņi dabū to pamēģināt. Tiem, kas turpat dzīvo, nav tik daudz jābrauc ārpus apdzīvotas vietas – jānobrauc konkrēts posms un jāgriežas riņķī.

Bara instinkts

Ivars Austers, Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā:

– Tas ir grāmatas mēroga jautājums. Neviens nešaubās, ka virs 90 procentiem gadījumu tā ir būtiska autovadītāja atbildība par to, kādi lēmumi pieņemti, kā viņš rīkojas, kādi kognitīvie (prāta) procesi un emocijas iesaistītas. Viens no svarīgākajiem ir tas, ka mums ir duālas domāšanas modelis: daļēji domājam pusautomātiski un intuitīvi, daļēji – padziļināti, sistemātiski un lēni, domājam, ko domājam, jeb mēģinām būt racionāli. Autovadīšanas pamatā ir pirmais variants – tikai kritiskos brīžos pieslēdzam grūtāko, sarežģītāko domāšanas modeli. Problēmas bieži rodas tāpēc, ka automātiskais modelis ļoti labi strādā tad, ja situācija nav kritiska – vienkārši braucam. Ceļa apstākļiem visās nozīmēs strauji mainoties, nevaram pielāgoties tik ātri, kā vajadzētu. Fizikālā pasaule mainās straujāk nekā mūsu viedoklis par to. Ja situācija ir kritiska, tā var beigties ar smagāku vai vieglāku satiksmes negadījumu.

Pirms dažiem gadiem sadarbībā ar Latvijas Valsts ceļiem pētījumā pie gājēju pārejām sazīmējām tādas pseidotrīsdimensiju figūras, lai cilvēku izsistu no automātiskā spriešanas modeļa un viņš domātu, kas jādara. Rezultāti rādīja, ka tas strādā. Bet, ja tos saliks visās malās, cilvēki pieradīs un tas vairs nebūs efektīvi.

Sociālajam aspektam ir liela nozīme. Pirms vairākiem gadiem ar kolēģi Inesi Muzikanti analizējām lielus Latvijas Valsts ceļu datus. Parādījās tāds fakts: cilvēki acīmredzami citu uzvedību ņem par kritēriju, kā rīkoties pašiem. Kad satiksme nav intensīva, braucēji tik ļoti ātrumu nepārsniedz. Līdzko mašīnu kļūst vairāk un uzrodas daži, kuri brauc būtiski ātrāk, citi viņiem līdzinās.

Man patīk analoģija: cilvēks veikalā nezog, jo ir bailes tikt notvertam, sodītam no varas pozīcijām, bet viņš baidās arī no citu viedokļa. Plašākā nozīmē tas ir stāsts par normām, vērtībām un priekšstatu kopumu. Ir ironiski, ka autovadīšana kļūst par tādu zonu, kurā var atļauties vairāk nekā līdzīgos kontekstos. Pagājušajā pavasarī ar pētījumu centru SKDS uzdevām jautājumu: „Ja steidzamies, vai ir pieļaujami ātrumu mazliet pārkāpt?” Vairums teica, ka tas ir normāli. Nākamais jautājums: „Ja esi izsalcis, vai ir normāli veikalā kaut ko mazliet nozagt?” Tur reti kurš piekrita, lai gan situācijas diezgan līdzīgas.

Arī emocijām ir milzīga nozīme. Ir tāda lieta, ko angliski sauc road rage, – ārkārtīgs dusmu un naida kokteilis uz ceļa. Brīdī, kad kāds nesaprātīgi apdzen, viņš situāciju uztver kā ierobežojošu: viņam kāds atņem laiku, kaut vai tās ir divas minūtes, un atņem iespēju izvēlēties, cik ātri braukt.

___________________________________

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Kāda ir jūsu pieredze ar agresīviem braucējiem? Vai ir gadījies, ka automašīna apdzen bīstami? Kāda Latvijā ir braukšanas kultūra? Kā to uzlabot?

Skaidrīte Kiršteine, kuldīdzniece:

– Kad braucu pati, kādu apdzenu ļoti reti. Labāk aiz kāda pabraucu lēnāk nekā mēģinu apdzīt. Vīrs arī brauc prātīgi, un nekad neesmu bijusi transporta līdzeklī, kam pie stūres ir agresīvs šoferis. Bet vispār Latvijā cilvēki brauc pārgalvīgi. Agrāk ceļā uz Rīgu ir bijuši gadījumi, kad knapi paspējam nobremzēt, kad kāds apdzen mūs un pretī strauji tuvojas cits auto. Tepat Kuldīgā pie Rimi apļa ir bīstami – tas nešķiet visai pārredzams. Varbūt agresīviem braucējiem nedot tiesības. Varbūt dzīvojam tādā laikmetā, kad braucēji par drošību nedomā. Sodi, domāju, nelīdzētu. Pašiem jābūt apzinīgiem.

Dzintars Duburs, kuldīdznieks:

– Pie stūres esmu bijis 55 gadus, un ir gadījies visādi. Baltkrievijā pirms Minskas, kur ir četru joslu šoseja, braucu mājās, un viens no pretējās joslas brauca pretī. Es labajā pusē apdzinu kravinieku, uzspiedu vairāk gāzes un paspēju aizbraukt garām, bet šis trāpīja kraviniekam aizmugurē, un mašīna lupatās. Beigās izrādījās, ka tam pie stūres palicis slikti. Tepat Kuldīgā bija gadījums, kad sieviete no Saldus puses iebrauca ceļmalas barjerā, – labi, ka palika dzīva. Arī viņai bija palicis slikti. Bet agresīvi brauc daudzi, un šī kultūra mums diezgan zema. Esmu bijis Norvēģijā – tur ceļi šauri, taču ar citiem braucējiem tur rēķinās; ja ir sašaurinājums, vienmēr palaidīs. Tur citādāka domāšana: vispirms padomā, lai aizbrauc citi, nevis kā mēs – ka tik paspētu izskriet pirmais. Sodi gan domāšanu neuzlabos.

Kristīne Liepa, kuldīdzniece:

– Uz Kabiles ceļa esmu redzējusi bīstamu apdzīšanu. Apdzīt var tad, kad skaidri pārredz visu ceļu. Paldies Dievam, man tādas situācijas nav bijušas! Pati nebraucu – esmu pasažiere, bet automašīnā jūtos droši. Manuprāt, braukšanas kultūra ir normāla. Cik esmu braukusi ar autobusu, arī šoferi brauc uzmanīgi. Kuldīgā vakaros gan reizēm manu visādus, arī agresīvākus braucējus.

Lita Langenfelde-Vadone no Sabiles:

– Daži agresīvie mani kādreiz ir apdzinuši.

Arī šodien tā bija posmā Sabile–Kuldīga.

Braucām nedaudz virs 90 km/h, un viens ļoti ātri aizbrauca garām – mēs par tādu ātrumu nobrīnījāmies. Latvijā pie stūres jūtos daudzmaz droši. Citur ir sliktāk, piemēram, dienvidos. Katra cilvēka braukšanas kultūras pamatā ir audzināšana no bērnības. Agresīvi brauks tik ilgi, kamēr pats sapratīs, ka tā apdraud gan sevi, gan citus.

Jānis Krūmiņš, kuldīdznieks:

– Esmu bīstamas situācijas redzējis, bet pats piedzīvojis neesmu. Jaunībā sēdēju blakus agresīvam šoferim, kurš bīstami apdzina. Es teiktu, ka braukšanas kultūra mums ir vidēja. Kā uzlabot, lai domā tie, kam par to jādomā, – šoferis neesmu, nezinu. Agresīvi biežāk ir jaunieši – laikam grib sevi kaut kā parādīt, un braukšanas kultūra nav ieaudzināta, jo automašīnu nopērk vecāki. Mēs uzaugām citādāk. Bet stingrāki noteikumi to nemainītu. Brīžiem pat liekas: jo bargāki sodi, jo vairāk tādu, ko sodīt.

Rita Valaine, kuldīdzniece:

– Jā, tādi ir, bet es eju pa maliņu un viņus nemanu. Es ar auto pati vairs nebraucu. Agrāk esmu agresīvi apdzīta tā, ka pašai, šķiet, nepaliek vietas, bet nekas traks nenotika. Pati esmu apdzinusi traktorus. (Smejas.) Bieži bīstami apdzen lielās fūres uz Kabiles ceļa. Kad redzu, kā pa Mucenieku ielu lielā ātrumā brauc kārtējais BMW, tad liekas, ka braukšanas kultūra ir slikta, bet, kad neredzu, liekas – nekāda vaina. Bet avārijas notiek, un izskatās, ka situācija tomēr slikta. Pašam jābūt kulturālam.

#SIF_MAF2024

#cilvēksundrošība

#kurzemnieks