Ko Eiropa var dot mums, ko mēs Eiropai?

Eiropas Parlamenta (EP) deputātu kandidātu diskusiju 10. maijā rīkoja Kuldīgas biedrība Kursas raksti sadarbībā ar laikrakstu Kurzemnieks. Mērķis – veicināt vēlēšanu aktivitāti. Uzaicinājums tika nosūtīts septiņām partijām, atsaucās piecas, bet uz sarunu ieradās četri kandidāti: INĀRA MŪRNIECE (Nacionālā apvienība), JĀNIS LAZDĀNS (Jaunā Vienotība), ARTIS PABRIKS (Latvijas attīstībai) un ANNA POINDERE (Zaļo un Zemnieku savienība).

Diskusiju vadīja laikraksta Kurzemnieks galvenā redaktore Daiga Bitiniece.

1. raunds. Jautājums – atbilde.

Kāpēc kandidējat? Kādu redzat savu pienesumu Latvijai, ja tiktu ievēlēts?

I.M.: – Esmu astoņus gadus vadījusi Latvijas Saeimu, bijusi aizsardzības ministre. EP vēlēsim kara laikā, un ļoti svarīgi, kāds būs nākamais sasaukums, jo runājam par drošību, un šie jautājumi asi pārrunāti visā Eiropas Savienībā (ES), NATO telpā. Latvija, būdama ES un NATO austrumu valsts, kas robežojas ar agresorvalsti Krieviju un Baltkrieviju, kā Ukrainas atbalstītāja to izjūt ļoti asi.

EP jādomā par militārās industrijas attīstību. Tas nozīmē, ka paši varam saražot militārās preces ne tikai saviem bruņotajiem spēkiem, bet arī Ukrainai. Kā aizsardzības ministre esmu virzījusi projektu par munīcijas ražotni, kas būtu nākamais sasniegumu punkts. Es varētu likt lietā gan pieredzi ar drošības jautājumiem, gan pieredzi darbā starptautiskā jomā, pārstāvot Latvijas intereses, jo sevišķi drošības jautājumos, militārās industrijas attīstībā, sniedzot atbalstu arī Ukrainai. Tikai tad, ja Ukraina šo karu uzvarēs, drošībā būsim gan mēs, gan visa ES, gan NATO dalībvalstis. Ukraina pēc iespējas ātrāk jāuzņem gan ES, gan NATO.

J.L.: – Ļoti svarīga ir izglītības attīstība. Izglītoti cilvēki veido pārtikušu sabiedrību. EP domāšu par to, kā uzlabot Latvijas izglītību, kā attīstīt Latvijas uzņēmējdarbību. Arī par citām lietām jādomā, jo redzam, lēnām no citiem atpaliekam.

Artis P.: – Kandidēju tāpēc, ka šis būs krīzes un kara EP. Man ir pieredze gan praktiskajā politikā, gan akadēmiskajā jomā, jo esmu politoloģijas doktors, četrus gadus bijis ārlietu ministrs, septiņus – aizsardzības ministrs. Aizsāku arī visu militārās industrijas veidošanu Latvijā. Manā laikā dibinājām Militārās industrijas federāciju. Man izdevās uz Latviju atvest bruņumašīnu Patria uzņēmumu, un investīcijās vien Latvijas industrijai tie bija 63 miljoni eiro. Esam gājuši uz priekšu ar dronu industriju. Esam sākuši un beidzot līdz rezultātam nonākuši ar atsevišķiem munīcijas ražošanas elementiem. EP būs jāpanāk vairākas lietas. Jāpierunā, jāpiespiež, jāpārliecina mūsu sabiedrotie, ka Krievija mums tiešām ir drauds, ka jāspēj ar to tikt galā pašiem eiropiešiem. Jādabū papildu līdzekļi Latvijas ārējai robežai. Kāpēc mums vienīgajiem jāmaksā par ārējo drošību, ja tā ir ne tikai Latvijas austrumu, bet arī ES un NATO austrumu robeža? Mums svarīgi, lai Eiropas nauda neaiziet tikai Francijai, Vācijai, Itālijai un lai atnāk arī mūsu ražošanai. Cilvēkiem svarīgas divas lietas: drošība un ekonomiskā izaugsme. Abus mērķus varam apvienot. Sāksim ražot, attīstīt rūpnīcas, būs darbvietas, būs eksports. Mana pieredze būs ar labu pievienoto vērtību, jo esmu bijis gan valdībā, gan EP.

Anna P.: – ZZS pieredze EP nav tik spēcīga kā Vienotībai un Nacionālajai apvienībai, bet mēs stiprinām Latvijas drošību. Mums Latvijā ir ne tikai 32 nodaļas, mēs arī pārzinām 11 novadu izaicinājumus. Pati nāku no laukiem, dzīves pieredze un izglītība gūta ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Mūsuprāt, ekonomiskā darbība jāveicina ne tikai pilsētās, bet arī laukos un pierobežā. Jāveicina sociālā vienlīdzība, izglītības iespējas.

Vai ES dara pietiekami, lai atbalstītu Ukrainu un ierobežotu Krieviju?

I.M.: – ES dara stipri nepietiekami, bet, salīdzinot ar to, kā bija kara sākumā, ES līderu sapratne aug. Pēdējā laikā ļoti iepriecina Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, kurš pateicis: aizsardzības budžetam 2% no iekšzemes kopprodukta. Mēs uz to ejam. Lai gan pretestība Vācijā bija diezgan liela. Mani iepriecina arī Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteikumi. Pieļauju, ka redzēsim arī militārā kontingenta atbalstu Ukrainai. Tā gan to pagaidām neprasa tieši, bet nepieciešamība ir acīmredzama.

Ko var darīt EP? Virzīt diskusiju par militāro atbalstu Ukrainai, par bruņojuma piegādi, lai ātrāk šo karu visi kopā uzvarētu. Otra lieta – sankciju apiešana. Ar milzīgām grūtībām ES pieņem nākamās sankciju paketes. Kā tās tiek apietas, ir nepatīkami uz to skatīties. Arī Latvija būtu varējusi vairāk, piemēram, paši pēc savas iniciatīvas nenodrošināt mangāna rūdas tranzītu uz Krieviju. Latvija un Igaunija kopā nodrošina 90% mangāna rūdas, ko izmanto ieroču, tanku ražošanai. Tas ir apkaunojums! EP jāsanāk agrāk un jāpieņem lēmums. Nav jācērt aste pa gabaliem, bet uzreiz jāpieņem skarbāki, kara laikam atbilstoši lēmumi par to, lai pārtrauktu ekonomisko sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju. Valdībā šie jautājumi iet smagi. Man par Siliņas kundzes vadīto valdību šobrīd ir kauns.

J.L.: – Eiropa varētu drošības ziņā darīt vairāk. Grūti saprast, kas ir iemesli tiem pašiem vācu politiķiem, ka palīdzība kavējas. Drīzāk tā ir vēlētāju attieksme pret karu, vai ir nepamatotas bailes, klausoties krievu melus. EP politiķiem vairāk jāstāsta par reālo situāciju.

Artis P.: – Dara nepietiekami. Arī Latvijā darām nepietiekami. Latviešiem ir teiciens, ka paēdušais nepaēdušo nesaprot. Mēs saprotam, ko nozīmē Krievijas draudi, jo tā ir mūsu robežvalsts. Esam cietuši no tās gana daudz. Tādas valstis kā Francija, Vācija to nav izjutušas uz savas ādas. Krievija to veiksmīgi izmanto un cilvēkus baida, līdz ar to ļoti daudzi Vācijā, Francijā un citās valstīs baidās. Viņi nesaprot, ka, iedodot Krievijai mazo pirkstiņu, tā paņems visu roku. Neapstāsies un ies uz priekšu. Rietumu industrija divos gados joprojām strādā pusslodzes režīmā. Pēdējā laikā esmu virkni lekciju lasījis Amerikas Jūras spēku, Gaisa spēku akadēmijā. Viņi arī brauc pie mums konsultēties. Starp karavīriem šaubu nav, problēma ir ar politiķiem. Berlīnē atslēga pieder kancleram. Kamēr viņš nedos zaļo gaismu, nekādas raķetes Ukrainai netiks nosūtītas.

Ko varētu izdarīt vēl vairāk? Ar steigu vajadzīgs nacionālais pasūtījums mūsu militārajai industrijai, jo jāattīsta gan mūsu drošība, gan ekonomika. Pēdējos desmit gadus mums galvenais mērķis ir nevis sasniegt rezultātu, bet bīdīt papīrus. Esam kļuvuši par birokrātisku valsti, kur svarīgākais, lai visi dokumenti kārtībā. Tiem, protams, jābūt kārtībā. Bet aizmirstam, ka nav rezultāta.

Anna P.: – Es ieņemu stingru nostāju pret Krievijas iebrukumu Ukrainā. Latvijai karš radījis dažādus izaicinājumus. ZZS rosinās veidot vienotu Eiropas militāro organizāciju, kas spētu nodrošināt pret militāriem draudiem un stiprinātu ES aizsardzību. Jāizveido komisijas, kas koncentrētos uz drošību – ne tikai militāro, bet arī virtuālo, jāatbalsta drošības infrastruktūra.

Cik daudz Eiropas Parlamentā var ietekmēt to, lai lauki nepaliktu tukši?

Anna P.: – Es nāku no laukiem un ļoti to izprotu. Šis nav izaicinājums tikai Latvijā, tas ir visā Eiropā un pasaulē. Ja skatās vēsturiski, laukos bija citāda ekonomika, industrija, arī citas nepieciešamības. Senāk vajadzēja vairāk cilvēku, lai apsaimniekotu desmit hektārus zemes. Ar šodienas tehnoloģijām viens cilvēks to var izdarīt vienā dienā. Lai cilvēki gribētu dzīvot laukos, jādomā par inovācijām, kas lauksaimniekiem ļauj zemi apsaimniekot ekonomiski. Lauksaimniecībai nevajadzētu būt vienīgajai nozarei. Cilvēkiem vajag uz laiku doties projām, gūt izglītību, pieredzi, bet pēc tam atgriezties laukos un izvēlēties savu jomu, kurā darboties. Protams, tam ir nepieciešams finansējums infrastruktūrai, vides izveidei. Šis būtu tāds Eiropas modelis, kurā mēs varētu ne tikai jauniešiem, bet arī personām ar invaliditāti palīdzēt atrast savu nišu darba tirgū, dot viņiem iespēju būt uzņēmējiem. Eiropas finansējumam jābūt koncentrētam uz laukiem, nevis tikai uz reģioniem.

Artis P.: – Ja runājam par laukiem, patiesībā runājam par visu Latviju ārpus Rīgas. Tas ir reģions, ko mēs gribētu attīstīt. Jebkura valsts var labi attīstīties un cilvēki var dzīvot labā vidē, ja ir sakārtota infrastruktūra. Modernajā pasaulē ar to saprotam gan ceļus, gan digitālo vidi, gan pārējo. Varam strādāt attālināti. Ja gribam, varam izmantot internetu, un mums tas nepārtrūkst, ātri varam aizbraukt līdz rajona centram vai Rīgai, arī tālāk, protams, šiem pakalpojumiem jābūt, un jābūt arī darbavietām. Eiropas finansējums joprojām nāk. Diemžēl pieredze rāda, ka mēs nenākam Briselē ar savu uzstādījumu, kad kādas regulas vai direktīvas tiek pieņemtas. Mēs plūstam pa straumi. Nu, tie lielie pieņēma, mēs arī piekrītam.

Manuprāt, šajā EP liels izaicinājums būs zaļais kurss. Ar prasībām nav apmierināti ne Latvijas zemnieki, ne mežizstrādātāji, ne mežinieki. Es nevaru nevienam paskaidrot, kāpēc Krāslavā vai citviet ar mūsu laikapstākļiem ziemā būtu obligāti jāiepērk elektroautobusi. Tas varētu būt lielās pilsētās, kas ir piesārņotas, kur tiešām vajadzētu vairāk svaiga gaisa. Šīm lietām jābūt saprātīgām. Protams, varam elektroautomašīnas subsidēt. Bet ko tas nozīmē? To, ka visi pārējie par to maksā.

Ja man būs iespēja būt EP, mēģināšu ieklausīties tajā, ko saka mūsu ražotāji, tie, kas mums maksā algu, veido budžetu. Manas durvis viņiem būs vaļā. Es izmantošu visu ietekmi un pieredzi, lai veidotu tādu Eiropas politiku, kas ir arī Latvijas interesēs, bet bez pārspīlējumiem. Katrs var kļūdīties, bet ir virkne lietu, kurās nevajadzētu peldēt pa straumei, jo atsevišķos momentos mums situācija ir citāda nekā Beļģijā, Nīderlandē, Zviedrijā. Ja lauki būs attīstīti, cilvēkiem tur būs darbs; ja būs iespēja pārvietoties un normāli dzīves apstākļi, kur audzināt bērnus, tad arī lauki, mazpilsētas dzīvos.

J.L.: – Es īsti neredzu, ko tur varētu izdarīt EP, jo tā ir pasaules tendence. Iedzīvotāju skaits pakāpeniski samazinās, pat Indijā. No laukiem cilvēki brauc projām. Mazāk vajag zemniecībā nodarbināt. Man kolēģi Vidzemē tirgo lauku mājas, tās nopērk tie, kuri var strādāt attālināti, un tie ir inženieri, programmētāji un citi. Ir svarīgi, lai lauki attīstītos. Ko katrs pats varam izdarīt? Ikdienā pirkt vietējo zemnieku saražoto, nevis iet uz Maximu, Rimi vai citām vietām. Vācijā esmu redzējis, ka pie tādas pašas mazas pilsētas kā Kuldīga ir kāda ražotne. Būtiski ir tādām pilsētām atrast vairākas ražotnes, kas spēj ražot eksportspējīgu produkciju, nodrošināt darbu. Nauda tālāk aiziet pakalpojumiem pie friziera, zobārsta un citur.

I.M.: – NA nāk ar uzstādījumu – mēs esam saprāta balss Eiropā. Bieži vien labus, vispārīgus lēmumus, kas citās ES valstīs ir pašsaprotami, mums tomēr vajag ieviest citādi.

Par Pabrika kunga pieminētajiem elektroauto. 4000 eiro piešprice ir par vienu elektroauto. Tas nozīmē, ka visa sabiedrība subsidē tos, kuriem līdzekļu jau tā ir pietiekami daudz, lai šos auto iegādātos, un tas ir pilnīgi nepareizi. Mēs nenoliedzam zaļo kursu, kas iecerēts kā zaļais dzīvesveids, lai daba elpotu, lai paši elpotu, bet daudz kas aizgājis šķērsām, un šo to EP var mainīt.  Eiropas investīcijām daudz vairāk jānāk mājokļu programmām, ne tikai mājokļu renovācijai, siltināšanai, bet arī jauno ģimeņu mājokļiem, un par to jādomā EP. Gribam, lai tie, kas aizbraukuši peļņā vai smelties pieredzi, atgrieztos Latvijā. Remigrācija jāveicina gan ar mājokļu programmu, gan demogrāfijas atbalsta programmām, uz ko mēs, nacionāļi, vienmēr esam uzstājuši. Bērnus mums vajag kā nācijai.

Es jau minēju par zaļo kursu, kas aizgājis stipri šķērsām. Runājam par jauniem enerģijas veidiem, vēja rotoriem, saules paneļiem, bet man stāstīja, ka tepat Kurzemē kāds investors, kuram jau ir pietiekami daudz zemes, noīrējis 800 hektāru labas lauksaimniecības zemes. Iedomājieties – lai noklātu to ar saules paneļiem! Vai trūkst citu platību, ko ar tiem noklāt? Tas nozīmē, ka tie zemnieki, kas par ļoti augstu – divkāršu vai trīskāršu – cenu zemi iznomājuši, nevarēs saražot lauksaimniecības produkciju.

Vēja rotorus nevajag likt jūrā, kur izmaksas ir ļoti augstas, un beigās, lai investīcijas atgūtu, par elektrību maksāsim paši. Piedāvājam vēja rotorus likt uz lauksaimniecības zemes, un zemnieki sit plaukstas: jā, protams, varam ar tehniku izbraukt tiem apkārt, nekādu skādi lauksaimniecībai tas nenodara. Nācijai jādomā arī par kopienām, kas dzīvo blakus vēja rotoriem. Ne tikai par īpašniekiem, bet arī visiem tiem, kas uz šiem rotoriem skatās, un līdzīgi kā citās ES valstīs ir jānāk maksājumam ne tikai zemes īpašniekiem, bet visai kopienai. Tas nozīmē atbalstīt arī tos, kas dzīvo blakus.

Kāds ir jūsu viedoklis par to, lai darbā pieņemtu cilvēkus no citām valstīm?

I.M.: – Es uzskatu, ka jārūpējas par saviem cilvēkiem. Pirmām kārtām par to, lai tie, kas nodarbināti pelēkajā ekonomikā, atgrieztos oficiālajā darba tirgū un maksātu nodokļus. Daudzi ir uzturlīdzekļu parādnieki – nemaksā naudu par savu bērnu apgādību. Tas ir milzīgs kauns, jā, bet tur ir šādas tādas juridiskas lietas, par kurām mēs, NA, domājam, lai arī viņus atgrieztu darba tirgū. Vispirms darba tirgū vajag atgriezties mūsu cilvēkiem. Jādomā, kā veidot mūžizglītības programmas: nevis ķeksīša pēc, kā tas diemžēl notiek, bet tā, lai cilvēki reāli apgūst jaunas prasmes, kas vajadzīgas uzņēmējiem. Tam jānotiek sazobē ar uzņēmējiem, piemēram, lai ir mašīnu vadīšanas kursi, ekonomikas vai grāmatvedības pamati. Tā, lai cilvēks ar šo mazo diplomu var reāli strādāt. Tikai pēc tam, kad būsim parūpējušies par saviem cilvēkiem, ar nelielu izņēmumu varam domāt, kā atbalstīt lauksaimniekus, kuriem vajadzīgi sezonas darbinieki, bet tas būtu terminēti, uz konkrētu brīdi. Tas attiecas arī uz nozarēm ar ļoti augstu pievienoto vērtību, kur mums pašiem speciālistu nav, bet es uzsveru: tie būtu izņēmumi. Citādi vienā brīdī tas var kļūt par drošības apdraudējumu. Piemēram, tā ir Zviedrijā: dažkārt ielās nākas izvest armiju, lai ierobežotu imigrantu radītās nekārtības. 

J.M.: – Es darbaspēka ieviešanu atbalstu tikai tajā gadījumā, ja tas ir augstas izglītības darbinieks, kas var sniegt augstu pievienoto vērtību. Mums tādu trūkst uzņēmumu vadīšanā, tie ir IT speciālisti, dažādi inženieri. Protams, rūpīgi jāpārbauda, vai viņu zināšanas atbilst. Ievedot lēto darbaspēku, samazinām kopējās algas visā valstī. Drīzāk jādomā, kā attīstīt augstās tehnoloģijas, lai darbu automatizētu un nevajadzētu tik daudz vienkārša darba darītāju, bet vajadzētu vairāk izglītotu. Jāizstrādā programmas, kas samaksātu uzņēmējiem par iespēju darbiniekus apmācīt.

Artis P.: – Politiķiem patīk runāt vēlējuma izteiksmē, kas būtu jādara. Diemžēl realitāte ir tāda, ka pēdējos desmit gadus esam pārāk daudz uzmanības veltījuši birokrātijai kā procedūrai, nevis rezultātam. Kāpēc cilvēki brauc no Latvijas prom? Kāpēc nedibina uzņēmumus? Kāpēc mūsu ekonomika stagnē? Ja jūs izdomātu mājās atvērt mazu uzņēmumu, piemēram, cept maizi, šūt vai darīt ko citu, jums būs daudz noteikumu un prasību, nesalīdzināmi vairāk nekā virknē citu Eiropas valstu. Tas nositīs visu apetīti kaut ko darīt. Es gribētu redzēt tādu situāciju, ka ļaujam cilvēkam strādāt un nopelnīt, nevis ir tā, ka viņiem jāprasa pabalsts. Ne jau visi grib dzīvot no pabalsta. Varbūt pirmos gadus nevajag nodokļus maksāt vai tos var maksāt maz.

Darbaspēka vienmēr trūks. Mūsu izglītības sistēma diemžēl nav atbilstoša ekonomiskajām prasībām, sevišķi tas attiecas uz lielāko daļu arodskolu. Diemžēl tās nestrādā sazobē ar uzņēmējiem kā, piemēram, Vācijā. Šī valdība jau ir piekritusi Briseles piedāvājumiem uzņemt migrantus, vai arī maksāsim soda naudu. Manuprāt, tā ir liela kļūda. Drīzāk vajadzētu paskatīties, ko Latvijā darām ar ukraiņu bēgļiem. Viņu šeit ir apmēram 40 000. Vairāk vai mazāk tie pret Latviju ir noskaņoti lojāli, ja kara gados daļēji integrējas mūsu darba tirgū. Tā būtu palīdzība arī tiem uzņēmējiem, kuriem vajag sezonālo darbaspēku. Tam esmu atbalstošs. Bet nevar ļaut tādu migrāciju, kas jau apdraud mūsu identitāti un drošību. Jābūt izņēmumiem.

Anna P.: – Ekonomikas izaugsme saistīta ar darbaspēku. Varam skatīties uz jebkuru valsti. Emigrācija palīdzēs ekonomikai, bet jāskatās prātīgi un gudri. Visai Eiropai jādomā par vienotu integrēšanu, jābūt sistēmai. Nevaram pieļaut, ka imigrācija pārņem mūsu pašu kultūru, valodu, tradīcijas. Tai jābūt pārdomātai.

Kādus ceļus redzat, lai uzlabotu deputātu sadarbību EP? Ja jūs ievēlēs, cik spēsiet to veicināt?

I.M.: – Sadarbībai Latvijas parlamentāriešu starpā jābūt. EP neviens nestrādā viens. Jāstrādā sazobē ar nacionālajiem parlamentiem un valdībām. Ir Eiropas Savienības ministru sanāksmes, uz kurām kā aizsardzības ministre devos pārstāvēt Latviju. Arī nacionālo parlamentu priekšsēdētāji sanāk kopā, lai runātu par to, ko ES redzam kā svarīgāko. Man bija gods tur piedalīties. Vēl ļoti svarīga ir sadarbība ar vēlētājiem, dažādām organizācijām Latvijā. Es teiktu, ka tā ir pati svarīgākā sadarbība, jo jūs esat tie, kas spēj radīt milzīgu ietekmi uz politiķiem, uz valstu valdībām, lai lēmumi tiktu pieņemti. Žurnālistu pātadziņa un cilvēku prasība pēc kaut kā liek politiķiem rīkoties daudz ātrāk.

J.L.: – Sadarbība atkarīga no tiem, kas EP ievēlēti. Viņiem jāpazīst tie, ar kuriem jārunā, lai izveidotos ciešas ne tikai darba, bet arī cilvēciskās attiecības.

Artis P.: – EP man bija uzticēti divi atbildīgi jautājumi. Viens bija ES tirdzniecības līgums ar Kanādu. Otrs – ES ārējās robežas aģentūras reformu process. Ja runā par sadarbību starp dažādām institūcijām, liela nozīme ir tam, ka jūs vispār saprotat, kā procesi pasaulē un Eiropā notiek. Ļoti svarīga ir sadarbība starp EP un Komisiju, un prezidējošo valsti. Tur liela nozīme tam, vai valstu vadītāji vai ministri ir jums personīgi pazīstami un vai viņi jums var uzticēties. Politikā bieži ir jautājums par to, vai viens ar otru var vienoties arī uz uzticības pamata. Runa nav tikai par papīriem un procedūrām. Svarīgi, kā ar cilvēkiem runājam. Vienmēr būs kāda priekšrocība tiem EP deputātiem, kuriem ir valdības pieredze, kuri ilgu laiku ir starptautiski pazīstami. Tas arī noteiks to, vai EP birokrātijā viņiem tiks piešķirti atbildīgi uzdevumi.

Anna P.: – Latvija ES ir jau 20 gadus. Mums izveidojusies sava uzticības forma. Sākumā bija daudz nezināmo. Esam pierādījuši, ka Latvijai var uzticēties. Esam sevi pierādījuši kā zinošu, vienotu un drošu Eiropas valsti. Varam parādīt to, ka uzticamies kaimiņiem, stāvam viņiem blakus. Esam blakus, kad vajadzīga palīdzība. Pēdējos gados esam parādījuši, ka kovida un kara laikā esam labi partneri. Svarīga ir divpusēja sadarbība.

Novērtējiet līdzšinējo no Latvijas ievēlēto EP deputātu darbu. Kuri Latvijas labā izdarījuši visvairāk?

Anna P.: – Es nesaukšu vārdus, jo ZZS EP nedarbojas, līdz ar to nevēlos kādu skaļi nosodīt. Tomēr šis nav viegls darbs, jo EP ir likumdošanas centrs. Es noteikti strādāšu daudz vairāk.

Artis P.: – Grūti vērtēt. Viena lieta – kā izskatās, otra – kā ir patiesībā. Tādēļ negribu, šiem cilvēkiem klāt neesot, runāt par viņu darbu. Ir tādi, kas tur ir pārāk ilgi. Par EP deputātiem var teikt tāpat kā par kuģiem: kas jūrā ir pārāk ilgi, tiem dibens apaug ar sūnām, un tie vairs īsti nepeld. Savukārt jaunajiem trūkst pieredzes – vienmēr paies laiks, lai amatā iejustos. Atpazīstamībai tomēr ir ļoti liela nozīme. Ja jūs nepazīst, jums pirmajos divos gados atbildīgus amatus nedos. No šādām pozīcijām skatoties, jāuzliela mūsu pašu Ivars Ijabs, kurš nāk no akadēmiskajām aprindām un EP ir pirmo reizi, bet ir gana labi tur iejuties un nostabilizējies. Par viņa darbu man nav kauns.

J.L.: – Deputāti no Jaunās Vienotības EP ir strādājuši ilgi, un tādiem kuģiem dibens apaug ar mīdijām, nevis sūnām. Grūti vērtēt, kā izskatās un kas darīts. Domāju, ka katrs ir savā vietā. Tas būs atkarīgs no vēlētājiem, kurus viņi izvēlēsies atkal šajā vietā. Aktīvi darbojoties, arī nepazīstams cilvēks var iekarot savu vietu.

I.M.: – Es nebūšu tik laipna. Domāju, ka Ždanoka nav savā vietā. Viņa darbojusies nevis kā Latvijas, bet kā citas valsts pārstāve. Šādiem cilvēkiem EP nebūtu jānonāk, sevišķi kara laikā, tāpēc aicinu visus izdarīt izvēli un domāt par tiem, kas strādās Latvijas labā. Paužu savu politisko viedokli – arī no Saskaņas ievēlētie deputāti, kā Ušakovs un Ameriks, kas sadarbojas ar Saskaņu, nestrādā Latvijas interesēs. Saskaņa ir partija, kurai vēl nesen bija sadarbības līgums ar Putina partiju Vienotā Krievija. Tāpēc aicinu vēlreiz domāt līdzi un iet uz EP vēlēšanām.  Gribu pieminēt vicespīkeru Robertu Zīli, kurš no Eiropas parlamentāriešiem ir smagsvars. Ir milzīgs lepnums redzēt, ka Latvijas pārstāvis ir EP priekšsēdētājas vietnieks un ka EP sēdes tiek vadītas latviešu valodā. Viņš ietekmīgākais no Top 7 parlamentāriešiem, un šo topu veido starptautiskie žurnālisti. EP vajadzīga sadarbība. Lai spētu aizstāvēt Latvijas intereses, jaunajiem deputātiem būs jāsadarbojas savā starpā, ar Baltijas kolēģiem, ar Poliju, Čehiju un pārējiem, jo viens nav cīnītājs.

Kādas svešvalodas pārvaldāt?

I.M.: – Runāju latviešu un angļu valodā. Skolā mācījos arī krievu.

J.L.: – Angļu, vācu, poļu un krievu valodā.

Artis P.: – Krievu valodu neminēšu, jo tā nav ES oficiālā valoda. Bez latviešu ļoti labā līmenī pārvaldu angļu valodu. Varu sarunāties vāciski, daļēji arī dāņu, zviedru, norvēģu valodā.

Anna P.: – Brīvi runāju latviešu un angļu valodā. Mācos franču valodu.

2. raunds. Kandidāts jautā kandidātam

Ināra Mūrniece: – Kāpēc JV vadītā valdība nevar pieņemt lēmumu un pārtraukt mangāna rūdas tranzītu caur Latviju? Mums un Igaunijai, kas kopā pārved 90%, būtu jārāda priekšzīme un tas jādara nekavējoties. Pēc tam jārunā ES telpā, lai atlikušie 10% neietu pa citurieni.

J.L.: – Es valdībā neesmu. Taču jūsu viedoklim pilnībā piekrītu, ka mangāna rūdas tranzīts jāpārtrauc.

Jānis Lazdāns: – EP ir dažādas komitejas. Kurās darbosieties, ja tiksiet ievēlēts?

Artis P.: – Deputāti drīkst darboties tikai divās. Tas nozīmē, ka deviņi mūsu parlamentārieši visas komitejas nevar nosegt. Ja man šī iespēja būs dota, gribētu strādāt tajās, kur man ir kompetence. Tās saistās ar ārpolitiku, drošības politiku, industriālo ražošanu, arī tirdzniecību. Šajā EP sevišķi militārajai industrijai būs ļoti liela nozīme, tāda būs arī robežai. Gribētu izvēlēties komiteju, kas atbild par industriju; ja neizdosies, tad par tirdzniecību. Otra būtu par robežām. Gribu, lai Latvijas robeža ir drošāka. Pa spēkam būtu strādāt arī ārlietu komitejā, bet tā nav lemjošā. Tā var paust viedokli, pārliecināt, bet Eiropas politiku nevar regulēt.

Artis Pabriks: ZZS pašlaik ir valdībā. Tūlīt pēc EP vēlēšanām būs lēmums par to, ko Latvija sūtīs kā komisāru. Informācija ir tāda, ka pēc dažādām iekšējām vienošanām Jaunā Vienotība paredzējusi par komisāru izraudzīties kādu no savas partijas. Vai ZZS tam piekrīt, vai jums ir savs kandidāts?

Anna P.: – Partijas kongresā nobalsojām, ka sūtīsim savu kandidātu Viktoru Valaini.

Anna Poindere: Ja iekļūstiet EP, kā cīnīsieties pret zaļā kursa lobēšanu?

I.M.: – Mēs jūtam, ka zaļā kursa uzstādījumi nāk spēcīgi, bet tie nāk par labu Vācijai, Francijai, Spānijai – lielajām valstīm. Dažām ir cits klimats, cits iedzīvotāju blīvums, citas vajadzības. Roberts Zīle ļoti daudz runājis par to, ka zaļajam kursam jābūt saprātīgam, lai tas nāktu par labu arī Latvijai. NA bija iesniegusi priekšlikumu vēja rotorus ierīkot lauksaimniecības zemē, bet saules paneļus tur neierīkot. Diemžēl valdība to neatbalstīja, arī ZZS nobalsoja pret. Bet to ir sadzirdējušas dzirdīgas ausis, un Zemkopības ministrija domā par savu priekšlikumu.

3. raunds. Nobeigums.

Jūsu ieteikums vēlētājiem.

I.M.: – EP vēlēšanas notiek skarbos kara laikos. Balsojiet par tiem, kuriem jūs uzticētu savu maku, dzīvokli, bērnu, tad šis cilvēks rūpēsies arī par Latvijas interesēm. Vērtējiet ar sirdi un prātu!

J.L.: – Ja vēlaties, lai attīstītos Kuldīgas lauki, tad pēc iespējas atbalstiet vietējos ražotājus! Iepērcieties Kuldīgas labumos, tirgū! Tikai tā atbalstīsim savus laukus.

Artis P.: – Kad biju aizsardzības ministrs, man pie sienas bija trīs cilvēku fotogrāfijas, un viņus simboliski saucu par saviem padomniekiem. Uz vienas bija hercogs Jēkabs. Domāju, ka Latvijas valdībā un arī EP pietrūkst gan ambīciju, gan vēlmes nonākt līdz rezultātam. Hercogs Jēkabs dzīvoja vairākus simtus gadu pirms mums, bet viņam bija ambīcijas un vēlme hercogistē redzēt ekonomisko uzplaukumu, drošību. Katrai nācijai jābūt saviem vēsturiskajiem varoņiem. Mazs var būt arī varens. To var panākt ar gudriem, darbīgiem cilvēkiem. Novēlu jums izvēlēties gudri. Anna P.: – Novēlu visiem iet uz vēlēšanām un līdzi aicināt arī tos, kuri iepriekš nav gājuši. Jāievēlē tie, kuriem uzticamies un kuri pārstāv Latvijas intereses. Man vairākkārt jautāts, kāpēc vēlos iet uz EP. Atbilde visiem ir vienāda: redzu, ka Eiropai jābūt drosmīgai un apņēmīgai. Es ticu tradicionālām vērtībām, par tām esmu gatava celties un krist jebkurā diennakts stundā. Katrai jūsu balsij ir nozīme.