Brīvība gleznot pēc izjūtām

Kuldīdzniece Zane Kairiša ir radoša sieviete, kas strādā savā frizieru salonā un audzina meitu, bet brīvajos brīžos glezno sieviešu aktus, un viņas darbi raisa interesi ne tikai klientiem vien – tie bijuši arī izstādē Kuldīgā un pārdošanā Rīgā. Maizes darbu Zane mainīt neplāno, jo friziera profesija viņai patīk, bet gleznošana ir īpašais brīdis vienatnē pie vīna glāzes.

SKAISTS IR KATRS ĶERMENIS

„Visu bērnību esmu gājusi radošos pulciņos. Vidusskolā man patika klausīties mūziku un zīmēt. Tad vairāk zīmēju kluso dabu, tagad gleznoju kailus sieviešu ķermeņus. Daru to pēc izjūtām, un tehnika man nav svarīga. Mākslas skolā iet negribu, jo tur māca pēc viena modeļa un tad redzēšu, ka kaut kas nav pareizi vai pēc grāmatas, domāšu, ko teiks citi, un vairs nevarēšu brīvi radīt tā, kā gribas pašai.

Esmu dzimusi mākslinieku ģimenē – mamma zīmē portretus. Kāpēc esmu sākusi gleznot šādā stilā, pat nezinu. Kāpēc jāglezno ziedi un jāliek pie sienas? Garlaicīgi. Tad nopērc, ieliec vāzē un priecājies! Bet gleznot sievietes ķermeni ir pavisam kas cits – man tas šķiet īpaši skaisti. Esmu gleznojusi arī vīriešus, bet es neteiktu, ka man izdodas un patīk. Parasti gleznoju pēc iztēles vai fotogrāfijas, varu abus salikt kopā. Ja bildē nepatīk kaut kas, pārveidoju pēc iztēles. Pārsvarā sievietes gleznās ir ar figūru proporcijās 90–60–90, bet man patīk redzēt plūstošas un skaistas formas. Katra cilvēka ķermenis ir skaists, īpašs un individuāls – tāds, kāds ir. Kurš teicis, ka modeļu izmēri tie pareizākie? Esmu mēģinājusi sievieti gleznot un aprises audzēt klāt. Atkāpjos no gleznas un apskatu – ir iznācis par tievu. Tas laikam tas stereotips, kas iesēdies galvā un ko redzam žurnālos, filmās, mūzikas kanālos.

Es gribētu cilvēka ķermeni gleznot detalizētāk, intīmāk, bet tas mani mazliet bremzē, jo mājās ir bērns. Es negribu vulgāri un nesmuki, gribu, lai ir tā: tas, kurš grib kaut ko saskatīt, lai saskata.”

LAI PASAULE REDZ

„Gleznai man vajag vienu pilnu dienu. Citreiz iesāku vakarā pēc darba, četros naktī pabeidzu un no rīta ceļos, lai brauktu uz darbu. Izmantoju akrilu un guašu, gleznoju uz audekla un papīra lapām. Eļļas krāsas neizmantoju, jo tās prasa pacietību. Tajā tehnikā viss notiek pa slāņiem: uzglezno, gaidi, kad nožūs, tad turpini. Īpaši detalizētos darbos tas var aizņemt pat vienu līdz trīs mēnešus vai vairāk, jo katra kārta žūst no pāris dienām līdz vairākām nedēļām. Manā gleznošanas tehnikā vajag divas līdz piecas krāsas, un man ar to pietiek.

Konkrēti autori mani neiedvesmo – es sevi iedvesmoju pati. Pie mākslinieka Viļņa Rasas esmu mācījusies gleznot ar guašu. Savus darbus lieku mājās pie sienām, tie ir arī pārdoti un aizvesti uz ārzemēm. 2022. gadā man Kuldīgā bija izstāde Līvijas Rezevskas izstāžu zālē, un tā gada decembrī Rīgā ikmēneša kultūras un mākslas pasākumā Riga Last Thursdays mani darbi tika pārdoti. Sākumā nevienu pārdot negribēju – bija ļoti žēl, jo jau pašā sākumā skaistākos un labākos izpirka. Divas gleznas vīrs neļauj pārdot. Bet reiz man kāds teica: „Kāda jēga turēt mājās, ja pasaule tavus darbus neredz? Labāk sakost zobus un pārdot.””