„Suitu tērpā ir jāieaug”

Māksliniece Laura Feldberga četrus gadus dzīvo Gudeniekos, dzied etnogrāfiskajā ansamblī Gudenieku suiti un palēnām veido savu suitu tērpu.

Par mierīgām un zilām debesīm

„Pēc izglītības esmu grafiķe, bet mans ceļš mākslā vedis citā virzienā. Veidoju trīsdimensiju objektus, instalācijas un jau gandrīz desmit gadus darbojos laikmetīgās mākslas jomā – performancēs, ko arī pasniedzu pati. Strādāju Latvijas Performances mākslas centrā un esmu iestājusies Latvijas Mākslas akadēmijā doktorantūras studijās, kur tiek apvienots gan praktiskais, gan analītiskais darbs vizuālajā mākslā. Jau vairākus gadus veidoju interaktīvus darbus Bezgalīgās zilās debesis. Veidoju militāros aizsargtīklus debesu zilā krāsā un aicinu piedalīties arī citus tos pīt kopā ar mani. Katrs šis darbs ir kā cerības simbols par mieru ne tikai Ukrainā, bet arī citās nemierīgās vietās šobrīd pasaulē.”

No Rīgas uz Gudeniekiem un atpakaļ māksliniece braukā jau četrus gadus: „Gudeniekos esmu ļoti bieži, jo tur dzīvo mans dzīvesdraugs. Pirmo gadu gan izbraukāt no Rīgas bija grūti, jo vēl nebija uztaisīts jaunais ceļš, taču pēc ceļa izbūves šie braucieni kļuvuši ļoti patīkami. Tieši pagrieziens no šosejas uz Gudeniekiem ir ļoti skaists posms, ainavas, ko pa ceļam var novērot, ir ļoti skaistas.”

Pārsteidz ainavas un kultūras bagātība

Vaicāta, vai apmeklē kādus pasākumus Gudeniekos un vai bijusi doma veidot kādu izstādi šeit, viņa teic: „Kultūras dzīve šeit ir, taču, ja esi cilvēks no malas, tā nav īpaši pamanāma. Lai zinātu, kur kas notiek, ir jādraudzējas ar vietējiem iedzīvotājiem. Man gribas, lai mana māksla tur rastos, iespaidojoties tieši no šai vietai raksturīgā skaistuma, kas mani tur uzrunā.”

Kas tad viņu uzrunā Gudeniekos? „Tur ir fantastiskas ainavas! Iepriekš Gudeniekos nebiju bijusi un nenojautu, ka tur paveras ļoti tāls, atklāts skats uz zemes horizontu un milzīgas, plašas debesis. Līdz šim Latvijā šādu skatu biju vērojusi tikai pie jūras. Ar dzīvesbiedru pa Gudeniekiem bieži ejam arī pastaigās, vērojam, fotografējam un apbrīnojam dabu. Viens īss, bet man ļoti mīļš maršruts ir no Gudenieku ciema līdz baznīcai. Arī pati baznīca ir ļoti īpaša.”

Vietu, ko varētu atjaunot un uzlabot, esot daudz: „Esmu pateicīga kultūras nama vadībai, jo man bijusi iespēja vairākas reizes izmantot kultūras nama zāli, radot ļoti liela izmēra no tīkliem veidotus mākslas darbus. Viena no sāpēm ir par kultūras nama lielo zāli, kas diemžēl gājusi bojā. Otra sāpe ir par draudzes māju, kas vēl nesen bija apdzīvojama, taču tagad ir ļoti sliktā stāvoklī. Jāatzīst, ka priesteris Vjačeslavs Bogdanovs strādā cītīgi un dara visu, ko vien spēj, taču, lai to atjaunotu, būtu vajadzīgi daudz lielāki resursi. Domāju, arī tas Gudeniekos varētu būt vēl viens mākslas un kultūras garīgais centrs.”

Izzina suitu dzīves ritējumu

Māksliniece trešo gadu iesaistās Gudenieku suitos: „Būt kopā ar šo kolektīvu manā dzīvē ir milzīgs ieguvums. Esmu arī pagodināta, ka suiti mani savā pulkā uzņēma, varu apgūt vietējās suitu paražas, dziesmas, dejas un man top tērps. Šajā kolektīvā man patīk tas, ka apgūstam arī visu suitu dzīves ritu, rituālus, sākot ar bērniņa piedzimšanu un ejot cauri visiem cilvēka dzīvē nozīmīgākajiem notikumiem. Tie tiek apdziedāti, izdejoti, klāti arī svētku galdi. Ar Gudenieku suitiem visas šīs paražas šķiet tik dabiskas, un ir sajūta, ka tieši tā tas varēja būt arī senatnē. Par šo iespēju – mācīties kopā – esmu pateicīga mūsu vadītājām Lidijai Jansonei un Skaidrītei Daugulei.”

Pirmajā gadā māksliniece kopā ar ansambli devusies uz starptautisko folkloras festivālu Baltica, pagājušogad uz Dziesmu un deju svētkiem: „Šogad lielākie notikumi mums bija brauciens uz Igauniju pie setiem jūnija beigās un Starptautiskais burdona festivāls.”

L.Feldberga atklāj: „Nav iespējams uzvilkt suitu tērpu un kļūt par suitu. Sākumā tērpu biju aizņēmusies un, uzvelkot mugurā, jutos kā lellīte matrjoška. Šo gadu laikā šai tērpā lēnām sāku ieaugt – meklēju ko savu, sākot no zeķēm. Tagad man jau ir izveidojusies neliela tērpa apģērbu, detaļu kolekcija, bet trūkst vēl dažu ļoti nozīmīgu detaļu. Esmu pateicīga katrai sievietei, kas man ko no saviem krājumiem aizdod no tā, kā man vēl tērpā trūkst. Pašu galveno – suitu brunčus – šobrīd man aizdevusi mana dzīvesbiedra krustmāte Rita Kalniņa. Villaine un krekls jau ir savi.”