„Piedalos visur, kur mani un vijoli aicina”

Arvien biežāk uz koncertu afišām mūsu novadā un ārpus tā lasāms Kuldīgas vijolnieces ALISES JAUNBRŪNAS vārds. Viņa nav profesionāla skatuves māksliniece, jo strādā par sākumskolas un mūzikas skolotāju Ēdoles pamatskolā, taču viņas vijoļspēle spēj saviļņot ikvienu.

Tiekamies pēc koncerta, kas veltīts Kuldīgas Sv. Annas baznīcas 120. gadadienai un kādreizējam ērģelniekam, ievērojamajam mūzikas pedagogam Fricim Spingam. Jaunā, enerģiskā sieviete kā vienmēr ir smaidīga un atsaucīga, bet mazrunīga. Nepatīkot par sevi stāstīt – vijole viņas rokās to protot labāk.

Kāda bija pirmā sastapšanās ar vijoli?

Pirmoreiz rokās paņēmu mūzikas skolā, kur sāku iet jau piecu gadu vecumā. Mērķis bija mācīties spēlēt flautu – es gan nezinu, kāpēc toreiz prātā bija ienācis šis pūšamais instruments. Tik vien atceros, ka flauta man tiešām patika. Bet skolotāja Mārīte Cinovska pārvilināja uz savu vijoles klasi. Tagad esmu ļoti pateicīga. Nezinu, kas bija noteicošais. Droši vien mamma ar pedagogiem pārrunāja manas dotības un kādu man nezināmu iemeslu dēļ nosprieda, ka vijole būs piemērotāka.

Vai tā bija mammas vēlme – meitu jau tik agrā vecumā vest uz mūzikas skolu?

Mamma mūzikas skolu beigusi pati. Mājās bija klavieres – faktiski tas bija pirmais mūzikas instruments manā dzīvē. Jā, bieži vien vecāki ir tie, kuri ļoti vēlas, lai bērns iet mūzikas, mākslas vai sporta skolā, kas nu katram šķiet tas interesantākais vai svarīgākais. Katrā ziņā man mūzikas skola netika uzspiesta. Ieskaitot sagatavošanas klasi, kopā iznāca mācīties astoņus gadus. Man ļoti patika tur iet. Pēc stundām Kuldīgas Centra vidusskolā gandrīz katru dienu dzīvojos tur, arī sestdienās skolotāji nāca ar mani strādāt.

Vai ar motīvu gūt panākumus konkursos?

Būtībā mūzikas skolotāji nepieļāva tādu situāciju, ka audzēknis nāk tikai tad, kad patīk. Es nevarēju daudz prātot, gribēt vai negribēt – vajadzēja iet, un viss. Konkursu bija daudz, tiem jāsagatavojas nopietni. Tas arī bija vadmotīvs, lai ietu, mācītos un nepārtraukti augtu. Kad vijoles klasi pabeidzu, bija vēl jāmācās 9. klasē, lai pabeigtu pamatskolu. Arī tad vēl gāju uz mūzikas skolu.

Un ko pēc tam?

Turpināju vijoļspēli apgūt Ventspils mūzikas vidusskolā, bet es to neuztvēru kā ievirzi profesionālā ceļā. Kuldīgas skolotāji rosināja. No Ventspils atbrauca nu jau aizsaulē aizgājušais pedagogs Andris Puziņš un piekodināja, ka drīz būs iestājeksāmeni mūzikas vidusskolā un man uz tiem jāierodas. Tā arī tur nonācu. Četri gadi pagāja kā vēja spārnos – ir nemanīju, ka pienācis izlaidums. Kad pabeidzu, gandrīz automātiski stājos Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet budžeta grupā netiku. Tas bija lūzuma punkts.

Kā pārdzīvojāt?

Aizbraucu uz Angliju strādāt – tur dzīvo māsa. Tas bija likumsakarīgi, jo lielas izvēles jau nebija. Mūzikas akadēmijā studijas ļoti dārgas. Atgriezos no Anglijas, iestājos Latvijas Universitātes Kuldīgas filiālē, pabeidzu šogad februārī. Vienlaikus strādāju Ēdolē par sākumskolas skolotāju un audzināju klasi, mācu arī mūziku.

Vai Anglijā nepatika?

Nevar teikt, ka ļoti nepatika. Bet, kad piedzima dēliņš, sapratu, ka negribu, lai viņš aug un mācās svešā zemē. Atgriezos dzimtajā Kuldīgā, te arī dzīvoju, bet uz darbu Ēdolē braukāju. Iespējams, ka arī pilsētā vajag jaunos skolotājus, bet man patīk Ēdolē. Mazās lauku skolas ir jaukākas. To pastāvēšana gan ir apdraudēta, bet esmu pārliecināta, ka Ēdoles skolu nedrīkst aizslēgt un tā pastāvēs. Cīnīsimies! Skolotājas darbs man patīk. Par atalgojumu nerunāsim – par to jau daudzi citi visu laiku diskutē publiski un skaļi. Ar darbu esmu apmierināta, lai gan viegli jau nav. Kad sāku strādāt, bija diezgan grūti. Katrs bērns jāiepazīst, jāizprot, ko viņš spēj un ko nevar. Tas ir skolotāja izaicinājums. Droši vien katrā profesijā tādi ir. Mācoties mūzikas skolā, zināju, ka gribu būt vijoļspēles skolotāja. Toreiz biju pārliecināta, bet, redz, zvaigznes nesakrita. Tomēr par skolotāju kļuvu, kaut vijole sirdij tuvāka.

Vai nebija grūti savienot: darbs, mācības, bērna audzināšana un vēl bieži koncerti?

Viegli nebija, bet nekā tāda neiespējama arī ne. Turpmāk būs vieglāk, jo vairs nebūs jāmācās augstskolā. Dēliņš rudenī ies 1. klasē. Arī mūzikas skolā iestājāmies, bet ne vijoles klasē. Man tas liekas grūts ceļš. Dēliņš bieži vien uz mēģinājumiem un koncertiem brauc man līdzi. Īvandes vokālajā ansamblī, ko vadu, dalībnieces viņu iesaukušas par manu Guči somiņu! Šķiet, nav bijusi reize, kad nebūtu paņēmusi viņu līdzi. Koncerti un uzstāšanās dažādos pasākumos ir vaļasprieks, sirdslieta. Piedalos visur, kur mani aicina. Un kur mani ar vijoli ņem pretī.

Vai bija laiks, kad vijole stāvēja dziļi plauktā?

Četrus gadus, kamēr dzīvoju Anglijā. Nebija aizvainojuma vai dusmu, jo instruments jau nav vainīgs, ka netiku budžeta grupā. Vijole nekad nav pievīlusi. Vienkārši tajā gadā bija ļoti liela konkurence un stingra atlase. Anglijā nebija iespēju vijoli spēlēt.

Vai nav bijusi doma Mūzikas akadēmijā startēt vēlreiz?

Kad biju prom, tad jau par to nedomāju. Atgriežoties Latvijā, arī ne. Sapratu, ka, dzīvojot Kuldīgā, ar mazu bērnu izbraukāt uz studijām nav reāli. Tagad vairs nav vajadzības, jo arī ar mūzikas vidusskolas izglītību ir daudz, ko darīt. Koncertēšana ir būtiska manas dzīves daļa. Pat nezinu, kā kādreiz bez tās iztiku. Mūzika, cilvēki, kas tajā iesaistīti, ir citādāka savienība nekā ikdienā. Tas nav kā skolā, kur tu viens stāvi klases priekšā un kaut ko stāsti. Koncertā iesaistās visi – mūziķi un klausītāji, visus vieno tā mūzikas burvība un mirdzums.

Koncertos izpildāt dažāda laikmeta un žanra mūziku, bet kāda pašai patīk visvairāk?

Romantiskā. Tango, piemēram. Grūti raksturot emocijas, kādas rodas, šādu mūziku spēlējot. Necenšos kādu vijolnieku atdarināt – ielieku savas prasmes un emocijas.