Akmens un vārds: top grāmata Līvijai Rezevskai

Par tēlnieci, Kuldīgas Goda pilsoni Līviju Rezevsku (1926–2004), kurai šogad apritētu simts, vairākas ar Kuldīgu saistītas mākslas pārstāves un tekstu autores rada grāmatu, kurā būs skulptūru stāsti un paši mākslas darbi. Par tapšanu stāsta izdevuma redaktore, mākslas kuratore Maija Rudovska un Kuldīgā uzaugusī rakstniece Andra Manfelde.

Ideja tapusi, abām pirms diviem gadiem satiekoties. M.Rudovska stāsta: „Andra atsūtīja tekstu, ko bija kaut kad iesākusi. Man bija ideja par grāmatu, jo nekas liels nav publicēts, izņemot rakstu sēriju* Kurzemniekā, kuras autore ir mākslas zinātniece Alise Volanska. Man šķita, ka simtgadē kaut kam jābūt. Kad Līvijai apritēja 95 gadi, es kūrēju programmu, un man bija vīzija: ja ne simtgadei, kad tad saņemties? Šķita, ka tas ir pienākums, esot kuldīdzniecēm, kaut ko izdot. Grāmatā būs Andras un Alises teksts, arī to mākslinieču veikums, kurām Līvijas mantojums ir svarīgs un dziļi emocionāls.”

Šokējošas sakritības dēļ

A.Manfelde atklāj, ka pie idejas rakstīt grāmatu par mūsu tēlnieci nonākusi pirms daudziem gadiem, istabā pie mammas lasot A.Volanskas rakstu sēriju laikrakstā Kurzemnieks: „Mammai, protams, nebija visi avīzes eksemplāri, un aizgāju uz bibliotēku. Tā tika remontēta, tāpēc atradās bērnudārzā (Vakara ielā – red.), kurā, kad man bija 16 gadu, strādāju par auklīti. Visus materiālus sakopēju un izlasīju. Bija karsta jūlija diena, un biju šokā, kad secināju: tā ir Līvijas nāves diena. Sapratu, ka rakstīšu grāmatu. Mani šokēja un uzrunāja vairākas lietas.

Kā kuldīdzniecei vienas no pirmajām atmiņām ir tādas, ka trīs gadu vecumā ar mammu stāvam pie skulptūras un prasu, kas tā ir. Tur bija es, mamma un skulptūra Māte ar bērnu. Līvijas darbi manā dzīvē vienmēr ir klātesoši. Jaunībā tā nedomāju, bet vēlāk sapratu, ka tas nemaz nav pašsaprotami, ka tie tur ir. Kuldīgā ir Ventas rumba, vecpilsēta un šīs skulptūras. Man liekas: tām bijis par maz uzmanības. Grāmata top tāpēc, lai tās izceltu un pagodinātu.

Mēģināju rakstīt stāstu, bet tas aprāvās, jo bija citi darbi. Tad iesāku romānu, un tas bija diezgan reālistisks. Tā citreiz gadās: tu iesāc, bet darbs nevedas, vai nedabū tam finansējumu, vai noplok iedvesma, jānodod citi darbi… Un tā tas visu laiku bija uz maniem pleciem, ka gribēju rakstīt un ka Līvija to ir pelnījusi.

Satikos ar Maiju Rudovsku un sāku stāstīt, ka Līvijai par godu gandrīz nekas nav uzrakstīts. Maija teica, ka arī viņa to pārdzīvo un par to domā. Nolēmām sākt darbu.”

Izcelt tēlnieces pienesumu

M.Rudovska piebilst: „Man tas sasienas vēl emocionālāk, jo Kuldīgā paredzēta 1905. gada parka pārveide. Es uzskatu, ka tas būs kā jauns parks un tas atgriežas pie domas, kāda šī vieta bijusi pirms padomju laikiem. Padomju laika mantojums, ieskaitot Līvijas darbus, kaut kādā ziņā tiek izdzēsts un mūsdienu kontekstā vairs nešķiet svarīgs. Daudzi ir gatavi skulptūras aiztransportēt uz kapiem un vairs nelikties zinis. Man un citiem Kuldīgā šķiet, ka viņas pienesums jāpiemin.

Ar Andru esam vienojušās, ka tā ir mākslas grāmata. Tur nav tikai Andras teksts. Otra autore, kas piedalās ar rakstu daļu, ir Alise Volanska. Daļu materiāla ņemsim no arhīviem, būs muzeja fotogrāfijas. Dialogā ar rakstīto tekstu būs arī mākslinieces Ingas Melderes darbi (viņa ir agrākā kuldīdzniece, dzīvo Somijā – red.). Tie nebūs tikai stāsti, tas būs tāds darbs, kas ietver dažādu autoru pienesumu un refleksijas. Arī dizainiski tā vairāk būs mākslas grāmata. Dizainere būs jaunā māksliniece Paula Buškevica, kura beigusi Igaunijas Mākslas akadēmiju, dzīvojusi Berlīnē un nesen atgriezusies Latvijā.”

Skulptūras runās pašas

A.Manfelde skaidro grāmatas formu: „Bija ļoti grūti saprast, kā stāstīt. Negribēju lineāri, jo tad jāstāsta visa biogrāfija, bet arī to nevaru ignorēt. Forma ir grūta un interesanta, vietām pat apšaubāma. Tur runā skulptūras. Vijolniece Lida (Lidas Rubenes skulptūra pie muzeja – red.) stāsta, ko redz, stāsta par savu tapšanas laiku, un caur to es izstāstu Līvijas biogrāfiju un viņas ieceri. Informācija lielā mērā man ir no Alises Volanskas, kuras raksti bija Kurzemniekā, bet tā ir apstrādāta, pārveidota. Man svarīgi, lai skulptūras nav atrautas no vides, no mūsdienu laika. Es gribētu ar šo grāmatu panākt, ka cilvēks, to izšķirstot vai pat izlasot, gribētu aiziet apsēsties uz soliņa un būt tur. Līvija stāsta caur formu, akmeni, materiālu, un es viņas iesākto turpinu ar saviem materiāliem – ar vārdu.”

M.Rudovska papildina: Bija svarīgi, lai ienesam savas balsis. Katra piedalāmies ar savu perspektīvu – dažādu paaudžu sieviešu pieredzi. Jāuzsver, ka grāmata nav autobiogrāfisks Līvijas stāsts, – tas ir mūsu katra redzējums.”

Lai ir plaši un var pieskarties

M.Rudovskai radusies ideja, ka grāmata būs latviešu un angļu valodā, lai sasniegtu plašāku auditoriju: „Nekoncentrēsimies uz autobiogrāfiju vai vēsturi. Tas būs mūsdienīgs izdevums ar stāstiem, ko palasīt, sēžot kafejnīcā. Drusciņ domājam iekļaut Braila rakstu, lai materiālu uztvertu vājredzīgi vai neredzīgi cilvēki un grāmata kļūtu pieejama dažādām sabiedrības grupām. Tur arī veidojas saikne ar to, ka skulptūras gribas aiztikt, taktili būt ar tām saskarē. Muzejos parasti neļauj neko aizskart, bet man tas vienmēr licies paradokss, jo tieši skulptūras gribas noglaudīt. Parkā tām var pieskarties, pie tām pagulēt, tās samīļot. Veidojas dialogs, un materiāls rezonē plašāk.

Pirmajā posmā jau ir tapis Andras, Alises, Ingas un mans materiāls. Tagad ir otrais posms, kad jāiesaista korektors, grāmata jārediģē un jāiespiež. Liela ir cerība izdot Līvijas dzimšanas dienā maijā, bet, ja nepaspēsim, tad noteikti šogad. Nosaukums pašlaik ir Zila, zila debess, bet vēl par to lemjam. Man tas patīk, jo vēsta par sapņošanu, ilgām un vēlmi tiekties uz citām realitātēm.”

No tēlnieces par rakstnieci

A.Manfelde atklāj: „Man ar Līviju vārdadiena ir vienā dienā, un esmu caurkritusi tēlniece – man ir dekoratīvo objektu tēlnieka profesionālā izglītība. Steku nomainīju pret klaviatūru. Zinu, kas ir materiāls, kā atliet ķīļformu, kā metināt ar elektrodiem. Tas gan sanāca gaužām slikti, tāpēc profesiju mainīju. (Smejas.) Mani fascinē tas, ka tēlniecība ir ārkārtīgi smags darbs. Līvija nav vienīgā tēlniece Latvijā šajos gados, bet tas ir apbrīnojami.”

* A.Volanskas manuskripts Visu mūžu sapņotāja

Fragments no topošās grāmatas /Andras Manfeldes teksts/

Vijolniece Lida Rubene

„Es, nolaidusi vijoles lociņu, stāvu un klausos. Manis spēlētā mūzika pārtapusi citā. Dunoņā, šalkoņā un reizumis – rēkās. Kad ledi rumbā gāžas un pie krastiem krakšķ, tad viena skaņa; kad vasaras sākums kā sareibis plostnieks ar jasmīnzariem aiz auss, tad cita – silta un tumīga. Es, bronzas lieciniece, te nolikta ārpus laika, redzu to, kam cilvēks kustībā un nodomā aizsteidzas garām. Lec zivis, izliekušās kā sudraba zobentiņi aprīļa saulē. Svēteļi ar sarkaniem knābjiem izrauj pa kādai no rituma. Ūdens kūp. Omulīgās pīles slīd no viena upeszāļu kumšķa uz citu. Vasaras lietavās upe kā palos, tādās reizēs straume gāžas tā, ka ar putām un burbuļiem varētu noklāt teju visus patiltes lokus. Piepeši sametas pretvējš no jūras puses un uzdzen ūdenskrituma radītos burbuļus augšup. It kā tur zālēs kāda nāra blēņotos, ziepjūdenī pūzdama. Pīlēni noveļas pa rumbu uz leju, bet tiem nekas – uzceļas spārnos, noskurinās un atkal slīd rimtumā.”