Ķimale – tikšanās vieta mākslai un cilvēkiem

Ķimales muižā šodien vēl ir apskatāma Ventspils fotokluba Kaktuss izstāde Human*, kurā būtiska nozīme ir Padures pagasta iedzīvotājai Astrai Strauss-Štrauss. Viņas un fotomākslinieces Santas Attes sastapšanās vainagojusies ne vien ar fotogrāfijām, bet arī draudzību.
Šie darbi jau bijuši vairākās izstāžu zālēs Latvijā, bet, pateicoties tam, ka viens no motīviem sācies
tieši Kuldīgas novada Padurē, tā atceļojusi līdz Ķimales muižai, kurā saimnieko Inese Andersone
ar ģimeni. Viņa atklāj, ka, muižā ienākot, bijis nodoms to atvērt arī dažādām mākslas izpausmēm: „Telpas mums ir plašas, un vietas pietiek visam, bet šajā reizē muiža ir tikšanās vieta arī plašākā nozīmē, jo tieši te gandrīz pirms trim gadiem notika skaista tikšanās – Astras kundze satika Santu, un rezultāts ir izstāde.”

Amizanta sastapšanās
I.Andersone atklāj arī amizanto sastapšanās mirkli. Kādu dienu neilgi pēc muižas iegādes saņēmusi zvanu no fotogrāfiem ar ierosinājumu muižā rīkot plenēru, un viņa idejai labprāt atsaukusies.
Taču dienā, kad pa muižas apkārtni staigājušas fotomodeles Ievas tērpos, savā ikdienas pastaigā
devusies arī Astra un iekļuvusi Santas fotogrāfijā, kas tagad ir viens no izstādes darbiem. Inese
atceras: „Astriņa, ieraugot jauno sievieti, teikusi: „Ui, ku’ tev smuks peldkostīms!” Bet pēc pāris metriem attapusies, ka tas nemaz nav peldkostīms.”
Savukārt S.Atte stāsta: tā mirkļa pirmā doma bijusi, ka tūliņ izveidosies paaudžu konflikts, taču viss izvērties pavisam citādi – Astra bijusi ļoti pieņemoša, atvērta un ar humoru.

Arī sirsnīga draudzība
Vēlāk fotokluba kolēģi iedrošinājuši Santu pie viena darba neapstāties un meklēt rokā Astru. Tā tapusi fotosērija gan izstādei Human, gan Astras kundzes privātajam arhīvam.
Turklāt nejaušā satikšanās pārvērtusies sirsnīgā draudzībā starp abām dažādu paaudžu sievietēm. Santa izvadājusi Astru ne tikai pa viņas dzimtas vietām Kuldīgas un Zlēku apkārtnē, bet arī ekskursijā uz kaimiņpilsētu Ventspili. Fotomāksliniece Astriņu pieskata ar sirsnību un priecājas, ka, arī atklājot izstādi, kundze ir viņu pulkā, jo vēl nesen pēc kritiena nokļuvusi slimnīcā. Taču Astra prot pasmieties un nesūdzas. Kurzemniekam viņa stāsta, ka dakteriem uz jautājumu, kad pēdējo reizi bijusi pie ārsta, atbildējusi: „Kaut
kad kriev’ laikos.”
S.Atte atklāj: „Viņa ar paceltu galvu un stipru sirdi, neskatoties uz savas dzīves sūrumu, iet uz priekšu. Mani tas aizkustina.”
Darbiem ar Astru viņa devusi nosaukumu Laika upe, jo tajos, pēc mākslinieces domām, atklājas neizbēgamais – novecošana, bet būtiski, ka tajos parādās tādi mūsdienās jau izzūdoši uzskati, tradīcijas un pat dogmas, kas raksturīgas Astras paaudzes sievietēm un pastāvēja pagājušā gadsimta 50. gados.

Katram savs aspekts
Izstādē apskatāms arī citu kluba dalībnieku veikums – te ir Agneses Pastares, Artūra Orbidāna, Ginta Dreifogela, Ilzes Ozolas un Krista Kūlas darbi. Interpretējot tēmu par cilvēku, A.Pastare ielūkojusies savas dzimtas senajās fotogrāfijās, īpašā tehnikā saliekot tās kopā ar mūsdienām.
A.Orbidāns aplūko cilvēka attiecības ar laiku jeb to, kā mēs to izmantojam.
Viņa secinājums: paši sevi no brīva prāta ieliekam aiz restēm. G.Dreifogels runā par to, ka mēs esam tas, ko ēdam, jeb par cilvēka un ēdiena attiecībām, bet I.Ozola meklējusi latvieša kodu, un izstādē ir viņas interpretācija par to. K.Kūla ar fotokameru dziļi ielūkojies kolēģu acīs kā dvēseļu spogulī.

• Angļu val. – cilvēks