Ja kurzemnieks tevi iemīlējis – tas ir pa īstam

Pazīstamais latviešu diriģents MĀRIS SIRMAIS šovakar Alsungas pils pagalmā klasiskās mūzikas brīvdabas koncertā Suitu kods mūzikā būs sapulcējis varenu komandu – profesionālus mūziķus, kuru saknes vai talanta attīstība saistīta ar suitu pusi. Mākslinieka paša saknes ir Latgalē, viņš dzimis un skolojies Rīgā, bet jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu suitu pusē vairs nav viesis – Jūrkalnē viņam ir māja, kur intensīvas koncertdarbības starpbrīžos būt vienatnē.

Vai esat atklājis suitu koda atslēgu?
Manas saknes ar Kurzemi nav saistītas, bērnībā suitu puse bija pilnīgi sveša. Mani senči, visa dinastija nāk no Latgales. Par Jūrkalni pat nojausmas nebija, jo padomju gados tā bija slēgta zona. Pirmoreiz atbraucot, šī vieta man šķita neparasta daudz kā dēļ: ticības, dabas, svētības. Kopš kora Kamēr… dibināšanas ik vasaru rīkojām nometni, pirmās divas bija Vidzemes pusē. Pie mums dziedāja brāļi Didrihsoni, kuru mamma tolaik strādāja Ventspils domē, un viņa 1993. gadā ierosināja rīkot nometnes Jūrkalnes skolā. Tad tā jau bija iecienīta dažādu aktivitāšu vieta. Kas tik tur nepulcējās: koklētāji, teātra spēlētāji, karatisti. Un tā dzīve mani saveda kopā ar jūrkalniekiem, ar alsundzniekiem, arī ar Kuldīgu, jo ikreiz braucu tai cauri, piestājot tirdziņā vai Rimi. Man Kuldīga–Ēdole–Alsunga–Jūrkalne kļuvis ikdienišķs ceļš. Kurzemnieki mēdz teikt: ja tu nedēļu nodzīvo pie jūras, bet ne reizi neesi pie tās aizgājis, tas nozīmē, ka esi kļuvis par savējo, vietējo. Laikam jau arī es tāds tagad esmu. Ir gadījies, ka kaimiņi atsūta foto ar pierakstu: „Māri, jūra šodien tāda izskatās!” (Pasmejas – red.). Bet es jūru, tās pūtienu izjūtu, pat neredzot. Gaiss, svaigums ir ar visām maņām jūtams tajā brīnišķīgajā vietā.
Vai jūsu māja Jūrkalnē ir netālu no jūras?
Kādu piecu sešu minūšu attālumā, bet jūra ir labi dzirdama. Netālu plūst Ēnavas upe. Un, paldies Dievam, ka māja nav pie pašas malas. Ne tāpēc vien, ka jūra graužas stāvkrastā iekšā. Tikpat, cik mīlīga, iedvesmojoša un apbrīnojama, jūra var būt arī neganta, draudīga un kaut kādā mērā postoša. Visas tās īpašības ir nolīdzsvarotas un distancē. Reizēm visu dienu darbojos savā parkā, kas ir tādā kā ielejā, trimerējot, piekopjot un parku veidojot. Kad pēc tam aizeju pie jūras, esmu pārsteigts par milzīgo vēju, jo pie mājas visu dienu to nebiju manījis. Mana uzturēšanās un klātbūtne šajā vietā ir tāda nosacīta. Mākslinieks, radošs cilvēks, kam nemitīgi darbs ar lieliem kolektīviem saistīts, socializēšanos īpaši nemeklē. Tāds darbs ir pietiekami emocionāli uzlādējošs un vienlaikus no sabiedrības nogurdinošs. Kad atbrauc uz laukiem, tad vari baudīt dabu un klusumu, sava veida vientulību. Tas ir tas skaistākais.
Tomēr esat ar muzikālajiem suitiem sasaistījies.
Pirmā nozīmīgākā tikšanās ar Ilgu Leimani un Suitu sievām bija lielkoncerts Kurzemes gredzeni Liepājā Latvijas simtgadei veltītajā ciklā Latvijas gredzeni, kurā muzikāli tika izceltas katra novada īpatnības. Man uzticēja Kurzemes gredzenus, kas no visiem četriem cikla koncertiem muzikālajā ziņā bija vistīrākais, jo pārējos daudz bija izmantota literatūra, teātris, vizuālā māksla. Prieks, ka pēc gada, kad visus koncertus atkārtoja Rīgā, vispirms biļetes izpirka uz Kurzemes gredzeniem. Tad nāca otrs nozīmīgs piedāvājums. Liepājas orķestra direktors Juris Lipskis ilgus gadus loloja sapni radīt pirmo Kurzemes operu. Tas īstenojās ar komponista Riharda Dubras Suitu sāgu, kurai libretu rakstīja kādreizējais Alsungas katoļu priesteris
Gatis Mārtiņš Bezdelīga. Tās bija divas izrādes Lielajā dzintarā. Sākumā ceļš bija ļoti līkumains. Bija pavisam cita komanda, daudz mainījās pēdējā brīdī. Es neesmu operas diriģents, lai gan šis žanrs man kopš skolas laikiem ir bijis tuvs. Mani palūdza diriģēt šo oriģināloperu, un tā es padziļināti iepazinu suitu vēsturi. Protams, Suitu sāga ir mākslinieciska interpretācija, radošs projekts, nevis hronoloģisks faktu uzskaitījums.
Kā veidojāt Suitu koda komandu?
Vispirms man jāsaka liels paldies jūsu kultūras ministrei Dacei Reinkopai. Viņu tiešām var celt šajā amatā novadā. Zināms, ka Dace vienmēr turējusi rūpi par suitiem, un arī šis vērienīgais koncerts no viņas nācis. Visi dalībnieki ir profesionāli mūziķi, kas izskolojušies un gājuši tālāk, – viņu vārds pazīstams ne tikai Latvijā. Daži gan man ir jaunatklājums. Interesants stāsts ir Antai Jankovskai, nekad iepriekš nebijām strādājuši kopā. Alsungas baznīcas grāmatās viņa atradusi, ka viņas senči ļoti senā pakāpē ir tīri itāļi, kas savulaik šeit ieceļojuši. Tagad viņa apprecējusies ar itāli un lielāko dzīves daļu pavada Itālijā. Līdz ar to likumsakarīgi, ka itāļu mūzika noteikti bija jāiekļauj koncertprogrammā. Atdūrāmies pret Verdi Traviatu. Visa programma ir sabalansēta, ņemot vērā, kādas prominentas personas piedalīsies. Par katru mūziķi te būtu savs interesantais stāsts, un, veidojot programmu, īpaši meklējām katram solistam piemēroto. Arī Antu Puķīti tikai tagad iepazinu. Viņa ir universāla mūziķe, piemeklējām Piacollas enerģētisko skaņdarbu speciāli akordeonam, bet viņa spēlē arī kokli un dūdas. Ar Anci Krauzi nav jāiepazīstina, starp suitiem viņa ir, iespējams, populārākā. Šajā koncertā viņa būs krāšņā ampluā – arī neierastā. Uzstāsies arī kopā ar savām meitām, sadziedāsies ar Suitu sievām. Ances meita Elza Siliņa ir uzlecoša zvaigzne vijoļspēlē, kopā ar vēl vienu suitu jauno talantu – Miku Akotu – viņiem atvēlēta kamersadaļa. Ar Miku gan biju vairākas reizes iepriekš ticies kopš TV konkursa Radīts mūzikai, kurā biju žūrijā. Ar Juri Vizbuli kopā strādājām Suitu sāgā, kur izcilais tenors bija galvenajā lomā. Kādu fragmentu no operas parādīsim koncertā, jo kur gan var būt labāka vieta par Alsungas pili! Arī komponisti ir ar Kurzemi saistīti, suitiem sameklēti. Īpašais viesis būs Raimonds Tiguls. Kārlis Lācis arī ir kurzemnieks. Tāpat Ēriks Ešenvalds, viņš Kurzemes gredzeniem rakstīja darbu, apvienojot akadēmisko mūziku lielam korim un simfoniskajam orķestrim ar suitu ansambļiem, koklēm un dūdām. Skanēs arī Imants Kalniņš, Raimonda Paula mūzika. Tādi superstāri būs, suitu vietējos ansambļus ieskaitot. Nevar nepieminēt, ka pirmoreiz Alsungas pils pagalmā spēlēs Liepājas simfoniskais orķestris. Neskatoties uz minētajām prominencēm, man šo koncertu īpašu dara tas, ka būs sapulcināti dziedātāji, kas kopš 1990. gada bija ar mani korī Kamēr… un kaldinājuši simtiem dažādu starptautisko konkursu un festivālu panākumus, ceļot Latvijas kormūziku pasaulē. Daudz no jaunības upurējuši tam.

Vai sekojat, kā lolojumam – korim Kamēr…– , klājas, kopš vairs to nevadāt?
Kopš dibināšanas 23 gadus strādājām kopā, desmit gadus vairs neesmu mākslinieciskais vadītājs, tomēr
vienaldzīgs nevaru būt. Sekoju kora gaitām līdzi, bet neesmu mēģinājis kaut ko ietekmēt. Kamēr …
ir pirmais latviešu koris, kas Eiropā saņēmis Grand Prix. Daudzi uz šo augstāko novērtējumu gājuši. Mēs jau arī kā Antiņš kāpām, kāpām, līdz uzkāpām. Tāpat gandarījums par kora panākumiem pēc manis. Nodevu vadību Jānim Liepiņam, kas bija mans audzēknis. Arī mākslinieciskais vadītājs Aivis Greters
nāca no koristu vidus, tagad kori vada Jurģis Cābulis, kurš gan nav iepriekš ar Kamēr… saistīts bijis,
bet ir viens no spožākajiem jaunās paaudzes diriģentiem Latvijā. Kā jau jauniešu korī, arī sastāvs nepārtraukti mainās. Tā arī radās nosaukums jau 1990. gadā. Daudzi, īpaši ārzemnieki, jauc ar kamerkori, kaut koris ir liels, manā laikā brīžiem bija pat ap 70 dziedātāju. Koris bija dibināts pie Rīgas 1. ģimnāzijas, par nosaukumu bija iekšējais konkurss, un viens no audzēkņiem ierunājās apmēram tādā stilā: kamēr esam jauni. Vienojāmies, lai ir kamēr, bet tālāko turpinām ar trīspunkti, lai attīstītu, ko vēlamies. Jo šis kamēr nepārtraukti dod kustību. Tā arī koncertam Alsungā radās vēlēšanās saaicināt kopā tos, kas kādreiz dziedājuši. Diezgan garš saraksts sanāk ar ievērojamiem ļaudīm, ne tikai kora mūzikas, bet dažādu profesiju pārstāvjiem.
Vai kuldīdznieces arī?
Protams, no kora Cantus nākušās – jums ir izcila skola!

Vai gatavošanās Alsungas pasākumam prasīja papildu slodzi, lai vismaz reizi nedēļā izsprauktos no intensīvajiem koncertiem un brauktu uz Kurzemi?
Šis pat nav pats saspringtākais laiks, jo jau nākamnedēļ būs Garīgās mūzikas festivāls. Rudenī atkal paredzētas neskaitāmas turnejas ārzemēs, izskatās, ka starp tām pat nesanāks atgriezties Latvijā, bet uzreiz jāpārlido uz nākamo valsti. Pēc tukšā kovida laika šovasar ir sprādziens un atgriežas kādreizējā
normāli saspringtā dzīve.
Kas radīja jūsu interesi par mūziku?
Mūzika patikusi kopš bērnības, bet tas, ka nokļuvu korī un vēlāk izmācījos par diriģentu, drīzāk ir nejaušība. Kad augu, padomju gados lielākajai daļai ģimeņu bija diezgan ierasts dzīves ritms. Nostrādā piecas dienas, tad brīvdienas brauc uz laukiem pie vecākiem vai vecvecākiem strādāt. Tādu es atceros arī savu bērnību: ar ravēšanu, lopu kopšanu, siena vākšanu, kartupeļu talkām. Bērni spēlēties varēja sākt tikai vakarā, kad visi darbi apdarīti un lielie sēdās pie goda galda. Tad arī dziesmas dziedāja, no kurām es daudzas iemācījos. Vecāki aizsūtīja mani uz mūzikas skolu čellu spēlēt. Man patika, ar prieku uzstājos dažādos saviesīgos pasākumos. Kaut kāds iekšējs aicinājums bija. Mani vecāki bija iecienīti vedēji kāzās. Kādā reizē dāma no mūzikas skolas (ne skolotāja, bet grāmatvede), noklausījusies manu priekšnesumu, teica, ka man jāiet zēnu korī dziedāt. Par to man nekādas saprašanas nebija, jo tā nebija mūsu pasaule. Bet vecāki sameklēja skolotāju, kas mēneša laikā mani samācīja, un tiku Dārziņskolā. Sāku no 4. klases, liela daļa sāk no sagatavošanas. Daudz bija iekavēts, vajadzēja saspringt, lai robus aizpildītu. Tad arī sākās pirmie lielie koncerti, ceļojumi. Un ierastā dzīve mainījās. Jā, ritms – darbs un lauki – mainījās. Būtiskākais lūzums (pozitīvā nozīmē), kas izmainīja ceļu, bija piedalīšanās operā Mazais skursteņslauķis, kur man bija loma uzticēta. Operas dzīve mani burtiski saslimdināja. Pēc skolas atnācu mājās, ātri, ātri izmācījos un skrēju uz operu, jo man bija caurlaide un katru vakaru varēju iet. Ojārs Rubenis studiju laikā piestrādāja par izrāžu vadītāju. Sēdēju viņam blakus tādā lielā būdā blakus skatuvei, skatījos, kā viņš komandē gaismas, skatuvi un visu pārējo, kas saistīts ar iestudējumu. Kādā liktenīgā reizē man vienam pašam trīspadsmit gadu vecumā nācās izrādi novadīt. Par diriģentu mācīties arī nejaušības dēļ aizgāju. Operas laikā man likās, ka nav nekā skaistāka par dziedāšanu. Kad man zēnu korī bija balss lūzums, automātiski
tiku pārcelts uz kordiriģēšanu. Tajā mirklī nebūt nebiju priecīgs, bet trāpījos pie skolotājiem, kas prata ieinteresēt. Lielākā loma bija profesorei Ludmilai Pismennajai Mūzikas akadēmijā. Man liekas, ka dzīvē vērtīgākās lietas pienāk vienkārši nejauši.
Vai tad mērķtiecība nav jums raksturīga?
Protams, jāsapņo ir un par lielām lietām jādomā. Taču notikumi bieži vien iet savu gaitu. Ir tāds brīnišķīgs teiciens, ko dzirdēju no Vīnes Filharmonijas direktora, kad studēju Austrijā. Viņš stāstīja par atšķirību starp austriešiem un vāciešiem: „Ja vācietis iet pa dzīves tuneli, kura galā redzama gaisma, tad viņš to dara ļoti sparīgi un mērķtiecīgi, ar grumbu pierē. Viņam ir tā gaisma jāsasniedz, bet viņš līdz tai netiek. Austrietis iet ļoti viegli, ar koķetēriju, smiedamies. Jo viņš zina, ka gaisma tur galā ir, bet tik un tā nav sasniedzama.” Tā jau visiem dzīvē ir – tu vari iet mērķtiecīgi, bet lai tā grumba pierē nav tik nospiedoša. Nevaru teikt, ka man izdodas, bet es mācos. Daudzi ļoti talantīgi cilvēki pasaulē strādā, tikai atražojot savu izglītību. Bet tā pievienotā vērtība, ko neviens nevar noraksturot, ir tā daļa, ko saucam par harismu, un to nevar iemācīties.
Kā varat ar suitiem saprasties?
Jā, viņi domā, ka ir citādāki. Lai domā, ka ir īpaši, viņiem uz to ir tiesības. Ar kurzemniekiem man pirmā ir tāda interesanta pieredze. Pirmā nometne Kamēr… bija Blomē, nākamajā vasarā – Lubānas pusē, kur jau tāds latgaliskums ir klāt. Nometnēs paši gatavojām ēst, skolā iedeva virtuvi, dabūt vietējos produktus nebija nekādu problēmu. Aizgājām pie saimnieka: „Lūdzu, ejiet uz dārzu un paši paņemiet, ko vajag!” Trešajā gadā atbraucām uz Jūrkalni. Jā, ir dilles, ir kartupeļi, bet tas maksā tik un tik! Taču es ļoti esmu iemīlējis šo Latvijas daļu! Kurzemi ir ļoti grūti iekarot, kurzemniekiem ir tāda zināma barjera. Suiti ir īpaši, viņiem jāturpina tas, ko dara. Viņiem jādomā par savu pārmantotību, par pastāvēšanu, nākotni, par savām īpašajām vērtībām, tradīcijām, ko kopuši gadu simteņiem. Tas, ko viņi dara ikdienā, ir tā īpašā vērtība. Līdzīgi varu teikt par Dziesmu svētkiem. To vērtība jau nav paši svētki, tas ir tikai rezultāts un vainagojums tam, ko esam veidojuši periodā no vieniem līdz nākamajiem svētkiem. Dziesmu svētku pastāvēšana nav atkarīga no viena piecgades koncerta, bet procesa starp tiem. Tāpat suiti kopj ikdienā savas tradīcijas un nes pasaulē. Tagad zinu – ja kurzemnieks tevi iemīl, tad tas ir pa īstam.

Māris Sirmais

• Dzimis 1969. gada 27. jūnijā Rīgā.
• Mācījies E.Dārziņa Speciālajā mūzikas skolā, absolvējis J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas prof. Ludmilas Pismennajas kordiriģēšanas klasi, ieguvis maģistra grādu prof. Imanta Kokara diriģēšanas klasē, studējis orķestra diriģēšanu pie Martina Zīgharta Grācas Mūzikas un mākslas augstskolā Austrijā.
• 1990. gadā nodibinājis un 23 gadus vadījis jauniešu kori Kamēr…, ar ko kopā plūkti lauri 60 valsts un starptautiskos konkursos.
• Bijis sieviešu kora Dzintars diriģents.
• Kopš 1997. gada Valsts akadēmiskā kora Latvija mākslinieciskais vadītājs.
• 2012. gadā kļuvis par Latvijas Mūzikas akadēmijas kora diriģēšanas katedras vadītāju.
• Vairākkārtējs Lielās mūzikas balvas laureāts, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.