Tiekties uz ko labāku

Kuldīdznieks EDMUNDS BEKS otro gadu studē programmēšanu Zviedrijā. To viņš izvēlējies pēc tam, kad iepazinis, viņaprāt, zemo izglītības kvalitāti Latvijā. Edmunds stāsta, kā atšķiras studijas Zviedrijā un vai viegli pēc tam atrast darbu.

Lai gūtu pieredzi un profesiju

E.Beks mācījies V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolā. Beidzis Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma galdniecības nodaļu un pēc tam studējis Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU).
Vaicāts, kādēļ pēc pamatskolas izlēmis mācības turpināt tehnikumā, ne vidusskolā, viņš teic: „Tāpēc, lai gūtu kādu dzīves pieredzi, papildus apgūstot profesiju. Tā gribēja arī tēvs. Tā jau ir, ka deviņi gadi pamatskolā neko no reālās dzīves neiemāca. Ēnu diena reizi gadā – tas ir par maz, tāpēc arī man šķita, ka vērtīgāk būtu iegūt praktiskas iemaņas. Tēvam bija doma veidot galdniecības uzņēmumu Priedainē, taču ekonomiskās situācijas dēļ tas neizdevās. Abi cerējām, ka izmācīšos un pie viņa arī strādāšu.”
Edmunds toreiz par nākotni pats nav domājis, tāpēc tēva plāns šķitis gana labs. Taču, kad skolu beidzis, apjautis, ka nu jādomā, kā pelnīt naudu. Viņu interesējis šahs un datorspēles, ar ko nodarbojies vairākus gadus. Šahu uz laiciņu nolicis malā, jo, studējot Zviedrijā, vairs nav daudz brīvā laika. „Pirmais, ko iemācījos šahā, ir samierināšanās ar zaudējumu. Kā tas noder? Ir tādi cilvēki, kas nevar no savas otrās pusītes izšķirties. Viņi kļūst apsēsti ar domu, kāpēc gan otram viņi vairs nepatīk, un – nedod Dievs! – šo cilvēku vēl sāk izsekot. Šahs, šķiet, sakārto domas un neapzināti iemāca, kā ar situācijām tikt galā, zaudējumā nepazaudējot pašam sevi. Vēl tas māca disciplīnu, māca pārvarēt bailes, sagatavoties tam, lai, piemēram, pirms eksāmena proti emocijas savākt.”

No galdniecības uz programmēšanu

„Sapratu, ka galdniecībā daudz nepelnītu. Vairāki galdnieki stāstījuši, ka 1000 eiro šajā jomā jau ir liela alga. Tāpat sapratu, ka praktiskais darbs nav īsti domāts man. Prasmes biju apguvis un to darīt varētu, taču nekad neesmu bijis roku darba entuziasts. Desmit gadus spēlēju šahu – domāšana un tādi darbi, kur jāstrādā ar galvu, bija mana stiprā puse. Nolēmu studēt programmēšanu,” stāsta Edmunds.

2018. gadā iestājies RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātē: „Studēju trīs gadus. Ja jāsalīdzina mācības tur un Zviedrijā, jāsaka diezgan skarbi: to, ko dara RTU, neviens nekontrolē – visi dzīvo savā vaļā, māca, kā un ko paši grib. Bieži ir iekļauti tādi kursi, kas īsti nesasaucas ar to, ko esi ieradies apgūt. Tāpat visiem jāmācās fizika un ķīmija, bet to es neizprotu. Skolai bija vienalga, vai man konkrētā mācību viela studijās noderēs vai ne. Attieksme aptuveni tāda: „Tu esi students. Ko tu sajēdz, ko tev pašam vajag? Tu neko neizlem. Mums šāds mācībspēks ir pieejams, tāpēc mēs viņu izmantosim.” Esmu vaicājis RTU profesoriem, kāpēc skola ir zemās reitinga vietās. Atbilde pārsteidza: „Tāpēc, ka mūsu skolā nav iekļautas humanitārās zinātnes.”
Kad sāku studēt Zviedrijā, tūlīt sapratu īsto cēloni – RTU ir ārkārtīgi nemotivēti profesori. Bet Zviedrijā izglītības kvalitāte ir nesalīdzināmi augstāka – pasniedzēji izturas daudz nopietnāk, darbs temps ir milzīgs. Daļēji tas saprotami, jo arī profesoru alga universitātēs Latvijā un Zviedrijā nav salīdzināma.

Atšķirība izglītības kvalitātē ir manāma tā: ja RTU apmeklē lekcijas, tad eksāmenus nokārtosi, taču Zviedrijā vari apmeklēt lekcijas, papildnodarbības, vēl mājās mācīties čakli jo čakli un vienalga no studiju vietas izkrist.

Izglītības kvalitāte šeit tiek kontrolēta. Pat tad, ja profesori gribētu paslinkot, Zviedrijas Izglītības ministrija nodrošina augsta līmeņa pārbaudījumus, un līdz šim līmenim jāmācās šā vai tā. Savukārt RTU galvenais trumpis ir laba reklāma ar mērķi pārliecināt skolēnu vecākus, cik gan augstskola ir laba un prestiža. Kad esi to pabeidzis, no ieraksta diplomā nav nekādas jēgas. Rīgā privātajos uzņēmumos augstāko izglītību nemaz neprasa. Pirmajos gados pastrādāju vairākās kompānijās – izglītību neprasīja nevienā, jo tur bija svarīgi redzēt, ka es tiešām kaut ko māku. Viens paziņa meklēja darbu programmēšanā. Viņš bija beidzis RTU un meklēja papildu kursus, jo ar to, ko ieguvis skolā, nebija pietiekami, lai atrastu labi atalgotu darbu.”

Negaidīta plānu maiņa

Pēc RTU bijusi doma studēt Somijā, taču Edmunds nokavējis dokumentu iesniegšanu: „Somiju biju iepazinis galdniecības praksē, kad mācījos tehnikumā. Izrādās, ka tur augstskolās dokumenti jāiesniedz līdz 15. janvārim, un diemžēl nokavēju. Otrs variants bija Zviedrija. Meklēju programmēšanas studijas vienotajā izglītības portālā www.universityadmission.se. Tur visās universitātēs pieteikšanās ir līdz 15. martam. Pieteicos trijās, kurās vēl uzņēma: Stokholmas, Gēteborgas un Linnejas universitātē Vekšē. No Stokholmas saņēmu ziņu, ka neesmu pieņemts, jo man nav 90% rezultāta matemātikas eksāmenā, Gēteborga rakstīja, ka esmu ielikts rezervistu rindā: jāgaida, kad kāds no vietas atteiksies. Linnejas universitātē iekļuvu pamatsastāvā. Prasības bija augstāks vērtējums valsts centralizētajos eksāmenos un tas, lai starptautiskajā IELTS angļu valodas eksāmenā būtu vismaz 6,5 balles, un es to biju nokārtojis tieši uz 6,5.”

Darbu atrast ir viegli

Par dzīvi Vekšē E.Beks stāsta: „Pilsēta ir aptuveni tikpat liela, cik Liepāja. Ļoti daudz privātmāju – daudzdzīvokļu mājas Zviedrijā nav tik populāras. Vekšē viens no rajoniem ir studentu pilsētiņa, un lielu daļu ekonomikas šeit veido studenti. Par ro rūpējas arī Zviedrijas valdība, jo studenti no Eiropas Savienības te var mācīties bez maksas.”
Linnejas universitātē ir ap 15 000 studentu gadā, bet pamatiedzīvotāji Vekšē – ap 70 tūkstošiem. Tur esot lielākas darba iespējas elektronikas ražotnēs un programmēšanā, un daudzi studenti tur strādā.
Vaicāts, vai sastop arī citus no Latvijas, viņš teic: „Zinu vienu, kas mācās tajā pašā programmā un jau strādā par programmētāju, komunicējot ar klientiem no Rīgas. Vairāk satieku lietuviešus.” Darba piedāvājumi Vekšē esot, taču arī prasības lielākas nekā Latvijā – jābūt vismaz trīs gadu pieredzei: „Tik lielas man vēl nav. Pa vasarām tur esmu piestrādājis citās nozarēs: par kurjeru, lauksaimniecībā, mežos.” Pēc skolas beigšanas gan atrast darbu nozarē nebūtu grūti.
Par dzīves dārdzību viņš secina: „Īrēju dzīvokli, un īres maksa ar komunālajiem maksājumiem ir 360 eiro mēnesī. Augļi un dārzeņi šeit ļoti dārgi, citi produkti ir diezgan tuvu Latvijas cenām. Siers maksā precīzi tikpat.”

Rūpējas par talantiem

Uz Latviju Edmunds atbrauc novembrī, lai izietu automašīnas apskati: „Auto reģistrēts Latvijā, un, kamēr neprasa pārreģistrēt, tā paliks. Kad braucu, apciemoju vecākus. Citreiz atbraucu arī vasarā. Bet studijas šeit nopietnas, un laika daudz pāri nepaliek. Dažreiz ar labāko draugu aizejam uz bāru vai balli. Kad esmu ļoti noguris, skatos filmas.” Tikko aizbraucis turp, Edmunds mācījies zviedru valodu, taču atskārtis, ka lielas vajadzības neesot: „Visi runā angliski, un problēmu ar komunikāciju nav. Zviedru valoda noderētu vienīgi tad, ja es vēlētos veidot attiecības ar kādu vietējo meiteni.”
Viena no pēdējām Edmunda interesēm ir droni, un jaunām idejām ļoti pretimnākoša esot pašvaldība: „Budžetā iekļauta summa jauno talantu sapņu īstenošanai. Viens students, ar kuru man ir labas attiecības, šo finansējumu ieguva un konstruē dronus. Programmēt un savienot ar mākslīgo intelektu palīdzēšu es, un, ja viss izdosies, iegūsim vēl papildu naudu. Iespēju šeit ļoti daudz, atliek tikai pameklēt.”
Pēdējā laikā Edmunds filmē video vietnei YouTube: „Domāju, kā lai nākamajam darba devējam pierādu, ko tad bez ierakstiem CV reāli protu. Izdomāju savas prasmes uzfilmēt, ievietot internetā, un, ja kāds prasīs, man būs, ko parādīt.” Universitātes mājasdarbus filmēt nedrīkst, tāpēc viņš iemūžina brīvā laika darbus, tostarp dronu programmēšanu jeb procesu, kā dronam tiek mācīts sarunāties ar datoru.