Topošā globālā speciāliste

SUMAIJAI KUREŠI (Sumaiya Qureshi) no Pakistānas ir 29 gadi, un viņa studē starptautiskajā Erasmus Mundus maģistra programmā Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas (angliski SDSI). Šajā gadā viņa mācās Latvijas Mākslas akadēmijas filiālē Kuldīgā, bet vēl gadu studijas turpināsies Igaunijā un Somijā. Sumaijai ir plaša pieredze digitālo pakalpojumu vadībā, un mācības Eiropā viņa apvieno ar pilna laika darbu starptautiskā uzņēmumā.

MĀCĀS UN STRĀDĀ REIZĒ

Kāds bijis tavs līdzšinējais ceļš?

Esmu no Pakistānas pilsētas Karači – tajā ir visvairāk iedzīvotāju. Mans akadēmiskais fons ir datorzinātnes – bakalaura grādu ieguvu šajā jomā. Studiju laikā daudz darbojos ar spēļu izstrādi, datu analītiku, noslēguma projekts bija saistīts ar paplašināto realitāti. Tolaik bija interesanti, taču tā šķiet kā cita dzīve, un kopš absolvēšanas pagājuši pieci vai seši gadi. Pēc universitātes pa darbiem lēkāju. Pirmais bija personāla vadībā kādā audumu ražošanas uzņēmumā. Tas bija apzināts solis – gribēju saprast, kas mani interesē, jo sapratu, ka datorzinības nav domātas man. Korporatīvā dzīve ir daudz citādāka – tā lika saprast, ka man patīk risināt darba efektivitātes problēmas. Vēlāk strādāju uzņēmumā, kas izstrādā atlases spēles – rīkus, ar kuriem kandidātu piemērotību darbam uzņēmumi izvērtē pēc viņu personības. Nostrādāju mēnesi, bet sapratu, ka arī tas man neder. Pēc tam Oksfordas universitātes izdevniecības filiālē piecus gadus strādāju kā digitālo pakalpojumu vadītāja. Tad sapratu: esmu iemācījusies visu, ko šajā lomā varēju, ieguvusi arī draugus, un ir laiks doties tālāk.

Ieturēju pauzi: pusgadu adīju un tamborēju, iemācījos peldēt un braukt ar automašīnu. Tad man apnika palikt mājās, un meklēju darbu un maģistra studijas. Beigās ieguvu abus – strādāju pilnā slodzē, studēju maģistra programmā un dzīvoju Kuldīgā. Šī iespēja ļāvusi ceļot pa Eiropu un satikt kolēģus. Strādāju uzņēmumā, kas nodrošina ķīmisko vielu atbilstību normatīvajiem aktiem. Palīdzam citiem uzņēmumiem saprast, vai ķīmiskās vielas, ko tie lieto savās precēs, atbilst likumiem tajās valstīs, kur tās ražo, pārvadā un pārdod.

Kas pamudināja domāt par studijām ārzemēs?

Par Erasmus Mundus programmām uzzināju jau pirms daudziem gadiem no sava vadītāja Oksfordas universitātes izdevniecībā. Toreiz nebiju studijām gatava, jo jutos ar darbu apmierināta. Taču, kad dzīvē parādījās telpa pārmaiņām, pie šīs idejas atgriezos. Sapratu, ka mani interesē ne tikai pakalpojumu vadība šaurā nozīmē, bet plašāka pieredze: pilns lietotāja ceļš, sistēmas, to efektivitāte. Erasmus katalogā programma SDSI izrādījās visatbilstošākā.

NAV NEMAZ TIK DRŪMI

Vai studiju valstis – Latvija, Igaunija, Somija – bija svarīgs faktors?

Godīgi sakot, sākumā ne. Mani interesēja pati programma, nevis valstis. Tikai pēc uzņemšanas sāku pētīt, kur īsti dzīvošu. Pirmie iespaidi no attēliem internetā šķita drūmi, ļoti pelēki, bet tad sāku skatīties blogus, kuros valsts tika parādīta interesantāka. Visforšāk bija runāt videozvanā ar agrāko gadu studentiem, un tas priekšstatu pilnībā mainīja, mācības padarīja pievilcīgākas. Izskatās, ka iepriekšējiem studentiem šeit bijis ļoti jautri. (Smejas.)

Kāda bija uzņemšana?

Tā patīkami pārsteidza. Mums bija vajadzīgs pētījums par izglītības nākotni. Viss precīzi izskaidrots: vērtēšanas kritēriji, uzdevuma struktūra, svarīgums. Precīzi zini, kur ieguldīt enerģiju. Vebināros varējām uzdot jautājumus. Akadēmiskajā vidē tā ir reta godīguma pakāpe.

PROCESS NO A LĪDZ Z

Kā tu izproti pakalpojumu dizainu?

Man tas nozīmē pilnu pieredzi – visu procesu no A līdz Z. Ražojums vai pakalpojums ir tikai daļa no šīs sistēmas. Piemēram, ja runājam par dzelzceļa staciju, runa nav tikai par biļešu automātu. Tas ir viss: kā cilvēks ienāk telpā, kā tur orientējas, vai ir norādes, vai ir darbinieks, kas palīdz, kāda ir cilvēku plūsma. Man svarīgi būt atbildīgai par visu procesu, ne tikai vienu elementu.

Vai jau saproti, kā zināšanas izmantosi?

Kad pieteicos, vīzija bija skaidrāka. Tagad esmu to pazaudējusi. Mani interesē transporta sistēmas, pilsētu gatavība krīzēm, katastrofām. Piemēram, kā tās darbotos kara, dabas katastrofu vai zombiju apokalipses gadījumā. Es sevi drīzāk redzu kā globālu profesionāli. Man nav svarīgi, kurā valstī dzīvot un kur zināšanas lietot. Svarīgi ir būt tur, kur ir interesanta problēma, kas jārisina. Mani interesē kodolkatastrofas, kas pasaulē notikušas pagātnē, – iedomājos, ka varētu kļūt par konsultanti atomelektrostacijā un pārrunāt gatavību katastrofai.

DARBS AR REĀLU PARTNERI

Kādi iespaidi par studijām?

Pirmais semestris ir viegls. Ļoti vērtīgs ir ražošanas projekts, kurā tagad darbojamies. Zināšanas, ko iemācāmies, varam uzreiz lietot, nevis tikai balstīties teorijā. Tā viena pati nestrādā – tai jākļūst par instinktu, un tas notiek tikai praksē. Darbs ar uzņēmumu Getliņi Eko ļauj uzreiz saprast, kā zināšanas darbojas. Tāds bija iemesls pieteikties studijām, jo mēs strādātu kopā ar ražošanas partneri. Kā studenti esam sadalījušies komandās, un mūsējā uzņēmumu konsultē par tā stratēģiju.

Kā savā kursā jūties?

Ļoti labi. Komanda mani iemācījusi domas strukturēt, jo es mēdzu domāt plaši un ātri. Kursabiedri ir draudzīgi, izpalīdzīgi, nāk no dažādām jomām, un tas ir milzīgs ieguvums. Arī pasniedzēji ir draudzīgi. Novērtēju, ka viņi nozarē strādā, – ne tikai māca teoriju, bet arī rāda piemērus no dzīves.

KĀ MULTFILMĀ

Kā jūties Kuldīgā? Kādi ir dzīves apstākļi?

Es dzīvoju skaistā mājā un katru rītu pamostos ar skaistu skatu uz debesīm. Karači tā nebija – tur dzīvoju betona džungļos. Kad skatos uz Kuldīgas ēkām, jūtos kā multfilmā: mājas neizskatās īstas. Dzīvoklī Ventspils ielā arī iepriekš apmetās pakistānieši. Esmu saimniecei ļoti pateicīga, jo vieta ir tik labi iekārtota. Dzīvoklis ir pietiekami silts. Ar laikapstākļiem tieku galā, valkājot ļoti biezu zamšādas un vilnas mēteli. (Smejas.)

ADA UN TAMBORĒ

Kā pavadi brīvo laiku?

Kamēr mācījos un strādāju reizē, brīva laika nebija. Brīvlaikā atsāku adīt – atvedu daudz vilnas, un šeit nopirku vēl. Man ir idejas un raksti, ko vēlos radīt. Esmu pārsteigta, ka Kuldīgā ir tik daudz dzijas veikalu. Es arī pastaigājos un pētu, ko varētu darīt nākotnē. Aizraujos ar ēst gatavošanu. Ar kursabiedriem braucam uz Alsungas skolu un tur spēlējam badmintonu.

LATVIEŠI IR DRAUDZĪGI

Kāda tev liekas Latvija un latvieši?

Neesmu daudz izpētījusi, bet Rīga man ļoti patīk, īpaši vecpilsēta: kad pirmoreiz ieraudzīju, nodomāju, ka varētu dzīvot tur. Skaista un labi izplānota. Satiksme nav tik pārblīvēta ar sastrēgumiem kā manās mājās. Visvairāk izbaudīju arhitektūras skaistumu – ēkas ir dažādās krāsās un jūgendstilā. Latvija kopumā ir skaista. Cilvēki bijuši jauki. Mani brīdināja, ka latvieši nav ļoti pretimnākoši un runātīgi. Tā gan nav – cilvēki te ir draudzīgi. Es ieguvu jaunu draudzeni, braucot ar autobusu no Rīgas. Plānoju brīvdienās Latviju apceļot.

Un kā ar ēdienu?

Esmu musulmaniete un ēdu tikai halāla produktus, tāpēc ārpus mājām varu ēst tikai veģetāru ēdienu. No halāla gaļas veikalā ir tikai vienas firmas piedāvājums. Iespējams, tāpēc esmu zaudējusi ap sešiem kilogramiem. Varbūt tāds bija mērķis – zaudēt svaru. (Smejas.) Divreiz nedēļā pagatavoju ēdienu pārējām dienām. Pārtikas ziņā viss ir pieejams, pat garšvielas. Šejienes rīsi ir diezgan lipīgi, bet veikalā Cikāde atradu ideālus basmati rīsus.

* Halāla ēdiens ir musulmaņu pārtika, kas sagatavota pēc islāma noteikumiem: bez cūkgaļas, alkohola un ar īpašām prasībām gaļas iegūšanai.