„Studēt arhitektūru ir kolosāli!”

Kuldīdznieks Dāvis Jansons (25) šogad Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) pabeidza maģistra programmu arhitektūrā un ir guvis lielus panākumus – kļuvis par Arhitektūras fakultātes gada absolventu, kā arī saņēmis Būvindustrijas lielo balvu, iegūstot Gada studenta titulu.

Turklāt uzņēmums Sudraba arhitektūra, kura komandā D.Jansons strādā, Latvijas Arhitektūras gada balvai tika nominēts par objektu Valmieras kurtuve, kas ieguva žūrijas īpašo atzinību, kā arī ziņu portāla Delfi simpātiju balvu.

Visu interešu sintēze

„Uzaugu, vērojot būvniecību – to, kā mans tētis nodarbojās ar remontu. Tētis nav celtnieks, bet viņš ir ļoti meistarīgs un apķērīgs cilvēks, kurš visu spēj izdarīt pats,” stāsta Dāvis. „Bija, ko skatīties, bija, kur piedalīties, un sākumā remontā savu roku pieliku pie ne tik svarīgiem darbiņiem. Kā jau katrs topošais arhitekts, arī es spēlējos ar Lego (smejas). Skolā man patika mājturības stundas, kurās iepazinu darbu ar koku, ar dažādiem instrumentiem. Praktiskās iemaņas ir viens no aspektiem, kas mani ievirzīja arhitektūrā.

Skolā man patika mājturības stundas, kurās iepazinu darbu ar koku, ar dažādiem instrumentiem. Praktiskās iemaņas ir viens no aspektiem, kas mani ievirzīja arhitektūrā.

Otrs aspekts ir radošā izpausme, ko man deva Kuldīgas mākslas skola, it īpaši keramikas nodarbības, – tur ir tieša sasaiste ar materiālu un formu, un tas man ļoti patika. Arhitektūra – tā ir visu manu interešu sintēze. Tas ir plašs jēdziens – tā ir ne tikai ēku būvniecība, bet arī pilsētvides procesu vērošana, cilvēku mijiedarbība ar telpu. Kad pētīju, ko vispār vēlos studēt, saskatīju to, ka tā ir profesija, kurā pārklājas visas manas intereses, bet ir vēl daudz kā, ko atklāt, kur iedziļināties. Laikus vajadzēja pieņemt lēmumu, jo jāgatavojas iestājeksāmenam, jāiet zīmēšanas kursos, jāapgūst neliela daļa no tēlotājģeometrijas.”

Studijas grūtas, bet vērtīgas

„Es cenšos neuzlikt augstas espektācijas un mēģinu novērtēt to, kā ir tad, kad esmu jau vidē iekšā, jo tad skats ir visskaidrākais. Viena bija tāda doma, ka studēt arhitektūru būs kolosāli. Tā arī piepildījās! Bija pat daudz vairāk nekā tas, ko gaidīju, – mani sagaidīja dažādas burvīgas iespējas. Piemēram, lekcijas pasniedz praktizējoši, ļoti talantīgi arhitekti, kas zināšanas nodod tālāk. Bez tiem vēl ir būvindustrijas speciālisti, arhitektūras un mākslas vēsturnieki – studijas ir ļoti daudzpusīgas. Tur iemāca ne tikai to, kā būvēt ēku, bet arī to, kā izvērtēt vidi un domāt. Šīs zināšanas lietoju ikdienā.

Studijas, protams, nav vieglas, bet grūtības katram savas. Man visgrūtāk bija izvēlēties prioritātes un mācību kursus sabalansēt, jo to ir daudz. Pret visiem priekšmetiem nebija iespēja izturēties kā tādam perfekcionistam. Tā kā mācījos tieši arhitektūru, projektēšanu izvēlējos kā prioritāti – tā aizņēma visvairāk laika. Grūtības, protams, ir negulētas naktis, vēlas stundas un ļoti daudz darba. Studijas ir apjomīgas – mums bija teiciens: „Vieglāk nekļūst, tu tikai pierodi.” Nevēlos gribētājus aizbaidīt. Uz pozitīvas nots sakot, studijas tiešām ir kolosālas! Notiek arī dažādi pasākumi gan visā universitātē, gan fakultātē.

Grūtības, protams, ir negulētas naktis, vēlas stundas un ļoti daudz darba. Studijas ir apjomīgas – mums bija teiciens: „Vieglāk nekļūst, tu tikai pierodi.”

Bakalaura mācības ir trīsarpus gadus, un pēc profesijas skaitās arhitekta palīgs. Maģistra studijas ir divus gadus – tās pabeidzot, skaitās jau arhitekts. Bet, lai pats projektētu savas mājas un parakstītu savus projektus, vajag sertificēties. Tas ir vesels process, kurā jākrāj punkti par semināru apmeklēšanu, pāris gadu jāstrādā sertificēta arhitekta pavadībā un jāsavāc stundas. Tas beidzas ar darbu apkopojumu un gala eksāmenu. Tas ir nākamais solis, uz ko tiecos.”

No prakses vietas par darbavietu

„Pirmā atbildīgā vieta, kurā esmu strādājis, ir uzņēmums Sudraba arhitektūra. Maģistra kursā obligāta ir prakse, kurai pašam jāatrod arhitektūras birojs, jāaizsūta savs portfolio un CV. Jānostrādā divi semestri. Izvēlējos šo biroju tāpēc, ka vēlējos tur strādāt, – mani uzaicināja uz interviju un pieņēma. Strādāju divarpus gadus, turpināju arī pēc prakses. Man piedāvāja palikt, un es sapratu, ka šī ir mana tēma – pārsvarā tā ir otras elpas iedvešana senās ēkās. Birojs darbojas ar plaša spektra objektiem, bet visgodalgotākie ir tieši tādi kā Hanzas perons, ko tas ir projektējis. Valmieras kurtuve, kas nominēta Latvijas Arhitektūras gada balvai, arī ir tāda tipa projekts it kā nebūtiskai katlumājai pašā Valmieras sirdī. Iedzīvotāji domāja, ka ēka pilsētai ir slogs un degradē skatu. Mēs ar pašvaldību un Valmieras Drāmas teātri tur ieviesām otru elpu, pārveidojot to par pagaidu teātra telpām.”

Projektējis Tēlniecības muzeju

Mans maģistra darbs izvirzīts arī arhitektūras studentu diplomdarbu konkursam BAUA Awards* – tas katru gadu notiek citā vietā, šogad Kauņas Tehnoloģiju institūtā.

Tas, ka Dāvis kļuvis par Gada studentu, pašam bijis pārsteigums. „Tādu titulu var iegūt tie, kuri studijas ar nobeiguma darbu pabeiguši ar izcilību, tas ir, ar desmit ballēm. Tas bija vesels process – komisijai jāpastāsta, kas sarakstīts un uzprojektēts. Uz prezentāciju aizgāju ar savu lielo maketu – 140 x 80 centimetru. Mans maģistra darbs izvirzīts arī arhitektūras studentu diplomdarbu konkursam BAUA Awards* – tas katru gadu notiek citā vietā, šogad Kauņas Tehnoloģiju institūtā. Izvēlējos pētīt betonu kā materiālu. Tā kā mana lielā iedvesma ir keramika, izvēlējos objektu ar vēsturi – tā ir kombināta Māksla teritorija Brasā. Vieta ir nozīmīga, jo tur atradās tēlnieka Kārļa Zāles darbnīca, bet kombināts izveidots okupācijas gados. Es tur projektēju Latvijas Tēlniecības muzeju. Teritorija ir liela, tāpēc bija vieta, kur izpausties. Daļu korpusa saglabāju, bet otru daļu no jauna projektēju tieši betonā. Par to dabūju lielu ievērību no žūrijas, un, lai cilvēki varētu objektu pētīt tuvāk, izstrādāju virtuālās realitātes tūri pa telpām.”

* Baltic Architects Unions Association – Baltijas Arhitektu apvienību asociācija