Pareizā izvēle

Kuldīdznieks PAULS PUJĀTS šovasar Liepājas Universitātē beigs studijas programmā Baltu filoloģija, kultūra un komunikācija jeb, vienkāršāk sakot, būs ieguvis bakalaura grādu latviešu valodā un literatūrā. Bet ar to mācības nebeigšoties, jo viņš nolēmis maģistrantūrā padziļināti apgūt rakstniecību. Pauls atzīst, ka vidusskolā daudziem vēl nav viegli izvēlēties turpmāko ceļu, bet tagad viņš pārliecinājies, ka izvēle bijusi pareiza.

Kādas bija tavas aizraušanās skolas laikā?

Esmu dzimis Kuldīgā, bet, kad man bija pieci gadi, ģimene pārcēlās uz lauku māju Pūces Kurmāles pagastā. Taču mācījos Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskolā, un dienas aktīvā daļa pārsvarā aizritēja pilsētā. Joprojām uzskatu sevi par kuldīdznieku. Vecāki kādreiz bija sporta skolotāji, tagad tētis ir uzņēmējs mežsaimniecībā, bet mamma strādā par kultūras organizatori Kurmālē, kā arī joprojām vada sporta nodarbības. No mazotnes nodarbojos ar sportu. Pusaudža gados aizrāvos ar mūziku. Skolā mums bija sava grupa Cherry Seeds (latviešu valodā Ķiršu kauliņi), pēc tam to pārsaucām par Spektru. Kodolu veidoja aptuveni viena vecuma skolēni, bet pēc vidusskolas beigšanas aizgājām katrs uz savu pusi un vairs neesam kopā muzicējuši.

Kā nonāci līdz filoloģijas studijām?

Daļēji ietekmēja māsa (Marta Pujāte, bijusī V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas vēstures skolotāja, tagad strādā Valsts izglītības satura centrā, joprojām vada Kuldīgas bibliotēkas lasītāju klubu Plaukts – red.). Kad domāju, ko darīt tālāk, izsvēru savas intereses un prasmes. Viens variants bija mūzika, otrs – darbošanās ar tekstu. Man patika lasīt un pašam rakstīt. Citas programmas Liepājas Universitātē mani neinteresēja. Skolas laikā rakstīju vārdus dziesmām, ko izpildīja mūsu grupa. Tā bija pirmā rakstīšanas pieredze, bet tā nav salīdzināma ar tagadējo, kas apgūta studijās, zināšanas paplašinot. Tomēr teksti, pie kuriem strādāju, vēl ir tādā pirmatnējā stadijā, jo jaunu radīšanai neatliek laika. Pēdējā laikā esmu uzrakstījis apjomīgu, analītisku rakstu par futbola kluba Liepāja vēsturi un šodienu, kas publicēts portālā Irliepaja.lv. Ir iesāktas vairākas radošas ieceres, kurām būs jāķeras klāt nākotnē.

Vai laiks saspringts tāpēc, ka tuvojas augstskolas finišs?

Studiju laikā diezgan intensīvi jālasa un jāraksta – tas ir zinātniski pētnieciskais darbs. Savukārt vasarā gribas no visiem tekstiem atiet. Tomēr gan jau atradīšu laiku jauniem, ir arī iecere par grāmatu.

Kādas tēmas tevi interesē?

Joprojām sports, veselīgs dzīvesveids. Tagad esmu vairāk pievērsies literatūrai. Studiju kursā rakstīju pētnieciskus apskatus un recenzijas gan par grāmatām, gan teātri – ļoti interesanta pieredze.

Vai piekrīti novērojumam, ka jaunieši šodien grāmatas lasa maz, jo informāciju lielākoties iegūst digitāli?

Man šķiet, ka grāmatas lasīt ērtāk ir fiziskā formātā, nevis digitāli. Pie datora ilgstoši atrasties nav veselīgi, un, lasot elektronisko tekstu ekrānā, nav tādu izjūtu kā ar grāmatu rokās. Man ir 22 gadi, un jāatzīst, ka vienaudži ar grāmatu lasīšanu tiešām neaizraujas. Tam ir izskaidrojums, jo ar tehnoloģiju un interneta mediju attīstību pavērusies jauna dimensija, kas diemžēl noēno un pārņem to daļu, kurā kādreiz nozīmīga bija grāmata. Mainījies formāts un saturs, un interneta informācijai telefonā vai datorā ātri tiek pārskriets pāri, izvelkot esenci. Jauno mediju saturs ir ļoti dinamisks. Ar grāmatu rokās cilvēks lasa mierīgāk. Bet mūsdienās daudzās jomās valda steidzīgums un visu vajag izdarīt ātri. Arī lasīšana vērsta uz to, lai lasāmo apgūtu vairāk un ātrāk, un teksts bieži vien tiek aizstāts ar fotogrāfijām un citām informatīvām ilustrācijām.

Vai jau tagad vari iztēloties, ko darīsi pēc visām studijām?

Mans plāns ir darboties ar tekstiem: gan analizēt citu sarakstīto, gan rakstīt savus. Iespējams, ka iesaistīšos kādas redakcijas darbā. Par skolotāju vai pasniedzēju nedomāju kļūt. No savas vokālās pedagoģes esmu saņēmis ieteikumu to nedarīt, jo darbs skolā var nelabvēlīgi ietekmēt balsi.

Kāda nozīme mūzikai tavā dzīvē tagad?

Ļoti maza, jo visu laiku paņem studijas. Liepājā arī vairs nav tādu iespēju, kādas bija Kuldīgā, kur mani bieži aicināja pasākumos dziedāt. Nav iznācis nodibināt šeit kontaktus. Mūzikas skolā gājis neesmu, bet divus trīs gadus individuāli mācījos pie vokālās pedagoģes Gunitas Konutes. Aizejot studēt, šīs mācības vairs nevarēju turpināt. Pa šo laiku dažas reizes esmu uzstājies un ar prieku secinājis, ka mans sniegums nav kļuvis sliktāks, lai gan koncertos dziedāts maz.

Kāda mūzika ir tavā repertuārā?

Muzicēšanai pievērsos tad, kad man bija 15 gadu. Tajā laikā aktuāls bija reps. Šajā žanrā arī rakstīju tekstus dziesmām. Nemaz nebija tik viegli, bet bija interesanti, jo vajadzēja plašu vārdu krājumu. Lai nostiprinātu vokālās prasmes, vēlāk repam pievienoju dziedāšanu, kas turpmāk ņēma virsroku. Tagad man patīk dažādu žanru mūzika, bet koncertos bieži iznācis dziedāt Prāta vētras dziesmas. Repertuārā iekļauju to, kas atbilst pasākumam un auditorijai.

Ko pēc gandrīz četru gadu pieredzes Liepājā tu teiktu jauniešiem, kuriem studijas vēl jāizvēlas?

Vispirms to, ka tā ir pavisam cita pieredze, kas nav salīdzināma ar mācībām vidusskolā. Tā ir patstāvību attīstoša dzīve. Skolā viss tiek nolikts priekšā, bet augstskolā pašam vien jādomā, jāmeklē, jāsaprot. Tas ir ļoti labi, jo palīdz sevi izzināt. Vidusskolā man bija draugs, kam ļoti labi padevās visi mācību priekšmeti, un viņš nezināja, ko darīt tālāk. Es skolā neiespringu uz to, kas nepadodas, vairāk mācījos to, kas interesē. Ģimene mani nekad nav mēģinājusi kaut kur virzīt vai ietekmēt, bet ir ļāvusi brīvi izvēlēties. Tas arī galvenais, ka universitātē varu turpināt mācīties to, kas padodas. Kļūstot par studentu, nostiprinu un papildinu zināšanas tajā vienā jomā, kas patīk, nevis pa daļai ķeru no visa kā. Godīgi sakot, arī es vēl 12. klasē nezināju, ko studēt. Bija tikai apjausma, kas man patīk un padodas. Kad universitātē jau biju kādu laiku pamācījies, tikai tad sapratu, ka ir trāpīts pareizi.