„Mums Kuldīgu vajadzēja”

Kopš septembra Kuldīgas Adatu fabrikas telpās mācās un mūsu pilsētā ir apmetušies 32 studenti no dažādām valstīm, kuri studē Latvijas Mākslas akadēmijas Erasmus Mundus maģistra programmā Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas (angliski SDSI). Pirmās, kuras stāsta par savu pieredzi, ir DŽINEVRA PAPĪ (Ginevra Papi) no Itālijas un KAROLĪNA VAZA-PĪRESA (Carolina Vaz-Pires) no Portugāles. Abām tagad ir 31 gads. Saruna ar Kurzemnieku notiek angļu valodā.

No kurienes nākat?

Džinevra Papī (Dž.P.): – Esmu sākotnēji no Florences, kas ir Toskānas apgabalā.

Karolīna Vaza-Pīresa (K.V.-P.):

– Esmu no Portugāles, dzimusi pilsētā Porto.

Ko jau esat studējušas, kur strādājušas?

Dž.P.: – Es Itāliju pametu, kad man bija astoņpadsmit, tāpēc manā valstī darba pieredze man nav bijusi. Pārcēlos uz Apvienoto Karalisti, studēju, esmu strādājusi gan tur, gan Beļģijā, Ganā un Austrālijā. Man ir bakalaura grāds kriminoloģijā un kriminālajā psiholoģijā, un maģistrantūrā studēju programmā Vardarbība, konflikti un attīstība.

K.V.-P.: – Es studēju Porto universitātes Tēlotājmākslas fakultātē, man ir bakalaura grāds komunikācijas dizainā. Sākumā strādāju tirdzniecībā, Portugāles lielākajā uzņēmumā saistībā ar sportu. Jutos ļoti ērti: dzīvoju pie vecākiem, studēju un strādāju, bet tad aizdomājos, vai tā ir dzīve. Man bija pirmā apmaiņas programmas Erasmus pieredze Bulgārijā, tad kļuvu par brīvprātīgo nevalstiskā organizācijā. Šī pieredze ļāva doties uz Briseli Beļģijā, kur arī strādāju. Tad atkal pārvācos uz Portugāli un tagad esmu šeit.

Kā uzzinājāt par pakalpojumu dizaina programmu?

Dž.P.: – Mans stāsts ir diezgan netipisks. Tolaik biju Austrālijā. Iepriekš četrus gadus strādāju Beļģijā un izdegu, tāpēc darbu pametu un gadu ceļoju pa Austrāliju. Daļu laika pavadīju, tropiskajos mežos meditējot, domāju, ko darīt tālāk. Atcerējos, ka paziņa stāstīja par Erasmus Mundus programmu. Katalogā to pamanīju un secināju, ka tas ir viss, ko man tagad vajadzētu. Domāju, kā apvienot dažādās intereses un pieredzi: man patīk runāt ar cilvēkiem, patīk pētīt, rīkot darbnīcas. Vēlos, lai no manis ir labums sabiedrībai un videi. Šī programma to apvieno.

K.V.-P.: – Katrā vietā, kur esmu bijusi, saglabāju labas attiecības ar skolotājiem, pasniedzējiem un kolēģiem. Mana fakultāte platformā LinkedIn mani uzaicināja vadīt lekciju studentiem, jo zināja, ka man ir pieredze ārzemēs un brīvprātīgajā darbā. Izdomāju runāt par to, ko darīt pēc studijām. Tā kā studijas beidzu pirms desmit gadiem, sāku pētīt, vai programmā Erasmus nav parādījušās jaunas iespējas. Meklēju saistībā ar mākslu. Konferencē rādīju SDSI programmu, jo tuvojās pieteikšanās. Pēc tam sapratu, ka vēlos pieteikties pati. Beigās lekciju izmantoju savā labā. (Smejas.) Pakalpojumu dizains ir ļoti plašs temats, tāpēc savu pieredzi varam lietot visi.

Kādi ir jūsu iespaidi šeit?

Dž.P.: – Studijas noteikti atbilst manām gaidām. Tā kā mūsu vecuma grupā lielai daļai jau ir maģistra grāds, nevēlējos justies kā skolā, kur skolotājs tikai runā un mācībās neiesaista. Esmu priecīga, ka te labi izdomāts, kā to pasniedz. Ja dažreiz rodas sūdzības, tās tiek uzklausītas, un uzlabojumi ieviesti uzreiz. Studijas ir praktiskas, un cilvēki šeit tiešām atsaucīgi.

K.V.-P.: – Man ir tāds pats skatījums, jo arī man bija apnicis, ka pasniedzējs tikai runā, studentiem jāpieraksta un nav nekādas mijiedarbības. Šeit ir tieši pretēji – pasniedzēji ir atvērti un izpalīdzīgi. Tā ir privilēģija, jo bija pierasts, ka pasniedzējs zina visu, bet students neko. Šīs programmas unikalitāte mani saista, un pēc mācībām jūtos laimīga. Nespēju noticēt, ka tiku uzņemta, jo konkurss bija ļoti liels.

Kā jums patīk Kuldīga?

Dž.P.: – Es Kuldīgu mīlu vēl vairāk, nekā to mīlētu iepriekš, jo agrāk dzīvoju hosteļos, gulēju autobusos un vilcienos. Man ļoti palīdz tas, ka atrodos klusā, mierīgā vietā, kur apkārt ir daba, meži. Pilsēta ir piemīlīga – jūtos kā filmēšanas laukumā. Senās ēkas izskatās burvīgi. Man te klājas ļoti labi.

K.V.-P.: – Es nemaz neapzinājos, ka man vajag tādu pilsētu kā Kuldīga. Porto ir Portugāles otra lielākā pilsēta, arī Brisele ir liela galvaspilsēta, bet mazpilsētā liekas, ka mēs vairāk uzturam attiecības. Ne tikai ar šī kursa studentiem, bet arī ar cilvēkiem šajā ēkā vai pārdevēju veikalā. Lielās pilsētās tādas attiecības ir pazaudētas, bet, kad šeit cilvēki iepazīti, ir patīkami pat tad, ja esmu sveša. Par latviešiem ir stāstīts, ka viņi ir auksti, bet te jūtu pretējo – cilvēki vēlas zināt, kā mēs šeit nonācām. Jūtos laimīga – man to vajadzēja!

Kādi ir dzīves apstākļi?

Dž.P.: – Es dzīvoju Baltās mājas rezidencē Kaļķu ielā vēl ar pieciem studentiem. Tā ir liela ēka – īres maksu gan gaidīju mazāku, bet saprotu, kāpēc tā nav. Katram ir sava istaba, un tur ir neliela studentu komūna. Mani apstākļi ir daudz labāki, nekā gadījies iepriekš. Esmu dzīvojusi tik daudzās vietās: Apvienotajā Karalistē, kur regulāri līst, Beļģijā, kur ziemā ir auksti un snieg. Bet, tā kā esmu labā garastāvoklī, laikapstākļi mani neietekmē.

K.V.-P.: – Dzīvojot trīs gadus Beļģijā, sakrāju naudu, lai nopirktu dzīvokli Portugālē. Bet, kad uzzināju, ka esmu pieņemta šajā programmā, izīrēju to radiniekiem. Pārvākties bija sarežģīti. Es viena dzīvoju Jelgavas ielā. Dzīvokļa saimnieks teica, ka kaimiņos būs vēl kāds students. Kursabiedrene palīdzēja ievākties ar manām daudzajām mantām, bet nezinājām, ka būs jākāpj augstu pa trepēm. Kad ieradāmies, vīrietis ar suni, mūsu kaimiņš, izrādās, gribēja palīdzēt. Viņš angliski nerunāja, bet palīdzēja un piedāvāja vīnu. Esmu pieradusi dzīvot viena, bet jauki, ka ir arī māja kā Džinevrai, kurā apmetas vairāki studenti, jo tad tur varu ciemoties un skatīties filmas. Ar laikapstākļiem ir sarežģīti. Portugālē esam saulaini jūras cilvēki, te dzeru D vitamīnu, lai kompensētu saules trūkumu, bet Briselē bija līdzīgi. Man nepatīk aukstums, bet mēs vairāki iesim tam cauri, un varbūt būs vieglāk. Jauki, ka tuvumā ir jūra, jo tā mani nomierina.

Ko darāt brīvajā laikā?

Dž.P.: – Tā kā dzīvojam lielā mājā un esam sabiedriski cilvēki, rīkojam pasākumus: dzimšanas dienas, pilnmēness ceremoniju un filmu vakarus. Mēs arī sportojam – sporta centrā spēlēju basketbolu un volejbolu. Apmeklējam latviešu valodas nodarbības pie skolotājas no Ventspils. Vēl lasu grāmatas.

K.V.-P.: – Es arī esmu saistīta ar sportu – mājās biju pieradusi pie fitnesa nodarbībām. Te studē daži latvieši, un es jautāju, vai šeit ir kas līdzīgs. Trīsreiz nedēļā dodos uz zumbas nodarbībām pie Agates Hartmanes. Viņa ir jauka un atbalstoša. Es arī eju uz baseinu – tas ir lielisks! Visa infrastruktūra un tīrība – neko tādu nebiju redzējusi.

Vai Latvijā vēl kaut kur esat bijušas?

Dž.P.: – Kad ierados, saslimu ar kovidu, un lielais plāns apceļot Latviju pajuka. Pāris dienu apskatīju Rīgu, pa ceļam uz Kuldīgu nedaudz redzēju Jūrmalu un Tukumu. Ļoti vēlējos redzēt Baltijas jūru. Bija septembra sākums, laiks vēl saulains. Pati nevarēju saņemties nopeldēties, bet tēvs gan pamēģināja. Vecāki man palīdzēja pārvākties. Gribu doties uz Liepāju un salīdzināt, kā tā atšķiras no Jūrmalas. Vēlos aizbraukt uz Gaujas Nacionālo parku un apskatīt pilis Siguldā, Turaidā un Cēsīs.

K.V.-P.: – Man paveicās ar draugu pagājušā gada aprīlī ceļot ar automašīnu no Latvijas līdz Tallinai, pēc tam uz Helsinkiem Somijā. Esmu bijusi Siguldā, Cēsīs un vēl citās pilsētās. Tās ir ļoti dažādas. Esmu staigājusi arī pa Gaujas Nacionālo parku. Negaidīju, ka Latvijā tik ātri atgriezīšos. Jau iepriekš gribēju iepazīt Baltiju, jo tolaik tante dzīvoja Tallinā.

Vai piedzīvojāt kādu kultūršoku?

Dž.P.: – Šoks ir negatīva lieta. Man patīk dažādība, un, tā kā esmu dzīvojusi tik daudzās vietās, esmu no aizspriedumiem brīva. Patiess gan ir uzskats, ka Eiropas dienvidos cilvēki ir smaidīgāki un ar viņiem vieglāk sākt sarunu, bet tas atkarīgs no tā, kā tu pasniedz sevi. Latvieši ir introvertāki, bet tā nav problēma.

Vienīgā problēma ir ar ēdienu. Esmu vegāne, un tas apgrūtina iespēju izmēģināt vietējos ēdienus, jo tajos pārsvarā ir gaļa, zivis vai piena produkti. Man ļoti garšo rupjmaize – Itālijā tādas nav, man arī garšo sēnes, īpaši gailenes. Jau paspējām pasēņot. Kuldīgas Rimi vegāno produktu izvēle ir laba, bet, kad ar kursabiedriem dodos uz restorānu, ir grūti atrast ko citu, kas nav salāti vai frī kartupeļi. Šī nav problēma tikai Latvijā, un pārsvarā ēst gatavoju pati.

K.V.-P.: – Es savā valstī jutos tik ērti, ka bija garlaicīgi. Vēlējos piedzīvot dažādību. Tas nav nekāds šoks, ka šeit cilvēki, īpaši vecāki, ne tik labi prot angļu valodu. Var sarunāties arī ķermeņa valodā. Latvieši drīzāk kautrējas angliski runāt, jo valodu viņi zina. Latvieši ir ļoti pieticīgi.

Salīdzinot Latvijas un Portugāles virtuvi, man tās liekas ļoti bagātīgas. Es ēdu visu ko – esmu ievērojusi, ka tirgū tiek pārdotas kūpinātas zivis. Portugālē parasti tās tirgo svaigas, arī ēd svaigas vai grilētas. Es dodu priekšroku zivīm, nevis gaļai. Šeit daudzos ēdienos ir kartupeļi, bet arī mēs daudz ēdam kartupeļus. Esmu mazliet skeptiska, bet vēlētos pagaršot auksto biešu zupu, un mani interesē griķi.

Ko vēl gribētu te izdarīt?

Dž.P.: – Gribu atklāt pastaigu vietas, pamēģināt vērot putnus. Nevaru sagaidīt Jāņus! Vēlos apmeklēt operu un baletu. Vasarā saņemšos nopeldēties Baltijas jūrā un Ventas rumbā.

K.V.-P.: – Portugālē nodarbojos ar skrituļslidošanu un gribētu pamēģināt slidot pa ledu. Gribu doties pārgājienos, arī uz kino – pamanīju, ka ir filmas angliski ar latviešu subtitriem. Vēlos apmeklēt bibliotēku.