„Man rūp ne prestižs, bet pieredze, ko iegūšu”

„Nekad iepriekš neesmu bijusi ārpus Ķīnas,” saka ŪLŪ LIŪ (22), kuru draugi sauc par Lulu. Viņa ir jaunākā ārzemju studente, kas Kuldīgas Adatu fabrikā mācās Latvijas Mākslas akadēmijas Erasmus Mundus maģistra programmā Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas (angliski SDSI). „Esmu no Ķīnas dienvidaustrumiem, no Šeņdžeņas – tā ir kā tāda maza Šanhaja tuvu Honkongai. Uz Latviju lidoju no Honkongas, jo tiešais reiss ir uz Helsinkiem. Pēc tam uz Rīgu.”

Pirmo reizi ārpus valsts

Ko tu jau esi studējusi, kur strādājusi?

Tikko pabeidzu universitāti un bez jebkādas pauzes sāku studēt šeit. Šī, starp citu, ir mana pirmā reize ārzemēs – unikāla pieredze. Pakalpojumu dizainā man jau ir bakalaura grāds, ko ieguvu Džangnanas universitātē (Jiangnan University) pilsētā Usji (Wuxi).

Kuldīga ir pirmā pilsēta, kurā dzīvoju ārpus Ķīnas. Man šeit ļoti, ļoti patīk, un ir prieks, ka mani te uzņem kā ģimenē. Man tās ir lielas pārmaiņas, jo Ķīna ir milzīga valsts ar lielu iedzīvotāju skaitu – visur pūļi. Ar kursabiedreni Lindu Paulausku runājām par atšķirībām starp Šeņdžeņu un Kuldīgu. Šeņdžeņa ir ļoti attīstīta, bet cilvēki tur dzīvo un turas kopā tikai darba dēļ, un tur visi dzīvo dzīvokļos. Es dzīvoju 20 stāvu ēkā. Kuldīgā dzīve ir pilnīgi citādāka: es ļoti izbaudu dabas skatus, cilvēki šeit ir jauki, it īpaši vecākie – angliski viņi neprot, bet tāpat cenšas kaut kā saprasties.

Kāpēc izvēlējies pakalpojumu dizainu?

Sākumā studēju vizuālās komunikācijas dizainu. Uzskatu, ka pie mums šajā programmā trūka radošuma. Tajā laikā mākslīgais intelekts vēl nebija tik attīstīts, bet jau redzēju, ka šai programmai nav labas nākotnes, tāpēc sev jautāju, kas man vispār dizainā patīk. Vai patīk tikai vizuālais, vai arī gribu rakties dziļāk? Vispirms biju ieinteresēta lietotāja pieredzes dizainā (angliski UX design). Lai gan, ja radītu kādu preci, tā ātri pazustu, jo mūsdienās tās nekalpo ilgi. Gribu sabiedrībai labu darīt ilgam laikam, tāpēc studēju pakalpojumu dizainu.

Kā atšķiras mācības šeit un Ķīnā?

Tā kā vairākiem kursabiedriem jau ir bijis darbs vai ir cits maģistra grāds, man ar viņiem ir ļoti interesanti, jo daži jau ir eksperti. Sadarboties ir kā mācīties. Tas ir daudz citādāk nekā manā augstskolā, jo Ķīnas universitātēs uzmanību pievērš studenta spējām un tam, lai galā tas labi izskatītos. Šeit uzmanību vairāk pievērš praktiskumam. Te runājam ne tikai ar pasniedzējiem, bet arī klientiem, piemēram, Rīgas lidostu. Zināšanas lietojam nevis izdomātam uzdevumam, bet reālam klientam. Sākumā man bija grūti mainīt domu gājienu, jo iepriekš biju tikai studente un darba pieredzes man nav.

Kā par šo programmu Latvijā uzzināji?

Atradu internetā. Ķīnā gan ir regula, kas ierobežo tās vietnes, kuras drīkstam atvērt. Sākumā uzzināju par SDSI programmu, tikai pēc tam to, kas ir Erasmus, jo Erasmus mājaslapa Ķīnā ir ierobežota. SDSI mājaslapu varēju atvērt. Man ļoti patika nosaukums – tie jau bija kā atslēgas vārdi tam, ka vēlos mācīties. Pieteicos arī citās programmās citās valstīs, bet šajā biju ieinteresēta visvairāk.

Un pēc studijām Ķīnā ļoti vēlējos iepazīt pasauli. Man jau kopš vidusskolas ir interese par Baltiju un tās apkārtni. Kad pieteicos, jutos satraukusies un e-pastā uzdevu daudz jautājumu par mācībām un dzīvi šeit. Man vienmēr atbildēja detalizēti, un tad sapratu, cik ļoti mēs šiem cilvēkiem rūpam. Cilvēkiem Ķīnā, tai skaitā maniem vecākiem, ir svarīgs universitātes prestižs, bet man vairāk rūp pieredze, ko te iegūšu.

Kad saņēmu e-pastu, ka esmu pieņemta, ar draugiem biju uz ielas un aiz prieka iespiedzos. Draugi bija šokā, bet es – ļoti priecīga.

Kādi ir tavi iespaidi šeit?

Daži mani Ķīnas draugi, kas arī studē maģistrantūrā, ir jautājuši, vai te jākonkurē ar pārējiem. Nezinu, kā atbildēt, jo šeit studēt ir daudz citādāk, bet neteikšu gan, ka viegli. Te pasniedzēji apzinās, ka esam ļoti dažādi, tāpēc viņi pievērš uzmanību tam, ko esam iemācījušies, un neprasa no mums perfektu rezultātu: priecājas, ka kaut ko iemācāmies, ir ļoti pacietīgi. Ja Ķīnā kaut ko nesapratu, bija bail pasniedzējiem jautāt, jo viņi uzskatītu, ka neesmu cītīgi klausījusies. Man arī patīk, ka pēc lekcijām šajās telpās varam palikt un kopā kaut ko darīt, paveikt kādu grupu darbu.

Daudz fotografē

Kāda tev liekas Kuldīga?

Man telefonā jau ir vesels bilžu albums, jo visu laiku Kuldīgu fotografēju. Te ir tik skaisti! Sūtu fotogrāfijas mājiniekiem, un viņi ir patīkami pārsteigti par skatiem. Man ļoti patika rudenī, kad bija lapkritis, arī Kuldīgas ķieģeļu tilts un Ventas rumba ir ļoti skaisti – viss šeit ir kā glezna. Te ir tik mierīgi un brīvi! Lai gan arī mums Ķīnā ir parki, tie veidoti mākslīgi. Liekas, ka tur cilvēki dabu kontrolē, bet šeit cilvēki un daba dzīvo kopā. Man arī patīk šaurās ieliņas un arhitektūra, jo tā ir sena. Lai gan daži sūdzējās par ielām pēc sniega, mani tas netraucēja. Ja jūs kādreiz apmeklētu Šeņdžeņu, būtu daudz vieglāk saprast, cik atšķirīgi ir šeit.

Ar dzīvesvietu apmierināta

Kādi tev sadzīves apstākļi?

Man vislabāk patika septembrī un oktobrī, jo tad ārā bija ļoti skaisti un gaisa temperatūra bija apmierinoša. Ziemā dažreiz ir pārāk auksti. Es gan to spēju izturēt – esmu bijusi Pekinā, kur laikapstākļi ir līdzīgi. Stendes ielā (Pārventā – red.) īrēju mājokli kopā ar diviem kursabiedriem. Tur jūtos labi un apkurei nav ne vainas. Man patīk, ka ir liela gulta, pa logu labs skats, ar īres cenu esmu apmierināta, jo tajā iekļauta elektrības un ūdens maksa. Dzīvokļa saimniece ir jauka un izpalīdzīga. Piemēram, mums nav putekļu sūcēja, bet no viņas varam aizņemties.

Mācās latviešu valodu un dzied tautasdziesmas

Ko dari brīvajā laikā?

Mans lielākais hobijs ir lasīšana – daudz lasu grāmatas. Cenšos gan šeit nepirkt, jo ar tām būtu jāceļo prom. Pārsvarā lasu e-grāmatas. Vēl ar draugiem spēlēju volejbolu. Esmu mēģinājusi arī peldēt un iet saunā. Tā ir jauna pieredze – man patīk sajūta saunā. Nezināju, ka pēc tam var sev virsū uzliet spaini ar ledusaukstu ūdeni. Es kliedzu! (Smejas.) Vēl spēlēju ģitāru – jauniešu mājā pie Rūtas Ķergalves piedalos vietējā ansamblī un dziedam tautasdziesmas. Man tās ļoti patīk.

Pie Anitas Janušas mācos latviešu valodas kursos. Mēs viens otru trenējam. Citreiz mēģinu latviski runāt publiskās vietās, piemēram, veikalā vai kafejnīcā. Cilvēki kļūst ļoti pārsteigti, kad runāju latviski. Man patīk, ka kādam pasaku paldies un viņi sāk smaidīt, pasaka lūdzu. Jā, latviešu valoda ir grūta, bet tiešām skaista. Kad mācos, mani pārņem sajūta, ka esmu kā daļa no šejienes cilvēkiem.

Vēl ar kursabiedriem svinam dzimšanas dienas. Tā ir laba atpūta no skolas. Spēlējam basketbolu, volejbolu, ejam peldēt. Esam organizējuši vakariņas, kurās iepazīstam citu valstu virtuvi. Esam braukuši uz Rīgu iepirkties. Bez Rīgas un Kuldīgas citur pagaidām neesmu bijusi. Ļoti gribu aizbraukt uz Liepāju.

Ēst gatavo pati

Kāds ir mūsu ēdiens?

Teikšu godīgi – par restorāniem šeit daudz nezinu, bet tajos, kuros esmu bijusi, drīzāk teiktu, ka šo ēdienu ikdienā neēstu. Tas nav domāts man. Zupas šeit ir diezgan biezas un atšķiras no tām, kas ir Ķīnā. Gandrīz katru dienu ēst gatavoju sev pati. Lielākoties sastāvdaļas varu nopirkt, bet ne visas. Vienreiz veikalā Rimi nopirku sēnes – paskatījos uz iepakojumu, un tās nāca no Ķīnas. Nevarēju nopirkt speciālu vīnu ēdiena gatavošanai. Citādi viss ir labi.

Parasti vāru rīsus – nopirku speciālu ierīci. Taisu arī nūdeles. Daudz lietoju sojas mērci, ingveru, ķiplokus. Jā, pie latviešu ēdiena nevaru pierast.

Nav pieradusi apskauties

Vai piedzīvots kāds kultūršoks?

Tas attiecas uz Eiropu kopumā – mūsu valstī mēs cilvēkus neapskaujam. Ja pirmo reizi kādu satiec, labi, ja paspiedīsi roku vai tikai pasmaidīsi, pamāsi ar galvu. Šeit arī tie cilvēki, kuri mani satiek pirmoreiz, vēlas mani apskaut. Es neteiktu, ka man ir neērti, drīzāk nepierasti. Nebiju to piedzīvojusi. Galvenais – pie tā pārāk nepierast un nesākt to darīt Ķīnā (smejas).

Ko bez visa cita tu gribētu te izdarīt?

Vēlos gleznot – te ir tik lieliski skati! Esmu mācījusies skicēt un gleznot. Tā ir sirdslieta. Nevēlos laist garām skaistos skatus, kādi ir šeit.