Svarīgi apzināt katra skolēna dzīves pamatvērtības

Vēstures, ģeogrāfijas un sociālo zinību skolotāja Ligita Stašaite Alsungas Mākslu pamatskolā strādā kopš 1984. gada. 29. augustā viņa saņems Kuldīgas novada pašvaldības balvu nominācijā Par mūža ieguldījumu izglītībā.

Bijušie audzēkņi tagad ir kolēģi

„Dzīve tā sagrozījās, ka, meklējot darbu, nokļuvu Alsungā un tā arī te paliku. Kad pati vēl mācījos skolā, nekad nedomāju, ka kļūšu par skolotāju; tas noteikti nebija mans sapnis. Man patika lasīt grāmatas, gribēju būt bibliotekāre – mierīgi sēdēt klusumā, lai nav jākontaktējas ar citiem,” atceras L.Stašaite. Arī intervija notiek skolas lasītavā: „Esmu atbildīgā par skolas grāmatām. Pašai gan man lasīt neatliek laika. Taču par to skolotājas būšanu atceros vienu frāzi, ar ko klasi iepazīstināja mana pirmā skolotāja Ligita Skudra: „Mūsu klasē ir meitene, kurai arī vārdā ir Ligita. Varbūt arī viņa tāpat kā es būs skolotāja.”

Kā tad par skolotāju kļuvusi? „Tā kā man patika vēsture, aizgāju to uz Rīgu mācīties. Taču arī tad man vēl nebija pārliecības, par ko tieši vēlos kļūt. Beigās tā sanāca, ka izgāju praksi, redzēju, ka tomēr tik traki skolā nemaz nav, ka varētu mēģināt.”

Skolotāja māca arī par suitu kultūru: „Izveidojām tādu interešu izglītības programmu, bet tagad pēc jaunajiem Skola 2030 materiāliem daudzās tēmās 4.–6. klasei sociālajās zinībās paredzēts apskatīt arī vietējo kultūru, kur iekļaujam jautājumus par suitu kultūras telpu.”

Vai programma Skola 2030 radījusi kādas grūtības? „Kādas pārmaiņas jau ir visu laiku. Tam jāspēj tikai izsekot un saprast. Taču nav arī tā, ka pilnīgi viss ir jauns. Jaunajiem skolotājiem tā liekas, bet ir arī lietas, kas bijušas agrāk un tagad atkārtojas citādākā griezumā, piemēram, iesaistot tehnoloģijas. Bet, ja runā par mācību priekšmetiem, tad tēmas ir sadrumstalotākas. Mācot ir tāda sajūta, ka lēkāju pa ledus gabaliem. Iepriekš tēmu salikums šķita pārdomātāks, ar pēctecību no viena uz nākamo. Man brīžiem ir šaubas, vai arī skolēni tagad spēj iegūt to tēmas kopainu.”

Par citām izmaiņām gadu laikā viņa teic: „Tāpat kā mainās sabiedrība, mainās arī skola – gan cilvēki, gan vide. Šeit ir skolotāji, ar ko strādāju kopā kopš laika, kad uz šejieni atnācu, un ir skolotāji, kas pienākuši no citām skolām, taču mums jau no laika gala bijis stabils kolektīvs. Protams, pēdējos gados, ņemot vērā visas pārmaiņas valstī, arī mums ir notikušas būtiskas izmaiņas.” Agrāk Ligita šeit vēsturi mācījusi arī vidusskolēniem, tagad līdz 9. klasei: „Nu jau no vidusskolas esam atraduši, bet sākumā tās ļoti pietrūka. Vairākas klases bijušas arī manā audzināšanā. Pēdējā pamatskolu beidza šogad. Ar ļoti daudziem saviem audzēkņiem lepojos. Vairāki no tiem tagad ir mani kolēģi!”

Arī delveriem jāatrod sava pieeja

Skolotāja turpina: „Dzirdu, ka daudzi tagad par skolu stāsta tikai to negatīvo – bērni ne tādi, ir visādas grūtības. Man gan, tik ilgi skolā strādājot, bijuši vairāki gaiši, pozitīvi momenti, kas tos sliktos brīžus nosedz un liek par tiem pat aizmirst. Piemēram, skolas pasākumi, kas izdodas un aizkustina, kā arī mani audzēkņi, kas gūst augstus panākumus, – redzu, ka viņi prot pielietot iegūtās zināšanas, viņiem ir loģiskā domāšana. Arī bijušie audzēkņi, kuri ir veiksmīgi savā tālākajā dzīvē. Tas viss kopā rada to pozitīvo, kas mani motivē. Parasti prātā gan vairāk paliek tie delveri, kas kādas muļķības darījuši, un tādi, kuriem bijušas kādas pozitīvas ierosmes, darbi. Ir arī skolēni, kas agrāk bijuši lieli delveri, taču, atrodot pareizo pieeju, ir spējuši sevi parādīt no pozitīvās puses gan mācībās, gan darbos. Skolēnos novērtēju arī vēlmi zināt, kas notiek apkārt, un veidot diskusijas. Svarīgi, ka skolēnam ir savs viedoklis, kuru viņš var arī pamatot.”

Pēctecība saglabājas paaudzēs

Jautāta, kā raksturotu labu skolotāju, pedagoģe saka: „Tāds, kas ne tikai māca savu priekšmetu, bet cenšas skolēniem dot priekšstatu par dzīvi, dzīves pamatvērtībām. Agri vai vēlu katrs pie tām nonāk vai tās sāk atzīt. Tik ilgi strādājot skolā, redzu, ka tās nāk no ģimenes. Šai skolā mācījušās vairākas paaudzes. Un tā pēctecība no vecākiem, vecvecākiem saglabājas. Šīs vērtības redzamas viņu attieksmē pret dzīvi, apkārtējiem, tajā, kā viņi domā. Ja palasa grāmatu Balandnieki, kur aprakstīts, kāda agrāk bijusi dzīve suitu novadā, kādas ģimenes šeit dzīvojušas, lai cik dīvaini nebūtu, tā pēctecība tiešām saglabājusies – no mājām, ģimenēm, kas aprakstītas tur, tagad dzīvo viņu pēcteči, kuros arī vērojama šī līdzība. Skolotāja uzdevums ir skolēnus, kuri no šīm vērtībām attālinās, uz tām pavirzīt atpakaļ, un tos, kuri tās apzinājuši, turpināt atbalstīt.”

Viņa atklāj, ka suitu kultūra viņas dzīvei ir kā pievienotā vērtība: „Esmu laimīga, ka nonācu šeit un tagad šīs vietas identitāti varu likt savā pamatā un dot tālāk bērniem. Šeit daudz ko esmu iemācījusies, apguvusi arī pati.” Vairāk nekā 20 gadus viņa dzied etnogrāfiskajā ansamblī Suitu sievas un iesaistās etniskās kultūras centrā Suiti, kur rīko darbnīcas par senajām amatu prasmēm bērniem. Brīvākus brīžus viņa pavada savās lauku mājās, dārzā: „Tam gan mazāk sanāk pieslēgties, jo skola paņem daudz laika un enerģijas.”