„Kuldīdznieki ir draudzīgi un izpalīdzīgi”

No rosīgās Mumbajas līdz mierīgajai Kuldīgai – Pūdžas Mahendras Pratapas Singas (Pooja Mahendra Pratap Singh) ceļš no Indijas uz Latviju bijis pārdomu pilns un kā jauns sākums. Kuldīgā, Adatu fabrikā, viņa studē Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra programmā Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas (SDSI).

Ar ietekmi uz sabiedrību

Kur jau esi mācījusies un strādājusi?

Indijā esmu dzimusi un augusi Mumbajā, taču, pateicoties karjeras ceļiem, dzīvoju arī citās pilsētās, piemēram, Punē. Pēc vidusskolas nolēmu studēt arhitektūru, lai gan mani vienmēr ir interesējis dizains. Es absolvēju Punes universitāti pēc piecu gadu kursa.

Pirmais darbs arhitektūrā bija mana tēvoča mājas projektēšana, un tā sniedza lielu gandarījumu. Kad pabeidzu šo darbu, nākamos bija grūti dabūt, tādēļ vairāk strādāju interjera dizainā. Lai gan šīs nozares ir interesantas, sapratu, ka vēlos vairāk – kaut ko tādu, kurā dizainu var apvienot ar stratēģiju un ietekmi uz sabiedrību. Ar laiku sapratu, ka interjera dizains dziļāku jēgu man nesniedz, – tas bieži bija atkarīgs no klientu budžeta un estētikas prioritātēm, bet nedeva nozīmīgu ieguldījumu.

Pēc ceļgala operācijas un trīs mēnešu rehabilitācijas nolēmu karjeras virzienu mainīt un pievērsos digitālajam dizainam. Kļuvu par UX/UI (lietotāja pieredzes un lietotāja saskarsmes) dizaineri un pievienojos jaunuzņēmumam, kurā strādāju par produkcijas stratēģi. Šī pieredze deva plašāku skatījumu uz dizaina nozīmi uzņēmējdarbībā.

Ar otro mēģinājumu

Kā izdomāji pieteikties studijām šeit?

Vienmēr esmu vēlējusies iegūt maģistra grādu dizaina stratēģijā un, meklējot programmas, uzgāju SDSI. Sākumā domāju par dzīvi Kanādā, bet pēc padziļinātas izpētes sapratu, ka to, ko meklēju, SDSI piedāvā par pieejamu cenu un tā dos unikālu starptautisku pieredzi. Ļoti ieinteresēja iespēja studēt trijās valstīs: Latvijā, Somijā un Igaunijā. Eiropa mani fascinē, un arī tas palīdzēja pieņemt lēmumu. Pieteikties bija sarežģīti. Tajā laikā vēl strādāju un rūpējos par diviem ģimenes locekļiem, kuriem bija veselības problēmas. Tas bija ļoti smags periods, bet zināju, ka šo iespēju vēlos. Pēc tam, kad iepriekšējā gadā pieteikšanās termiņu nokavēju, darīju visu, lai nākamgad paspētu laikā, un šoreiz tas izdevās.

Pelnīt godīgi

Kā izproti pakalpojumu dizainu, un kā plāno to ieviest dzīvē?

Man pakalpojumu dizains ir kā tilts starp cilvēku vajadzībām un biznesa mērķiem. Tas ir veids, kā radīt tādus risinājumus, kas uzlabo cilvēku dzīvi, vienlaikus nodrošinot to, ka uzņēmumi peļņu gūst ilgtspējīgi un godīgi. Pakalpojumu dizains prasa būt gan stratēģiski domājošam vadītājam, gan iejūtīgam darbiniekam: jāspēj uzklausīt kopienu, izprast tās vajadzības un pēc tam pārliecināties, ka uzņēmumi uz šīm vajadzībām reaģē.

Mana lielākā vēlme ir izveidot pašpietiekamu centru dzīvniekiem. Šī ideja radās no arhitektūras bakalaura darba. Es vēlos radīt tādu vietu, kurā dzīvnieki tiktu glābti, ārstēti un aprūpēti, vienlaikus nodrošinot to, ka centrs ir finansiāli neatkarīgs.

Vēlas vairāk diskutēt

Kādi ir tavi iespaidi par studijām?

Tās bijušas interesantas, aizraujošas. Man patīk tas, kā organizēts mācību grafiks: lekcijas ir labi saplānotas, pasniedzēji ļoti atsaucīgi. Tomēr dažreiz šķiet, ka studentiem bez dizaina pieredzes programma var radīt apjukumu. Ļoti novērtēju to, ka mūsu kurss ir tik daudzveidīgs, bet reizēm redzu, ka daži kursabiedri jūtas apmaldījušies. Ceru, ka nākamajos gados pasniedzēji būs vēl lielāki eksperti savā nozarē un ka lekciju laikā mums būs vairāk iespēju savā starpā diskutēt. Mēs, studenti, esam no ļoti dažādām vietām un ar ļoti atšķirīgu pieredzi, tāpēc īpaši vērtīgi ir arī uzklausīt vienam otru. Jau tas, ka mācos kopā ar tik dažādiem cilvēkiem, ir liels pluss.

Fascinē kaķi

Kāda tev liekas dzīve Kuldīgā?

Kuldīga ir pilnīgi citāda nekā Mumbaja – maza, mierīga un ļoti tuvu dabai. Tā man devusi iespēju dzīves tempu palēnināt un pievērsties sev. Šeit jūtos mierīgāka, vairāk esmu saiknē ar apkārtni. Pastaigas gar Ventu īpaši vakarā kļuvušas par ikdienas rituālu. Nakts apgaismojumā pilsēta izskatās burvīgi, un man patīk vienkārši klaiņot pa bruģētajām ieliņām, vērojot vecās ēkas un izbaudot mieru.

Mani fascinē arī Kuldīgas kaķi: tos var redzēt ik uz soļa, tie staigā pa ielām, un tas pilsētu padara vēl dzīvīgāku un sirsnīgāku. Ļoti pietrūkst manu kaķu Indijā, tāpēc šeit vienu esmu gandrīz adoptējusi. Tas katru dienu nāk pie manas mājas, lai saņemtu vakariņas, dažreiz ierāpjas klēpī un murrā.

Dzīvoju nelielā, bet ļoti mājīgā dzīvoklī Liepājas ielā. Tas ir tikai dažu minūšu attālumā no Adatu fabrikas, un apsildāmā grīda ziemas vakaros ir īsts glābiņš. Neesmu piedzīvojusi tik aukstu laiku – pirmajās dienās, kad temperatūra nokritās zem nulles, bija grūti pierast.

Peld, dzied, draudzējas

Ko dari brīvajā laikā?

Ik pa laikam ar kursabiedriem Klondaikā spēlējam biljardu – neko citu tur nedarām. Katru sestdienu apmeklējam pilsētas saunu un peldbaseinu, paņēmām abonementu. Pēc tam bieži dodamies vakariņās uz restorānu Goldingen Room – tā ir mūsu iecienītākā vieta Kuldīgā, un tur ir garšīgas picas. Jau sešas reizes esmu bijusi ziemas peldē Ventā. To pamudināja izmēģināt kursabiedrene Margarita no Gvatemalas (iepriekš intervētā studente – red.).

Es nesūdzos, ka te nebūtu, ko darīt, jo attālināti strādāju pilnas slodzes darbā. Mūsu kursā ir studenti no vairāk nekā 20 valstīm, tāpēc organizējam starptautiskos vakarus, kurā katrs gatavo ēdienu no savas dzimtenes. Karaokes vakari bijuši tik jautri, ka reizēm dziedam līdz naktij. Pēc tam skrienam no Adatu fabrikas ārā, pirms ieslēdzas signalizācija. Rīkojam dzimšanas dienu ballītes.

Atsaucīgi un punktuāli

Kādi tev iespaidi par šejienes kultūru?

Esmu bijusi vēl tikai Rīgā un Jūrkalnē. Kad būs siltāk, vēlos aizbraukt uz Liepāju un Ventspili. Man ļoti patīk vietējā draudzene Undīne Miezīte ar vīru Jāni. Esmu satikusi arī jaukus, atsaucīgus pasniedzējus.

Latvijā cilvēki ir rezervēti, mierīgāki, bet ļoti pieklājīgi un godīgi. Sākumā tas var šķist mulsinoši: grūti saprast, vai cilvēki ir noslēgti vai vienkārši tāda ir viņu daba. Bet laika gaitā sapratu, ka latvieši ir ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi. Reiz, ejot uz veikalu, paslīdēju un nokritu, un divi jauki cilvēki palīdzēja piecelties, ieraudzīja manu nobrāzumu un iedeva plāksteri.

Viens kultūršoks ir tas, cik latvieši ir punktuāli. Ja Indijā pasākums vai ballīte tiek rīkota četros, cilvēki ieradīsies ap sešiem. Šeit cilvēki ierodas precīzi laikā vai pat pirms tam.

Vai tev garšo vietējie ēdieni?

Ar ēdienu ir grūti. Esmu veģetāriete, tāpēc man te gandrīz nav iespēju paēst. Bet esmu iecienījusi maizi un konditoreju. Iepriekš tādas lietas neēdu, jo nevarēju tik garšīgas atrast. Bet ceptuve Celms maize piedāvā fantastisku olīvu maizi, Pī Cafe esmu atklājusi karameļu bumbiņas. Man patīk ēst gatavot pašai – esmu no Indijas atvedusi garšvielas. Lidojumā speciāli piemaksāju, lai varu atvest vēl vienu somu ar tām. Draudzene Rīgā, kas uz Kuldīgu brauc katru nedēļu, kaut ko atved no indiešu veikala.

Ko vēl gribi šeit paspēt?

Gribu iepazīt vēl jaunas vietas. Man stāstīja, ka Siguldā ar lāpstu šļūc pa bobsleja trasi, – ļoti gribētu to pamēģināt. Vēlos arī aizceļot uz citām Baltijas valstīm – ir plāns pēc Jaungada doties uz Viļņu.