Ar ģimeni atgriežas Kuldīgā, lai studētu

LINDA PAULAUSKA ir viena no 32 studentiem Latvijas Mākslas akadēmijas prestižajā Erasmus Mundus maģistra programmā Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas (angliski SDSI), ko var apgūt Kuldīgā, tieši tāpēc viņa dzimtajā pilsētā atgriezusies ar visu ģimeni.

Linda te augusi, bet vairāk nekā desmit gadus dzīve ritējusi Rīgā, nozīmīgs laiks pavadīts ASV. Iepriekš mācījusies par sociālo pedagoģi un studējusi vadību, vēl viņa dažādiem medijiem raksta cilvēkstāstus.

MĀCĪJĀS CILVĒKUS IZJUST

„Pēc Kuldīgas Centra vidusskolas beigšanas aizbraucu uz Rīgu un Latvijas Universitātē studēju sociālo pedagoģiju. Tur bija interesanti – praksi guvām dažādās izglītības iestādēs, specializētajos centros, bērnunamos, krīzes un atbalsta centros. Ļoti praktiskas studijas, kas sniedz lielu ieskatu dažādu cilvēku dzīvē, dodot spēju cilvēkus izjust. Studiju laikā izveidojās vairāku gadu sadarbība ar vienu no bērnunamiem. Kad ieguvu bakalaura grādu, kultūras apmaiņas programmā uz gadu aizbraucu uz ASV, dzīvoju amerikāņu ģimenēs. Tad atgriezos un, sadarbojoties ar bērnunamiem, braucu uz ASV kā pavadone Latvijas bāreņiem, kur mani uzņēma amerikāņu ģimenes. Kopš šī perioda izveidojušās ārkārtīgi ciešas attiecības, jo teju katru dienu uzturam saikni ar uzņemošo ģimeni.

Pēdējos četrus gadus rakstu intervijas – cilvēku dzīvesstāstus – un sadarbojos ar dažādiem medijiem: ar žurnāliem Ieva, I’mperfekt, Mans Mazais un citiem. Pēdējā gadā esmu piekritusi vēl kādai idejai: žurnālā Mans Mazais lasītāji gada garumā seko līdzi seriālam par mūsu ģimeni – par to, kā ar savām mazajām dāmām organizējam dzīvi.”

PĀRMAIŅAS IR VISIEM

„Jau teju desmit gadus dzīvoju Rīgā. Mums ar ģimeni tur ir mājas, kas tikko izremontētas un iekārtotas, bet tagad visu atstājām, lai es varētu studēt šeit. Vīrs Artūrs strādā Rīgā gan attālināti, gan klātienē – visvisādi mēģinām viens otru atbalstīt, jo izbraukāt ir sarežģīti. Viņš aizraujas ar tehnoloģijām, un mēģinām ikdienu arī savienot ar šo aizraušanos, kas jau pārvēršas biznesā. Mums ir divi bērni: trīs gadus vecā Madara un gadu vecā Monta. Viņām arī ir pārmaiņas, jo Madara iet citā bērnudārzā – Cīrulītī – un Monta ir adaptējusies pie auklītes. Visa ģimene esam tā iekārtojusies, lai varētu mācīties.”

UZGĀJA ATSLĒGAS VĀRDU

„Kad atbraucu no Amerikas, iestājos maģistrantūrā, un man ir maģistra grāds vadībā. Kursabiedri bija ļoti profesionāli – lielākā daļa bija iestāžu un uzņēmumu vadītāji. Daudz runājām par praktiskām lietām vadības jautājumos – tas bija liels ieguvums blakus akadēmiskajām studijām. Lekcijās mācīja cilvēkresursu un kvalitātes vadību, mārketingu, organizācijas kultūru, līderību un citas svarīgas zināšanas. Tiklīdz absolvēju, bija piedāvājums strādāt par vadītāja vietnieci vai viena privāta uzņēmuma vadītāju, bet jutu, ka trūkst zināšanu, kā pakalpojumus organizēt, lai mans ieguldījums būtu jēgpilns. Bet tad par pakalpojumu dizainu Latvijā nerunāja, un tādu terminu es nezināju.

Jāprot pakalpojumus izveidot tā, lai mērķauditorijai tie būtu ērti, saprotami, vienkārši un sniegtu vislabākās emocijas.

Laiks pēc maģistrantūras sakrita ar ģimenes veidošanu – kāzām un vecākās meitiņas gaidībām, bet nepameta doma, ka zināšanās kaut kā trūkst. Vienlaikus ar bērna kopšanu un rakstniecību meklēju atslēgas vārdus, līdz uzgāju terminu service design (pakalpojumu dizains), un tas bija īsts atklājuma moments. Pašmācībā sāku mācīties, attālināti apmeklēju dažādu pasaules lektoru kursus, uzmeklēju mentorus dažādās pasaules vietās un sapratu, ka zināšanās pietrūka tā, kā pakalpojumus veidot kopumā, jeb pakalpojumu dizaina. Viss saistīts ar pakalpojumiem: izglītība, veselības aprūpe, pašvaldības un valsts darbība, NVO un privāto uzņēmumu piedāvājumi. Jāprot pakalpojumus izveidot tā, lai mērķauditorijai tie būtu ērti, saprotami, vienkārši un sniegtu vislabākās emocijas. Jāprot iekāpt savas auditorijas kurpēs, lai pakalpojumu nemitīgi uzlabotu tās vajadzībām un mainībai. Es zināju, ka dažās vietās pasaulē ir šādas studijas, bet tobrīd ar mazulīti tādu iespēju neizskatīju.”

VIENA NO 700

„Pēc diviem gadiem ģimenē ienāca jaunākā meitiņa, un, kad viņai bija trīs mēneši, kāda tikko iepazīta sieviete no Ukrainas sacīja, ka Kuldīgā būs ievērojama pakalpojumu dizaina programma. Nekavējoties pagājušā gada novembrī sazinājos ar programmas vadītāju, un bija absolūti skaidrs: šo es vēlos mācīties. Mani brīdināja, ka konkurss būs ļoti liels. Ar vīru cītīgi gatavojāmies, jo viņš mani ļoti atbalsta. Sāku gatavoties angļu valodas eksāmenam. Tad tika atklāta pieteikšanās, un uzzināju atlases uzdevumu – jāizstrādā iestājprojekts, demonstrējot izpratni par pakalpojumu dizainu, metodēm un tehniku, darbs jāiesniedz gan rakstiski, gan videoprezentācijā.

Pakalpojumu dizaina izstrāde sarežģījumus nesagādāja, jo nozari biju pētījusi gana cītīgi. Sarežģītāk bija organizēt laiku, jo mana ikdiena bija aktīva divgadniece un jaundzimušais. Vēl jāsagatavo dokumentācija un jāpierāda, ka starp 700 pieteikumiem no visas pasaules esi spēcīgs kandidāts. Dažkārt joprojām šķiet nereāli, ka tik pieprasīta globāla līmeņa studiju programma ar kvalitātes zīmi Erasmus Mundus tiek realizēta mūsu mazajā Latvijā un Kuldīgā. Tad notika intervija, un gaidīju rezultātus.

Pavasarī uzzināju, ka esmu iekļuvusi un būs jāpārceļas. Kuldīga man vienmēr mīļa. Ar vīru dziļi bija doma, ka kādā brīdī šeit varētu atgriezties, bet Rīgā jau ir profesionālā dzīve un mājvieta. Kovids gan ļoti daudz sakārtoja, jo daudz ko var izdarīt attālināti.

Mēs ar vīru šo ceļu ejam abi. Kad ir ģimene un mazi bērni, vairs nevar pēkšņi izdomāt kaut ko darīt. Tas ir visiem kopā. Kamēr izstrādāju iestājprojektu, vīrs palīdzēja ar bērniem. Svarīgs ir spēcīgs atbalsts, komandas domāšana. Lielu ieguldījumu dod arī mana mamma, kura palīdz. Pa vidu notiek ikdienas procesi, piemēram, ar mazo divreiz bijām slimnīcā, un tad ģimene mobilizējas un pārņem pārējo. Dzīve ir un paliek strauja un neparedzama, bet vissvarīgākais ir atbalsts. Vīrs šajās studijās saskata lielu perspektīvu.”

PAKALPOJUMU DIZAINS: LAI CILVĒKIEM ĒRTI

„Pakalpojumu dizains kā atsevišķa nozare Latvijā ir jauna un tiek ieviesta dažās nozarēs, bet pasaulē tā jau spēcīgi tiek praktizēta: organizācijās ir pakalpojumu dizaineru komandas, ir aģentūras un frīlanseri (no angļu val. – cilvēki, kuri strādā ārštatā), kas to piedāvā kā ārpakalpojumu. Manuprāt, vajadzētu būt tā, ka pārdomāts pakalpojumu process ir norma, jo pakalpojumi taču domāti lietotājiem. Salīdzinājumam: kad tiek radīts sadzīves priekšmets, mēs saprotam, ka kāds to dizainējis, prototipējis, testējis, līdz tas tiek apstiprināts, piedāvāts tirgū un cilvēki var sākt to lietot.

Manuprāt, vajadzētu būt tā, ka pārdomāts pakalpojumu process ir norma, jo pakalpojumi taču domāti lietotājiem.

Arī par pakalpojumiem jādomā, lai pilsētā, uzņēmumā, veselības iestādē un jebkurā citā saskarsmē ar tiem būtu ērti. Bieži cilvēki cenšas pakalpojumus uzlabot intuitīvi, domājot, kā lietotājiem būs patīkami, bet bieži ar to nepietiek. Pakalpojumu dizainā ir metodes, kā pētīt cilvēku pieredzi, vajadzības, sāpīgos punktus, kā informāciju analizēt, meklēt risinājumus un ieviest uzlabojumus. Pakalpojumu dizains bieži ir dabisks process, jo dažādai mērķauditorijai vajadzīga atšķirīga pieeja un cilvēku vajadzības un paradumi ir arī mainīgi. Kaut vai Kuldīgas kontekstā: pieņemsim, ka kādā iestādē iedzīvotājiem ir bijis labs pakalpojums, bet tagad te arvien vairāk ierodas ārvalstu cilvēki, kuri uzturas ilgstoši un kuriem pakalpojumi var kļūt nepieciešami. Talkā var nākt pakalpojumu dizaineri, kuri pētīs un meklēs veidus, kā arī citiem tos padarīt ērtus, lai tie dotu pozitīvu pieredzi.

Mums studiju programmā ir tik spēcīgs klients kā Rīgas lidosta – tas ir apbrīnojami! Arī mācību process ir nepieredzēts, salīdzinot ar to, kā studēju iepriekš. Šādu attieksmi neesmu pieredzējusi. Kopš pirmsākumiem mēs esam kā pakalpojumu dizaina aģentūra un cenšamies lidostā mazināt sāpīgos pakalpojumu punktus. Tāda pieeja ir iespējama, pateicoties tam, ka to ļauj nozare, un arī tāpēc, ka studentiem jau ir spēcīgas priekšzināšanas, ja reiz esam programmā iekļuvuši. Pasniedzēji mums ir pasaulīgi – no Latvijas, Lielbritānijas, Somijas. Ir arī viesi, piemēram, darbnīcu vadīja pakalpojumu dizainere no Amerikas. Šeit jābūt pasaulīgam cilvēkam: jāmet visi stereotipi malā un jābūt elastīgam.”

PIEDZĪVOJUMS ĢIMENEI

„Studējot, protams, jārēķinās ar izmaksām, jo, lai es apmeklētu mācības, jāsedz citi izdevumi, piemēram, par auklīti, par divām dzīvesvietām un transportu. Mācības paņem ļoti daudz laika. Lekcijas notiek trīs dienas nedēļā, bet daudz laika tiek pavadīts grupu darbā līdz pat vakaram, dažkārt nedēļas nogalēs, un tas ierobežo manu laiku strādāt. Vienlaikus uzturam dzīvesvietu Pierīgā un brīvdienās mēdzam doties tur, lai pabaudītu Rīgu un satiktu draugus. Šajā mācību gadā nolēmām Kuldīgā dzīvot pie manas mammas. Viņa laipni uzņēma, lai mums vieglāk un ērtāk. Tas gan nav nekas jauns, jo arī iepriekš vasarās un brīvdienās, pēcdzemdību periodos visi dzīvojām šeit. Mamma ir priecīga, arī mūsu meitas ir sajūsmā, ka paliek pie omītes. Dzīvesvieta ir plaša, tāpēc fiziski un emocionāli vietas pietiek visiem. Mēs labi saprotamies. Šis ir piedzīvojums, kurā esam iesaistīti visi.”

BRĪVĀ LAIKA MAZ

„Man ļoti šeit patīk. Vienmēr lepojos, ka nāku no Kuldīgas, un tagad, ka Kuldīga ir UNESCO aizsardzībā. Ārvalstu draugiem sūtīju ziņas un bildes par Kuldīgas iekļaušanu Pasaules mantojuma sarakstā. Man cilvēki šeit patīk daudz labāk nekā Rīgā, un sagadījās, ka studiju programma ir tieši te. Kuldīgā ir ļoti daudz, ko darīt, bet brīvā laika nav daudz. To pavadām ar ģimeni: bieži braucam ekskursijās, tiekamies ar draugiem un paziņām, dodamies pastaigās, uz kafejnīcām, apmeklējam pasākumus. Brīvais laiks ar ģimeni ir piepildīts un sirsnīgs. Vīrs dzimis Dobelē, bet arī viņam Kuldīga ļoti patīk.”

IZPALĪDZ ĀRZEMJU KURSABIEDRIEM

„Ja komunikāciju ar kursabiedriem raksturotu vienā vārdā – aizraujoši! Esam tik dažādu kultūru pārstāvji! Ja par kādu kultūru ir stereotipi, tie pilnīgi atkrīt. Cilvēki ir pavisam citādi un atvērti. Skaidrs, ka esam atlasīti tādi, kuri ir atvērti. Cilvēkiem no dienvidu puses attieksme ir mierīgāka – no viņiem var pamācīties, cik tas ir labi mentālajai veselībai. Var parunāties ar kursabiedriem no valstīm, kuras jau esmu apceļojusi, piemēram, no Amerikas, Taizemes, arī no Eiropas. Ar aizrautību klausos dzīvesstāstus no citādas pasaules – no Pakistānas, Venecuēlas, Peru, Meksikas, Indijas, Vjetnamas, Ēģiptes.

Dažreiz Latvijā nenovērtējam, no cik labas valsts mēs nākam, jo tas, ko vairākkārt dzirdu no studentiem, liek domāt, ka visas labās lietas šeit nepamanām. Dažās valstīs grūti iegūt pat pamata izglītību, ko mēs uzskatām par pašsaprotamu, un ir sarežģīti nokļūt šāda līmeņa studijās ārpus savas valsts. Bieži nenovērtējam, cik labā vietā dzīvojam. Dažādās valstīs atšķiras arī tiesības izceļot, citi tiesību jautājumi, arī veselības aprūpe ir grūtāk pieejama. Kāds kolēģis no kursa sacīja, ka viņa valstī sievām un mammām studēt nav bijis tiesību.

Man arī bija interesanti vērot Kuldīgas gatavību uzņemt iebraucējus. Pirmo mēnesi kursabiedriem palīdzēju ar administratīviem jautājumiem. Ir jau programmas personāls, bet gadās jautājumi, ko studenti nevēlas tam jautāt. Esmu braukusi līdzi uz slimnīcu, gājusi līdzi uz pastu, veselības centru un citās ļoti praktiskās vajadzībās. Palīdzu ikdienišķos jautājumos: kur uzzināt autobusa maršrutus un iegādāties kādas lietas, kā atrast skaistumkopšanas procedūras un sporta nodarbības. Man ir interesanti iepazīt Kuldīgu no jauna.

Kopējā atmosfēra ir tāda, ka studenti vēlas izzināt vietējo kultūru. Ņemot vērā iepriekšējo izglītību, jāsecina: pasniedzēju attieksme un pieeja ir ļoti atšķirīga.

Mums ir priekšrocība, ka studijām ir lielas telpas, ir vieta individuālajām un grupu mācībām. Tehniskais nodrošinājums ļoti labs. Kopējā atmosfēra ir tāda, ka studenti vēlas izzināt vietējo kultūru. Ņemot vērā iepriekšējo izglītību, jāsecina: pasniedzēju attieksme un pieeja ir ļoti atšķirīga. Pirmajā mēnesī pašai bija jāpierod, ka nav jūtama autoritāte: pasniedzējs stāv, studenti klusē un baidās jautāt. Te ar pasniedzējiem visu laiku notiek sarunas, esam ļoti demokrātiski. Ja pasniedzējs jūt, ka studenti kļūst gurdeni, tiek dota kāda aktivitāte jeb enerdžaizers (angliski energiser – enerģijas devējs), lai nopietnā lekcijā uzmanība tiktu noturēta. Pasniedzēji ir ieinteresēti un atbalstoši. Vide ir apliecinājums tam, ka šīs studijas ir vislabākā izvēle.”

IR TĀ VĒRTS. UN TIKAI KOPĀ

„Ģimenē pārrunājām, vai solis šeit pārvākties un mācīties bija tā vērts. Cilvēki jautā, vai neilgojos pēc mājām, pēc sava interjera, ko ar mīlestību iekārtoju Pierīgas mājā, vai nevēlētos labāk aizbraukt ceļojumā, nevis sēsties studiju solā. Mēs ģimenē izglītību vērtējam ļoti augstu – mācīties patīk gan man, gan vīram. Arī viņš ieguvis labu izglītību un nebeidzami apgūst jauninājumus tehnoloģijās. Laiku un enerģiju investējam mācībās, un mums ne mirkli nav sajūtas, ka kaut ko zaudējam. Ir ļoti labi! Iesim tik tālu, cik iespējams, jo neesmu viena.

Esam nolēmuši, ka tālāk dosimies tikai kopā, – nākamais gads paredzēts Somijā, Igaunijā vai Portugālē. Ar vīru esam uz vienas nots – sadodamies rokās un ejam, cik tālu varam.

Protams, gribu nākamgad studijas turpināt ārvalstīs, kā programmā paredzēts, bet esmu atkarīga no vīra iespējām, bērnu spējas adaptēties jaunā vidē un galvenokārt no studiju programmas vēlmes palīdzēt organizēt visu specifiski vajadzīgo mums kā ģimenei. Esmu pirmā šajās studijās ar tik maziem bērniem, un Somijas puse izrāda spēcīgu interesi uzzināt mūsu ģimenes vajadzības, piedāvāt dažādas iespējas, lai es kā mamma varētu studēt, jo viņu izpratnē studējošie vecāki ar ģimeni ir ļoti atbalstāmi. Esam nolēmuši, ka tālāk dosimies tikai kopā, – nākamais gads paredzēts Somijā, Igaunijā vai Portugālē. Ar vīru esam uz vienas nots – sadodamies rokās un ejam, cik tālu varam.

Pakalpojumu dizains attīstās, un ar gadiem šīs nozares speciālisti arvien vairāk būs gan privātajās, gan publiskajās nozarēs. Noteikti turpināšu tajā darboties, tikai jautājums, kur. Turpinu arī rakstniecību – tā ir mana sirdslieta, jo cilvēku stāsti ir apbrīnojami. Ja būsim Latvijā, ļoti iespējams, ka paliksim Kuldīgā, jo šeit mums ļoti patīk.”