“Visu laiku ir jāuzrāda labs rezultāts”

Valsts robežsardzes priekšnieks, ģenerālis GUNTIS PUJĀTS bija viens no sešiem, kurš gada izskaņā saņēma Ministru kabineta balvu, kas ir Latvijas valdības augstākais apbalvojums – nākamais augstākais aiz Triju Zvaigžņu ordeņa. Bijušajam kuldīdzniekam balva pasniegta par izcilu ieguldījumu Latvijas nacionālajā drošībā sarežģītajos ģeopolitiskajos apstākļos.

Kāda bija sajūta, kad uzzinājāt, ka jums piešķirta Ministru kabineta balva?

Šī vēsts mani sasniedza brīdī, kad apmeklēju Ukrainas ārējo robežu. Iepazinos ar to, kā ukraiņi ir gatavi un apsargā Ukrainas–Baltkrievijas robežu. Mēs atbalstām Ukrainu un tās robežsargus un arī šīs vizītes laikā nogādājām kārtējo palīdzību gan no dienesta, gan to, ko paši robežsargi bija saziedojuši: ģeneratorus, medicīniskās preces un citas lietas. Godīgi sakot, man tas bija pārsteigums, tiesa – ļoti pozitīvs, patīkams un tajā pašā laikā negaidīts.

Robežsardzē jau esat ilgāku laiku. Ko jūsu darbā mainīja karš Ukrainā un tās šausmas, kas tagad notiek?

Visiem skaidrs, ka mums jāstiprina Latvijas robežas apsardzība un mūsu spējas saskarties ar izaicinājumiem, ar ko saskaras Ukrainas robežsargi. Mums ir ļoti vērtīgi pārņemt Ukrainas robežsargu pieredzi dažādos formātos, lai nepieļautu tās kļūdas, neizdarības, kas bija Ukrainā. Pašreiz ļoti intensīvi tiek izbūvēta Latvijas ārējā robeža no apsardzes viedokļa un notiek arī pretmobilitātes pasākumi, kas padara mūsu robežas pārvarēšanu daudz sarežģītāku pārkāpējiem, tai skaitā arī bruņotiem pārkāpējiem.

Intervijā Kurzemniekam Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes komandieris ir teicis, ka mēs mācāmies no Ukrainas un ukraiņi – no mums. Kā tas ir Robežsardzē?

Tas tā arī ir. Mēs mācāmies viņu taktiku, un tai pašā laikā ukraiņi brauc uz apmācībām pie mums. Pašreiz strādājam pie jaunām mācībām – apmācīsim Ukrainas robežsargus speciālo operāciju veikšanai. Mēs apgūstam viņu pieredzi, kā viņi izmanto bezpilota lidaparātus un kā cīnās pret tiem, tāpat arī taktiku, valsts apsardzības infrastruktūras izbūvi, pielāgošanos izaicinājumiem kara apstākļos.

Intervijās esam politiķiem prasījuši, kāpēc valsts aizsardzības infrastruktūra top tik lēni. Kāds ir jūsu viedoklis par robežas izbūvi?

Tagad jau nenotiek lēni – ir iedots liels paātrinājums, jo 2021. gadā pieņēma speciālu likumu, kas to visu atvieglo. Pirms tam speciāla regulējuma nebija – jāiet visas procedūras. Kā Rinkēviča kungs (Valsts prezidents – red.) teica: bija desmit pārbaudītāju uz vienu strādājošo, un tās pārbaudes arī apturēja izbūvi tajā laikā. Tagad ieslēgts piektais ātrums.

Prieks dzirdēt! Jūs mājaslapā katru dienu ziņojat, cik robežpārkāpēju aizturēti, un šodien nebija neviena. Cilvēkiem ir sajūta, ka Kurzemē robežsargiem nekas daudz nav jādara, ka viss notiek otrā Latvijas malā. Izstāstiet, ko robežsargi dara Kurzemē!

Kurzemē ir ostas, Liepājā ir lidosta, un ir uzņēmumi, kas nodarbina ārzemniekus. Robežsargi pārbauda ārzemnieku uzturēšanās nosacījumus un nodarbinātību, veic imigrācijas kontroli visā valstī, un nepieciešamības gadījumā mēs arī Kurzemē liekam patruļas uz iekšējām robežām, uz Lietuvas. Skatāmies, kas brauc, vai ir derīgi ceļošanas dokumenti, autovadītāja tiesības. Bija arī gadījums, kad robežas pārkāpēji tika aizturēti Rucavā. Viņi bija tikuši līdz Liepājai un mēģināja izkļūt no Latvijas caur Kurzemi. Viņi arī meklē citus maršrutus, maina taktiku. Rucavas gadījums gan ir vairāku gadu pagātne. Tāpat esam Ventspilī uz kuģa fiksējuši, ka atbrauc Āfrikas bērni – pieauguši cilvēki, bet bērni pārnestā nozīmē. Mēģināja nokļūt no kuģa un nelikumīgi iekļūt Latvijā. Tāpēc jūras apsardzība, ostas, Liepājas lidosta, migrācijas kontrole ir arī Kurzemē.

Mēs konstatējam, ka no prāmjiem nokāpj ar viltotām autovadītāju apliecībām, ar viltotām identitātes kartēm. Robežsargiem arī Kurzemē ir pietiekami daudz, ko darīt, un, protams, vairāk ir jūras apsardzība. Ventspils pārvalde mums ir kā centrs Kurzemē, kas koordinē un veic jūras robežas apsardzību, faktiski jūras pārvalde.

Cik cilvēku ir Valsts robežsardzē?

Štats ir 2698 cilvēki, nekomplekts – 15%. Ventspilī strādā vairāk nekā simt.

Vai strādāt šajā dienestā ir populāri? Vai darbinieku pietiek?

Robežsardzē dienēt kļūst arvien labāk, un šogad būs papildu finansējums tieši atlīdzībai. Es teiktu, ka jauni cilvēki pēc gada apmācības uz rokas jau varētu saņemt kādus 1300 eiro. Aicinu kurzemniekus aktīvi nākt uz Robežsardzi.

Kā tur var pieteikties?

Ir divi ceļi. Mums ir jūras struktūrvienības. Ja ir atpūtas kuģa vadītāja tiesības, var tikt Robežsardzē. Tad būs kursu veida mācības, lai kļūtu par robežsargu. Var arī iziet apmācību robežsargu skolā. Es plānoju izveidot Rīgā filiāli, kurā sākt apmācīt tieši rīdziniekus un kurzemniekus, jo daļu nedaudz baida attālums līdz Rēzeknei, kur mums ir pamatapmācību centrs. Īstenībā ir diezgan labas sociālās garantijas, atlīdzība pēdējos gadus regulāri ir paaugstināta. Un šogad, salīdzinot ar citām valsts pārvaldēm, Robežsardzei un arī policijai, ugunsdzēsējiem būs ļoti nopietns sociālo garantiju, atlīdzības paaugstinājums. Apmaksāta veselības aprūpe, zobārstniecība, kurai ir noteikts limits, ko izmantot, vairākos simtos. Es teiktu, ka tā ir tāda kā zelta polise medicīnā. Mums ir sava poliklīnika, veselības sporta centrs, kurš koordinē visus šos pasākumus.

Mēs ļoti attīstām sportu, šogad atkal uzvarējām Iekšlietu ministrijas spartakiādē, sacenšoties ar citiem ministrijas dienestiem. Robežsardze visu disciplīnu kopvērtējumā ir atkal atguvusi pirmo vietu. Pagājušajā gadā neuzvarējām, jo bija ļoti liels izaicinājums tieši uz Baltkrievijas robežas – mums bija vairāk nekā 14 000 pārkāpēju. Bet šogad izdevās to būtiski samazināt, tāpēc varējām aktīvāk pievērsties sportam. Pagājušajā gadā man bija jāatceļ vairākas treniņu organizēšanas un arī dalība sacensībās.

Kādos sporta veidos jāsacenšas?

Volejbolā, futbolā, šaušanā, tuvcīņā, pludmales volejbolā, skriešanā, peldēšanā.

Cik Robežsardzē procentuāli ir dāmu un cik vīriešu?

Dāmu īpatsvars paaugstinās. Manuprāt, ir 42% dāmu un 58% vīriešu. Mēs ļoti pozitīvi raugāmies uz dāmām Robežsardzē. Viņas bieži vien ir vērīgākas, uzmanīgākas tieši robežkontrolē viltoto dokumentu atklāšanā, imigrācijas kontrolē.

Jūs mācījāties Viļa Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijā. Kas toreiz pamudināja izvēlēties jurista profesiju?

Man bija zināma dilemma, ko darīt, jo no ģimnāzijas bija noteiktas vietas, varēja doties uz Rīgas Tehnisko universitāti studēt ekonomiku. 12. klasē bija jāizšķiras, vai doties tur uz ekonomistiem vai uz Policijas akadēmiju. Pats esmu diezgan sportisks, nodarbojos ar vieglatlētiku. Atceros treneri Blumbergu – ļoti nopietns, stingrs vīrs; ielika pamatus, kas man noteikti noderēja, gan stājoties Policijas akadēmijā, gan tālāk dienestā. Ieguvu vispārējo fizisko sagatavotību, pie Pētera Pavļukova trenējos šaušanā, stenda šaušanā sasniedzu samērā labu līmeni, izpildīju pirmo sporta klasi. Tāpat spēlēju basketbolu, aizrāvos ar boksu, kikboksu, kuram pamatus ielika draugs Sergejs un ko pēc tam turpināju Policijas akadēmijā. Man bija diezgan tuvas gan sporta, gan militārās aktivitātes.

Policijas akadēmijā tika prasīta vēsture, man tur bija ļoti labas zināšanas. Skolotāju Upesdegli vēl joprojām atceros – ļoti stingra skolotāja, brīžiem varbūt pat pārāk. Viņa bija noteikusi, ka kontroldarbā maksimums, ko var saņemt, ir astoņi, jo uz deviņi zina viņa, bet uz desmit tikai Dievs. Tā nu sanāca, ka, pat labi atbildot, man desmitnieks, devītnieks nebija, tāpēc, beidzot vidusskolu, es apzināti kārtoju vēl eksāmenu, gan pasaules vēsturi, gan Latvijas vēsturi nokārtojot uz desmit un vidējo atzīmi paceļot uz deviņi. Man bija svarīgi savākt punktus, jo tajā laikā, stājoties Policijas akadēmijā, bija diezgan liels konkurss.

Ko, strādājot policijā, ieguvāt tādu vērtīgu, kas tagad noder Robežsardzē?

Mana specializācija ir kriminālpolicija. Tie, kas Policijas akadēmijā mācījās labi, varēja izvēlēties izmeklētājus vai operatīvo darbību. Es izvēlējos operatīvās darbības virzienu. Jau studējot Policijas akadēmijā, savā brīvajā laikā gāju pirmspraksē kriminālpolicijas vienībā – praktizējos noziegumu atklāšanā, gāju reidos un piedalījos bīstamu noziedznieku aizturēšanā.

Pēc Policijas akadēmijas bija kriminālpolicija, organizētās noziedzības apkarošana, ķīlnieku atbrīvošana. Pamazām arī kļuvu par struktūrvienības vadītāju Rīgā, Zemgales priekšpilsētā, pēc tam Rīgas Ziemeļu rajonā. Sākotnēji vadīju kriminālpolicijas operatīvos darbiniekus, vēlāk gan operatīvos darbiniekus, gan izmeklētājus. Tā karjera pakāpeniski gāja uz augšu. Draugi mani uzrunāja, jo zināja, ka ir atklāts konkurss uz Robežsardzes kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka amatu. Pieteicos un uzvarēju. Viens no kritērijiem, kas man bija labāks nekā citiem kandidātiem, bija angļu valodas zināšanas. Un šādam amatam tas ir diezgan svarīgi, jo ir starptautiska sadarbība ar Somijas, Polijas, Vācijas un citu valstu robežsargiem; bez angļu valodas daudzas veiksmīgas lietas netiktu atklātas. Kriminālpolicijas pieredzi ieviesu arī Robežsardzē. Tur 11 gadus vadīju kriminālizmeklēšanas pārvaldi, un nu jau daudzu gadu garumā Robežsardzes kriminālizmeklēšana veic līdzvērtīgu operatīvo darbību, izmeklēšanu kā kriminālpolicija. Jājautā jau cilvēkiem no malas, bet man daudz ko izdevās pamainīt, ieviest jaunu. Kā teicis viens no maniem bijušajiem padotajiem, kurš pašreiz ir prokurors, – man atnākot, esot sācies Robežsardzes kriminālizmeklēšanas attīstības laiks.

Kā tagad jūtaties savā amatā? Kādas ir ambīcijas un mērķi?

Teorētiski esmu sasniedzis vecumu, kad varētu doties izdienas pensijā. Man Robežsardzes priekšnieka amatā rit otrais termiņš. Tāpēc vēl pieci gadi ir dota uzticība turpināt dienēt, sargāt Latviju un vadīt Robežsardzi, pabeigt sakārtot visu infrastruktūru. Šim laikam man ir plāns Robežsardzi nostiprināt, un pāriesim uz jauniem formastērpiem.

Stājoties amatā, sev biju izvirzījis trīs lietas: atlīdzību un sociālās garantijas, autotransportu un formastērpus. Pirmās divas faktiski jau realizētas. Autotransporta parks faktiski ir pilnībā atjaunināts. Lielu daļu no saviem iepriekš lietotajiem transportlīdzekļiem, kas vairs nav vajadzīgi, nododam gan Ukrainas robežsargiem, gan valsts aizstāvjiem. Jau esam piegādājuši vairāk nekā 60 vienību. Un vēl Ukrainai nodosim ap 70 transporta vienībām. Esam Robežsardzei ieguvuši ap 500 jaunu transporta vienību – bagijus ar Amerikas Savienoto Valstu dāvinājumu atbalstu, ar Eiropas finansējumu.

Sociālajās garantijās man izdevās atjaunot mobilitātes piemaksu robežsargiem – par dienestu uz robežas var saņemt līdz 400 eiro pabalstu, jo dienesta vieta bieži vien ir vairāk nekā 100 kilometru no pamata struktūrvienības izvietojuma. Tātad saņemt kompensāciju gan par ceļu, gan neērtībām uz robežas, jo saprotat, ka kafejnīcas un silts ēdiens tur nav pieejams; teiksim tā – tas ir dienesta izaicinājums. Un ir izdevies iegūt šo papildu sociālo garantiju, kāda šobrīd ir tikai robežsargiem.

Trešā lieta bija formastērpi. Nesen apstiprinājām jaunos Robežsardzes formastērpu paraugus, kas būs Nacionālo bruņoto spēku formastērpi. Mēs saņemsim tos no bruņotajiem spēkiem, un principā mums būs identiski – pārbaudīti, moderni, tādi paši kā Latvijas armijai. Ar Robežsardzes atpazīšanas emblēmām, bet identiski armijai, jo ļoti svarīga ir arī savietojamība ar bruņotajiem spēkiem. Kara gadījumā Robežsardze ir bruņoto spēku sastāvā. Tāpēc ļoti nopietni strādājam pie savietojamības, lai kritiskā brīdī vieglāk integrētos.

Kāda ir jūsu dienesta sadarbība ar Valsts policiju?

Ar Valsts policiju, es teiktu, pēdējos gados sadarbība ir labāka nekā jebkad. Noteikti lomu spēlē tas, ka es pats esmu ar policijas pieredzi un ka policijas vadībai ir jauns, progresīvi domājošs vadītājs Armands Ruks, kurš saprot, ka svarīgs iekšējās drošības aspekts ir arī robežu drošība.

Uz Baltkrievijas robežas ir papildu policijas patruļas. Arī Robežsardzes speciālo uzdevumu vienība tiek stiprināta ar policijas virsniekiem.

Pievērsīsimies Kuldīgai! Ko tā jums nozīmē, un kas no radiem šeit dzīvo? Vai bieži atbraucat?

Kuldīgā dzīvo divi mani brāļi: Māris un Vilnis. Mārim Kurmāles pagastā ir zemnieku saimniecība, un Vilnis strādā Latvijas Valsts mežos. Es samērā regulāri atbraucu brāļus satikt. Pats brīvajā laikā aizraujos ar makšķerēšanu, spiningošanu. Pāris gadu atpakaļ pavasarī braucu Ventā vimbas paķert. Kad to darīju, tad samērā regulāri atbraucu pie Ventas tilta pludiņu palaist lejā pa straumi. Protams, braucu arī uz dažādiem pasākumiem. Pirms divām nedēļām apciemoju brāli, viņa sieva ir ļoti aktīva – vada Kurmāles pagasta kultūras dzīvi, rīko kultūras pasākumus. Līgo svētkus visbiežāk pavadu Kuldīgas pusē pie brāļa. Agrāk tur saimniekoja vecaistēvs. Man ir bērnības atmiņas – tur pavadīju faktiski visas vasaras, un tagad tur saimnieko brālis. Apciemoju viņu, satieku radus. Tādas tradīcijas mums ir.

Un cik jums pašam liela ģimene?

Man ir divi dēli un mazmeita. Kopā ar otro sievu – trīs mazbērni.

Ko dara jūsu dēli? Vai arī viņi izvēlējušies kaut ko, kas saistīts ar militāro jomu vai policiju?

Nē, pagaidām ne. Vecākais dēls Edgars ir programmētājs, kuram gan ir laba fiziskā sagatavotība, ne tā kā stereotipiskam programmētājam. IT jomas cilvēki ir vajadzīgi arī drošības struktūrās, bet viņš ir patstāvīgs – grib visu sasniegt pats, nav vajadzīgs tēva ievirzījums. Tāds viņš jau no mazotnes. Kaut kur raksturā ir manī atsities. Jaunākais dēls Jānis Valters strādā interneta kazino par krupjē.

Ko jums vēl patīk darīt brīvajā laikā?

Makšķerēšana ir prioritārais hobijs. Ja brīvdienās neiekrīt dienests, tad cenšos vienu dienu veltīt spiningošanai jeb plēsoņu – līdaku, asaru, zandartu, samu – ķeršanai. Principā nodarbojos ar plēsoņu ķeršanu. Es jokoju, ka pats kā plēsoņa ķeru dažādus plēsoņas.

Jums patīk ķert plēsoņas zivis, un jums jau arī tāds darbs bijis policijā, kur jāķer visvisādi.

Jā, esmu plēsoņa, kas ķer plēsoņas.

Vai sevi uzskatāt par azartisku cilvēku? Tas, kā stāstāt par savu darbu, liek tā domāt.

Īstenībā esmu diezgan noslēgts, tajā pašā laikā noteikti neesmu amēba, ja tā var teikt, – varu būt arī karstasinīgs. Ir azarts, man patīk sasniegt rezultātu, arī sacensties. Ik pa laikam piedalos lokālās spiningošanas sacensībās. Otro gadu ar Robežsardzes kolēģi uzvaram policijas kausa izcīņā spiningošanā. Manī ir sacensību gars. Starp citu, arī dienestu biju salīdzinājis ar sportu, jo ir tā, ka visu laiku jāuzrāda labs rezultāts – tev nedos medaļu par to, ka pasaules rekordu uzstādīji pirms diviem gadiem. Katru gadu jāuzrāda atbilstošs līmenis, darba kvalitāte. Tāda ir mana pieeja, un es cenšos uzturēt to, lai dienesta darbs ir padarīts tik labi, cik iespējams.

Kur rodat spēku būt savaldīgam un nosvērtam sarežģītās situācijās?

Noteikti ģimenē. Esmu daudz ko redzējis un pieredzējis, bijis ļoti daudzās notikumu vietās, un tas ir rūdījums. To, ko esmu redzējis es, parasti cilvēki nav redzējuši un piedzīvojuši. Brīvajā laikā palīdz sports – gan pats apmeklēju, gan eju paskatīties – un spiningošana. Patīk arī sēņot, aiziet pa mežu pastaigāt. Ļoti patīk pavadīt laiku pie dabas.

Šo amatu G.Pujāts ieņem kopš 2019. gada 23. janvāra. Ilgā dienesta laikā saņemti jo daudzi apbalvojumi, no tiem Valsts robežsardzē – 41. Augstākie ir Ministru kabineta Atzinības raksts un Viestura ordenis (III šķira).

G.Pujāts absolvējis toreizējo Viļa Plūdoņa Kuldīgas ģimnāziju, Latvijas Policijas akadēmijā ieguvis jurista kvalifikāciju un profesionālo maģistra grādu tiesību zinātnē, ilgi strādājis dažādos vadošos amatos Valsts policijā, bet Valsts robežsardzē kopš 2006. gada, kad, uzvarot konkursā, kļuvis par Galvenās pārvaldes kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieku.