Tamborējumi, kas glabā atmiņas

„Ar rokdarbiem man saistās visa dzīve – darbs, hobijs, un beigās ir tapis kaut kas vairāk,” saka Alise Uča. Ēdoles pamatskolā viņa ir dizaina un tehnoloģiju, vizuālās mākslas un datorikas skolotāja, taču vēlas arī izvērst uzņēmējdarbību, lai lēto preču pilnajā pasaulē celtu gaismā tādas vērtības kā mantojums un roku darbs.

Radīt ko īpašu

„Tamborēšana mani pavadījusi visu dzīvi un joprojām sagādā prieku. Sāku jau bērnībā, kādu astoņu gadu vecumā, kad omīte iemācīja pirmo pīnīti. Kopš tā laika esmu tamborējusi somiņas, drēbītes lellēm un sīkumus. Pašlaik darinu galvenokārt apkaklītes un citus aksesuārus. Ir doma piedāvāt plašāku sortimentu, taču tas prasa daudz laika. Grūti to apvienot ar ģimenes dzīvi, jo man ir divi mazi bērni. Sapnis ir tāds, lai tas kādreiz kļūtu par pilnvērtīgu darbu, ar kuru var arī nopelnīt, taču tas vēl nav iespējams, un tamborēšana vairāk ir brīvā laika nodarbe. Ideja par apkaklītēm radās tāpēc, ka gribējās ko tādu, ko neviens cits nedara. Veikalos bērnu apģērbā apkaklītes jau ir piešūtas klāt. Es gribēju tādas, ko var noņemt un uzlikt, nomainīt, kādā krāsā vajag, – tā, lai ir universālas.”

Darbs dara meistaru

Vai process ir sarežģīts? „Man jau nekā sarežģīta nav. Sākumā bija jāpadomā, ko un kā darīt, bet, kad iepraktizējas, tad uz priekšu iet diezgan veikli. Lai apkaklīti uztaisītu, vajag četras piecas stundas. Kāda sieviete vēlējās klasisku mežģīņraksta apkaklīti kā vecos laikos, un tad gan bija jāpadomā, jo pārsvarā rakstiņus meklēju vietnē Pinterest, bet tur nav viss uz paplātes pasniegts pilnīgi precīzi un man vajadzīgajā izmērā. Jāpadomā, jāparēķina, jāpatamborē, arī jāizārda, ja saprotu, ka īsti labi nav. Kad visu tur atrodu, tad jau process ir diezgan ātrs. Tieši treniņš ir galvenais un dažādība, lai es praktizētos un zinātu, ko varu dabūt gatavu.”

Kam vislielākais prieks

„Man šķiet, ka vislielākais prieks par apkaklītēm ir mammām. Protams, arī meitenes priecājas, ja kāds viņām pasaka, cik skaisti izskatās. Taču tieši mammas grib savas meitas sapucēt, un prieks rodas, redzot, kā to novērtē citi. Atsauksmes ir ļoti labas, taču apzinos, ka šāds aksesuārs netiek lietots pārāk plaši. To vairāk novērtē tie, kuriem patīk senais stils vintage vai romantiska noskaņa. Ne visiem tas ir tuvs, un tas ir normāli. Tas mani no darbošanās neattur. Es uzskatu, ka apkaklītes ir ļoti skaistas, un pati tās ar prieku lieku arī savai meitiņai. Manuprāt, izskatās ļoti mīlīgi.”

Labs vārda raksturojums

Instagramā Alisei ir konts Alizette, kurā viņa rāda savus darbus: „Izdomāt nosaukumu nebija viegli. Apsvēru dažādus variantus un vēlējos, lai tajā būtu arī mans vārds. Galu galā mana vārda pirmo burtu apvienoju ar meitas vārdu: viņu sauc Lizete, un, pieliekot burtu A, iznāca Alizette. Kad ievadīju šo vārdu Google meklētājā, izrādījās, ka ārzemēs tiešām ir tāds cilvēka vārds. Biju patīkami pārsteigta, jo apraksts precīzi atbilda tam, ko vēlētos redzēt savā mazajā uzņēmumā: radošums, elegance, saikne ar mākslu, laipnība, draudzīgums un vēlme palīdzēt citiem. Tie visi ir jauki un vērtīgi raksturojumi, kas vēlami ikvienam.”

Kontā Alizette redzams arī tamborēts paklājiņš zaķa formā. „Tas ir viens vienīgais. Tā ir kā spēļu stacija, lai meitiņa būtu nodarbināta, kamēr es apdaru darbus virtuvē. Citur tādus neesmu redzējusi. Sākotnēji domāju piedāvāt arī tādus, beigās nolēmu palikt pie apkaklītēm. Domāju arī par matu sprādzītēm un meiteņu somiņām. Ir vēl, kur augt un piedāvājumu attīstīt.”

Latvisks mīļums

Kādas emocijas Alise gribētu tamborējumos ielikt? „Gribu, lai mani darbi rada mīļumu nevis ar rozā lāčiem vai vienradžiem, bet ar ko latvisku. Tamborēšana man saistās ar vecmāmiņu laikiem, ar atmiņām, kā to darīja viņas. Man patīk šodienas dzīvē ienest kaut ko no tā vecā labā, ko daudzi, iespējams, jau aizmirsuši. Mazās meitenītes nebūs mazas mūžīgi – to es redzu arī savā meitiņā. Šis laiks jāizbauda un viņa jāpucē, kamēr to ļauj. Vēlāk var pienākt brīdis, kad teiks, ka tādu apkaklīti vairs nemaz negrib.”

Tici un dari!

Ko Alisei nozīmē lēnā radīšana? „Tas ir kaut kas ļoti ekskluzīvs, jo pasaule ir pārpludināta ar visādām ātrajām un lētajām precēm. Iespējams, tāpēc cilvēki neprot amatnieku un rokdarbnieku darbu novērtēt. Tajā jādomā līdzi, jāstrādā ar rokām. Tas nav kā rūpnīcā, kur piegriezums gatavs un lielu daļu izdara ierīces. Šim ir pievienotā vērtība. Nezinu, vai cilvēki to savā dzīvē ielaidīs vairāk.

Tiem, kuri gribētu sākt kaut ko savu, es ieteiktu nebaidīties. Pati daudzus gadus domāju, ka gribu ko radīt. Kad pienāca dekrēta laiks un dzīvoju mājās, kādā brīdī šī doma atnāca. Vajag riskēt un ticēt tam, ko dari. Ja pirmajā nedēļā neviena pasūtījuma nav, tas nav iemesls apstāties – jāturpina. Ir svarīgi darboties arī sociālajos tīklos. Cenšos, cik varu, bet tas ir jādara, lai kļūtu atpazīstams, lai par tevi runā un pasūtījumi rodas. Visu laiku esmu tādā meklēšanā. Iznāk gan ārdīt ārā, gan nolikt kādu darbu malā, lai pieķertos vēlāk, jo nevaru atrast īsto materiālu, krāsu vai ko citu.”

No zieda līdz apkaklītei

Kur rodas iedvesma? „Mēs dzīvojam laukos, un man ir puķu dārziņš. Pavasarī sapratu, ka mani iedvesmo daba. Jau agrā pavasarī zālē bija mazas puķītes – gāju laukā un skatījos, kā viss plaukst. Tās krāsas jau dabā ir, un es centos tās ieviest apkaklītēs. Instagramā pie visām klāt ir ziedi, kas zied tieši tajā brīdī, kad apkaklīte tapusi. Dārza un puķu lietas man arī ir tuvas, un tamborēšanu ar savu otro sirdslietu esmu savienojusi.”