Smaidīgā Ilze: atrast vietu, kur jūties iederīgs

Kuldīdzniece ILZE VILCĀNE ir ilggadēja ekspresrestorāna Ņamma darbiniece Kuldīgā, veikalā Elvi. Kurzemnieks vairākas reizes saņēmis pozitīvas cilvēku atsauksmes par viņu kā ļoti smaidīgu un laipnu. Aicinājām Ilzi uz interviju, lai noskaidrotu, kā viņa to spēj un kur rod dzīvesprieku.

I.Vilcāne nāk no Kabiles puses, tur beigusi vidusskolu, uz Kuldīgu pārcēlusies pirms 18 gadiem, kad vecākā meita Terēze sākusi skolas gaitas. Ēdināšanas uzņēmumā, agrākajā bistro Elvi, viņa strādā 15 gadus un nu jūtoties kā īsta kuldīdzniece.

Viss piemērots

Aicināta uz interviju, Ilze jutās samulsusi, taču patīkami pārsteigta, ka klienti par viņu teikuši tik labus vārdus, un atzina, ka redzēt citus smaidām vien ir vērts, lai strādātu. Darbs ar cilvēkiem ir viņai tuvs: „Doma par darbavietas maiņu man nav bijusi. Nekad nav bijis iemesla. Šeit jūtos labi – gan darbs, gan vieta ir ideāla. Dzīvoju trīs minūšu attālumā, un pats darbs man ir ļoti piemērots.”
Kolektīvs te esot mazs, bet sirsnīgs: „Šobrīd bistro esam tikai dāmas. Kādreiz bija arī puiši, bet viņi ilgi nepaliek. Es esmu visvecākā darbiniece – vairāk nekā puse meiteņu šeit ir piecus gadus vai nedaudz vairāk, un tad ir meitenes, kas pēc neilga laika nomainās. Taču šobrīd es teiktu, ka kolektīvs ir diezgan stabils. Ir prieks kopā strādāt.” Ik pa laikam nākas kādu aizvietot: „Ja saslimst, netaisām kašķi – saprotam un pastrādājam kolēģa vietā.”
Vasarā tiek pieņemti vairāki praktikanti, pārsvarā nākot meitenes: „Konkrētus pienākumus nedalām. Viņas dara visu, kas tajā brīdī nepieciešams, taču līdz ar to katra diena ir citādāka, un viņas apgūst vairāk. Lielākā daļa gan nāk tāpēc, lai vien izietu skolas noteikto prakses laiku ēdināšanā. Šis nav tāds darbs, kurš ļoti patiktu vai kurā kāds redzētu sevi šeit izaugam, taču novērtējam skolēnu centību un gribu ko iemācīties arī pie mums.”

Ar augstākām cenām jāsadzīvo

Ilzes pienākumos ietilpst darbs ar kases aprātu, klientu apkalpošana un zāles uzturēšana kārtībā. Nereti nākas palīdzēt virtuvē. Vaicāta, kā mēdz tikt galā ar neapmierinātiem klientiem, viņa stāsta: „Ja šādas situācijas rodas, rīkojamies racionāli. Saprotam. Pēdējā laikā biežāk cilvēki nav apmierināti ar paaugstinātajām cenām, un tas ir tikai normāli. Tā ir jutīga tēma mums visiem gan tad, kad ieejam veikalā, gan tad, kad saņemam rēķinus. Tā tas ir, un, rādot skābu seju, neko mainīt nevaram. Ar to jāsadzīvo.”
Tieši pret Ilzi vai citu darbinieci neviens savu neapmierinātību izrādījis nav, taču nelāgas situācijas ik pa laikam nākoties uzklausīt: „Varētu teikt, ka tas ir kā nerakstīts darba pienākums. Vienmēr uzklausu, ja cilvēkam kas sakrājies uz sirds, un cenšos uzmundrināt. Ja strādā apkalpojošajā sfērā, saikne ar klientiem ir svarīga.”
No sanitārajām kontrolēm kolektīvs nebaidoties: „Tās ir diezgan regulāri – ja nav sūdzību, tad parasti divas reizes gadā, un parasti arī sūdzību nav. Vadītāja gan jau zina, kad būs, bet mūs nekā īpaši nebrīdina. Neliels uztraukums gan rodas. Pārdomāju, vai visi papīri sarakstīti pareizi, vai visur citur ir kārtība.”

Laiks paskrien, ja zālē rosība

Ikdienā sarežģījumi gadoties ļoti reti. Biežāk tad, kad pieņemts jauns darbinieks: „Ir bijis tā, ka kādam uz šķīvja uzlikts kaut kas, ko viņš nav pasūtījis, bet ļoti dusmīgs neviens vēl nav bijis. Tādas situācijas risinām ar jokiem, un cilvēki ir saprotoši. Kādreiz šķita nedaudz īgnāki, bet pēdējos gados mūsu klienti ir atvērti un pozitīvi.”
Par vietā nenoliktu paplāti vai skaļu uzvedību nekad neaizrādot:

„Klienti noteikti nenāk uz šejieni tāpēc, lai viņiem ko aizrādītu. Mēs galu galā šeit esam tikai viņu dēļ. Trauki cilvēkiem pašiem nav obligāti jānovāc, un mēs nevienu nešķirojam – apkalpojam gan skaļus, gan ne pārāk pieklājīgus, gan iereibušus, lai gan tādi pie mums atnāk reti – reizi, divas pusgadā. Klientu izraisītu traču pie mums ļoti sen nav bijis.”

Darba laiks esot no 11.00 līdz 18.00: „Diena nav pārāk gara. Tagad esam vaļā arī nedēļas nogalē. Kovida pandēmijas laikā darbalaiku bijām mainījuši, tad klienti arī nāca mazāk, un atmosfēra zālē bija drūma, jo ēdienu gatavojām tikai līdzņemšanai.” Tas bijis grūts laiks: darbinieki vairāk slimojuši un bieži nācies kādu aizvietot. Ilze secinājusi, ka labāk ir tad, kad cilvēki ēd turpat: „Tad diena paiet ātrāk, zālē ir lielāka rosība.” Visvairāk esot pusdienlaikā ap 13.00, 14.00 un tad pēc 17.00. Rinda gan vairs neesot tik gara kā pirms pandēmijas, un to Ilze saista ar augstākām cenām.

Topā kotletes un frī kartupeļi

Esot arī regulāri klienti, kas uz Ņammu nāk jau gadiem – vēl pirms tam, kad Ilze sākusi šeit strādāt: „Tādu gan nav daudz, bet viņi ir kā savējie. Mēs viņus pazīstam – zinām vēlmes. Redzot, ka ir atnākuši, jau sagatavojam porciju.” Pirktākais ēdiens esot frī kartupeļi ar ķiploku mērci un kotletēm: „Elvi kotletes ir arī mans Top 1. Mājās cepot, tās nekad neizdodas tik gardas. Pavāres savu slepeno recepti man nesaka. Arī mūsu frī kartupeļus daudzi slavē. Meita Lūcija saka: tik labus kā šeit nekur Rīgā nevar nopirkt. Manuprāt, arī zupas mums ir ļoti gardas. Tās ik pa laikam tiek mainītas.” Viens no iecienītākajiem ēdieniem, ko Ilze gatavo mājās, ir plānās pankūkas: „Tās garšo visai ģimenei. Agrāk, kad abas meitas bija mazas, ar ievārījumu ēdām bieži. Esmu mēģinājusi atkārtot arī kādu Elvi recepti, bet tik labi nav sanācis.”

Recepte labākai dienai

Kā tad noskaņoties pozitīvai dienai? Vai ir kāda metode? „Man no rīta vajag laiku, lai pamostos. Enerģiju dod kārtīga kafijas krūze. Vienu izdzeru mājās pirms iziešanas, otru, atnākusi uz darbu. Tad esmu pamodusies kārtīgi!”
Labāk atpūsties Ilzei izdodas ziemā: „Vasarā atvaļinājumu paņemt ir grūtāk, jo darba daudz vairāk, taču arī ziemai nav ne vainas. Man patīk sniegs un aukstums, kad ārā viss ir baltā sniega kārtā. Tad dodos pastaigās pa pilsētu, un ļoti patīk šādā laikā pabūt pie jūras. Vairāk gan esmu pasīvās atpūtas cienītāja. Atvaļinājumos parasti izlasu visas kārotās grāmatas. Šobrīd lasu divas: kriminālromānu, ko sarakstījusi latviešu rakstniece Dace Judina, un kādu vēsturisku romānu.” Prieku mājās dod arī kaķi Fidži un Safari.
Liels iedvesmas avots ir meitas Terēze un Lūcija: „Jaunākā meita Lūcija mācās par arhitekti, viņa daudz ceļo un sūta man bildes, kur vien bijusi. Skatoties jūtos tā, it kā tur būtu pati. Viņa bijusi Nīderlandē, Portugālē, Itālijā, Francijā, Melnkalnē. Pati esmu vienu reizi bijusi Itālijā, bet ceļošana man šķiet ļoti dārgs prieks. Vecākā meita Terēze Rīgā strādā bankā. Viņai vairāk patīk darbs ar dokumentiem, datoru.”
Ilzei pašai studēt nekad nav gribējies. Viņa priecājas, ka sevi atradusi tajā jomā, kur iederas, un teic, ka tas arī ir pats galvenais – lai būtu labi.

Jānovērtē tas, kas ir

Pērnā gada notikumi pasaulē, kā Krievijas karš Ukrainā un citi, ietekmējuši arī Ilzi: „Konkrēti mūs tie nav skāruši, taču jūtam līdzi visam, kas Ukrainā notiek. Kuldīgā mītošās ukraiņu ģimenes esmu te apkalpojusi. Runājusies gan neesmu. Sekoju līdzi aktualitātēm, jaunumus parasti lasu Delfos. Bieži aizdomājos – cik īstenībā labi mēs Latvijā jūtamies. Lai gan brīžiem šķiet, ka viss ir slikti – algas mazas, cenas augstas, tomēr, skatoties, kas notiek citur, domāju: par ko gan mums sūdzēties?”
Bez dzimtās latviešu valodas Ilze nedaudz runā krieviski. Bez angļu valodas zināšanām ar tūristiem vasarā saprasties neesot grūti: „Sazināmies nerunājot. Pat nemāku izskaidrot, kā, taču problēmu ar nesaprašanos nav. Man ir bijusi doma angļu valodu apgūt, taču tā arī nav sanācis. Tā varētu būt viena apņemšanās šajā gadā.”

______________________________

Par Ilzi Vilcāni

• Meita Lūcija: „Mamma vienmēr parūpējas, lai klienti ir gan paēduši, gan smaidīgi. Arī mani draugi teikuši, ka, pēc sliktas dienas atnākot uz bistro un ieraugot manu mammu, esot jāsmaida. Šķiet, ka viņa izstaro pozitīvas jūtas, tās dodot visiem, ko satiek. Mammu nekad neesmu redzējusi ne dusmīgu, ne bēdīgu.”
• Una Blāķe, pastāvīgā kliente: „Ilzīti starp citām darbiniecēm esmu pamanījusi jau sen. Viņa vienmēr smaida! Citreiz pat uzliek lielāku porciju, un esmu novērojusi, ka vienmēr, kad strādā viņa, zālē ir arī lielāka kārtība.”