Par sāpi vajag runāt

„Man kā sievietei strādāt Ukrainā kara laikā – tas nav nekas ekskluzīvs, jo to dara arī Latvijas Radio kolēģe Indra Sprance un Ieva Vārna no TV3. Mans uzdevums ir sekot līdzi notikumiem ārzemēs un uz turieni doties, veidot sižetus no dažādām vietām pasaulē,” tā saka Latvijas Televīzijas žurnāliste INA STRAZDIŅA. Vēl kopā ar kolēģi Gintu Amoliņu viņa veido raidījumu Pasaules panorāma katru trešdienu 19.30 pirms Panorāmas. Tur ārlietām abi pievēršas padziļināti. Par savu darbu viešņa stāstīja latviešu valodas, vēstures un sociālo zinību skolotājiem Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma rīkotajā konferencē.

Televīzija dokumentē jau sen

„Vēl pirms Krievijas lielā iebrukuma Latvijas Televīzija notikumiem Ukrainā sekoja līdzi jau kopš 2014. gada, kad bija pirmais iebrukums Donbasā. Ukrainā, kā zinām, karš gruzdēja jau sen. Kolēģi tur devās reportāžās, un tēma nebija sveša. Īsi pirms kara bija sajūta, ka kaut kas notiks. Rīkojām daudzas sapulces, ko šajā situācijā darīt, konsultējāmies ar ārlietu ministru un jau gatavojāmies. Vairākas dienas pirms kara kolēģis Gints Amoliņš ar operatoru jau bija devies uz Ukrainu un strādāja Donbasā. Tad pienāca ziņa, ka karš sācies… Viņi tur pieredzēja pirmos uzbrukumus un apšaudi.

Man vēl vajadzēja uz Ukrainu doties – toreiz ar operatoru biju ceļā. Lidojām no Rīgas uz Varšavu un no Varšavas uz Kijivu. Ar Latvijas Ārlietu ministriju bija paredzēts doties arī uz Donbasu. Pēkšņi lidmašīna sāka kavēties, Varšavas lidostā teica, ka Kijivā esot sarežģījumi, bet īsti neko nepaskaidroja. Divos naktī lidmašīna uz Kijivu tomēr izlidoja. Bet tad kapteinis teica:

„Dāmas un kungi, mēs griežam apkārt un tālāk nelidojam. Ukrainā sācies karš.”

Latvijas žurnālistiem tas bija pārdzīvojums, bet ne tik liels kā tiem ukraiņiem, kuri atradās lidmašīnā. Tas bija tranzīta reiss, un daudzi lidoja mājās. Šoks bija neaprakstāms.

Izdomājām palikt Polijā un uz Rīgu nedoties – noīrējām auto un devāmies uz Polijas–Ukrainas robežu. Tur jau sāka nākt pirmie bēgļi. Tobrīd Ukrainas vīriešiem vēl ļāva braukt pāri, pēc tam pieņēma lēmumu, ka viņiem jāiet karā. Pāri devās naktis braukuši autobusi ar bērniem un sievietēm. Ļoti daudz asaru un neziņas.

Mani aizkustināja skats, ka uz robežas sapulcējušies cilvēki no Polijas, Latvijas un Lietuvas, kuri šīm ģimenēm atbraukuši pretī.

Cilvēki uzņēma gan pilnīgi svešus ukraiņus, gan radus un paziņas. Dalīja tēju un veda viņus nezināmā nākotnē pie sevis. Daudzi vēl ir Latvijā, bet daudzi tur atgriezušies par spīti karam.

Sākās arī mūsu cīņa Ukrainā – sākām braukt tur aizvien intensīvāk, Gints Amoliņš ļoti bieži. Mans pirmais brauciens bija divus mēnešus pēc kara: Odesa un Mikolajiva. Mēs cenšamies būt visā Ukrainā, lai gan tā ir ļoti liela un distance starp pilsētām ir liela. Parasti no Rīgas ar mašīnu braucam uz Poliju, tur nakšņojam, tad tālāk uz Ļvivu vai Kijivu. No lielajām pilsētām vēl tālāk. Kara karstā zona ir austrumos un dienvidos.”

Bērnības tur nav

„Atbalstu Ukrainai turpinājām arī televīzijas studijā – pirmajos mēnešos to iekrāsojām karoga krāsās un turpinājām tur braukt. Labdarības akcija Dod pieci! vāca naudu Ukrainas bērniem. Televīzijai bija uzdevums sagatavot dokumentālu stāstu par šiem bērniem karā.

Redzējām patiesi skaudras ainas: bērni pagrabos kādus 30 kilometrus no frontes, kur nemitīgi notiek apšaude; bērniem nav nekādu mācību un izklaides, jo viņi izdzīvo karu.

Donbasā puisīši no ģimenes, kurā mamma trīs bērnus audzina viena, jo tētis kapelāns kritis karā, bija saģērbušies militārā formā un karavīriem dalīja Bībeles.

Pēc tam runājām, ka bērniem nav jābūt bruņuvestēs un ar ieročiem. Kādā Ukrainas austrumu ciemā, kas bija okupācijā un tagad ir noslaucīts no zemes virsas, bija kāds puisis: mammas nav, tētis frontē, un viņu audzināja mammas brālis. Aizkrāsnē gulēja slims vecaistēvs. Ciemā palicis viens draugs. Viņš pa mājas logu redzēja skolu, kas iekšpusē izpostīta, jo tur dzīvoja okupanti. Viņam bērnība neeksistē – viņš labi orientējās ieročos, veda mūs pa savu ciemu un prata izstāstīt, kur stāvējuši tanki, kāda kalibra ieroči lietoti. Bērni karā labi orientējas tajās lietās, par kurām viņiem nebūtu jāzina.

Ukrainas bērni ļoti cieš: iet bojā uzlidojumos, tiek ievainoti, viņi ir bez kājām un rokām, zaudē vecākus… Ukraiņi veido viesu ģimenes, kurās par bērniem rūpējas. Šī ir ārkārtīgi smaga psiholoģiska trauma, kādai viņi iet cauri. Ļoti jauki, ja kādreiz mazos pulciņos bērni var atbraukt līdz Rīgai un atpūsties.”

Norunāt nost no sirds

„Ukraiņi grib parunāties – žurnālistus viņi uztver kā draugus un psihologus. Limanā kāds onkulis kopš kara sākuma nebija gājis ārā no mājas. Mēs viņu atradām tāpēc, ka viņš pie loga smēķēja. Gribējām pierunāt uz interviju, bet viņš negribēja iet ārā. Pie loga nostāvēju pusstundu, jo onkulis atvērās un sāka runāt.

Ukraiņiem tiešām vajag savu sāpi norunāt nost, tāpēc veltām viņiem laiku pat tad, ja laiks deg.

Runājot ar karavīriem frontē, mums grūtības ir tādas, ka ļoti jāuzmanās, ko sižetā stāstām, jo daudz ko nedrīkstam teikt. Filmējot jāuzmanās, ko rādām: fons jāizpludina, nedrīkst filmēt horizontu, lai pozīcijas nenodotu ienaidniekam. Tas skatās arī mūsu reportāžas.”

Pat raudāt vairs nespēj

„Ukraiņu spēks ir neaprakstāms. Intervēju ģimeni, kurā gājuši bojā dēls un meita. Pārsteidzošākais bija tas, ka vecāki neraudāja: sāpes un trauma ir tik milzīgas, ka viņi vairs nespēj raudāt… Tas mums bieži ir teikts, ka, visu laiku dzīvojot trauksmē, cilvēki kļuvuši tik apātiski, ka pat vairs neraud.

Man tuvs ir stāsts par mazo Hrozu ciemu, par ko izveidoju nelielu dokumentālo filmu. Kafejnīcā gaišā dienas laikā bija sapulcējies 61 iedzīvotājs. Karavīrs bija gājis bojā un tika pārapbedīts, un cilvēki devās uz mielastu kafejnīcā. Vietējais nodevējs krievu armijai iedeva koordinātas, un uz turieni uzlaida raķeti – visi gāja bojā… Mūsu austrumu kaimiņš ir zvērīgs.”

Arī žurnālisti ir mērķis

„Ukrainā cenšamies sevi pasargāt: mums jāvelk bruņuveste un tuvāk frontei ķivere. Runājam ar cilvēkiem, kuriem tādas nav, – žēl, ka stāvu savā bruņurupuča tērpā, bet pretī man vecīši un jaunieši, kuriem aizsarglietu nav. Tāds gan ir nosacījums: ja žurnālists stāv karazonā, viņam par savu dzīvību jāatbild. Beigts žurnālists nevienam nav vajadzīgs. Ne vienmēr un visur dodamies ar uzrakstu Prese. Parasti mums to lūdz ukraiņu karavīri, jo tad viņi mūs atpazīst kā žurnālistus. Bet ir vietas, kur labāk to noņemt, jo arī žurnālisti ir mērķis.

Krievijas karš ar to ir šausminošs. Esmu bijusi citu konfliktu vietās: Sīrijā, Afganistānā un Kosovā. Tur žurnālisti nekad nav aiztikti.

Vēl bija spēkā starptautiskas konvencijas, ka presi un mediķus neaiztiek. Ukrainā stāsts ir cits, jo krievi pa žurnālistiem šauj. Arī Ukrainas kolēģi valkā bruņuvesti – ļoti daudzi, kuri iepriekš raidījumus veidoja vai rakstīja par iekšpolitiku, ekonomiku vai puķkopību, kļuva par kara reportieriem. Viņi gan dzīvo karā, gan par to runā.”

Nogurt nav tiesību

„Jau divus gadus stāstām par Krievijas sākto karu Ukrainā un redzam, ka cilvēki ir noguruši: gan paši ukraiņi, gan Eiropa. Tas ir normāli, jo cilvēkam ir psiholoģiska robeža, cik tālu viņš var izturēt traumas, sāpes un mūžīgos stāstus par nelaimēm. Bieži ar kolēģiem runājam, ko darīt, lai skatītāji nenogurtu. Ziedojumu ir būtiski mazāk, bet ukraiņi nogurt nedrīkst.

Mēģinām kara tēmu iegriezt citā aspektā – pastāstot, kā ukraiņi cīnās paši, ka notiek arī pozitīvi pavērsieni. Gribam, lai mēs to asociētu ar sevi.

Odesā satikām fantastisku pāri – Oļegu un Alīnu. Alīna ir dizainere, kas reiz veidojusi cepures dziedātājai Laimai Vaikulei. Karā krita viņu vienīgais dēls. Viņš ievainots nesa laukā franču draugu, un viņi uzkāpa uz mīnas. Vairākas dienas nogulēja, smagi ievainoti, – viņus nevarēja izglābt, jo nebija transporta līdzekļa, kas izvestu laukā. Krievijas armija viņus dzīvus sadedzināja… Vecāki traumu pārvērta savā mūža misijā – vāc naudu visurgājējiem, glābšanas automašīnām. Viņiem mājās ir Latvijas karogs, jo Latvijas palīdzību Ukrainai viņi ļoti novērtē.”