Par baznīcu un laicīgumu, dzīvi un dzīvīgumu

Kuldīgas Sv. Trīsvienības Romas katoļu baznīcā priesteris VJAČESLAVS BOGDANOVS kalpo septiņus gadus. Pēc pārcelšanās uz Kurzemi no Latvijas otras malas – Gulbenes – sākumā viņš bijis administrators Skrundas puses katoļu draudzēs, bet nu jau divus gadus brauc uz suitu dievnamiem: Alsungas, Jūrkalnes un Gudenieku draudzi. Sarunā ar Kurzemnieku pirms pieciem gadiem Ziemassvētku noskaņā priesteris dalījās pārdomās par kristietību, latviskumu un garīgumu. Kopš tā laika pasaulē daudz notikumu, kas ietekmējuši arī Latvijas sabiedrību.

Vai esat iedzīvojies mūspusē un kļuvis par kurzemnieku?
(Priesteris ierasti pasmaida.) Vienā nelielā administratīvajā novadā dzīvo raksturā atšķirīgi cilvēki. Kuldīdznieki ir nosvērtāki, uz sevi vērsti. Alsundznieki ir iedomīgāki, lepnāki. Gudeniekos cilvēki ir tādi priecīgāki, vienkāršāki. Par jūrkalniekiem var teikt, ka tie ir jūras cilvēki. Tādas dvēseles stīdziņas esmu novērojis un izjutis, gan tiekoties draudzēs, dievkalpojumos un kapu svētkos, gan citos pasākumos. Un kopumā arī kurzemnieki diezgan manāmi atšķiras no vidzemniekiem. Šķiet, ka neesmu mainījies, varbūt atturīgāks kļuvis. Dzimis esmu Latgalē, taču savā dzimtajā pusē nemaz nav iznācis kalpot. Pēc garīgā semināra paliku Vidzemē un nokalpoju Gulbenē gandrīz 20 gadus. Kopš esmu Kurzemē, neesmu zaudējis saikni ar to pusi. Tur man joprojām daudz draugu, krustdēls ar ģimeni, draudzes cilvēki. Žēl, ka tagad tik reti sanāk turp aizbraukt paciemoties.

Jo esat draudzes gans vairākās baznīcās?
Pēdējos divos gados darba lauks ļoti paplašinājies. Lai uz dzimto pusi aizbrauktu, vajadzīgi gan līdzekļi, gan laiks. Bet man puslīdz brīva ir tikai pirmdiena. Kuldīgā dievkalpojums ir katru dienu, Alsungā – no trešdienas līdz svētdienai, Gudeniekos un Jūrkalnē – divreiz mēnesī. Es labprāt arī uz mazajām draudzēm brauktu biežāk, ja iespētu. Jārēķinās, ka lauku ļaudīm šodien nokļūšana uz baznīcu ir diezgan problemātiska. Uz Gudeniekiem bez sava transporta tagad nemaz nevar nokļūt. Man stāstīja, ka senāk autobuss pat vairākas reizes dienā turp un atpakaļ kursējis. Svētdienās sen vairs nebrauc.

Tehnoloģiju laikmetā arvien vairāk pierodam daudzas lietas nokārtot attālināti. Kā tas ietekmējis baznīcu dzīvi?
Dzīvā komunikācija ir svarīga. Lai cilvēks kaut tikai pasēž mirkli baznīcā, ja vien var fiziski līdz tai nokļūt. Dievkalpojums pa televizoru nav tas. Vēl pirms Kuldīgas sāku veidot Radio Marija translācijas tīklu Latvijā. Tagad jau ir diezgan aptverošs pārklājums, līdz Kuldīgai vēl gan nav atnācis, šeit var klausīties tikai internetā. Turpinām tīklu attīstīt. Ja cilvēkam nav nekādu fizisku iespēju nokļūt baznīcā, radio dod iespēju piedalīties virtuāli. Bet tas tomēr neatsver dzīvo komunikāciju, kas ir svarīga jebkurās cilvēku attiecībās, ne tikai baznīcā. Šajā ziņā daudz mums atņēmis kovida laiks. Skumjākais, ka tamdēļ slinki kļūstam – pietiek nospiest podziņas datorā un telefonā. Agrāk vajadzēja piecelties, iet, satikties, runāt – cilvēks bija rosīgāks, dzīvīgāks. Tāpēc tehnoloģiju attīstība, no vienas puses, ir laba, jo dod lielākas iespējas vairāk izdarīt. No otras puses, notrulina dzīvīgumu. Bet uz baznīcu nenāk ne jau slinkuma dēļ.

Kāpēc tad?
Svarīgākas kļuvušas citas prioritātes, kurām pirms kovida tik liela uzmanība netika pievērsta. Laicīgās dzīves lietām tiek veltīts ļoti daudz laika. Piemēram, daudzi sakārto savas mājas vai ceļ jaunas, un tā ģimenes ligzda paņem pilnīgi visu. Ja agrāk kaut pāris stundas svētdienā cilvēks veltīja baznīcas apmeklējumam vai aizbrauca pie draugiem, apciemoja vecākus un tamlīdzīgi, tad tagad šādiem pasākumiem un pat īsam brīdim attiecībām ar Dievu viņam laika vienkārši neatliek. Tās ir kovida sekas, ka cilvēki kā gliemeži savā čaulā ierāvās un ārā netaisās nākt.

Varbūt tās ir bruņas, jo pēdējais laiks licis baidīties no sērgām, kara.
Kovida sākumā bija liels apjukums, arī baznīcas durvis nācās slēgt – dievkalpojumā drīkstēja piedalīties tikai kalpotāji vai labākajā gadījumā līdz desmit cilvēkiem. Arī man kā jebkuram cilvēkam bija satraukums, tajā pašā laikā – iekšēja pārliecība, ka tiksim tam pāri. Ne pirmo reizi cilvēce, tai skaitā Kurzeme, gājusi cauri dažādiem pārbaudījumiem, mēriem, kariem. Tiksim pāri, ja turēsimies pie Dieva. Tagad pienācis par kovidu briesmīgāks laiks. Tas karš gandrīz tepat kaimiņos, Ukrainā, ir ļoti postošs. Kad atbrauca pirmie ukraiņi no Harkivas un citām vietām, no skata jau nevarēja reālo pārdzīvojumu redzēt. Normāli ģērbti, gandrīz kā tūristi atbraukuši šeit atpūsties. Bet kļūst smagi, iedziļinoties un saprotot, ka šie cilvēki savās mājās ir visu zaudējuši. Daudziem arī kāds tuvinieks nogalēts.

Un tad ir tas mūžīgais jautājums – kur ir Dievs, kā Viņš tādu ļaunumu pieļauj? Ukraiņi taču ir vēl ticīgāka tauta par latviešiem.
Dievs ir Ukrainā. Tur tagad ir Lielā piektdiena. Ukrainā šobrīd Dievu sit krustā. Tikko pārlasīju Pāvila 1. vēstuli korintiešiem. Tajā teikts, ka Dievs izvēlas vājākos, lai apkaunotu lepnākos. Jā, Ukrainas tauta ir stipra ticībā. Caur viņiem Dievs parāda, ka Viņš stāv pāri visam. Arī tajā vistumšākajā, brutālā ārējā pārākuma laikā Viņš ir starp cilvēkiem. Neaizmirsīsim, ka Kristus pēc krustā sišanas trešajā dienā augšāmcēlās. Tā arī notiks Ukrainā. Vispirms nevainīgos Dievs paņem pie sevis. No mūsu skata tur notiekošais liekas ārkārtīgi nežēlīgi, brutāli un ļauni. Bet tieši tādā veidā Dievs paņem labos, atgādinādams, ka Viņš ir tā klints, uz kuras būvēt pamatus, nevis uz kādām īslaicīgām shēmām, kas var kļūt ne tikai par kāda viena apsēsta indivīda, bet visas tautas apsēstību. Ja mums būtu iespēja ieskatīties, kas īsti notiek Kremlī ap Putinu, mēs redzētu, ka cilvēks lepojas ar to, kā nav. Tas, ka cilvēks iet uz baznīcu, pārzina reliģiju, vēl nenozīmē, ka viņš ir Dieva cilvēks. Var mest krustu kaut simt reižu – ja sirdī ir ļaunums, nekas nemainās.

Vai Ukrainā notiekošais mainījis Latvijas sabiedrību?
Visu nevar mērīt kilogramos un kilometros vai garumā un platumā. Galvenais, lai paliek atvērta sirds, lai neiestājas vienaldzība. Tas ir tā, kā ar hronisku slimību – sākumā uztraucamies, bet pēc divām nedēļām nomierināmies un sadzīvojam. Nevar ļaut vienaldzībai pārņemt ne prātu, ne sirdi. Palīdzi, ko vari. Ne tikai Ukrainas kara nomāktajiem, bet ikvienam, kam vari. Mums taču līdzās tik daudz cilvēku, kas nevar savilkt galus kopā. Jāpalīdz ne tāpēc, lai ordeni saņemtu, jo var gadīties, ka pat paldies nepateiks. Kā Jēzus saka: Debesu Tēvs atlīdzinās. Un tā būvēsi to māju, kas netiek ar rokām celta. To mūžības māju. Arī viens cents ir palīdzība. Veikalos ir kastītes, kur cilvēki sametuši pa centam, diviem, kāds varbūt lielāku naudas zīmi iemetis slimajiem bērniņiem. Kopā sanāk daudz.
Gavēņa laikā pirms Lieldienām tiek uzsvērtas trīs lietas: atturība, lūgšanas un žēlsirdības darbs. Pēdējo šajā laikā nemēdz tik ļoti skandināt kā labdarības pasākumus Ziemassvētkos.
Man svarīgi, un es domāju, ka arī daudzi vadās pēc evaņģēlijos Kristus teiktā: nelieciet taurēm sev pa priekšu skanēt, kad labu darbu darāt. Notiek žēlsirdība, labdarība arī ikdienā. Ienāk jauns cilvēks veikalā un redz, kā pensionārs pie augļu vitrīnas skaita naudiņu – diviem sanāks vai tikai vienam. Jaunietis paņem bunti. Vēlāk, kad samaksājis, pieiet pie pensionāra un atdod to bunti viņam. Žēlsirdības darbs atspoguļojas ne tajos banānos, bet pensionāra sirdī, jo viņš jūt, ka nav aizmirsts, ka nav gluži viens. Reizēm pat banānu bunti nevajag, tikai pieiet klāt un uzsmaidīt. Tā ir gavēņa būtība: caur atturību attīrīt miesu, caur lūgšanām un žēlsirdības darbu – dvēseli. Labdarība notiek klusu un varbūt ne tik daudz, kā varētu.

Par ko runāsiet Lieldienu dievkalpojumos?
Par to, lai mēs dzīvotu tā, ka nav kauns skatīties cits citam acīs. Jā, ir jau tādi, kas var melot, acīs skatīdamies. Runa ir par drosmi būt godīgam. Vārdos, darbos, vienam pret otru, bet vispirms jau pret sevi pašu. Tā ir daudzslāņaina tēma, ko var dažādi skatīt. Parasti nav tikai viena tēze, ko pasaka, un viss: „Āmen, ejiet mājās!” Bet dažkārt cilvēkam pietiek ar vienu vārdu, lai iekustinātu. Mācītājs vai cits kalpotājs nerunā tikai tāpēc, ka kaut kas jāpasaka. Svarīgi ir aizskart dvēseles stīgas, lai vārds nonāk līdz klausītājam. Vienalga: uzreiz vai pēc desmit gadiem, jo Dieva vārds nepaliek neauglīgs. Sprediķi vienmēr gatavoju nedēļu iepriekš. Dažkārt ilgi meklēju, ko teikt. Izmeklējos prātā, internetā, grāmatās. Nekas nerodas. Piecas minūtes, pirms jāsāk runāt, pēkšņi ir. Gadījies arī tā, ka visu uzrakstīto nolieku nost, jo, kamēr tiek lasīti fragmenti no Svētajiem Rakstiem, man prātā nākusi pavisam cita atklāsme, un runāju to, ko tajā mirklī Dievs manī ielicis.

Kāpēc cilvēki nāk uz baznīcu? Pienākuma vai ieraduma dēļ, pēc palīdzības vai meklēt atbildes uz kādiem nesaprotamiem jautājumiem?
Ļoti dažādi var būt iemesli. Kādi atnāk tāpēc, ka tā ģimenē ierasts no seniem laikiem. Cits atnāk tāpēc, ka nav, ko darīt, vai arī nav, kur citur iet. Daudzviet laukos baznīca ir gandrīz vienīgais kultūras centrs, kas palicis. Ir cilvēki, kas nāk pēc sirdsmiera. Un kādi gan jau atnāk meklēt atbildes, visbiežāk tie paliek anonīmi, jo nepieiet pie priestera vai draudzes parunāties. Iespējams, ka ir sameklēta atbilde dievkalpojumā vai vienkārši dievnama klusumā.

Ko visiem novēlēsiet Kristus augšāmcelšanās svētkos?
Novēlējums ir sens un vienmēr aktuāls. Tas pateikts Svētajos Rakstos: „Paceliet savas galvas uz augšu, jo jūsu pestīšana tuvojas!” Skatīsimies uz Dievu, jo uz zemes nevar visas atbildes un svarīgāko atrast.