Nekad nav par vēlu sākt no jauna

„Mana iepriekšējā dzīve bijusi sinusoidālā kustībā – periodiski te augšā, te lejā, tad atkal esmu zirgā,” saka kuldīdznieks ALEKSANDRS CIMERMANIS, būvuzņēmējs, Baltijas Vides ekspertu asociācijas eksperts un labdarības fonda Help Ukraine valdes priekšsēdis. Draugi un kolēģi viņu raksturo kā cilvēku ar lielām darbspējām, ļoti atsaucīgu, izpalīdzīgu un labvēlīgu, dažkārt arī naivu un pretrunīgu cilvēku.

Savā dzimtā esat septītais Aleksandrs pēc kārtas. Vai vārdam ir būtiska nozīme likteņgaitās?

Astotais ir mans jaunākais dēls – Aleksandrs Eduards. Tā vienkārši tāda tradīcija. Bērnībā mani saukāja par Sašiņu – tas man ļoti nepatika, un skolasbiedri brīžiem speciāli tā kaitināja. Vēlākajos gados vairs ne. Svarīgs ir laiks, apstākļi un sabiedrība, kurā bērns aug.

Mani vecāki bija izsūtīti, tēvs pat divas reizes: 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 29. martā. Vispirms vecātēva dēļ. Man bija iespēja izlasīt to NKVD (represiju iestādes, Padomju Savienības Iekšlietu Tautas komisariāta – red.) troikas ziņojumu. Tur bija rakstīts, ka vecaistēvs, arī Aleksandrs Cimermanis, bijis buržuāziskās organizācijas Zemnieku savienība dalībnieks, slēpis Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, ko okupācijas vara bija aizliegusi. 1943. gadā viņu Krievijā cietumā nošāva.

Mammas Ausmas ģimeni izveda 1949. gadā. Viņas tēvs Eduards bija ļoti cienījams cilvēks, savulaik Raņķu pagasta vecākais. Kad uzzināja par izvešanām, viņš mežā nebēga – teica, ka neesot neko sliktu izdarījis, tāpēc nebaidoties. Viņu es labi atceros, jo viņš mani bērnībā pieskatīja. Tā es savu jaunāko dēlu nosaucu divos – abu vecotēvu – vārdos.

Arī mans tēvs nāk no Raņķiem, ar mammu jau no skolas laikiem droši vien bija pazīstami, bet saskatījās tikai Sibīrijā un tur apprecējās. Es piedzimu 1957. gadā Krievijā, Omskas apgabala Čerlakas rajonā. Man ir māsa, bija arī trīs brālīši, bet viņi bērnībā traģiski mira.

Vai vecāki par pagātni stāstīja?

Tie stāsti ir tādi savākti. Omīte stāstīja, ka vecaistēvs palika par pagastveci vēl kādu laiku, kad ienāca vācieši. Kā jau kara laikā pie viņa Ķepuru mājās nāca gan vienas, gan otras okupantu varas pārstāvji. Kā cilvēkiem ēst nedosi, ja ar ieročiem pieprasa? Viens krievu partizāns pat bija uz lapiņas uzrakstījis pateicību par pabarošanu. Kad čeka vecotēvu arestēja, omīte nesusi to zīmīti rādīt, bet tā no izvešanas nav pasargājusi.

Es augu kā oktobrēns, vēlāk potenciālais komjaunietis. Vecāki tikpat kā neko nestāstīja, jo nemūžam neticēja, ka kaut kas varētu mainīties. Viņi gribēja, lai bērni neciestu un varētu dzīvot mierīgi tādā laikā, kāds tas ir. Pēc neatkarības atgūšanas atbrauca tēva radi no ārzemēm. Viens no viņiem strādāja radio Brīvā Eiropa. Prasīju, kāpēc nav sazinājušies agrāk. Atbilde tā pati: lai mums nebūtu problēmu.

Tēvs padomju gados pats izsauca uz sevi uguni, jo nebija Komunistiskajā partijā. Strādāja par sagādnieku Vulkānā. 1975. gadā viņu notiesāja par to, ka finiera plāksnes vedis uz Rīgas balzamu un iemainījis pret spirtu. Ne jau sev, bet fabrikas vadībai un partijai vajadzēja. Es gadu labi atceros, jo tad stājos Rīgas Politehniskajā institūtā. Mums mājās pat kratīšana bija, bet neko neatrada. Faktiski tā tāda politiska lieta: tā kā partijā viņš nebija, uztaisīja par vainīgo. Vispār tēvs bija veikls vīrs. Padomju gados, kad mašīnu bija maz, viņam bija pat BMW, draugam – Opel Adam, un tā viņi abi šikoja pa Kuldīgu ar tām vācu mašīnām.

Vai sabiedrība uz to skatījās šķībi?

Aizliegts jau nebija, turklāt to BMW tēvs dabūja no krieviem, jo izsūtījumā bija iemācījies labi sarunāties krieviski. Es ar to mašīnu iemācījos braukt: ļoti jaudīga, brīvi laidu garām volgām un pobedām. Vēlāk aizbraucu uz BMW rūpnīcas muzeju Vācijā, bet tādu modeli neatradu, jo vācieši nelepojas ar to, ko kontribūcijas laikā izmaksāja Padomju Savienībai.

Tēvam bijis ilgs un sarežģīts mūžs. Kāpēc tik daudz viņu pieminu? Tāpēc, ka no viņa esmu veidojies, lai arī viņš neko nestāstīja. Un to es ilgi nevarēju piedot, tāpēc mums bija pat diezgan sarežģītas attiecības. Augu informācijas trūkumā – no manis tika slēpts tas, ar ko citi tagad lepojas. Skolas laikā aizrāvos ar sportu, fanojām par hokeju. Kad skatījāmies čempionātu, jutu līdzi PSRS izlasei, kā man bija mācīts. Aizeju uz skolu, bet tur visi gavilē, ka uzvarējuši čehi! Jutos diskomfortā. Patiesības slūžas pamazām vērās vaļā būtībā tikai līdz ar Atmodu. Pašam tagad riebjas, cik pareizs agrāk biju. Tikai tad, kad uzzināju, kādai ellei tēvs gājis cauri, sapratu, kāpēc viņš tā rīkojās.

Kurā skolā mācījāties?

Sāku Kuldīgā 1964. gadā toreizējā Kalnmuižas skolā, kad vēl nebija jaunais korpuss uzcelts, bet 11. klasi pabeidzu, kad tā jau bija Kuldīgas 2. vidusskola. Man patika zīmēt, un gribēju kļūt par arhitektu, bet neizturēju konkursu. Tā kā labi spēlēju futbolu un man bija 1. sporta klase, pēc eksāmeniem tiku paņemts Rīgas Politehniskā institūta civilās celtniecības katedrā, kur ieguvu inženiera specialitāti. Augstskolā turpināju trenēties futbolā, bija spēcīga komanda. Pārsvarā krievu puiši, latvieši tikai trīs, treneris – ebrejs, bet visi sapratāmies.

Pirmā konfrontācija ar krievu valodu, kas vēl tagad rūgtā atmiņā, bija augstskolas sākumā. Braucu trolejbusā, eju pie durvīm, tur stāv cilvēki. Pajautāju: „Vai nākamajā pieturā izkāpsiet?” No trim čaļiem saņēmu nievājošu atbildi krievu valodā: „Ti končai na svojom sobačjem jazike – govori po našemu!” („Tu beidz savā suņa valodā – runā mūsējā!”) Es aizvainojumu noriju, kulakus nevicināju. Man nav naida pret krieviem vai citu tautību. Nesen televīzijā rādīja filmu Limuzīns Jāņunakts krāsā. Tik perfekti parādīts, kādi paši latvieši bija tajā divu kopienu sabiedrībā. To filmu var skatīties vēl un vēl, kaut daudz gadu pagājis, vērtības mainījušās, dzīvojam pavisam citā valstiskā iekārtā. No praktiskā viedokļa tagad dzīves līmenis ir nesalīdzināmi augstāks. Vēl pozitīvi, ka tos, kas mūs vada, varam lamāt savā valodā. Bet ar taisnīguma izjūtu gan ļoti vāji – nu, tās mums vēl nav.

Ko darījāt Atmodas laikā?

Pirmajās rindās nebiju, bet iesaistījos kā daudzi. Aktīvists bija mans labs draugs Andris Āķītis, ar kuru bijām strādājuši dažādos uzņēmumos. Viņš ir viens no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības Kuldīgas nodaļas dibinātājiem. Tāpat gājām uz sapulcēm pie Annas draudzes bijušā mācītāja Modra Plātes, uz barikādēm braucu. Atceros frāzi, ko mājupceļā pateica Vulkāna direktors Aivars Brunovskis. Es biju dedzības pilns: nu būs brīva Latvija, mēs to nosargāsim! Nebiju aizdomājies, ka joprojām pilnas malas čekistu un kolaboracionistu. Pagājušajā gadā aizbraucu uz to Lato Lapsas izstādi Ogrē – daudz informācijas varēja iegūt. Nekas jau nav mainījies: kolaboracionisti sēž vadošos amatos uzņēmumos vai valsts pārvaldē. Godīgums un taisnīgums bieži ir tukša skaņa. Man nepatīk, ja melo, īpaši, ja to dara savējie. Sāpēja tad, kad meloja un mūs apzaga svešā padomija, taču daudz vairāk sāp, kad šodien melo un apzog pašu valsts ierēdņi. Tā ir mana sāpe, bet citādi jāpriecājas, ka dzīvojam daudz labāk. Ka varam braukt un apskatīt pasauli – neesam ieslēgti aiz dzelzs režģa.

Pēdējos gados iznāk daudz ceļot darba darīšanās, tai skaitā uz tālām valstīm. Sēžu lidostā un skatos, cik daudz dažādu cilvēku: atšķirīgas ādas krāsas, ar dažādu ticību, no dažādām kultūrām. Smaida, sasveicinās. Cilvēkam asinīs nav iedzimtas tieksmes vienam ar otru karot. Uz to pamudina vai piespiež kāda imperiālistiska vadoņa iegribas. Es tiku audzināts ar pasakām un ar tām audzināju arī savus bērnus. Tā veidojas pirmā izpratne par to, kas labs un kas slikts. Taču katrai tautai pasakas atšķiras. Latviešiem grūtdienītis, muļķītis cīnās ar velnu, apbrīnojamā veidā to atšifrē un uzvar ar labestību. Bet ebrejiem ir tādas didaktiskākas.

Vai visu mūžu esat pavadījis celtniecībā?

Esmu dažādu nozaru uzņēmumos strādājis – gan darba ņēmējs, gan darba devējs bijis. Pēc institūta atnācu uz Kuldīgas SCO (starpkolhozu celtniecības organizāciju – aut.) par būvdarbu vadītāju, pēc tam Vulkānā biju direktora vietnieks celtniecības jautājumos – tās ēkas, ko toreiz cēlām, tagad ir nojauktas (pasmaida). Pēc neatkarības atjaunošanas kādu laiku tēloju lauksaimnieku, jo Raņķos atguvām dzimtas zemi. Bet gan tēva Rudzīšu, gan mātes Ķepuru mājas jau sen bija nolīdzinātas. 90. gadu pašā sākumā lauksaimniecības biznesu iesāku par agru: audzēju labību, ar kombainu braucu pa laukiem, bet nezināju, kur likt ražu. Tad darbojos kokapstrādē un vadīju Latvijas un Zviedrijas kopuzņēmumu Komerccentrs „Kaltene”. Arī šajā jomā par agru iesākām, jo valsts apgāde ar kokmateriāliem vairs nepastāvēja, bet privāto mežu apsaimniekošana vēl nebija sākusies. Tās bija manas kļūdas, no kurām jāmācās, – cita ieteikumi nav nekā vērti, ja zilumus neesi dabūjis pats.

20. gadsimta sākumā atgriezos celtniecībā: somu kompānijai YIT celtniecība vajadzēja būvdarbu vadītāju Ventspilī. Viens no konkursa nosacījumiem – lai nebūtu nekāda sakara ar šo pilsētu, un es tolaik vairāk dzīvojos pa Rīgu un šim amatam derēju. Pie somiem strādāja arī igauņi – sadraudzējos ar viņiem, un vēlāk uztaisījām kompāniju Koger Vide, kas specializējās projektu vadībā. Tikmēr Latvijas Universitātē vides pārvaldībā ieguvu otru augstāko izglītību kā vecākais speciālists ūdens un atkritumu apsaimniekošanā. Pēc tam biju RTS Infra Construction būvdarbu un projektu vadītājs, no 2019. gada – būvdarbu vadītājs Igaunijas akciju sabiedrības Rand&Tuulberg filiālē Kirgizstānas Republikā. Tagad esmu pensionārs, bet kirgīzu projektā ar igauņiem vēl sadarbojos. Un ar savu pieredzi palīdzu ukraiņiem.

Vai politikā esat iesaistījies?

Kādu brīdi sanāca. Biju Zatlera Reformu partijā. Tēvs tad vēl bija dzīvs un teica, ka beidzot pienācis laiks pārmaiņām. Biju pazīstams ar Jāni Vilnīti, vēlāko Liepājas mēru. Kad tuvojās Saeimas vēlēšanas, viņš piedāvāja kandidēt. Bet tad man labi gāja celtniecībā, sadarbojāmies ar igauņiem, tāpēc atteicos. Varbūt vajadzēja – būtu sapelnījis lielāku pensiju. (Smejas.) Pēc tam piekritu kandidēt pašvaldības vēlēšanās ar domu kaut ko mainīt. Taču nedaudz balsu pietrūka. Kad sākās Kirgizstānas projekts, sešus gadus par politiku daudz neinteresējos. Lielākoties biju prom, ar ģimeni sazinājos vatsapā, pa svētkiem atbraucot mājās, papriecājos, ka Latvijā korupcija un mantrausība tomēr nav tik milzīga kā tur. Par to, kā zog tur, mūsu zagļi var tikai sapņot! Bet ģimeniskās un musulmaņu tradīcijas toties ir svētas un daudz noturīgākas.

Pastāstiet par Kirgizstānas projektu!

Tur bija jauns atkritumu poligons ar visu infrastruktūru deviņos hektāros jāuzbūvē blakus vecajam, kas pēc tam jānojauc, un vieta jārekultivē. Darbs apjomīgs, klimats ziemā skarbs, turklāt vecais poligons nemitīgi dega tā, ka lidmašīnas pārdesmit kilometru attālajā lidostā nevarēja nosēsties. Uz veco brauca cilvēki no dienvidiem, kam nebija darba, būvēja kleķa būdiņas dzīvošanai un šķiroja atkritumus. Mafija darbojās cītīgi, un pa šiem sešiem gadiem nomainījās astoņi pilsētas mēri. Interesanti vērot tādu dzīvi.

Kopā ar mūspuses uzņēmējiem jau kopš kara sākuma atbalstāt ukraiņus. Vai ticība viņu uzvarai nav mazinājusies?

Tas ir cits stāsts par netaisnību. Mēs, latvieši, no tā esam cietuši līdzīgi: tu nepareizā valodā runā, domā nepareizi, un kāds var tevi pamācīt vai pat nogalināt tikai tāpēc, ka tev ir raksturs. Jau teicu, ka pret krievu tautu man nav nekas, un ar ukraiņiem sarunājos krieviski. Bet tā varaskāre, lielummānija, imperiālistiskā sevis pašslavināšana… Vajadzīgs mugurkauls, lai turētos pretim.

Ticība ukraiņiem man nav mazinājusies. Viņi jau tagad dzīvo ellē, bet tā būs vēl lielāka, ja padosies. Ukraiņi cīnīsies līdz pēdējam – to viņi vēsturē jau pierādījuši. Bet Eiropai beidzot ir jāpalīdz, citādi dzīves nebūs nevienam. Ar ukraiņiem agrāk sadarbojos celtniecībā, tagad – ar labdarības fondu Help Ukraine. Sagādājām automašīnas Sumu apgabala teritoriālās aizsardzības vienībām un citu atbalstu. Nekas liels tas nebija – varējām vairāk. Taču man ir grūti lūgt, un priekš sevis vispār nevienam neko neesmu lūdzis.

Cik jums bērnu, un ar ko viņi nodarbojas?

Biju precējies divas reizes, man ir četri bērni, visi lielākie izvēlējušies mākslu vai mūziku. Vecākā meita Linda dzimusi 1981. gadā, Latvijas Mākslas akadēmijā beigusi grafiķus, tagad nodarbojas ar keramiku. Lielais dēls Gatis (39) Londonā pabeidza Modes akadēmiju, aizgājis modes un dizaina industrijā, bet Aleksandrs Eduards (25) rudenī Eiropā studēs mūziku un glezniecību. Mazākajai meitiņai Telmai Martai palika 20 gadu, un viņa savu ceļu vēl meklē. Gandrīz visi bērni beiguši Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolu, vienīgi Gatis pa manām pēdām gājis 2. vidusskolā.

Bērni ir mākslinieki, tēvs vairāk praktiķis, jo strādā celtniecībā.

Dzīve piespieda. Jaunībā tāds praktiķis nemaz nebiju – pasauli idealizēju. Skolā aizrāvos ar zīmēšanu, patika akvarelis, un pirms tam, kad gāju stāties arhitektos, pamācījos pie gleznotāja Kārļa Lejnieka. Nezinu, vai kādreiz pie tāda vaļasprieka atgriezīšos. Lai gan esmu pensionārs, brīvā laika nav, jo, kamēr vēl ir darbspējas, jāstrādā, lai nodrošinātu ģimeni. Kādreiz jaunībā bieži gāju uz teātri, tagad vairs neiznāk, un teātris mainījies. No mūzikas man patīk dažādi žanri.

Gan jauniem cilvēkiem, gan manai paaudzei varu teikt: nekad nav par vēlu kaut ko mainīt un sākt no jauna. Par pasaules čempionu sprintā varbūt tiešām vecumdienās kļūt būtu grūtāk. Bet ne jau par to ir runa. Kamēr vien spējam elpot un domāt, katrs rīts dod iespēju saņemties.