Ne vieni piekāpsies, ne otri atkāpsies

„Esmu šeit tāpēc, ka visi zina, kas pasaulē notiek. Viens no maniem mērķiem ir cīņā pret agresorvalsti Krieviju sniegt atbalstu Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Tur cilvēki ir pateicīgi par jebkādu palīdzību no citām zemēm,” tā sarunu ar klausītājiem Alsungas tējnīcā Sapņotava sāka Nacionālo bruņoto spēku majors, Zemessardzes štāba virsnieks JĀNIS SLAIDIŅŠ. Ciemošanās nolūks bija arī akcijā Savācam dronam! vākt ziedojumus. Šos notikumus viņš regulāri komentē kanālā Rīga TV24. Alsungā viesis stāstīja, kā karš sākās, un izskaidroja, kāpēc atbalstīt ukraiņus Latvijai ir tik svarīgi.

Beigas neviens nezina

„2022. gada 24. februāris mūs pārsteidza – pamodāmies pavisam citādā pasaulē. Patiesībā karš Ukrainā sākās nevis pirms diviem gadiem, bet 2014. gadā, kad krievi ieņēma Krimu ļoti labi izplānotā operācijā, ko tagad pazīstam kā hibrīdkaru. Un pasaule īsti to nesaprata, jo lielu uzmanību paņēma olimpiskās spēles. Cilvēki cerēja, ka Ukrainā tai laikā sāksies demokrātija un virzība uz Eiropu, bet Krima divās nedēļās tika iekļauta Krievijas sastāvā.

Par to, kas notiek pašlaik, lielā mērā atbildība jāuzņemas Rietumiem – to mierīgā attieksme un sankciju trūkums iedrošināja agresoru iet tālāk. 2022. gadā Krievijas iebrukumu Ukrainā Rietumi uztvēra kā karu postpadomju telpā, bet šogad attieksme jau ir cita. Uz jautājumu, kad karš beigsies, neviens atbildēt nevar. Ne vieni piekāpsies, ne otri atkāpsies.”

Kurš būs spēcīgāks un gudrāks

„Domāju, ka šogad nekas nemainīsies, – viss būs atkarīgs no tā, kurš karu pavilks ekonomiski un militāri, kurš būs spēcīgāks un gudrāks. Protams, priekšrocība ir Rietumiem, ja tie tiešām ir uzņēmuši ceļu Ukrainai visu garantēt tā, lai tā gūtu uzvaru. Tad Krievijai ilgtermiņā būtu grūti to pavilkt. Bet cilvēki ies bojā vienalga. Krieviem resursi izskatās bezgalīgi, bet Ukrainai diemžēl tā nav. Redzam, kādas tur ir problēmas ar mobilizāciju, – Ukraina šo likumu nevar pieņemt. Prezidents Zelenskis negrib mobilizēt cilvēkus jau no 23 gadiem. Šogad mobilizācija sākas ar tiem, kam ir 27 gadi un uz augšu. Situācija Ukrainas bruņotajos spēkos nav visai spīdoša.”

Hibrīdkarā kopš 2014. gada

„Es ar Ukrainu esmu saistīts jau kopš 2014. gada. Daudz braukāju uz turieni tad, kad biju Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā. Man pārsvarā bija komandējumi uz Baltkrieviju un Ukrainu. Tagad ar draugiem un kolēģiem turpinu uz Ukrainu braukt un sniegt atbalstu.

Krievijas hibrīdkarš ir tas, par ko tagad vairāk vajadzētu uztraukties Baltijas valstīm. No konvencionālā pilna mēroga iebrukuma esam pasargāti, lai gan informatīvajā telpā politiķi saka: karš būšot pēc diviem vai četriem gadiem, vācieši – ka pēc deviņiem. Tad visiem vajadzētu saiet kopā un vienoties. Kamēr Krievija ir iestrēgusi Ukrainā, cenšos cilvēkiem visu laiku teikt: šobrīd nav pamata satraukumam, ka krievi varētu izskriet no Kremļa un doties Latvijas un citu Baltijas valstu virzienā. Uz to strādā viņu propaganda, un tā ir viena no hibrīdkara operācijām. Mēs ar Krieviju tajā jau atrodamies kopš 2014. gada. Jāsaka, ka krievu pieredze informatīvā kara operācijās ir milzīga. Ja neliec pretī kādu tikpat spēcīgu, tad šajā cīņā esi zaudējis.

Latvijā informatīvo karu diemžēl zaudējam – Krievijas kanāli joprojām ir mums iekšā. Es izbraucu pa pierobežu un runāju ar cilvēkiem: likās, ka esmu nonācis Padomju Latvijā… Krāslavas un Daugavpils pusē pie mājām Latvijas karogus neredzēsi, viss notiek krievu valodā, ir pieci veikali, pārdevējas saka – viņas latviski nerunā. Un, protams, kad sāc ar cilvēkiem runāt, viņi atskaņo to pašu, ko Krievijas televīzija.

Ukraiņi cenšas darīt visu, lai savus iedzīvotājus no šīs informatīvās telpas izslēgtu, – tas ir sarežģīti, jo tagad ir datori un internets. Ir tāda cilvēku paaudze, kas tur informāciju nemeklē. Mūsu pierobežā lielākā daļa cilvēku, kas informāciju iegūst no televīzijas, ir gados. Krievija šīs informatīvās operācijas turpinās. To, kas raidījumos izskan, viņi jau paši neizdomā – tas nāk no augšas.”

Robotu un troļļu fermas

„Ja paskatās interneta vietnēs, grūti atšķirt, kura informācija ir ticama un kura ir tā sauktais feiks (viltus ziņa – red.). Kādreiz darbojās troļļu fermas, bet viss ir attīstījies – pāris cilvēku dienā var saražot simtiem tūkstošu viltus ziņu un komentāru. Tās arī aiziet feisbukā, un cilvēki tās pārpublicē. Uzraujas pat žurnālisti, diemžēl arī Latvijā – pārpublicē nepārbaudītu informāciju, cilvēks to izlasa, krata galvu un saka: nebūs labi… Ir tādi cilvēki, kas pērk gumijas laivas, jo izlasījuši nepatiesu ziņu un domā kaut kur airēties prom.”

Aizdomīgās mācības

„Būtībā Krievija iebrukumu Ukrainā gatavoja jau 2015. gadā. Aktīvā fāze bija 2020., 2021. gads. Kas liecināja, ka krievi gatavojas? Skaidrs, ka 2015. gadā konflikts tika iesaldēts. Frontes līnija izveidota – visus šos gadus notika apšaude. Krievi attīstīja militāro infrastruktūru pie Ukrainas robežām, izvilka jaunas dzelzceļa līnijas, atjaunoja padomju un kolhozu laika lidlaukus, veidoja jaunas vienības. Uz rotācijas pamata visi devās uz karadarbības zonu Ukrainā.

Sākot ar 2020. gadu, ievēroju, ka krievu militārās mācības kļuva netipiskas. Kamēr Krievijas Federācija pastāv, tā nebija trenējusi savus aviācijas spēkus mest bumbas pa apdzīvotām vietām. 2021. gada mācības bija vērstas uz to, lai ieņemtu un noturētu atomelektrostacijas, likvidētu masu nekārtības. Tāpat notika mācības pie Baltkrievijas robežas – tām it kā bija termiņš, bet prom no turienes viņi neaizgāja.

Kas liecināja, ka nekas nav labi? Krievi sāka uz kaujas tehnikas likt apzīmējumu Z. Katrai vienībai ir savs taktiskais apzīmējums, bet šie bija domāti uzbrukumam. Ukrainas pierobežā viņi tā arī palika. Trīs četras nedēļas pirms aktīvā iebrukuma krievi pastiprināja kiberuzbrukumus Ukrainas svarīgākajiem objektiem, valdības organizācijām. Pastiprināja arī informatīvā kara operāciju, un tā bija vērsta nevis uz agresiju, bet uz to, ka viņi netaisās ne ar vienu karot.

Ukrainas prezidents Zelenskis, izskatās, līdz pēdējam brīdim neticēja, ka iebrukums būs. Tomēr bruņotie spēki izdarīja to, ko vajadzēja: visu karaspēku izvilka no kazarmām, pārdislocēja lidmašīnas. Ja tagad brauc uz Kijivu, uz ceļiem var redzēt papildu noasfaltētus laukumus, kur darboties lidmašīnām. Pirmais krievu trieciens 24. februārī par 95 procentiem netrāpīja nekur. Jā, vietas nopostīja, bet Ukrainas spēki zaudējumus necieta.”

NATO mūs sargā

„Nevaru tā teikt, ka kāds tūlīt nāks un pie mums iebruks. Varu pateikt, ka NATO izlūklidmašīnas mums gaisā ir nepārtraukti. Tās uzrauga, kas notiek Krievijas iekšienē: karaspēka bāzes, armijas daļu kustību. Šobrīd, ja gribētu, mēs varētu tikt līdz Pleskavai, un mūs neviens netraucētu: tur neviena nav. Pašlaik visi Krievijas resursi ir vērsti uz Ukrainas kaujas lauku.”