Muižā – vēsturnieki, arhitekti un kultūras baudītāji

Kabiles muižā desmit gadus saimnieko Argita Gustafssone ar ģimeni. Nesen atjaunots ēkas pirmais stāvs, sakārtota ūdens un apkures sistēma, un nu var gaidīt ciemiņus – pašlaik te var apmesties 20–25 cilvēki, sarīkot nelielas svinības, notiek lekcijas un koncerti.

Palēnām, nezaudējot autentiskumu

„Vienmēr saku: muiža tāpat kā Rīga nekad nav gatava. Darbi vēl priekšā, taču tas ir laikietilpīgi, un nav tik viegli atrast vajadzīgā profila speciālistus. Svarīgākos darbus esam paveikuši, un muiža ir apmeklētājiem pieejama. Šomēnes būs tikšanās ar mākslas zinātnieku, vēsturnieku Imantu Lancmani, kurš par Kabiles muižu izsakās ļoti atzinīgi. Viņš lekcijā stāstīs par Kurzemes muižām. Mūsējā ir viena no tām, kas 300 gadu laikā saglabājusies ļoti autentiska, un tādu arī vēlamies to saglabāt – eiroremonts te nav bijis un nebūs. Visu cenšamies atjaunot pēc būvniecības un restaurācijas prasībām,” stāsta A.Gustafssone.

„Šogad novērojam un esam lepni, ka interesi par muižu izrāda ļoti zinoši sava aroda speciālisti – gan restauratori, gan vēsturnieki. Mana vecākā meita Agate Eniņa ir restaurācijas projekta autore, un savu jubileju viņa svinēja te, pulcējot ap 100 Latvijas arhitektu, kuri muižu novērtēja ļoti atzinīgi. Arī citi cilvēki ir laipni gaidīti to apskatīt un sarīkot nelielas svinības. Pie mums ir palikušas ģimenes, kas gadu no gada apceļo Latvijas muižas.”

Braukuši tūristi no visas Latvijas, arī viesi no Vācijas un Zviedrijas: „Cilvēki uzzina no citu ieteikumiem, draugiem, radiem. Kuldīgas novada mājaslapā gan par mums nav nekādas informācijas, bet mūs apmeklēt iesaka tūrisma attīstības centrs. Plaši vēl nereklamējāmies, jo muiža nebija tik labā stāvoklī, lai viesus uzņemtu, un notika remonts. Pašlaik viesiem atvērtas četras istabiņas pirmajā stāvā un sešas līdz astoņas otrajā stāvā. Šai stāvā nelieli remontdarbi vēl notiek, taču viss palēnām top. Vannas istabas ir izremontētas. Nākotnē varēs palikt arī ķēķa mājā – tur gan remonta vēl nav bijis. Tur ir septiņas astoņas istabiņas.” Muižas platība ir 1500 m², un kopā ar ķēķa māju ir apmēram 25 istabas.

Čella koncerts, tikšanās ar Imantu Lancmani

Rīgā A.Gustafssone ir zvērināta notāre un Kabilē ierodas nedēļas nogalēs. Te darbojas vīrs Jans. Muiža pieejama arī darbdienās, ar saimniekiem sazinoties. Drīz te viesosies Latvijas notāri, 26. jūlijā paredzēts čellistes Ernas Daugavietes koncerts, privātās svinībās bijuši arī citi mūziķi. Kabilnieki pasākumus ļoti gaida un apmeklē: „Vietējos neapbižojam (smejas), aicinām arī tikties ar Lancmaņa kungu un apskatīt muižu. Pie mums ļoti iederas klasiskā, baroka mūzika. Zālē ir laba atmosfēra. Erna Daugaviete te jau ir spēlējusi maijā, muzicējis arī stīgu kvartets no Liepājas, džeza ansamblis.”

Pirms pāris gadiem šeit vairāk darbojusies meita A.Eniņa, kura pagrabā ražoja vīnu un sidru: „Bet pašlaik ir ļoti noslogota pamatdarbā – viņas arhitektu birojs projektē Rīgas koncertzāli. Tāpēc darbojamies mēs ar vīru un citiem ģimenes locekļiem. Ikdienā darbiniekus neiesaistām. Palīgus meklējam tad, ja ir vajadzība – uz svētkiem. Sidra ražošanā gan ar vīru neiesaistāmies – tas ir Agates un draudzeņu pārziņā.”

Vaicāta par tālākiem plāniem, Argita stāsta: „Lancmaņa kungs mūs mēģina pierunāt, lai lielajā svētku zālē atjaunojam kamīnu, kas gājis zudumā. Plānā ir arī rokoko griestu restaurācija. Taču, lai to paveiktu, droši vien būs jālūdz palīdzība Valsts kultūrkapitāla fondam, jo tas ir liels darbs un tam ir kultūrvēsturiska nozīme. Šādi griesti Latvijā ir saglabāti vairs tikai Rundāles pilī. Kabiles muižā tie, protams, ir mazāki un citādāki, taču tādā pašā vērtībā.”

Vai saglabātas kādas vēsturiskās mēbeles? „Nē, tādas, kas agrāk bijušas šeit, vairs nav. Mēs pērkam Latvijas mākslas priekšmetu izsolēs. Pēdējā, ko iegādājāmies, ir gleznotājas Džemmas Skulmes bīdermeijera stila kumode. Cenšamies pie šī stila pieturēties. Visas istabas ar mēbelēm jau iekārtotas.”

Vēlas plašāku dārzu

Lēnām tiek iekārtots arī dārzs: „Ir neliela rožu dobe, sastādītas dažas hortenzijas un rododendri, taču ļoti gribētu no pašvaldības nomā iegūt blakus esošo zemi, lai dārzu iekārtotu plašāku. Tā pašlaik nodota nomā kaimiņam. Cilvēki, kas pie mums atbrauc, vēlas apskatīt Līvenu dzimtas ģerboni, taču kaimiņš uzlicis žogu un cilvēkus klāt nelaiž, lai gan tas ir valsts nozīmes kultūrvēstures piemineklis. Mēs gribētu teritoriju līdz Desupei, kur atrodas pašvaldības ēka, izveidot kā pastaigu vietu ar apstādījumiem, celiņiem, jo tas pie muižas ļoti piederētos. Arī galvenās ieejas puse līdz kaimiņu staļļiem un stirnūzim ir pašvaldības teritorija, kas pašlaik neglīti nožogota. Ar kaimiņu esam runājuši, taču viņš pretī nenāk. Ja cilvēkam ir muiža, bet viņš pats tur nedzīvo un neveic saimniecisko darbību, kādēļ viņam tā vajadzīga? Mēs paši tur dzīvot neplānojam, bet gribam, lai tā ir pieejama gan ekskursantiem, gan svinībām, lai cilvēki šo kultūras pieminekli var apskatīt. Zālē ir ļoti laba atmosfēra, un tur iederas klasiskā un baroka mūzika.”