Kad darba grafiks satiekas ar cilvēcību

Administratīvais darbs medicīnas centrā visai bieži tiek uztverts kā vienkārša pacientu pierakstīšana, taču tas prasa precizitāti, saskarsmes prasmi un pat stratēģisku domāšanu. EVA KAPTEINE ir administratore un koordinatore Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Kuldīgas ambulatorajā centrā Liepājas ielā. Šeit Eva strādā četrus gadus kopš medicīnas iestādes pirmās dienas Kuldīgā, un viņa stāsta par pienākumiem – no akūtu pacientu pieņemšanas līdz ārstu grafika koordinēšanai.

Kādi ir jūsu pienākumi?

Darbu var raksturot kā visu procesu administrēšanu iestādē. Mans uzdevums ir nodrošināt, lai pacients nonāk pie ārsta un ārsts Kuldīgā, lai te būtu visa vajadzīgā aparatūra, medicīniskie un sanitārie līdzekļi, lai grafiks būtu saplānots un noslodze sabalansēta. Faktiski tas ir viena cilvēka darbs visai iestādei – kā algoritms, kurā, tiklīdz kaut kas izkrīt, uzreiz jāreaģē. Vienlaikus ir klātienes pacienti, telefona zvani, pieraksts – jāprot noteikt prioritātes un saglabāt koncentrēšanos. Tas nav vienkārši, taču viss ir izdarāms.

Centrā strādājat četrus gadus. Kas darbā mainījies?

Attīstība bijusi pakāpeniska, nevis strauja. Iepriekš acu speciālisti pieņēma Kuldīgas veselības centrā Ventspils ielā, bija izveidota pacientu plūsma un iemantota uzticība. Kuldīgas ambulatorais centrs radās tāpēc, ka bija nepieciešamas plašākas telpas un moderna aparatūra.

Es šeit nonācu nejaušības dēļ. Tas bija kovida laiks, kad strādāju attālināti. Pirms tam 15 gadus nostrādāju bērnudārzā kā personāla vadītāja un lietvede. Jutu, ka viens posms beidzies, un izlēmu pamēģināt ko pilnīgi jaunu – medicīna man bija svešs lauciņš.

Šī noteikti nav viegla nozare. Reģistratūrā darbs izskatās vienkāršs, bet patiesībā prasa daudz zināšanu. Milzīgs pluss ir kolēģi – ārsti vienmēr ir atsaucīgi, skaidro, māca. Ja pieņem pacientu zvanus, tad jāzina, kas ir akūts gadījums un kas nav, kad jāiet pie ģimenes ārsta, bet kad pie speciālista. Katram sava sāpe šķiet vislielākā, bet mums jāspēj situāciju izvērtēt profesionāli.

Kāds ir dienas ritms?

Vienādu dienu nav. Darbs sākas agri – man patīk ierasties pirms oficiālā laika, iestādi atslēgt, sakārtot vidi, uztaisīt kafiju, sagaidīt kolēģus. Lielākais zvanu pieplūdums ir no rītiem un pusdienlaikā. No rīta parasti ir arī akūtie pacienti pēc traumām vai ar saasinātām sāpēm. Cilvēku plūsma atkarīga no ārstu pieņemšanas laika – daži speciālisti sāk darbu jau astoņos, citi ierodas no Rīgas un pieņem vēlāk. Vienmēr strādājam uz priekšu – pieraksts mēdz būt pat trīs mēnešus uz priekšu, tāpēc šodienas datumu dažkārt pat neatceramies. (Smejas.)

Šeit strādā daudz speciālistu. Kā tas veidojies?

Ir jābūt pieprasījumam, tomēr ne vienmēr var dabūt tieši to, ko gribas. Pie mums brauc speciālisti no Rīgas, Jelgavas, Ventspils – pieņem oftalmologi, optometristi, otolaringologi, urologs, ķirurgsproktologs, mugurkaula ķirurgi. Lai ārsts brauktu uz Kuldīgu, jābūt pietiekamam pacientu pierakstam. Medicīnā tas var skanēt skarbi, bet pieprasījumam jāiet kopā ar piedāvājumu. Mūsu uzdevums ir nodrošināt līdzsvaru.

Kādas īpašības šajā darbā svarīgas?

Tas ir kopums: mērķtiecība, spēja koncentrēties, reizēm arī spītība. Komunikācijas prasmes ir absolūts pamats. Vienlaikus jāuzaudzē biezāka āda – jāprot iedziļināties, bet visu neņemt sev līdzi mājās. Dienā var būt 70 pacientu, zvani, sūdzības. Ir arī emocionāli uzliesmojumi, kliegšana, jo cilvēkiem sāp. Mums jāmāk noteikt robežas, bet saglabāt empātiju. Par laimi, lielākā daļa pacientu ir ļoti sirsnīga – ir tādi, kas zvana, lai novēlētu jauku dienu, nes ziedus, bijis pat gadījums, kad kāds kungs nāca bildināt.

Kas jūs motivē?

Kolektīvs. Mēs uz darbu nākam ar prieku. Ir savi rituāli: rīta kafija, kopīgas brokastis, smiekli. Ir svarīgi just atbalstu un strādāt kā vienam veselumam. Arī ārsti, kuri brauc no citām pilsētām, bieži saka: pie mums ir patīkami strādāt ne tikai pilsētas, bet arī atmosfēras dēļ.

Pat uz pasākumiem ik pa laikam ejam kopā. Tas ir forši, ka var labi sastrādāties, ka ir kolēģu atbalsts. Esam izveidojusies kā liela un draudzīga ģimene. Varam brīvi parunāt gan par medicīnas jautājumiem, gan darba grafiku, gan dzīvi ārpus darba – par ceļojumiem, piedzīvojumiem un citām lietām.

Pastāstiet par sevi ārpus darba!

Esmu augusi Gudeniekos, mācījusies Alsungas vidusskolā, Latvijas Universitāti absolvējusi pirmsskolas pedagoģijā. Pirms tam apguvu uzņēmējdarbību un lietvedību. Man ir meita Keita, kurai drīz būs 13 gadu. Šis pusaudžu vecums man patīk – gaidu viņas stāstus par skolas dzīvi. Keita mācās mākslas skolā, un viņai ļoti patīk radošas nodarbes.

Kādēļ sākumā izvēlējāties studēt pedagoģiju?

Pēc skolas uzreiz studēt nedevos. Vispirms tehnikumā Rīgā apguvu lietvedību un uzņēmējdarbību. Strādāju kādus desmit gadus bērnudārzā Bitīte un nolēmu studēt pedagoģiju. Šajā iestādē iemācījos nebaidīties no cilvēkiem ar dažādām diagnozēm un pieņemt to, ka cilvēki ir dažādi. Esmu padomju laika bērns, un tolaik par šīm lietām nerunāja. Bet pamazām cilvēki ar īpašām vajadzībām iekļaujas sabiedrībā.

Esat no suitu puses. Vai no turienes ir spītība, kas palīdz sasniegt mērķus?

Domāju, ka jā. Tētis ir no suitiem, bet mamma no Ventspils puses. Arī ventiņi ir ar savu spītību. Tad nu man tā ir dubultā (smejas). Uzskatu, ka spītība ir liels pluss, jo mani tā mudinājusi būt mērķtiecīgai, nepadoties un visiem spēkiem doties pa izvēlēto ceļu.

Kā atpūšaties un uzkrājat enerģiju?

Man ļoti patīk gatavot ēst, kaut ko cept, un bieži to darām kopā ar meitu. Bieži virtuvē mums top kūkas, kēksi, bulciņas, pīrādziņi. Daudz eksperimentējam. Reizēm, kad man iekrīt garais vakars un pāreju mājās, meita mani pārsteidz ar ko gardu un pašas pagatavotu. Par to ļoti priecājos. Vēlos viņai nodot dažādas prasmes.

Mums patīk ceļot – daudz braukājam pa Latviju, esam bijuši Polijā, Slovākijā, ejam dabas takās. Man ir svarīgi skatīties aiz horizonta un nebaidīties no jaunā – šo sajūtu cenšos nodot meitai. Man patīk maršrutus, ko apskatīt tālākos ceļojumos, veidot pašai. Protams, ir gadījies iekulties piedzīvojumos, bet viss vienmēr atrisināts, beigās kļuvis par ļoti labu piedzīvojumu, ko var atcerēties ar prieku un par ko pasmieties.

Pāris reižu gadā dodamies tālākos ceļojumos, bet pa Latviju ceļojam gandrīz katru nedēļas nogali – sēžamies automašīnā un braucam, piemēram, apskatīt, kā svētkiem izrotāta Ventspils vai Tukums, arī uz Rīgu dosimies palūkot, kāds ir Ziemassvētku tirdziņš Doma laukumā.