„Mani rāmjos ielikt nevar”

Kuldīdzniece INĀRA OĻENA ir Viduskurzemes pamatskolas-attīstības centra direktore, ilggadēja pedagoģe darbā gan ar bērniem un jauniešiem, gan pieaugušajiem, uzvedības analītiķe, speciālajā izglītībā ieviesusi daudz jauninājumu, ir trīs bērnu mamma. Ar pašaizliedzīgu, nesavtīgu un iedvesmojošu rīcību, veicinot pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā, viņa kļuvusi par vienu no goda balvas laureātiem mediju grupas TV3 Group Latvija sociālās atbildības projektā Latvijas lepnums. Svinīgā ceremonija notiks 20. reizi un kanālā TV3 būs redzama Latvijas Republikas proklamēšanas dienā 18. novembrī.

Pēdējos gados jūsu vārds visbiežāk izskan saistībā ar Viduskurzemes pamatskolu Pelču pagastā. Vai uz pedagoģiju mērķtiecīgi virzījāties jau kopš saviem skolas laikiem?

Manas saknes ir Latgalē. Mamma pabeidza Daugavpils Pedagoģisko institūtu un tika norīkota uz Alsungu. Tēvs Kurzemē nonācis jau bēgļu gaitās. Tā viņi Alsungā satikās, apprecējās, tur arī piedzimu. Drīz partija mammu pārcēla uz Skrundu, kur skolai vajadzēja direktoru. Toreiz tā atradās Pumpuros, un tur pagāja mani saulainās bērnības gadi. 1. klasē sāku iet 1968. gadā, kad tikko bija uzcelta jaunā Skrundas 1. vidusskola. Tad mamma no direktores amata atteicās, jo viņas mammai pasliktinājās veselība, bet turpināja strādāt par fizikas skolotāju. Mamma bija prasībās stingra – labas atzīmes nedāvināja. Domāju, ka tāpēc viņas kolēģes attiecībā pret mani vienmēr izvirzīja augstākas prasības. Toreiz šāda attieksme mani kaitināja, bet tagad varu būt pateicīga.

Vecākiem, īpaši mammai, manā izaugsmē bija liela ietekme. Tētis arī bija stingrs un visam noteica robežas, kuras man, māsai un brālim jāievēro, vienmēr bija jābūt labākajiem. Skolas laikā spēlēju volejbolu – Skrunda ar šo sporta veidu Latvijas mērogā izcēlās. Lai arī tā ir komandas spēle, cauri vijās mans individuālais sniegums, spēju apzināšanās. Treneris Gertners bija uzlicis diezgan augstu latiņu – piedāvāja braukt uz sacensībām ar dažus gadus vecākām volejbolistēm. Tas līderes īpašības manī pastiprināja. Protams, arī sabiedriskais darbs, oktobrēnu pulciņu vadīšana, tad pionieri, komjaunatne. Tādi laiki toreiz bija, un es par to nekaunos. Mācības padevās diezgan viegli, un nebija grūti savienot ar sportu un citām aktivitātēm. Jāatzīst, ka pēc uzvedības gan skolas laikā biju diezgan nepaklausīga.

Vai tas bija kā protests?

Jā, mana uzvedība bija protests. Reizēm šo to ne tā nostrādāju, un tad mani veda uz skolotāju istabu audzinošos nolūkos. Ja pēc tik daudziem gadiem vēl atceros, tātad tas uz manu tālāko karjeru iespaidu ir atstājis. Sapratu, ka ātrāk jādodas prom no tiem rāmjiem, ko man kāds grib uzlikt. Tā kā volejbolā labi veicās, mani aicināja uz Murjāņu sporta skolu. Mamma būtu piekritusi, bet tētis pateica striktu nē. Pēc 8. klases atradu citu iespēju tikt prom – aizgāju uz Rīgas Pedagoģisko skolu, kas tagad likvidēta. Vēl šodien skolotājus atceros ar prieku un mīlestību. Pēc šīs skolas pastrādāju Rudbāržu bērnudārzā.

Vai pēc norīkojuma?

Tie bija tie paši padomju laiki. Pedagoģiskajā skolā izlaidums decembrī, līdz augstskolai vajadzēja nostrādāt, jo no padomju saimniecības Rudbārži biju saņēmusi paaugstinātu stipendiju. Bērnudārzā nostrādāju īsu brīdi, jo aktīva bija komjauniešu kustība. Daudzi par to it kā kaunas, bet patiesībā tā bija jauniešu darba organizēšana. Vajadzēja pacīnīties, lai jaunajiem kombainieriem dabūtu labāku tehniku, jo deva tikai pieredzējušajiem. Dažādi kultūras pasākumi bija jārīko. Padomju saimniecība Rudbārži direktora Arvīda Kalniņa vadībā augstu Latvijā kotējās. No viņa mācījos daudzas līdera prasmes. Viņš bija ne tikai prasmīgs saimniecības vadītājs, bet arī kultūras cilvēks, gādāja, lai dzīve Rudbāržos plauktu. Pie mums brauca Rīgas mākslinieki, kinostudija, redzējām filmas, kas citur vēl nebija rādītas. Kalniņa kungam bija partneri visās jomās.

Pēc jaunākā bērna kopšanas atvaļinājuma aizgāju uz Rudbāržu pamatskolu, pēc tam tiku ievēlēta par pagasta padomes priekšsēdētāju. Tur turpināju pie Kalniņa iesākto inovāciju ceļu. Rudbāržos vieni no pirmajiem izstrādājām teritoriālo plānojumu, kas sāka nākt modē. Tas bija aizrautīgi. Pagastā nostrādāju neilgi, bet ieguldīts daudz, jo pamats bija šis plānojums, lai attīstībai atrastu līdzekļus.

Kādas izjūtas ir šodien, raugoties uz savulaik plaukstošajiem lauku apvidiem?

Pārņem smeldze. Tagad vairs bieži nesanāk, bet, kad agrāk braucu Rudbāržu kalnā, tad pat kamols kaklā sariesās. Laikam jau neatradās tik spēcīga personība kā Arvīds Kalniņš, kas spētu turpināt. Infrastruktūra bija izveidota moderna, vajadzēja turpināt. Bet visu izšķir cilvēki.

Kāpēc Rudbāržus pametāt? Vai bija vēlme pēc plašākiem ūdeņiem? Parādījās atkal jauns izaicinājums – sāka veidoties reģionālie informācijas centri. Konkurss liels, un ģimene iedrošināja startēt. Arī pašai šķita, ka ir kļuvis par šauru. Par līderi visbiežāk piedzimst. Tā nav manas iedomības izpausme – apkārtējie bieži ir norādījuši uz manām iedzimtajām līderes īpašībām. Man vienmēr paticis darīt ko jaunu un ne tā, kā dara citi. Jaunais Kurzemes informācijas centrs gan pastāvēja tikai līdz projekta beigām – pēc tam vairs nebija ne naudas, ne īstas vajadzības. Tas tika izveidots Kuldīgā, lai sniegtu informāciju un palīdzētu visam reģionam. Doma laba, bet nebija dzīvotspējīga, jo katrai pašvaldībai savas intereses un, kā vienmēr, vairāk tiek tai, kas vairāk pārstāvēta. Tad nāca pašvaldību mācību centrs, vēlāk pieaugušo izglītības centrs. Vienubrīd strādāju trīs amatos vienlaikus.

Es neesmu rāmju cilvēks. Tiklīdz sāku just, ka mani mēģina tajos iespiest, tā rodas problēmas. Ja situācija ir neordināra, sameklēju citu risinājumu. Tāds ir mans ceļš. Un vēl man nepatīk izpildīt pavēles – esmu slikta pavēļu pildītāja. Ja pavēle ir jēgpilna, tad ar mani vēl var diskutēt, bet, ja nesakarīga, tad rodas liela pretestība.

Vai izglītības sistēmā ar pretestību pret pavēlēm ir iespējams vadīt skolu?

Uz mani nevar iedarboties ar augstāku rangu un stumdīt pa labi vai pa kreisi. Jebkuram, kaut vismazākā līmeņa vadītājam pašam jāpārredz laukums. Jaunākais dēls ir aizrādījis, lai nedomāju, ka tā var visi. Bet, ja vadītājs nepārredz laukumu, viņš nevar pieņemt pareizo lēmumu. Diemžēl ar tādām situācijām iznāk saskarties ļoti bieži. Ja es klausītu visām pavēlēm, tad šī skola, visticamāk, nebūtu tāda, kāda ir šobrīd. Lai pieņemtu pareizo lēmumu, vajadzīgs laiks, bet bieži nākas izlemt steidzami. Man vēl jāpamācās pietiekami nogaidīt, lai neviens neciestu. Diemžēl bieži nācies pieņemt arī nepopulārus lēmums.

Ko tas prasījis?

To, ka neesmu ērtā vadītāja. Ka mani ne vienmēr dzird un saprot. Visi nav gatavi pieņemt pārmaiņas – apvainojas un sadusmojas. Šībrīža situācija savā ziņā līdzinās tai, kāda bija, kad šeit nonācu. No speciālās izglītības nezināju neko. Atstādināts bija direktors, kurš patiesībā cīnījās par ļoti taisnīgu lietu, jo vairāk nekā 200 bērnu ar īpašām vajadzībām bija atstāti bez uzturēšanas līdzekļiem. Valdība savas saistības nepildīja. 18 gados, kopš šo skolu vadu, Ministru kabineta noteikumi ievēroti tikai divas reizes! Kā lai es pakļaujos to cilvēku pavēlēm, kuri nespēj izpildīt pašu pielemto? Tagad ir pat smagāka situācija nekā toreiz, kad vadību pārņēmu. Kopš 2007. gada minimālā alga ir cēlusies vairākkārt, bet noteikumi nav mainīti. 80% no tiem uzturēšanas izdevumiem, ko iedod valsts, ir jāiztērē algām. Ar atlikušajiem 20% jāvada skola. Par kādu attīstību var runāt, ja nav naudas, lai nopirktu bērniem labu uzturu? Ja es nobītos, paklausītu Valsts kontroli, kā to izdarīja liela daļa speciālo internātskolu, un būtu palīgsaimniecību likvidējusi, tad bērniem nebūtu, ko ēst. Skola tiktu slēgta. Bet mums joprojām ir dārzs, kurā audzējam dārzeņus. Vasarās ir nometnes, kas dod naudu attīstībai. Nepārtraukti tiek īstenoti starptautiski projekti, bērni mācās, attīstās un ir paēduši.

Varbūt kādreiz gribējies mest plinti krūmos, jo jūs ar savām zināšanām un pieredzi varētu atrast vieglāku darbu?

Man sevi vairs nav nevienam jāpierāda. Es vienkārši daru to, kas patīk. Man ir savi vērtību kritēriji. No grūtībām nekad neesmu baidījusies, jo zinu, ka daru cilvēkiem labu. Bija atbraukusi komisija: no Izglītības ministrijas, Izglītības kvalitātes valsts dienesta, Valsts izglītības satura centra, Latvijas Darba devēju konfederācijas. Domāja, ka par darba vidē balstītām mācībām meloju. Bet mēs joprojām esam vienīgā skola, kur tādas notiek. Sākums nebija viegls, kad gāju pie uzņēmējiem runāt. Taču atšķirībā no dažiem deputātiem un speciālistiem uzņēmēji manu darbu saprot un uzticas. Visi bijām nobijušies, jo tā ir milzīga atbildība gan no mūsu, gan partneru puses, ļaujot mūsu skolēniem strādāt, uzticot viņiem darba instrumentus. Tagad, kad viss izdevies, uzņēmēji aicina, lai skolēnus pie viņiem sūtām vēl. Tas ir labākais veids, kā mainīt sabiedrības attieksmi pret skolēniem ar īpašām vajadzībām, pret cilvēkiem, kuri ir citādāki. Programmā Erasmus savus bērnus sūtām arī uz ārzemēm. Ieguvums ir tas, ka viņi saprot: par viņiem neņirgājas, viņus neatstumj. Interesanti: dažiem uzradās bioloģiskie vecāki, kad uzzināja, ka bērni ārzemēs nopelnījuši naudu.

Ilgus gadus strādājāt pieaugu- šo izglītības centrā, līdz to likvidēja.

Ar to laiku saistās emocionāls stāsts, kas parāda lietu būtību. Projektu vadības kursos pieteicās sieviete, kas bija gatava no Rendas mežiem uz mācībām Kuldīgā mīties ar riteni. Sadraudzējāmies, viņa aicināja ciemos. Pēc tam viņas mamma piedāvājās mašīnā pabraukt līdzi, lai atpakaļceļā tajos mežos neapmaldāmies. Ceļā sāka stāstīt par savu skolotāju pirms 50 gadiem, par to, cik nozīmīga ir skolēna labbūtība. Atmiņās par skolu tieši emocijas daudzu gadu laikā nepazūd. Saprotot, ka skolniece nolēmusi neiet uz izlaidumu, skolotāja viņu pierunājusi piedalīties un nopirkusi kaprona zeķes, sarunājusi personālu, kas pasniedz puķes, lai viņa starp pārējiem absolventiem nejūtas slikti. Tik ilgi runājāmies, līdz sapratu: tā skolotāja toreiz Alsungā bija mana mamma! Un mamma savu skolnieci atcerējās – vēl pēc skolas esot sazinājušās. Mamma arī baltas kurpes būtu viņai nopirkusi, taču nav bijusi tāda pārticība. Lūk, kā vēsture atkārtojas!

Uztvēru to kā mammas misijas turpināšanu un nolēmu, ka man kādai mūsu skolas meitenei uz izlaidumu jānopērk kurpes. Kādus trīs gadus tā darīju, līdz sapratu, ka tā ir jau noķerta zivs, bet es taču varu dot makšķeri – iespēju nopelnīt pašiem. Tā es nevienu nepazemoju, un šie bērni ļoti izjūt taisnīgumu.

Šis stāsts izskaidro, kāpēc es ieviešu inovācijas, kaut papildus par to nemaksā. Mācības darba vidē ministrija man neatļāva, bet arī neaizliedza. Es arī neprasīju atļauju – tikai painformēju, ka tā darīšu. Es domāju citādāk nekā vairums, un tikai tas man ļāvis iziet no kritiskām situācijām, kādas nākas piedzīvot itin bieži. Tūlīt būs lielais pasākums Eņģeļi pār Latviju, kad visi pabirdina asaras un uz mirkli kādu summu saziedo, bet šie bērni vēlas dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un ēst katru dienu.

Kas traucē sabiedrībai attieksmi mainīt?

Bailes. Cilvēki baidās no tādām situācijām, kurās nezina, ko darīt, kā uzvesties. Kādreizējais labklājības ministrs Jānis Reirs atzinās, ka juties neērti vienā liftā ar cilvēku ratiņkrēslā, jo nav sapratis, kas būtu jādara. Tur jau tā problēma: domājot, ka palīdzam, nereti varam otru pazemot. Tiem, kas nav pieraduši, šķiet, ka mēs šeit bērnus mokām, likdami kustēties un kaut ko darīt pašiem. Visu pienesot klāt, mēs patiesībā mazajam cilvēkbērnam atņemam iespēju attīstīties. Arī es visu laiku mācos – mācības un pieredzes apmaiņa paņem sestdienas un svētdienas. Vadu kursus citiem skolotājiem, vecākiem. Ir jāiet visiem kopā, un citi jāstiprina.

Ko no jums pārņēmuši pašas bērni? Vai pedagogu dinastijai ir turpinājums?

Man ir trīs bērni: Elviss, Kristīne un Mārtiņš. Ir viens mazbērns, kuram tikko palika septiņi gadi. Darba dēļ savējiem neizdevās veltīt tik daudz uzmanības, cik gribētos. Jāatzīst, ka dažreiz ģimenei manis pietrūka. Jaunākais dēls Mārtiņš ir pedagogs, strādājis arī šajā skolā ar īpašajiem bērniem, devis daudzus labus padomus. Pārsteidzoši ātri atrada kontaktu ar šiem bērniem, mācot angļu valodu, datorzinības un dambreti. Kristīne jau ilgus gadus dzīvo Vācijā, viņai tur ļoti labi patīk. Dēls Elviss arī ir ārzemēs, labprāt atgrieztos Latvijā, bet otrā pusīte negrib. Katrs izvēlējies savu ceļu, un es nemēģināju ietekmēt.

Meita aizbrauca auklīšu programmā, vēlāk atzinās – tiklīdz izkāpusi uz Vācijas zemes, sapratusi, ka tur ir viņas vieta. Mēs jau baidāmies savus bērnus tālu pasaulē laist, arī es sākumā biju skeptiski noskaņota, bet jāļauj cilvēkam būt tur, kur viņš jūtas labi. Esmu daudz ceļojusi, Austrālija ir vienīgais kontinents, kur vēl neesmu bijusi, bet noteikti tur aizbraukšu. Taču zinu, ka dzīvot gribu tikai Latvijā.

Kas, jūsuprāt, ir patriotisms?

Kā teicis Guntars Račs: „Var kurpes nomainīt un šalli, bet dvēseli jau nu nekā.” Tā arī apziņu, ka esi latvietis, un piederības izjūtu nevar nomainīt. Gribu uzlabot dzīvi tiem bērniem, kuri šeit dzīvo. Tas ir tas ceļš, kurā jūtu gandarījumu, lai cik tas grūts.

Kur atgūstat enerģiju, kad grūtību pārvarēšana to izsmēlusi?

Man ir daudz prieka avotu. Patīk ceļot – tūlīt došos uz Dienvidkorsiku. Latvijas daba man patīk, cenšos laiku jēgpilni pavadīt pie jūras, Ventas. Ļoti patīk sēņot – varu mežā daudzus kilometrus nostaigāt un pēc tam gatavot ziemas krājumus. Dabā nodarbojos ar fiziskām aktivitātēm. Bez piemājas dārza Ābeļciemā, kurā audzēju puķes, tomātus, gurķus un šo to citu, arī nevarētu.

________________________________________________

Kā jūs dažos vārdos turpinātu teikumu „Ināra Oļena ir…”?

• VĒSMA EIDA, Viduskurzemes pamatskolas-attīstības centra vecākā audzinātāja:

– Ļoti enerģiska sieviete un vadītāja. Savu enerģijas devu iedod arī pārējiem – blakus viņai nav iespējams slinkot. Viņas jauda citus iedvesmo darbam.

• UNA LEPSE, ilggadējā kolēģe bijušajā Kuldīgas pieaugušo izglītības centrā:

– Cilvēks ar tik lielām darba spējām, lai būtu vismaz soli priekšā. Nevaru nepateikt, ka viņa ir kaislīga sēņotāja. Tas ir apbrīnojami.

• IRĒNA JEROMANOVA-VIZLA, mamma:

– Ļoti laba meita. Nav viegli viņai dzīvē gājis. Es kā mamma savam bērnam gribētu vieglāku gājumu, bet viņa pati tādu ceļu izvēlējusies un arī tiek ar grūtībām galā. Prieks par gribasspēku un spējām arī tad, ja citi tās pietiekami novērtē.

• MĀRTIŅŠ OĻENS, dēls:

– Sirdsgaišs cilvēks ar augstu atbildības un pienākuma apziņu. Piemērs tam, kā ar ierobežotiem resursiem radīt brīnumus.

• AIVARS KAPAČS, Viduskurzemes pamatskolas-attīstības centra bijušais darbinieks:

– Centīga un enerģiska. Prasīga pret visiem tāpat kā pret sevi.