„Mani audzināja četras inteliģentas lauku sievietes”

„Kur slēpjas tas fenomens, ka neviens cits nav spējis apmesties Ķoniņciemā uz pastāvīgu dzīvi?” grāmatas Kuršu ķoniņi cauri paaudzēm ievadā jautā tās sastādītāja, Turlavas pagasta Atālmauļu saimniece, biedrības Kuršu brīvciemi vadītāja INITA PENIĶE.

Lai gan ķoniņos viņa ir ienācēja ar Kurzemes un Latgales dzimtu sakņu savijumu, tieši šīs vietas nozīmīgā mantojuma izzināšana, gaismā celšana un vienlaikus visas latviešu tautas brīvības vērtību popularizēšana kļuvusi par svarīgāko. Pateicoties Initas entuziasmam, atjaunots Peniķu dzimtas ģerbonis, kas ir vienīgais vēsturiskais ģerbonis Latvijā, un pērn izdota otra, daudz apjomīgāka grāmata – Ķoniņu brīvciemi. Nematrikulētā* kuršu mužniecība Kuldīgas apkārtnē. Šogad Initai pasniegta Kuldīgas novada Goda balva par šo ieguldījumu.

Kāda nozīme cilvēka dzīves gaitās ir viņa saknēm?

Kad Ķoniņciemā, Atālmauļu mājās, ierados pirmoreiz, man viss bija nepazīstams, tajā pašā laikā tuvs un mīļš. Šī vieta fascinēja – momentā neapzināti iemīlēju, pat nedomādama, ka kādreiz šeit dzīvošu. Dzimusi esmu kā kuldīdzniece, bet saknes savijušās no attāliem novadiem. Tēvs nācis no Saldus novada Remtes, mamma – no Latgales, no Varakļāniem. Padomju laikā bija tāda tendence pēc specialitātes iegūšanas kurzemniekus sūtīt uz Latgali un otrādi. Tēvs Rīgas Politehniskajā institūtā apguva ar hidroloģiju saistītas inženierzinātnes, un viņam sadalē kaut kā izdevās tikt atpakaļ uz Kurzemi. Viņu nosūtīja uz Kuldīgas Lauktehnikas mašīnu un traktoru staciju, bet vēlāk viņš meliorāciju nodalīja un izveidoja PMK-15 (pārvietojamo mehanizēto kolonu – red.). Mamma pēc augstskolas tur strādāja par ekonomisti. Kad mācījos 4. klasē, tēva darba biogrāfijā nāca skaudrs pavērsiens, kas neapzināti mainīja arī manu dzīves uztveri. Tēvs par inženiera vietnieku bija pieņēmis cilvēku pēc augstskolas, kas izrādījās politiskais stukačs: ar viltu izmānīja no senčiem stāstus par dzīvi ulmaņlaikos. Uzrakstīja ziņojumu, ka tēvam radi Anglijā. Tēvu atlaida.

Vai jau sapratāt, kas notiek?

Varbūt pilnībā neizpratu, taču apjautu, ka notikusi netaisnība. Tajā laikā bērni pēc skolas gāja pie vecākiem uz darbu. Aizgāju mirklī, kad viņš parakstīja dokumentus. Sejā ne vaibsts nepakustējās – tā bija kā ledū sastingusi. Mājās dzirdēju, ka tēvam no darba jāiet prom nodevības dēļ. Situācija smaga – vecāki tika sagrauti. Arī mammu aizsauca uz partijas komiteju pierunāt, jo tēvam tika piedāvāts pārcelties par meliorācijas priekšnieku Latgalē. Bet viņš savu nostāju nemainīja – labāk zaudēt amatu un iet rakt grāvjus nekā piekrist netaisnībai. Viņam bija principi: pateica, ka pāri Daugavai nepārcelsies. Arī mamma partijai nepielaidās. Tas stukačs sūdzību rakstīja tāpēc, lai tiktu tēva vietā. Par priekšnieku kļuva, bet ilgi nenoturējās. Turklāt stukača sieva bija skolotāja. No šī situācijas daudz iemācījos – nekad nepadoties, lai cik grūti.

Vai tas ietekmēja arī jūsu izglītību?

Pēc 8. klases jeb pamatskolas beigšanas vairs negribējās turpināt mācības Kuldīgas 1. vidusskolā. Draudzene bija izvēlējusies Rīgas 64. vidusskolu ar teātra novirzienu. Es biju darbojusies dramatiskajā pulciņā pionieru namā, kur tagad Mākslas un humanitāro zinību vidusskola. Vēlāk pie režisora Kugrēna nedaudz spēlēju Kuldīgas Tautas teātrī. Arī mājās mācījos uzstāties publikas priekšā. Pie tēva bieži brauca kolēģi no galvaspilsētas, jo viņiem laukos ļoti patika. Dzīvojām Lauktehnikas rajonā, un tad tur vēl nebija saceltas jaunās mājas – visapkārt koki, gandrīz mežs, tuvumā Venta. Dzīvoklis bija Virkas muižā, un tad tā nebija viesnīca. Mamma ciemiņiem rīkoja interesantas viesības, mēs ar māsu izdomājām priekšnesumus. Nevar teikt, ka teātris bija mans sapnis, taču interesēja gan. Tā piebiedrojos draudzenei un trīs gadus biju īsta rīdziniece.

Vai kultūru studēt neturpinājāt?

Rīgas 64. vidusskolu pabeidzu 1979. gadā, bet tobrīd Teātra fakultāte studentus neuzņēma. Vasarās Kuldīgā bija populāri pilngadības svētki visiem, kas sasnieguši 18 gadus. Komjaunatnes sekretārs aicināja: ja nevaru atrast darbu, viņš palīdzēšot. Man piedāvāja mākslinieciskās daļas vadītājas darbu vai nu Rendas, vai Turlavas kultūras namā. Iedomājos, ka Rendā vajadzēs uz darbu iet kalnā augšā un lejā pār tiltu. Izvēlējos Turlavu, jo te dzīvošana bija blakus kultūras namam.

Kā tas bija – meitenei no Rīgas skolas pārcelties uz dzīvi nepazīstamos laukos?

Šejienieši mani uzskatīja par pilsētnieci. Laikam jau vēroja, kāda tad esmu. Tā ir visur, kur kāds jaunais atnāk. Bet nošķirtību es nejutu – visi gribēja iepazīties, bija jauki. Pārcelšanās nebija grūta. Es jau tādos kā laukos esmu augusi. Virkas muiža senāk nebija labiekārtota, uz tualeti jāiet ārā no dzīvokļa. Sadzīves neērtības neradīja diskomfortu, jo vairāk mani interesēja kultūra, garīgums. Turlavā bija skaisti pasākumi – tādi interesanti un sirsnīgi, kādu nav pilsētā, kur daudzi sveši un stīvi.

Mani vispār audzinājušas četras sievietes. Pirmā bija mamma, gudra sieviete. Tad abas vecmāmiņas, pie kurām bieži viesojos. Tēva mamma Remtē gan vairs nedzīvoja, un ģimenei vajadzēja mājas pamest, kad draudēja izsūtīšana. Viņa bija beigusi Kaucmindes mājturības skolu un viedās zināšanas nodeva man. Latgales vecmāmiņa dzīvoja dziļos laukos, bet arī viņā laucinieciskais bija saplūdis ar inteliģento. Tur es iemācījos latgaliešu valodu, kaut bieži nesapratu, kas tiek runāts. Valoda, zirgi, daba man ļoti patika. No viņas mantoju daudzas tautiskas vērtības. Ceturtā bija vīramāte. Klusa sieviete, bet kā mācēja saimniekot, visus kopā sasaukt, talkas rīkot!

Kā iepazināties ar nākamo vīru – kuršu ķoniņu pēcteci?

Tolaik par ķoniņiem neko nezināju – skolā jau tādas lietas nemācīja. Pirmoreiz ieraugot Juri, nekas īpašs neuzdzirkstīja. Biju jauna, daudz puišu riņķī. Reiz agrā rītā gāju uz autobusu, un pretī viens jauneklis ar skaistām, zilām acīm, sarkanu ķiveri galvā stūma pa ceļu motociku Jawa. Tad tas klikšķis notika. Zināju, ka tas ir kaimiņienes drauga brālis. Bijām ballē satikušies, bet laikam jāpienāk mirklim, kad izjūtas uzplaiksnī no sirds. Kādu laiku draudzējāmies. Kad Jura brālis gatavojās precēties ar manu kaimiņieni, draugs ieteicās, ka laikam būšot jāiet pie tēva lūgt manu roku. Es nodomāju: „Vai, cik vecmodīgi, bet interesanti!” Pārsteigums bija tas, ka tēvs par kuršu ķoniņiem zināja. Kad Juris nosauca savu uzvārdu, tēvs bija sajūsmā. Viņam Peniķis šķita teju maģisks vārds – tēvs skolā gāja Latvijas brīvvalsts laikā, kad mācīja latviešu vēsturi.

Man kā padomju izglītības produktam tā bija atklāsme. Tobrīd man bija vēstures bagāža no vecmāmiņām, bet vairāk sievišķīga: mājturība, klavierspēle, izskats, uzvedība. To visu viņas mācīja neuzspiesti, tikai vēlāk sāku domāt, no kurienes man tādas zināšanas un iemaņas. Jura vecāki bija izsūtītie, viņiem bija astoņi bērni, un no vīramātes iemācījos, ka visi bērni jāizvelk dzīvi un par viņiem jācīnās. To pašu mācīja mana vecmāmiņa no tēva puses, jo viņas ģimenei un bērniem bija jāpiedzīvo represijas kara un okupācijas laikā.

Kā tagad raugāties uz tautas vēstures traģiskajām lappusēm?

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka nevienu vēstures lappusi nedrīkst aizmirst. Vīramāti joprojām ceļu saulītē kā latviešu sievietes piemēru, kas tik daudzām grūtībām cauri izgājusi nesaliekdamās. Ukrainas kara kontekstā daudzi sākuši attieksmi pārvērtēt un vairs nesaka, ka vēsture jāliek mierā. Tieši no pagātnes mācījos, ka jābūt stipram, nedrīkst liekties svešām varām, par bērniem jācīnās. Kāpēc lai pagātni tagad aizmirstu? Tā jāgodā, nevis jānoliedz. Manā bērnībā neviens nerunāja par brīvvalsts laikiem, nestāstīja par izsūtīšanu uz Sibīriju un citām politiskām represijām, tieši nenorādīja, kas vainīgs. To varēja tikai izlobīt no sarunām. Kad biju bērns, vēl nesapratu, bet labi, ka iegūla atmiņā un vēlāk varēju druskas salikt kopā, lai saprastu.

Vai tas mudināja celt gaismā kuršu ķoniņu vēsturi?

Uzreiz pēc apprecēšanās vēl ne, jo bija padomju laiks. Tad nāca pārmaiņas saimnieciskajā dzīvē, izgājām caur vairākiem posmiem. Apprecējāmies 1980. gadā. Biju saskatījusies uz bērniņiem, kas ziemā nosaluši, puņķainiem deguniem gaida autobusu uz skolu. Nolēmām, ka ar mūsu bērniem tā nebūs, tāpēc pārcēlāmies uz pilsētu. Vīrs strādāja par autobusa šoferi. Piedzima pirmais dēls, un viņu izdevās iekārtot bērnudārzā. Pēc otra bērniņa piedzimšanas sāku domāt, ko darīt. 2. vidusskolā bija pedagoģijas klase – pabeidzu to un deviņus gadus nostrādāju par bērnudārza audzinātāju.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas varēja atgūt arī senču mājas un zemi. Visi Peniķu mantinieki bija izklīduši pasaulē un iekārtojušies. Nebija īsti, kas varētu nākt uz Atālmauļām, un vīramāte viena jau vairs nevarēja saimniekot. Es biju ar mieru, bet neviens neticēja, ka māku slaukt govi.

Vai bija kapitāls, lai sāktu saimniekot?

Vīramātei bija govs un tele, mēs pārdevām žiguli, un tas bija pirmais kapitāls, ko saimniecībā ieguldīt. Bet bija liela gribēšana. Kaut ko nopirkām, kāds kaut ko uzdāvināja, un ar laiku saradās visi dzīvnieki, kas vien lauku sētā var būt: tītari, vistas, pīles, truši, cūkas, govis. Pat zirgu paņēmām, kaut tas darbā netika jūgts – tāpat vien ganījās par prieku. Tas bija laiks ar saukli: „Kaut vai pastalās, ka tik brīvā Latvijā!”

Visādi gāja, bet ne mirkli nenožēloju. Māju atguvām nolaistu, ziemās bija auksti, bet iemācījos adīt – saadīju visiem zeķes, lai kājas nesalst. Nebija naudas, lai meitiņai uz izlaidumu nopirktu kleitu. Nepārdzīvoju un uzšuvu vēl smukāku nekā veikalā. Pati uzvilku mātes jaunības dienu kleitu un biju pat lepna, ka tieku iekšā tajā brokāta tērpā, jo šis audums atkal bija nācis modē. Nodomāju: „Re, kā atkal paveicies!” Līdz ar ģimenes pieredzi bija mainījusies domāšana. Laukos bērni aug veselīgākā vidē. Lai brien pa sniegu, bradā pa peļķēm un izbauda prieku! Un viņiem patika. Šis laiks parādīja prioritātes. Negribētos teikt tik skarbi, ka dzīve piespiež. Dzīve vienkārši ievirza.

Vai lauksaimniecībā esat specializējušies kādā nozarē?

Līdz 2004. gadam bija gan graudkopība, gan lopkopība. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā sapratām, ka jāizvēlas. Lopiem nebija atbilstošas novietnes, un jaunas celt pēc striktiem normatīviem nevarējām. Tā palikām pie graudkopības – vīrs joprojām tajā darbojas. Bet es pievērsos tūrismam, tehnikumā gāju kursos. Bērni jau bija prom, un radās laiks pa īstam pievērsties tai ķoniņu būšanai. Tas kļuva par aizrautību, tādu kā misiju. Visu laiku apbrīnoju tos senos cilvēkus. Latvieši jau vienmēr arī strīdējušies, bijušas nodevības. Bet šie septiņi brīvciemi gadsimtu gaitā tomēr spējuši turēties kopā un par savām tiesībām iestāties. Būtībā šeit ir Latvijas brīvvalsts šūpulis.

Jūs esat apguvusi dažādus arodus, bet kas pašai šķiet visatbilstošākā profesija?

Atbildēšu ar vīra vārdiem: „Tu nekad nebūsi ideāla vienā vietā, jo rausies uz visām pusēm, kur jūties vajadzīga.” Kā saka – visiem caurumiem par tapu. Tā arī ar tām grāmatām. Meita Liene, literatūrzinātnieces Janīnas Kursītes pamudināta, uzrakstīja kursadarbu par kuršu ķoniņiem. Sapratu, ka tas jāliek lietā, un likumsakarīgi nonācām līdz pirmajai grāmatai. Materiālu bija savākts daudz – visu nevarēju tūristiem īsā ekskursijā izstāstīt. Domāju, ka jāuztaisa vismaz brošūra, ko uzdāvināt. Uzrunāju Kursīti, vēsturnieku Agri Dzeni, uzrakstīju vairākus projektus, līdz, novada pašvaldības un Kultūrkapitāla fonda atbalstīti, tika izdoti Kuršu ķoniņi cauri paaudzēm. Neliela grāmata, kas stāsta tikai par Peniķiem, bet brīvciemi bija septiņi. Bez atbalstītājiem nebūtu tik viegli. Reiz Kursīte teica: „Dari – cilvēkiem to vajag!” Līdz tam šaubījos, kuru gan interesē Peniķu dzimta, no kuras lielākā daļa pasaulē aizklīdusi un kam tāda uzvārda vairs nav. Tā bija šaura domāšana – Kursīte pamudināja domāt plašāk, un tiešām izrādījās, ka daudzus šī vēsture interesē. Atbrauc vieni, citā reizē citi, kuru senči šeit dzīvojuši. Netieši es viņus savedu kopā.

Ķērāmies pie apjomīgāka darba. Braucu pa muzejiem, meklēju rakstiskas izziņas, fotogrāfijas, citas relikvijas. Es esmu runātāja, bet ne rakstītāja. Abas grāmatas ir kopdarbs – esmu tikai visu materiālu un aizraujošo dzīvesstāstu kopāsalicēja. Mazliet diplomātijas arī esmu apguvusi. Grāmatas atbalstītāji nepiekrita nosaukumam Nematrikulētā kuršu muižniecība Kuldīgas apkārtnē – esot par garu un sarežģītu. Piekritu, lai lielais nosaukums ir Ķoņinu brīvciemi, bet apakšā mazākiem burtiem tas sarežģītais. Nematrikulēts nozīmē to, ka brīvciemi netika muižniecībā pieņemti un oficiāli apstiprināti, bet tie pastāvēja uz savas brīvības tiesībām, ar to Latvijas vēsturē kļūdami ievērības cienīgi.

Vai bērni kā Peniķu pēcteči nav prātojuši atgriezties ķoniņciemā?

Dēli Ivars un Juris pēc augstskolas dzīvo Rīgā un strādā enerģētikā. Vecāka meita Anita pabeidza maģistrus ekonomikā, strādāja labā darbā, bet krīzes laikā uzņēmums tika likvidēts. Ilgi meklēja, bet darbu Latvijā nevarēja atrast, tāpēc ar abiem bērniem aizbrauca vīram līdzi uz Zviedriju. Meita Liene strādā Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumā un vistiešāk iesaistījusies vēsturiskā mantojuma uzturēšanā. Arī dēli atzīst, ka dzīve Rīgā nav tik jauka kā šeit.

Kādas jums attiecības ar baznīcu?

Kuldīgā vēl padomju laikā sāku apmeklēt Annas baznīcu. Vīramāte bija Lipaiķu draudzē, bet, kad veselība kļuva švakāka un kājām aiziet nevarēja, es viņu turp vedu. Tā pamazām nonācu pie pārliecības, ka bērni jānokristī. Vīrs, kā jau kristīgā ģimenē ierasts, bija nokristīts. Lipaiķos tolaik kalpoja mācītājs Rolavs, kurš mūs ar bērniem nokristīja Kabiles baznīcā. Kad ar Juri bijām nodzīvojuši desmit gadus, tajā pašā Kabiles baznīcā salaulājāmies. Tagad esmu Lipaiķu draudzes priekšniece, bet tikai tāpēc, ka pēc pēdējām pārmaiņām baznīcā kādam šis amats bija jāuzņemas. Atkal trāpījos tajā vietā.

Kas latviešu brīvestībai ir lielākais drauds?

Tādi valstsvīri, kas strādā tikai naudas dēļ, nevis Latvijas labā. Grāmatas veidoju ar domu par Latviju – lai parādītu, ka esam izcili un bagāti. Mums ir pagātne, un jābūt nākotnei. Vajadzīga gudra pārvaldība visās jomās: ekonomikā, aizsardzībā, kultūrā un citās.

* Matrikula – oficiāls personu vai citu faktu saraksts. Nematrikulēts – sarakstā nereģistrēts