Latvijas labākā sociālā darbiniece – mūsu Ligita Bergmane

Labklājības ministrijas konkursā Gada balva sociālajā darbā kā labākais darbinieks sociālajā dienestā žūrijas un iedzīvotāju balsojumā visaugstāko novērtējumu saņēmusi Kuldīgas sociālā dienesta darbiniece LIGITA BERGMANE. Pieredze šajā nozarē viņai ir 13 gadus, un ar ģimenēm un bērniem viņa strādā Ēdolē, Gudeniekos un Alsungā. Apbalvošana būs 31. martā Rīgā.

Svarīga ir uzticēšanās

Kādas bija izjūtas, šo faktu uzzinot?
Emocijas bija spilgtas. Ir arī lepnums, novērtējuma izjūta. Neesmu pie tik lielām uzslavām radusi. Kad iestādes direktore un kolēģes bija aizsūtījušas pieteikumu konkursam, pirmā doma bija: kāpēc. Kad uztraukums pārgāja, nospriedu: „Un kāpēc gan ne?” Jutos priecīga, ka biju konkursam ieteikta. Kad paziņoja, ka tituls ticis man, bija liels prieks – ne tik daudz par sevi pašu, cik par to, ka labākā tituls piešķirts lauku sociālajam darbiniekam.
Kopš sāku strādāt Ēdoles pagasta pārvaldē, ir pagājuši 13 gadi. Toreiz Kuldīgas sociālais dienests mūs vadīja metodiski, vēlāk mūs pievienoja. Kopš 2010. gada esam novada dienesta paspārnē.

Kāda bija pieredze pirms tam?

1988. gadā Alsungas pagasta padomē sāku strādāt gan par sociālo darbinieci, gan kasieri-sekretāri. Tolaik sociālajai darbiniecei nebija pilna slodze – pienākumi tika deleģēti. Kuldīgas rajonā koordinatore bija Maruta Sējēja, mums bija iespēja iesaistīties ārzemju projektā, un tas nebija tik ierasti. Ar mums strādāja labi pasniedzēji no Rīgas: psihologi, psihoterapeiti un vēl daudzi. Ievirze sociālajā darbā bija pozitīva. Pēc pirmajiem kursiem sapratu, ka šis darbs mani interesē.

Kas esat pēc izglītības?

Jelgavā esmu beigusi Lauksaimniecības akadēmiju un esmu kokapstrādes tehnoloģe. Tā ir tehniska specialitāte – viegli nebija. Jaunībā gribējās kaut ko mācīties – vienalga, ko, jo ļoti gribēju studēt augstskolā. Man patika mežs, bet lielas sajēgas par to nebija. Mežsaimniekos netiku, jo iestājeksāmenos nebija tik augstas atzīmes. Startējām kopīgajā konkursā, un tie, kuri neiekļuva 25 vietās uz šo novirzienu, varēja mācīties kokapstrādes tehnologos. Varbūt izkonkurējām kādus puišus ar zemākām atzīmēm, kuri gribēja tur studēt. Doma bija tāda, ka studiju laikā varēsim pāriet uz mežsaimniekiem. Bet, sākot mācīties, vairs negribējās nekur pāriet.
Studijas pabeidzu. Biju apprecējusies un gaidīju pirmo bērnu – diplomdarbu aizstāvēju ar punci (smejas). Vīram bija nosūtījums uz Kuldīgas MRS (mežrūpniecības saimniecību – red.), un viņš jau bija sācis strādāt – devos vīram līdzi. Piedzima pirmā meita, tad otrā. Biju ar bērniem mājās, līdz abas sāka iet skolā.
Sākās pārmaiņu laiks – mana profesija nebija īsti vajadzīga. Tikmēr sabruka visa kokapstrāde. Taču no Alsungas padomes nāca piedāvājums par kasieres darbu, un nedaudz skaitījos sociālā darbiniece. Tas ieinteresēja. Iestājos Liepājas universitātē, un studiju laikā piedzima trešais bērns – dēls. Viņam bija pusotrs gads, un sapratu, ka atgriezties darbā neesmu gatava, bērnu nebija, kur likt. Kad dēlam apritēja trīs gadi, sāku darba meklējumus.
Toreiz Bērnu un ģimeņu lietu ministrija meklēja Kurzemē audžuģimeņu konsultantu. Pieteicos konkursam, un mani pieņēma. Tas bija sākums darbam ģimenēm ar bērniem, ko daru šodien. Atkal piedzīvojām pārmaiņu laikus – mūs pievienoja Labklājības ministrijai. Kuldīgā vietu likvidēja, vajadzēja pārcelties uz Liepāju, bet tādam solim nebiju gatava. Pēc dažiem mēnešiem Ēdole meklēja sociālo darbinieku. Pieteicos un kopš 2010. gada 1. aprīļa tur strādāju.

Ko nozīmē būt sociālajai darbiniecei pagastā?

Strādāju ar klientu grupu – tās ir ģimenes ar nepilngadīgiem bērniem, tās, kurām ir grūtības, kuras pašas netiek galā un ir gatavas sadarboties. Varētu teikt, ka ir gan labprātīgie, gan obligātie klienti. Labprātīgie paši saprot, ka vajag kādu, kas palīdz grūtībām tikt pāri. Par obligātajiem parasti vēstuli atsūta bāriņtiesa, izglītības iestādes vai policija. Sociālais darbinieks meklē ceļu pie konkrētās ģimenes, un sākam sadarboties.

Vārds obligāts bieži rada pretreakciju.

Ir tādas ģimenes, kuras tas disciplinē. Tām svarīga ārējā motivācija, jo pašām varbūt nav spēka vai gribēšanas: „Es iešu pēc palīdzības? Ko par mani padomās?” Varbūt kāds savu problēmu sen jau būtu atrisinājis – paprasījis padomu pirms gada vai diviem. Sociālajam darbiniekam nav tiesību iet pa ielu un kādam norādīt, ka viņš ar grūtībām netiek galā.
Es ceru, ka stereotipi par sociālo darbinieku mazinās. Viens no izplatītākajiem: pie tā nevar iet – tas tūlīt atņems bērnu. Sociālais darbinieks to nedara. Bez cilvēka atļaujas viņa mājā nedrīkstam ieiet. Visu darām tikai sadarbojoties.

Kas cilvēkus nomāc, kādas ir viņu problēmas?

Pagastos redzu, ka lielākā sāpe ir nokļūt pie ārsta, uz skolu vai bērnudārzu. Iestāžu un transporta skaitam samazinoties, viss kļūst no dzīvesvietas arvien tālāks.
Vēl ir bažas par digitālajiem rīkiem – par sazināšanos zūmā, dokumentu kārtošanu elektroniski. Ģimenēm jāpalīdz arī šīs lietas kārtot vai jāmāca, kā to izdarīt.
Problēma ir arī bezdarbs. Laukos mamma bērnus no rīta palaiž uz skolu un visu dienu mājās ir viena pati. Kā viņa savu dzīvi organizē? Vai ir, ko darīt? Ir tādas ģimenes, kas iekritušas parādu tīklos. Mēģinām problēmu risināt. Jāpalīdz arī tai māmiņai, kurai mājās ir zīdainītis, bet aprūpē zināšanu un prasmju trūkst. Jāatzīst, ka ir tādas sievietes, kuras dusmojas, kad viņām aizrāda par dzīvesveidu, kas mazulim par labu nenāk. Situācijas ir dažādas, bet ar visām mēģinām tikt galā.

Izklausās, ka brīžiem esat kā otra mamma.

Tā arī iznāk. Ir reizes, kad vecāki netiek galā ar pusaudžiem. Tad iesaistām pakalpojumu sniedzējus. Dienestā arī pašas organizējam grupas, aicinām vecākus tās apmeklēt.

Jums esot sava grupa Sargeņģelis. Pastāstiet par to!

Tā ir centra Dardedze programma. No Kuldīgas novada četras sociālās darbinieces apmeklējām mācības, un mums ir tiesības vadīt grupu nodarbības māmiņām un tētiem kopā ar bērniņiem no dzimšanas līdz divu gadu vecumam. Mums ir 12 tēmas: bērna dzimšana, zīdīšana, barošana, sēdināšana uz podiņa, dienas režīms un vēl citas lietas. Pašlaik man šāda grupa ir Alsungā. Parasti uz nodarbību atnāk piecas sešas māmiņas ar bērniņiem. Katrā runājam par kādu tēmu. Mana pieredze ir pozitīva, un mammas bijušas foršas. Kopā mācāmies. Man arī pašai ir interesanti.
Man patīk grupas organizēt un vadīt. Gudeniekos bija kopienas dārzs – tajā ar dažādām klientu grupām sējām, stādījām, ravējām, pēc tam ražu kopā novācām. Bija dažādi cilvēki, un, darbu darot, runājām par dažādām tēmām.
Notiek arī radošas darbnīcas. Alsungā ir sieviešu grupa, kurā sociālās darbinieces aicina savas klientes no Ēdoles, Gudeniekiem un Alsungas. Ikreiz pārrunājam aktuālu tēmu, piemēram, veselīgu uzturu, pēc tam darbojamies praktiski. Gatavojām garšaugu sviestu, Ziemassvētkiem cepām piparkūkas, taisījām ierakuma sveces Ukrainai. Ir prieks, kad dalībnieces pēc nodarbības mājās pašas ir ko mēģinājušas un telefonā atsūta foto ar paveikto.
Alsungā sadarbojamies ar daudzfunkcionālo dienas centru. Kopā taisījām mājiņas laumiņām – aiz Ziedulejas ir izveidots rūķīšu un laumiņu ciems. Gudenieku meitenes esmu vedusi ekskursijā uz Alsungu, un arī pašas alsundznieces vairākās vietās nebija bijušas. Nav jau noslēpums, ka mūsu klienti ir mazliet sociāli izolēti un baidās ieiet informācijas centrā vai jaunajā Amatu mājā. Kad ej kopā ar grupu, ir drošība.

Kas sagādā gandarījumu?

Tas, ka es kādam varu palīdzēt un redzu rezultātu. Cilvēki man uzticas, prasa padomu, ir atklāti. Nav jau noslēpums: reizēm mums gribas būt labākiem, nekā esam patiesībā. Ne vienmēr spējam savas kļūdas atzīt.

Latgales meitene Kurzemē

Kura ir jūsu dzimtā vieta?

Latgale, Balvu novada Briežu ciems. Ar saknēm esmu Latgalē, ar ziediem – Kurzemē. Ar vīru Valdi iepazinos, studējot Jelgavā. 1986. gadā pabeidzu augstskolu un pārcēlos uz šejieni.

Vai bija jums studentu kāzas?

Nē, bija kārtīgas latgaliešu kāzas ar trīs dienu svinēšanu. Valdi mani vecāki pieņēma uzreiz – nebija iebildumu (smejas). Dzīvē esmu mācījusies, ka nevajag iebilst: jaunie darīs pa savam tik un tā.

Pastāstiet par savu ģimeni!

Man ir trīs lieli bērni. Vecākā meita Lelde dzīvo Skrundā, viņai ir divi bērni: Enija (12) un Dāvis (7). Rīgas Tehniskajā universitātē meita ir pabeigusi Biznesa un ekonomikas fakultāti. Pašlaik audzina bērnus un vada nelielu tirdzniecības uzņēmumu. Otrā meita Baiba beigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, ir veterinārārste un strādā Ventspilī, Pārventas klīnikā. Dzīvo starp Liepāju, Ventspili un Alsungas pagasta Pļavsargiem. Katru dienu viņa brauc uz darbu Ventspilī, bet tur kā dzīvesvietā nevēloties iesakņoties. Dēls Andris Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē mācās Mežsaimniecības fakultātes 2. kursā. Vīram ir ar mežu saistīts uzņēmums. Agrāk viņš strādāja par mežzini Kuldīgas MRS un Alsungas mežniecībā.
Alsungas pagasta Pļavsargos dzīvojam vairāk nekā 30 gadus. Tie ir kādi pieci kilometri no centra – viensēta atrodas mežā. Tuvākie kaimiņi – divu kilometru attālumā. Biežākie viesi sētā ir stirnas, lapsas un zaķi (smejas).

Ja jums patīk mežs, tad ik dienu varat atpūsties, izejot turpat sētā.

Tā arī ir. Man patīk, kad pēc darba varu iziet mežā un būt savā vidē. Pa dienu iznāk liela darbošanās, daudz jārunā ar cilvēkiem. Mājās apkārt ir klusums, miers – to izbaudu. Savā viensētā esmu ieaugusi. Agrāk man jautāja: „Vai meža vidū vienai nav bail?” Mežā ir drošāk nekā jebkur citur. Man bail nav. Pilsētā nekad nav gribējies dzīvot – esmu lauku meitene. Sākumā mums bija arī mājlopi: govis, cūkas, aitas.

Bet kā tad ar suitu lietām?

Kad uz šejieni pārcēlāmies, vīrs sacīja, ka suiti svešos īsti nepieņemot. Mēs ar vīru neesam suitu lietās iekšā. Bet šeit dzīvo labi cilvēki! Uzņem citus.
Kad sāku te dzīvot, vēl bija vecā Alsungas mežniecība. Tur bija superīgi vecie mežsargi ar savām sievām. Viņi ir pirmie, ar kuriem šaipusē iepazinos. Sākumā apmetāmies Almālē dzīvoklī. Tā bija mana pirmā dzīves skola Kurzemē. Tur bija forša tante, kura palīdzēja pieskatīt bērnus. Bija forša draudzene, daudzbērnu māmiņa. Pirmo kūku cept iemācījos no mežniecības grāmatvedes Anniņas. Gribēju palūgt, lai izcep meitai uz pirmo dzimšanas dienu. Viņa teica: „Nekā nebija! Nāc pati, un cepsim kopā.” Tā arī darīju un tiku pie savas pirmās mājas tortes. Pēc tam cepu pati – skola bija rokā. Kaimiņos dzīvoja arī Līnas tante – viņa man daudz ko iemācīja par ēst gatavošanu. Pirms tam Latgalē nekad nebiju gatavojusi meža gaļu, bet tagad tā ir ikdiena. Tāpēc nevar teikt, ka kurzemnieki ir iedomīgi, neviesmīlīgi. Ja pats vēlies iedzīvoties, tad to var izdarīt.

Vai joprojām jūtaties kā latgaliete? Vai bērniem mācījāt runāt latgaliski?

Sirdi jau uz divām daļām sadalīt nevar, un Latgali no sirds izraut nevar. Koks bez saknēm nevar būt. Vecāki ir miruši, māju Briežu ciemā vairs nav. Agrāk turp braucām biežāk – katru vasaru. Bērniem runāt latgaliski neesmu iemācījusi. Pati reizēm ar draudzeni parunājam pa telefonu vai arī klases salidojumā.

Ko jums patīk darīt brīvajā laikā?

Piepildījumu rada bērni un ar viņiem kopā pavadītais laiks. Man arī patīk doties ceļojumos. Pēdējais, ko paspēju pirms kovida, bija uz Islandi. Vairāk patīk braukt uz tā sauktajām dabas zemēm. Kopā ar kolēģiem Ēdoles pagasta pārvaldē ejam uz kultūras pasākumiem. Man patīk arī rušināties pa dārzu un ļoti patīk lasīt grāmatas – tā ir mana atkarība.

______________________

Ja jums būtu jāpabeidz teikums „Ligita Bergmane ir…,” ko jūs teiktu?

Sarmīte Segliņa, Kuldīgas novada sociālā dienesta direktore:

„Ar labestību un cilvēkmīlestību apveltīts cilvēks. Profesionāle. Sociālais darbinieks nav tikai labs cilvēks – tas ir profesionāls darbs, tāpēc dažreiz vajadzīga arī klienta sabāršana vai turēšana rāmjos, protams, nezaudējot cilvēcību. Un Ligitai piemīt gan prasīgums, gan cilvēcīgums.”

Baiba Bergmane, meita:

„Vismīļākā mamma. Viņa garšīgi gatavo ēst. Svētdienas rītos lutina ar lielajām, plānajām pankūkām – tās viņai iznāk perfektas. Ēdam ar pašu lasītu brūkleņu zapti. Mamma prot pagatavot skābu zapti, jo es neko saldu neēdu. Bieži iznāk būt ar vecākiem, jo dzīvoju Liepājā un Alsungā, bet strādāju Ventspilī. Esam mājas cilvēki – mums svarīgs ir kopā pavadītais laiks. Mums ir kopīgas intereses – abas kopjam dārzu, lasām grāmatas.”

Jolanta Dombrovska, sociālās palīdzības organizatore Ēdolē, Gudeniekos, Alsungā:

„Kopā strādājam kopš 2018. gada. Ligita ir atsaucīga, izpalīdzīga, sirsnīga un savā jomā kompetenta.”