„Lai galdā vienmēr būtu maize!”

Tā suitu Maizes dienas noslēgumā teica Andra Dzene, kura ceļu uz pasākumu Alsungā kopā ar ģimeni bija mērojusi no Valdemārpils. 25. martā Alsungas Amatu mājā smaržoja maize – cepējas dalījās tapšanas noslēpumos, un savulaik izsūtījumu pieredzējušie dalījās atmiņu stāstos par laiku Sibīrijā un to, ko maize nozīmēja tur.

25. martā Amatu mājā smaržoja maize – tās tapšanas noslēpumos dalījās cepējas, sanākušos cienājot ar savu veikumu. Daudz tika runāts par maizes vērtību mūsdienās un vēl jo vairāk par to, cik svarīga tā bija tiem daudzajiem, kuriem šajā datumā 1949. gadā sākās piespiedu ceļš uz Sibīriju. Ik gadu 25. martā Latvijā godinām komunistiskā genocīda upurus, un svētki sākās ar klusuma brīdi. „No Alsungas izsūtījumā devās 192 cilvēki, no Gudeniekiem – 145, no Basiem – 45, no Jūrkalnes – 23. Tas suitu kopienai ir daudz,” atzīst etniskās kultūras centra Suiti valdes priekšsēde Dace Martinova. „Maize nevienai tautai nav tikai ēdiens. Maize ir simbols, spēka un dzīvības radītāja. Aiz šī vārda stāv gadsimtiem izauklētas zināšanas, smags darbs, domas, cerības un vērtības, kas mantotas un novērtētas daudzās paaudzēs. Lai maizīte taptu, iesaistīti daudzi: zemnieki, malēji, maiznieki. Es maizi nevaru vienkārši izmest – man tā šķiet svēta. Maize visur pasaulē simbolizē pārticību, taču latviešu folklorā tā ir tradīciju un kultūras simbols.”
Latviešu folkloras kopēji 25. martā svin Pavasara Māras dienu (sauktu arī par Kāpostnīcu, Kustoņu Māru, Atmodas dienu), tāpēc suitu pusē nolemts tieši šajā dienā godināt maizi. D.Martinova saka: „Īsti neatceramies, kad tieši sākām Maizes dienu svinēt. Iespējams, 2012. gadā, jo kopš suitu kultūrtelpas iekļaušanas UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā mūsu kultūra piedzīvo atdzimšanu un vietējie daudz sāka domāt par tradīcijām. Viena no tām ir skābmaizes cepšana. Tā nekad nav izmirusi, bet ir bijuši periodi, kad cilvēki to darīja vairāk un kad maizīte cepta tikai godos un lielos svētkos. Bet cepējas, no kurām mācīties, mūsu pulkā bijušas vienmēr. Daudzas ģimenes saskatījušas iespēju tā nodrošināt sev ienākumus. Maizes cepšana pletās plašumā, un radās vēlme ik pa laikam cepējus sapulcināt, lai dalītos pieredzē. Gadiem ejot, sapratām, ka šī tēma ļoti saskan ar represēto piemiņas dienu. Tieši šajā dienā maizei ir cita nozīme, papildu vērtība.”

Maize toreiz: palīdz izdzīvot

Alsundzniece Valda Zingberga Sibīrijā dzimusi. Viņai izvesta gan mammas, gan tēva ģimene. Valdas mammas mamma paņēmusi līdzi maisiņu ar četriem kukuļiem maizes, un to viņa un abas nepilngadīgās meitas divas nedēļas ēdušas, līdz tikušas līdz Kalačinskai. Valdas krustmāte atcerējusies, ka nekas nevarēja būt garšīgāks maizi, kaut pa ceļam tā bija saspiesta un sasēdēta, pat drupačas iebērtas mutē. Sibīrijā maize bijusi ķieģelītis, un to varēts nopirkt tad, ja bija sapelnīts, bet tas nebūt nav bijis viegli, jo meitenes mazas un mamma slimojusi. Graudu kastes ar zirgiem vestas no lauka un šķūnī izbērtas. Graudi nav bijuši sausi, un bērni tos grozījuši, lai izžūtu. Valdas tēvs un mamma iepazinušies Sibīrijā. Vecāki stāstījuši, ka mazajai Valdai ķieģelīša rieciens licies gards: „Neatceros ne garšu, ne to, cik dabūju, bet, kā mamma teica, ēdusi pilnu muti!”

Juris Jankovskis bijis puika, kad viņa ģimene izsūtīta: „Tajā Sibīrijas graudu klētī Omskā mēs nebijām. Mēs bijām 500 kilometru no Tomskas uz ziemeļiem. Atceros: kad mūs veda vagonos, labi cilvēki meta iekšā maizes ķieģelīšus. Par maizi atcerējos trīs epizodes. Pirmā – dzēsām taigā meža ugunsgrēku. Gar purva malu pieveda maizi, bet tā bija jēla, tik neizcepta, ka uz kāda degoša celma vajadzēja pacepināt, lai ēstu. Otrā – māte cepa tādu maizi: sarīvē kartupeļus, nospiež, pieber saujiņu miltu un sodu. Pirmā dienā ēdama, tad palika cieta, bet apēdām tik un tā. Trešā epizode – vidusskolā mācoties, no mājām līdz skolai 25 kilometri jāslēpo ar slēpēm. Man vienmēr gabaliņš maizes kabatā līdzi, lai pusceļā stiprinātos. Reiz bija sasalusi, bet sagrauzu. Kad tiku mājās, mamma sagaidīja: „Vai tu traks – laukā mīnus 55 grādi!””

Maize tagad: plaša izvēle

Saimnieces dalījās ar receptēm, kā maizi padarīt garšīgāku, daudzveidīgāku. Suitu cepēja Skaidrīte Nagliņa piedāvāja maizi ar aprikozēm, jo tāda garšojot mazdēlam: „Mamma tādu necepa, viņa pievienoja ķimenes.” Skaidrīte maizei sāli klāt neliek, bet, ja kļuvusi dikti skāba, pieliek cukuru. Šoreiz tapusi arī baltmaize, kam tā pavairāk sviestiņa.

Saimniece Agita Pētersone ieradusies no Sakas pagasta: „Mans maizes stāsts ir sens. Ome stāstīja: kad viņas tēvs gājis 1. pasaules karā cīnīties, viņas ielikusi līdzi klaipiņu maizītes. Tēvu neviens pēc tam vairs nav redzējis. Tā bija tieši tāda pati maizīte, kādu cepu tagad. Omes receptē neko neesmu mainījusi. Vienīgi ome lika klāt Liepājas cukuru, bet man jāliek Eiropas cukurs. Labību izaudzējam paši, samaļam Īvandes dzirnavās, ķimenes augušas Durbes pagastā. Viss dabīgs. Mēness fāzes ietekmē to, kā maizīte izcepsies. Pilnmēnesī izcept – tā ir liela māksla, tur visādi brīnumi var notikt! Vislabāk cept jaunā mēnesī – izdosies.”

Ar savu maizi cienāja arī Dzidra Vecarāja no Alsungas: „Mana oma cepa rupjmaizi un saldskābmaizi. Cepa vienā reizē daudz – abrā padsmit kukuļu, un dalījās ar kaimiņiem. Kad cepa kaimiņiene, tad iedeva mums – tā visu laiku mājās bija svaiga maize.”

Talseniece Aina Šteinberga atvedusi deviņus maizes veidus ar savu zīmolu Ainas maize. Pavisam esot 11 garšas: rudzu, sēklu, rudzu ar žāvētiem sīpoliem, rudzu ar žāvētu gaļu, burkānu, ķirbju, olīvu, tomātu, našķu ar žāvētiem augļiem un maize ar žāvētu gaļu un siļķi. „Man nav daudz dzimtas recepšu – es tāds jaumnmodes cepējs,” viņa saka. „Viena recepte ir no vīra Jūrmalciema vecāsmātes – vecās Krēķenes maize ar žāvētu gaļu un siļķi. Tādu vecos laikos ņēma līdzi uz mežu darbos. Manis radīta maize ir ar štovētiem kāpostiem.”