„Laba komanda, degsme, vēlme mācīties – mani sabiedrotie”

Par to, cik darbā svarīgi, lai sirds deg un acis iemirdzas, par to, ko nozīmē būt virsniekam un ilgi prom no ģimenes, par panākumiem, ieguvumiem, arī zaudējumiem un sevis atrašanu – par to mūsu saruna ar Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes komandieri, pulkvedi EDMUNDU SVENČU. Iespēju tikties pulkvedis bija atradis valsts aizsardzības mācību Namejs 2024 laikā, bet saruna izvērtās garāka – ne tikai par valsts aizsardzību un Zemessardzi.

ĪSUMĀ Edmunds Svenčs

• Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes komandieris, pulkvedis.
• Dienestā Nacionālajos bruņotajos spēkos kopš 1996. gada.
• Absolvējis Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju.
• Bijis vairākos vadošos amatos Sauszemes spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē un Nacionālo bruņoto spēku Apvienotajā štābā.
• Starptautisku pieredzi ieguvis operācijās Irākā un Afganistānā, NATO štābā Polijā.
• Par nopelniem Latvijas valsts labā apbalvots ar Viestura ordeni.

No kurienes jūs esat, un kāpēc savu dzīves ceļu izvēlējāties saistīt ar militāro jomu?

Bija vairāki apstākļi, kāpēc es tagad esmu formastērpā, bet īss kopsavilkums ir tāds, ka es nosvinēju skolas izlaidumu Engures vidusskolā un pāris nedēļu pēc absolvēšanas jau biju formastērpā, soļoju, dziedāju, mācījos reglamentu. Faktiski no tās dienas formastērpu neesmu novilcis – man dienestā aiziet 29. gads.

No kuras puses esmu? Mamma dzimusi Kuldīgā un mācījusies līdz 4. vai 5. klasei, pirms pārvācās uz vecātēva pusi. Bet man jāsaka, ka kurzemnieks pats neesmu – tur es melot nedrīkstu. Laikam skaitās, ka tā ir Malēnija, kādreiz tas bija Madonas rajons.

Mana bērnība pagāja Aiviekstes krastā. Tā man ir tāda spilgtākā bērnības atmiņa. Pirmos 15 gadus nodzīvoju Lubānā, kur pagāja tas laika posms, kad veidojās mana personība. Dzīve bija diezgan raiba: es trīs reizes mainīju bērnudārzu un četras reizes dabūju mainīt skolu. Mēs braukājām līdzi tēvam, kurš bija ļoti labs ventilācijas tehniķis. Kolhoza laikos brigadieri labos speciālistus pārpirka, tāpēc bieži vien dabūjām ceļot. Gan Rīga, gan Barkava, gan Lubāna, arī Salacgrīvā esmu gadu nodzīvojis. Par laimi, pēdējās divas pamatskolas klases mani aizsūtīja pie vecvecākiem uz Enguri, uz Ķesterciemu. Un vismaz tas stabilais periods bija tāds svētīgs, ka es varēju absolvēt pamatskolu un vidusskolu vienā skolā bez turbulences. Esmu ieprecējies Kurzemē – mana sieva gan ir kurzemniece. Bijis garš posms Ādažos, arī Rīgā esmu dienējis, bet savas saknes ar bērniem esmu ielaidis Kurzemē.

Kur mācījāties pēc vidusskolas?

Uzreiz aizgāju uz Nacionālās aizsardzības akadēmiju – tur liels nopelns bija gan vecamtēvam, gan manam Jaunsardzes rotas komandierim. Tie bija tādi pārejas laiki – no padomju uz tirgus ekonomiku, un tas bija smags posms daudzām ģimenēm. Arī manai skaitījās tāds kā maznodrošinātās statuss, un vēlme kļūt patstāvīgam bija ļoti agri. Es rāvos projām, lai mazāk to slogu ap sevi radītu, bet vienlaikus man jau no bērnības skandināja, ka ir jāmācās un augstskola jāpabeidz, – ja ne, sak’, grāvjus raksi. Un bija tā apziņa, ka man vajag augstāko izglītību, bet vajag arī darbu un neatkarību, lai es neuzlieku vairāk sloga savai ģimenei.

Labs risinājums bija Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija, kur rekrūšos tevi apģērbj, paēdina, iedod jumtu virs galvas un ir arī augstākā izglītība. Viss, kas no tevis tiek prasīts, – mācīties, nedarīt muļķības un izturēt slodzi. Mans vecaistēvs ir bijušais 15. divīzijas leģiona virsnieks un arī brīvvalsts armijas virsnieks. Atceros, ka gājām pie līdztekām kopā – viņš savos 75 gados, man bija kādi desmit gadi. Mēs kopā pievilkāmies. Dod, Dievs, katram tādu veselību viņa vecumā! Viņš mani audzināja stingrā, bet ne pārmērīgi disciplinārā veidā. Tas bija visu šo apstākļu kopums, kas man lika izvēlēties par labu aizsardzības akadēmijai. Nenožēloju.

Vai jums ir brāļi un māsas? Vai viņi arī saistīti ar šo jomu?

Man ir jaunāks brālis, kurš nav saistīts ar militāro jomu. Varētu teikt, ka esmu vienīgais no ģimenes vīriešiem, kas turpina virsniecības līniju.

Ceļš līdz šim amatam un pulkveža pakāpei vedis vairākus gadus, bet pa vidu bijis ļoti daudz kas. Jūs esat bijis arī bīstamajās vietās Afganistānā un Irākā. Kā to laiku atceraties un ko no tā esat paņēmis sev?

Bīstamība jau laikam ir obligātā komponente bruņoto spēku sastāvā katram karavīram. Došanos uz misijām, es teikšu atklāti, rets karavīrs, īpaši profesionālā dienesta karavīrs, un rets virsnieks vai instruktors negribētu, jo tas ir tāds savas gribas, savu zināšanu un prasmju apliecināšanas veids. Bet ir labi, ja pirms došanās uz šo militāro operāciju tev ir pamatmērķis. Pirmās divas misijas Irākā man bija kājnieku rotas sastāvā, un mēs bijām atbildīgi par drošību savas atbildības rajonā. Pamatā tur bija hibrīda apdraudējums, vairāk jācīnās ar nemiernieku grupām, kas visādi mēģināja destabilizēt valdību.

Līdzīgi arī Afganistānā, tikai Afganistānas misija, pēdējā no manām trīs misijām, bija smagāka. Diemžēl neatbraucām visi, kas uz turieni aizbrauca. Tur sakrita kopā arī visas finanšu krīzes vienā laikā: tas bija 2008., 2009. gads. Tā misija bija ar cēlāku mērķi – mēs braucām apmācīt Afganistānas armiju, lai tā pati varētu karot un rūpēties par drošību savā valstī. Misijas apziņa tiešām bija klāt, ka tu brauc, māci, seko līdzi un esi kā mentors, kā tagad moderni saka. Bija tikai trīs tādas misijas Afganistānā, es biju pirmajā. Tās veido raksturu, tās atstāj kādu rētu ne tikai fiziskā līmenī, bet arī psiholoģiskā. Šīs misijas bieži vien ir kā atskaites un pārvērtēšanas punkts katra profesionālā dienesta karavīra, ne tikai virsnieka dzīvē, jo nereti pēc misijām diezgan daudzi atvaļinās, varbūt palaižas raksturā, gadās problēmas ģimenē, jo tomēr tas stress ir diezgan liels. Tai pašā laikā, ja tu tomēr spēj saskatīt savu izaugsmes posmu katrā misijā, tad ir vieglāk paņemt nākotnes virzienu, uz kurieni virzīties.

Tas saistīts arī ar to otru jūsu jautājuma daļu par manu dienestu un ceļu līdz pulkveža pakāpei un šim amatam. Nacionālie bruņotie spēki ir lieliska vide, kur nekad neiekrist rutīnā, jo jau pēc definīcijas un pēc reglamenta nosacījumiem ir obligāti rotācijas posmi. Man ir tā: ja sirds nedeg uz to lietu, es mēģinu paiet malā, laist kādu citu, bet nejaukties un nestagnēt. Nacionālie bruņotie spēki piedāvā iespēju, ka visu laiku var mācīties, paplašināt savu zināšanu horizontu, praktisko iemaņu klāstu. Un katrā nākamajā posmā, kur esmu dienējis, es esmu saskatījis kaut ko interesantu. Turklāt viss ir saistīts ar cilvēkiem un komandu, ar ko tu kopā veic uzdevumus. Ja ar to tev nesaskan, tad tu nepaveiksi šo uzdevumu, lai cik interesants tas būtu.

Respektīvi, jābūt komunikācijas spējām, emocionālajai inteliģencei, jāsaprot, ko cilvēks domā, ko nepasaka.

Ar katru gadu veidojas cilvēka pazīšanas bagāža, kad tu apmēram saproti, kas tas ir par tipu un kas tā ir par domāšanu. Man laikam ir veicies, ka katrā posmā, kuru gāju, katru uzdevumu un amatu pieņēmu ar interesi, degsmi, jo bez tās vispār šajā biznesā nav, ko darīt. Es laikam esmu noturējis to savu ieinteresētību un motivācijas līmeni pietiekami augstu. Jāuzsver gan, ka īslaicīgi, kādu brīdi esmu juties saguris, un tas ir normāli. To var saukt par depresiju vai izdegšanas sindromu, bet tie ir tikai vārdi – tev pašam jāspēj sevi dabūt ārā. Ja tas ieilgst, teiksim, gadu, un nepamet sajūta, ka tas viss jau ir redzēts un tas vairs nav interesanti, tad viss, vecīt, pēdējais laiks kaut ko darīt! Maini sevi, vietu vai amatu – vienalga, sāc ar kaut ko, lai izietu ārā no šī stāvokļa! Par laimi, man šādi brīži bijuši īslaicīgi. Pamatā jau tie saistās ar emocionāliem notikumiem ģimenes, personīgajā dzīvē, vai kaut kas neklapē ar komandieriem, padotajiem, vai ir kāds projekts, par kuru tev sirds deg un tu to virzi, attīsti, bet ir birokrātiski iemesli, kāpēc tu netiec uz priekšu. Tad tu sev skaidro, ka viss ir kārtībā, ka tev tā lieta patīk un tu to gribi darīt, bet tie ir ārējie apstākļi, kas šobrīd nav tavā kontrolē. To var attiecināt uz daudzām jomām, ne tikai uz bruņotajiem spēkiem.

Es teiktu, ka laba komanda, degsme, vēlme mācīties ko jaunu ir bijuši mani sabiedrotie. Augstākais komandas sastāvs to ir novērtējis un devis man uzticības kredītu – septembra sākumā tiku paaugstināts pakāpē, un no aprīļa man ir uzticēts vadīt arī Zemessardzes 4. Kurzemes brigādi. Es to pieņemu ar pazemību, bet visu laiku saprotu, ka atslābt nevaru. Tagad nav tā, ka pārmetīšu kāju pār kāju, atgulšos krēslā – nu, ko, esmu komandieris! Nē, tagad es mājās pārbraucu vēl vēlāk un vēl mazāk tieku kontrolēt savu bērnu mājasdarbus.

Cik liela ir jūsu ģimene?

Mēs esam trīs bērnu vecāki, esam goda ģimene minimālajā komplektā. Līvai ir 19 gadu, viņa studē Ventspils Augstskolā, Matīsam ir 16 – tas man ir mūziķis, mācās Ventspils Mūzikas vidusskolā skaņu režisoru kursā – aizraujas ar apskaņošanu. Talsu mūzikas skolā absolvēja sitamo instrumentu klasi – buņģieris. Jaunākajam – pastarītim Viesturam – ir deviņi gadi, viņš mācās Talsu pamatskolā. Arī ģimenes un dzimtas mājas ir tuvāk Talsiem. Esmu braucējs: stunda uz vienu galu man tīri labi der, lai sagatavotos darbam, vai – otrādi – mazliet atietu un pārslēgtos uz mājas, ģimenes rutīnu. Tas laiks ir zagts no ģimenes – tur neko nevar piebilst, bet tā ir sadarbība ar dzīvesbiedri: vienam jāsaprot un jāpiekāpjas.

Dzīvesbiedre noteikti nejūtas omulīgi, kad esat aizsūtīts misijā.

Es saku, ka mums ir grūti, bet patiesībā ģimenes locekļiem ir daudz, daudz grūtāk. Esot misijā, mēs esam pasargāti no ikdienas, sākot ar bērniem pie ārsta un beidzot ar visādiem apkures katliem, kas nestrādā, un mašīnām, kas niķojas. Tad pēc Mērfija likuma sāk brukt viens pēc otra viss tas, kam it kā vajadzētu strādāt, ko esi atstājis pareizi. Tad tavs dzīvesbiedrs paliek un ar to visu cīnās: ja zināšanu nav, tad ir izdevumi.

Es jau sākumā minēju, ka atgriešanās no misijām ir diezgan liela turbulence ģimenē: tu esi atpakaļ, tev jārēķinās, jo tu ierodies ar saviem noteikumiem un prasībām, tev vēl jāpārslēdzas uz miera laiku, ka, izejot ārā, pa tevi nešaus un nespridzinās. Tas nav viegls uzdevums, un kā nu kuram ar to adaptācijas periodu ir. Spilgti atceros, kā mēs no misijas nolaidāmies Rīgā 2009. gada 29. jūlijā – manā vārdadienā un meitas dzimšanas dienā. Kā jau iepriekš runājām par emocionālās piesaistes punktiem: vai nu tie tevi sapurina, vai saskumdina, vai dod kaut kādu iedvesmu.

Kādā jomā strādā jūsu sieva?

Inga pēdējā darbā strādāja kultūrā Latvijas Lauksaimniecības muzejā Talsos. Viņai sirdij tuvāka tieši šī joma: izstāžu sagatavošana, informācijas vākšana. Ir arī par gidi strādājusi – tur arī kultūras jomā ir komunikācija ar sabiedrību, ar cilvēkiem.

Vai jums šo darbu piedāvāja vai tajā norīkoja? Kā būtu pareizāk teikt?

Tas tāds mazliet kā humors: virsniekiem līdz 20 gadu izdienai pasaka, kur dienēt, virsniekiem pēc 20 gadu izdienas apjautājas, vai tur gribētu dienēt. Sistēma jau pati saprot, ka ir daudz tevī ieguldīts, tai pašā laikā tu esi joprojām nozīmīgs. Tad labāk, ka tu ar sirdi un dvēseli pildi to amatu, nekā tevi tur norīko.

Manā gadījumā izvēle par Kurzemi nāca no ģimenes un manis paša, jo 2015. gadā, kad piedzima Viesturs, mēs sapratām, ka es tomēr par maz laika veltu ģimenei. Ir lietas, kurās jābūt abiem vecākiem klāt. Tad radās tāds dīglis – ideja, ka Kurzemē arī ir Zemessardzes reģionālā vienība. Es visu laiku biju dienējis lielākoties Ādažos, Kadagā, Mehanizētajā kājnieku brigādē. Tajā laikā piedzima bērni, tur bija visas misijas, tur bija viss, kā saka, mans ziedu laiks, fiziskā brieduma un tāds trakulīgākais laiks, kas man bija tieši Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes bataljonos. Tā ideja radās 2015. gadā, bet tu nedrīksti tā vienkārši pamest un aizmukt, jo ir lietas, ko esi iesācis, ar tevi cilvēki rēķinās. Es atbraucu šeit ciemos, un mēs parunājāmies ar iepriekšējo komandieri. Darba piedāvājums nobrieda piecu gadu laikā. Es beidzu savas darba saistības Ādažos, Kadagas militārajā bāzē, un godīgi pārgāju dienēt šajā. Man tieši beidzās profesionālā dienesta līgums, un es parakstīju jaunu. Jauna vienība, jauns amats – kāpēc ne jauna vieta?

Kad 2021. gada jūlijā atnācu uz Kurzemes brigādi, mans pirmais amats bija Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes štāba Operatīvās pārvaldes priekšnieks. Manā skatījumā ļoti interesants un aizraujošs darbs, jo tas viss jau pēc nosaukuma saistās ar militāro operāciju plānošanu, un Kurzemes operāciju rajons ir liels. Tas arī mani aizrāva, bet iepriekšējais štāba priekšnieks apmēram divu līdz trīs mēnešu laikā nolēma aiziet izdienas pensijā, komandieris uzreiz nevarēja atrast kandidātu un deleģēja uzdevumu man – iecēla štāba priekšnieka amatā. Tā nu sanāk, ka lielāko sava līdzšinējā dienesta daļu Kurzemes brigādē esmu bijis štāba priekšnieks, tieši tāpēc tas ieskriešanās brīdis man kā komandierim ir daudz mazāks, jo visus projektus komandieris ar savu štāba priekšnieku plāno un realizē kopā. Man ir vieglāk, esot komandiera pozīcijā, jo es zinu gan to plānošanas procedūru, gan arī tās lietas, kas jau ieliktas plānā.

Mana ģimene šeit jau dzīvoja no 2008. gada. Svētdienas tēvs jau biju vairāk par desmit gadiem. Un tas arī rada slodzi, ka nedēļas nogalē ierodies, kaut kas ir sakrājies, un tu tomēr gribi pārņemt kaut kādu kontroli pār mājas darbiem, kārtību, lietām. Tad tāds turbulents tas nedēļas nogales posms sanāk.

Starp citu, par to kontroli runājot, vai nav tā, ka jūs par daudz gribat kontrolēt visu, ko dara bērni un sieva? Jo jums jau tāds amats – būt priekšniekam.

Es neliegšos, ka tā pārslēgšanās, atbraucot mājās no darba, man tik ātri neiet, bet sievai sanāk ļoti lieliski mani nolikt uzreiz pareizajā pozīcijā, sakot, ka šeit ir mājas. Sievām vienmēr ir viena pakāpe augstāka nekā militārpersonām. Tas ir likums, ko respektē katrs bruņoto spēku virsnieks. Tam, kas to saprot, viss ir kārtībā.

Vai interesējaties, kas Kuldīgas novadā notiek ārpus militārās jomas?

Pēdējo apsveikumu visai Zemessardzei mūsu gadadienā filmējām jaunajā Kuldīgas skatu tornī. Un stāstu par UNESCO es biju tikai dzirdējis, bet nu prieks, ka pilsēta šo statusu ir ieguvusi. Man vispār Kurzeme ļoti patīk un Kuldīga kā pilsēta. Te ir šarms.