Kultūrai atdoti 45 gadi

Ilggadējā Ēdoles kultūras nama vadītāja Inese Poriķe nesen aizvadīja pēdējo darba dienu. Viņa šeit nostrādājusi 45 gadus, ieviesusi tādus vietējiem un viesiem mīļus pasākumus kā labdarības koncerts Sasildi sirsniņu, pagasta svētki Olu festivāls, Stipro skrējiens, Ziemassvētku egles iedegšana un citi.

„Ar domu laist savā vietā kādu jaunu dzīvoju jau gadu. Man ir 65 – pensija. 45 gadus šai ēkā esmu bijusi dažādos amatos – ne vien kā direktore, bet arī kā mākslinieciskās daļas vadītāja, pasākumu vadītāja, taču vienmēr esmu bijusi deju kolektīvu vadītāja.” Šajā amatā viņa vēl turpinās strādāt Ēdoles pamatskolā: „Ja vien būs tie dejotāji. Pagājušogad saorganizēt izdevās, taču skoliņā bērnu arvien mazāk – par to ļoti žēl.”

TIKAI LABAS ATMIŅAS

„1983. gada 3. janvārī šeit tiku atsūtīta no tālaika Rīgas kultūras darbinieku tehnikuma. Tobrīd Latvijā bija divas brīvas darba vietas – Rendā un Ēdolē. Man kā pilsētas meitenei Ēdole iekrita sirdī ar skaisto, jauno kultūras namu un pašdarbnieku skaitu – te bija dejotāji, dziedātāji, tika spēlēts teātris,” atceras I.Poriķe, kuras dzimtā puse ir Cēsis. Tur aizvien dzīvo mamma un māsa.

Atskatoties uz aizvadītajiem gadiem, viņa secina: „Ir tikai labas lietas, ko atcerēties. Visi mani ir atbalstījuši, lielākoties cilvēkiem esmu patikusi gan kā deju skolotāja, gan pasākumu vadītāja. Ilgstoši esmu vadījusi jauniešu deju kolektīvu Sprigulis, arī vidējās paaudzes Muduru – daudzi, kas dejoja jauniešos, vēlāk pārnāca uz to. Esam šuvuši tērpus, braukuši uz koncertiem, bijušas interesantas sadzīviskas lietas, un pateikt varu tikai to labāko. Kopš padomju laika, kad sāku strādāt, daudz kas mainījies. Kad Latvija kļuva brīva, daudz bija jāizdomā no jauna. Un es arī izdomāju!”

TUVA GAN PEDAGOĢIJA, GAN KULTŪRA

„Biju ļoti jauna, un visapkārt jaunieši – visi, kas šeit strādājām. Ar draudzeni ieviesām pilngadības svētkus. Izdomājām tepat aiz šūpolēm veidot pilngadnieku parciņu, stādot kociņus. To darījām divus trīs gadus, vēlāk vairs nebija, kur. (Smejas.) Taču koki īsti neieauga. No tālaika jauniešiem vēl sazinos ar Rūtu Lindbergu un viņas vīru, kuri nāca dejot un sadejojās. Viņi mani atbalsta tirdziņos.

Esmu beigusi arī Liepājas Pedagoģisko augstskolu. Ilgi strādāju bērnu un jauniešu centrā Kuldīgā, 17 gadus Estētikas skoliņā biju sporta skolotāja. Tolaik direktore bija Ruta Orlova. Tur pedagoģija pat iepatikās vairāk nekā kultūra. Bet savi plusi un mīnusi ir abām profesijām. Taču prieks, ka izvēlējos darīt to, ko varu saukt arī par vaļasprieku. Dejot man patīk jau kopš trīs gadu vecuma! 5. klasē domāju, ka būšu bērnudārza audzinātāja. Vidusskolā audzinātāja ieteica iet par deju kolektīvu vadītāju.”

IEVIESTAS PAGASTA TRADĪCIJAS

Kā pa šo laiku mainījusies Ēdole? „Daudzi ēdolnieki aizbraukuši uz ārzemēm, bet, domāju, tā noticis visur laukos. Atsaucība no jauniešiem agrāk bija lielāka. Tagad, kā smejas, laukos palikuši tikai seniori. Ēdolē darbavietu nav – šeit, kā paši smejam, ir guļamvieta tiem, kuri strādā Kuldīgā vai Alsungā, tāpēc mazos bērnus vecāki ņem līdzi tur, kur izdevīgāk, un es viņus saprotu.”

Par pasākumu apmeklējumu Inese saka: „Kādreiz vairāk nāca vietējie, tagad brauc no visa novada, arī no Jūrkalnes. Vairāk apmeklē pašdarbības koncertus. Daudzus gadus pirms manis, kad palīdzēju bijušajai direktorei Austrai Lūciņai, secinājām, ka novembra svētkos jāorganizē koncerts tikai ar pašdarbniekiem – tad ir pilna zāle! Vairāk nekā 150 cilvēku. Liela atsaucība ir arī Ziemassvētku eglītei, kad uzstājas pirmsskolas vecuma bērni. Tradicionāli daudzi apmeklē egles iedegšanu, ko, starp citu, pagastos aizsāku es. Iepriekš laukos tādas nebija, un pēc mums tā sāka notikt arī citur novadā. Daudzi apmeklē manis izloloto labdarības koncertu pavasarī. Tas notiek aptuveni desmit gadus. Pagājušogad savācām 860 eiro Kuldīgas slimnīcas bērnu nodaļai. Vēl esam palīdzējuši ēdolniekiem, divas reizes sūtīju naudiņu uz Rīgas Bērnu slimnīcu.”

Arī ideja par Stipro skrējienu Ēdolē pieder I.Poriķei: „To aizguvu no Alūksnes. Ieteicu tagadējai sporta organizatorei Sandrai Ēķei, kura to padarījusi visā novadā un ārpus tā zināmu. Par to esmu lepna. Vēl par tradicionālu kļuvusi vokālo ansambļu sadziedāšanās, ko rīkojām kopā ar Suitu sievu dziedātāju Ilgu Pavāri.

Un, protams, pagasta svētki jeb Olu festivāls! Pirms sešiem gadiem domāju nosaukumu, un ideju pameta Andris Grīnvalds, sakot: „Inese, ko tu taisi problēmas? Ēdolē taču ēd olas!” (Smejas.) Tas arī aizgāja. Katru gadu rīkojam dažādas izdarības ar olām. Jautrība tur sit augstu vilni!”