Kuldīgas populārākais kravas auto šoferis

Kuldīdznieks KRISTERS KRAVINSKIS ir pieredzējis kravas automašīnas šoferis, kuram ceturto gadu ir savs kanāls vietnē YouTube. 14. jūlijā Rātslaukumā pie domes un citur ielās daudzi pamanīja neparastu skatu – koši oranžu automašīnu Scania kāzu rotā. Ar to Kristers veda savu sieviņu Justīni. Bet pirms tam Engurē, kravas auto salidojumā Truck Meet, viņa braucamais ieguva žūrijas balvu par labāko eksterjeru. Kristers stāsta, kā visu apvieno: darbu, ģimenes dzīvi un sociālo mediju kontu uzturēšanu.

Cik ilgi esi kravu pārvadātājs?

Būšu nostrādājis astoņus gadus. Pusgadu braukāju pa Baltijas valstīm, septiņus ar pusi gadus braucu arī citur pa Eiropu. Man bija viegli pie tā pierast, jo tētis ved kravas vairāk nekā 20 gadus. Es ar smagajām automašīnām esmu uzaudzis un daudz braucis viņam līdzi – uz garāžām, reisos. Kad nokārtoju tiesības uz smago automašīnu, pāris reisos izbraucu kopā ar tēti – viņš mani apmācīja. Pirmais Eiropas brauciens vienam bija mazliet stresains, bet, kad izbrauc uz šosejas, stress beidzas.

Vai tu arī savu meitu ņem līdzi?

Jā, nesen paņēmu garajā braucienā. Vienreiz meitiņa bija līdzi Igaunijā pusotru dienu: vakarā braucam līdz galapunktam, nākamajā rītā atpakaļ uz mājām. Tas bija kā eksperiments, un gāja ļoti labi. Tagad meita bija līdzi uz visu nedēļu. Sabijos, ka garajā ceļā uznāks niķi, ka mašīnā nebūs, ko darīt tajos brīžos, kad man jāizkāpj un jākrauj preces. Tad atļāvu paskatīties multenes. Bet, kamēr esam ceļā, meita skatās uz vietām, kurām braucam garām. Pēc tam viņa teica, ka grib vēl. Kad bijām atpakaļ Rīgā un vajadzēja pārsēsties uz vieglo auto, prasīja, vai nevaram smagajā palikt vēl vienu nakti.

Vai arī sieva brauc līdzi?

Piecus gadus nav bijusi. Pirms tam, kad pieteicās meitiņa, braukāja līdzi regulāri. Kad piedzima mazā, tad, protams, to vairs nevarēja. Vēl mazliet jāpagaida, un tad varēsim meitu atstāt pie omes, lai garākā braucienā atkal dotos abi. Smagajā ir tikai divas sēdvietas, tāpēc trijiem pagaidām neiznāk. Bet es gribētu braucienu ar visu ģimeni.

Cik bieži dodies ceļā?

Principā katru nedēļu. Ir tādi šoferi, kuri aizbrauc uz trijām četrām nedēļām, bet es mājās atgriežos katru nedēļu: pirmdienā vai otrdienā izbraucu, nedēļas nogalē esmu atpakaļ. Četras nedēļas tā nobraukāju, tad viena ir brīva.

Vai ir tādas vietas, uz kurām braukt vairs negribi?

Vienas noteiktas nav. Piedzīvojumi, protams, gadās. Nesen braucu uz izkraušanas vietu tā, kā navigācija rāda, bet tur uz tilta remontdarbi. Tas bija mazs miestiņš Vācijas dienvidos, vēl mazāks par Turlavu vai Vilgāli. Ceļi šauri, ir pagriezieni un stāvi kalni. Ar smago tur grūti izlocīties. Atduries pret tilta remontu un domā. Vai stumsies visu ceļu atpakaļgaitā vai izkāpsi un mēģināsi atrast vietu, kur ar smago apgriezties?

Var arī gadīties, ka remontdarbu dēļ ir ciet lielā maģistrāle, un tad jādomā, kā apbraukt. Apbraucamie ceļi parasti ir šauri, un ar smago mašīnu grūti izgriezties. Bet, ja vienreiz esmu izbraucis, tad zinu, ka tas ir izdarāms.

Kā nonāci pie dalības Engures pasākumā Truck Meet?

To pirms četriem iesāka trīs engurnieki. Pirmajā gadā atbrauca tikai četras mašīnas.

Nākamajā viņi izdomāja pieaicināt šoferus vēl. Viens no organizētājiem zvanīja, vai arī es nevēlētos. Sākumā domāju, ka ar mašīnām aizbrauksim, papļāpāsim un vakarā laidīsim mājās. Bet tad man izskaidroja, ka tur būs koncerts un ballīte. Sāku domāt, cik reāli ir tur tikt, jo mašīnas mājās nestāv – brauc katru nedēļu. Lai uz pasākumu tiktu, ir ļoti veiksmīgi jāsakraujas. Sarunāju ar priekšniecību un plānus iekārtoju tā, lai Latvijā tiktu atpakaļ jau piektdien un paspētu uz Enguri.

Otrajā gadā ieradās ap 20 mašīnām. Tā kā man sociālajos tīklos parādījusies neliela auditorija, mēģinu šo pasākumu reklamēt.

Šogad tu pat ieguvi godalgu.

Pieci žūrijas locekļi staigāja pa stadionu un mašīnas vērtēja. Balvas varēja iegūt vairākās kategorijās, piemēram, Skaistākais salons vai Tautas klase. Kategorija, kurā vinnēju es, saucas Best Exterior jeb skaistākā mašīnas ārpuse.

Vai domā savam auto vēl ko uzlabot?

No ārpuses visu esmu daudzmaz izdarījis. (Kādā video Kristers rāda, ka automašīnai uz stikla ir viņa vārds, ir Michelin vīriņi uz jumta, dažādas lampiņas, t.s. lūpa, kas priekšu pazemina, u.c. detaļas.) Tjūnings ir nebeidzama lieta: vienmēr nāk jaunas idejas. Vēl gribas nomainīt aizmugurējo buferi, bet tas maksā lielu naudu. Lai ietaupītu, mēs ar kolēģi detaļas taisām paši. Veikalā var nopirkt gatavas, bet mēs metinām, griežam, savienojam vadus. Visu pats nevaru, bet mēģinām darīt saviem spēkiem. Nākamais projekts mums ir iztapsēt salonu.

Kā sāki filmēt video?

Man ar video taisīšanu nekad nav bijis sakara. Visu jaunību piedalījos dažādos sporta veidos, bet nekad nebiju licis video sociālajos tīklos. Iznāca tā, ka salauzu kāju un kādu laiku bija jāsēž mājās. Ar ģimeni izdomājām aizbraukt uz jūru, un sievas brālēns aizdeva dronu. Izdomāju uztaisīt video par ceļojumu: kā izejam no mājas, kā braucam, kā pastaigājamies pa pludmali. Ieliku to instagramā, un kolēģis, to redzot, iedeva man GoPro kameru. Kad kāja sadzija, paķēru kameru līdzi uz reisu ar domu uzfilmēt piecu minūšu video tikai ar braukšanas kadriem – pats nerunāšu, fonā skanēs mūzik a. Nebija domas publicēt. Bet Vācijā mašīnai izbeidzās turbīna, un paliku ceļa malā. Domāju, ka par šādu notikumu kaut kas tomēr jāpastāsta. Samontēju, aizsūtīju dažiem draugiem, un viņi teica, ka ir interesanti – lai taisu tālāk. Tā filmēju visu nedēļu. Kad pabeigto video aizsūtīju čomiem, viņi teica, lai lieku jūtūbē. Mēnesi tas nostāvēja manā telefonā – nebiju gatavs publiskiem komentāriem. Vienu dienu izdomāju – ielikšu: ja komentāros sāksies bardaks, dzēsīšu ārā. Pirmajam video nedēļā jau bija aptuveni tūkstotis skatījumu, komentāri visi pozitīvi. Tagad man jūtūbē ir 75 epizodes.

Kā izdomāji izveidot kontu arī citos sociālajos medijos?

Draugs, kas ir kokvedēja šoferis un sociālajos medijos diezgan aktīvs, to ieteica. Ilgi liedzos un negribēju likt tiktokā vai instagramā. Man nebija ideju īsiem video, bet lēnām sāku kaut ko ierakstīt. Tad sekotāji parādījās arī tur. Sākumā liku labākos kadrus no garajiem video, lai mudinātu tos skatīties kanālā YouTube. Pēc tam sāku veidot īsos speciāli citām platformām. Kad sāc darīt, rodas idejas, kā to attīstīt.

Vai ir grūti filmēšanu apvienot ar darbu?

Jā, tas ir ļoti laikietilpīgi. Lai uztaisītu epizodi kanālam YouTube, filmēju visu nedēļu: kā izbraucu, kā iet reisā, kā braucu atpakaļ. To nedēļu staigāju ar telefonu rokās un cenšos neko nepalaist garām – kaut ko nofilmēt katrā iekraušanas vietā. Lai skatītājiem ir interesanti un būtu kadru dažādība, skrienu un kameru atstutēju pret stabu vai žogu, lai nofilmētu, kā iekraušana notiek. Protams, jāpadara visi darbi. Nevaru teikt krāvējam, lai iekrauj vēlreiz tāpēc, ka nepaspēju nofilmēt. Ja nesanāk, jādomā, kā pastāstīt pēc tam. Gribu katras dienas beigās nofilmēto samontēt, lai saprastu, cik esmu ierakstījis, cik runājis, cik daudz ir braukšanas kadru. Tad saprotu, ko likt nākamajās dienās.

Cik laika prasa vienas epizodes montāža?

Katru vakaru divas trīs stundas. Un, lai samontētu visu epizodi, tas prasa no astoņām līdz desmit stundām. Sākumā bija grūti uztaisīt pat 20 minūšu video, tagad ir problēma iekļauties stundas limitā. Ar laiku kameras priekšā esmu kļuvis atvērtāks. Video par pasākumu Engurē bija pusotru stundu garš. Sabijos, ka tik ilgu neviens neskatīsies, tomēr auditorija ir.

Vai cilvēki tevi atpazīst?

Jūtu, ka sāk. Engures pasākumā Truck Meet mašīnu apskate bija publikai atvērta bez maksas, un visas četras stundas stāvēju pie auto un runāju ar saviem sekotājiem. YouTube man ir ap 6000 abonentu, un katram video ir 12–20 tūkstošu skatījumu. Visi, ar ko runāju, no YouTube vai TikTok zināja, kas es esmu.

Vai tevis dēļ kāds ir kļuvis par kravas auto šoferi?

Jā, un esmu par to šokā. Vairāki ir sociālajos tīklos rakstījuši: ar smagajiem auto viņiem nekāda sakara nav bijis, bet uzdūrušies maniem video, un ir parādījusies interese, citi pat sāk likt tiesības uz smagā auto vadīšanu. Pēdējos divos mēnešos apmēram septiņi cilvēki man teikuši, ka iedvesmoju viņus nolikt tiesības. Mazliet dīvaina sajūta, bet ļoti forša.