Kuldīga–Gambija: hercoga Jēkaba pēdās

Kuldīdznieks, autosporta entuziasts KRISTAPS MARTINOVS nesen atgriezies no iespaidīga brauciena, kurā mēroti aptuveni desmit tūkstoši kilometru, šķērsotas vairākas valstis un kontinenti, lai Āfrikā sasniegtu galamērķi – Gambiju. Šis bija nevis tūrisma brauciens, bet mērķtiecīga labdarības misija, kuras laikā transportlīdzekļi un humānā palīdzība ziedota vietējām kopienām.

Kristaps dalās pieredzē par tuksneša skarbumu, kultūras kontrastiem un to, kā šāds ceļojums liek pārvērtēt dzīvi šeit, Latvijā.

Pastāsti par šo ekspedīciju!

Labdarības akcijas saknes meklējamas Anglijā. Organizators tādus braucienus rīko jau 20 gadus. Ideja ir vienkārša, bet efektīva: tas ir kā aizraujošs ceļojums, kura beigās automašīnas ziedo labdarībai. Tajā galā tās tiek pārdotas izsolē un iegūtā nauda izdalīta vietējām skolām un citām vajadzībām.

Brauciens sākās Kuldīgā un veda līdz Gambijas galvaspilsētai Bandžulai. Interesanti, ka ir vēsturiska saikne: savulaik no Kuldīgas uz turieni devās hercogs Jēkabs. Toreiz mērķi nebija tie labākie – saistīti ar cilvēku tirdzniecību, bet mēs viņa pēdās gājām ar pavisam citu nodomu. Atšķirībā no Jēkaba, kurš kuģoja pa jūru, mēs mērojām 10 000 kilometru pa sauszemi. Simboliski sākām pie hercoga Jēkaba pieminekļa Kuldīgā un finišējām Bandžulā. Piedzīvojumiem bagāts brauciens.

Kad devāties ceļā?

Starts bija 10. janvārī, mājās ar lidmašīnu atgriezāmies 9. februārī. Tieši viens mēnesis. Ļoti iespaidīgs laiks, kad iepazīt Āfriku, un to biju vēlējies jau sen. Turklāt bija pievienotā vērtība – labdarība. Jau no sākuma vācām dažādas lietas, pat bērnudārza bērni nesa zīmuļus un citas skolas lietas. Galā tās ziedojām, aizbraucot tieši uz skolām.

Kādi cilvēki bija Kuldīgas komandā?

Manā ekipāžā bija Māris Rožkalns, otrajā – brālis Mārcis Martinovs, Pēteris Šneiders un Mārtiņš Prūsis. Piecatā braucām līdz Gibraltāram – tas bija tāds kā eirotrips (ceļojums pa Eiropu – red.) Tur satikām pārējos – kopā bija 32 ekipāžas un ap 80 cilvēku, pārsvarā angļi.

Marokā katrs varēja izvēlēties savu maršrutu, bet pie Mauritānijas robežas visi atkal sapulcējāmies. Tālāk mūs sadalīja grupās, lai šķērsotu tuksnesi. Grupas veidoja tā, lai jaudīgākās mašīnas var palīdzēt tām, kas smiltīm nav tik piemērotas. Vakaros tikāmies nekurienē pie kādām kāpām un taisījām kempingu.

Cik liels ir kontrasts tik tālu no mājām?

Nenormāli liels – vienkārši neaptverams! No vienas puses, tu redzi bagātos ļaudis, kas brauc ar pavadošajām svītām, no otras puses – vienkāršo tautu, kas dzīvo tiešām bēdīgos apstākļos. Īpaši Mauritānijā un Senegālā. Maroka vēl ir tāda pa pusei – tur jau nedaudz jūt Eiropas elpu, bet dziļāk tuksnesī viss mainās.

Man kopš bērnības bija sapnis par Parīzes–Dakāras ralliju, un šī brauciena laikā tieši bijām Dakārā, apmeklējām finiša līniju. Kā autosportistam man tas bija ļoti svarīgi. Braukt pa tuksnesi, kur nav ceļu, kur apkārt nav nekā, – tā ir neaizmirstama sajūta.

Kas ir spilgtākais atgadījums, ko atceries, kad draugi lūdz pastāstīt par braucienu?

To atgadījumu ir tik daudz, ka nevaru izkristalizēt vienu vienīgu. Šis bija viens no pirmajiem ceļojumiem, no kura mājās neatvedu nevienu fizisku lietu, nevienu suvenīru. Pat ģimenei teicu, ka vienīgais, ko atvedu, ir apskāviens. Es un ceļabiedrs Māris Rožkalns pēdējā dienā pat savas kurpes atdevām vietējiem. Tur cilvēki ir tik priecīgi par lietām, kas mums šķiet pašsaprotamas! Tas liek savu dzīvi pārvērtēt. Tad saprotu, ka pie mums Latvijā viss ir ļoti labi. Jā, tur ir silti, nav jāsatraucas par apkuri, kas mums tajā laikā bija problēma, bet dzīves līmenis… Mēs esam kādus 300 gadus viņiem priekšā. Tajā pašā laikā man pilnībā mainījās viedoklis par šo civilizāciju.

Kādā ziņā? Vai starp vietējiem jutāties droši?

Jā, pilnīgi. Sākumā bija stereotips, ka tumsā nav droši, jo tur tumsa iestājas strauji un ilgst 12 stundas. Bet izrādījās, ka cilvēki uz tevi neskatās, lai apkrāptu. Viņi skatās kā uz balto – ar zināmu cieņu vai ziņkāri. Tagad varu teikt, ka arī divos naktī tur var iet mierīgi. Protams, ir arī sliktie cilvēki, bet pārsvarā cilvēki ir ļoti atsaucīgi.

Bija gadījums, kad nomaldījāmies, nebija interneta un nevarējām atrast viesnīcu. Pēkšņi vietējais puisis vienkārši gribēja palīdzēt. Iekāpa mašīnā, aizveda mūs līdz vajadzīgajai vietai. Kad gribēju samaksāt, viņš atteicās: „Man neko nevajag – es vienkārši redzu, ka jūs esat labi cilvēki.” Viņš pat bija gatavs iet atpakaļ ar kājām. Tāda pretimnākšana ir kaut kas īpašs.

Tuksnesis mēdz būt neparedzams. Vai piedzīvojāt ko ekstrēmu, piemēram, dabas stihijas?

Jā, pirmo reizi piedzīvojām smilšu vētru. Tas bija kaut kas tāds, ko patiešām gribēju redzēt. Vienā brīdī spīd saule, viss ir forši, un tad pēkšņi redzi – nāk pelēka siena. Kad vētra atveras vaļā, smiltis iet pa gaisu ar milzīgu spēku. Mēs ar brāli gulējām teltī, pārējie mašīnās. Telti purināja pamatīgi, viss smiltīs. Tas piedzīvojums iespiedies atmiņā.

Jūsu komandas devums labdarībai bija divas automašīnas?

Jā, ziedojām divas. Bandžulā tās tika nodotas izsolei. Kopumā izsolīta 31 vai 32 mašīnas, jo tikai organizators savējo neizsolīja, lai brauktu atpakaļ. Liela daļa šīgada ieņēmumu tika vājredzīgo bērnu skolai, lai palīdzētu mācībās.

Papildus paši vedām un nodevām humāno palīdzību. Mums bija mantas no Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību skolas, kur mācās mana meita, un no bērnudārza Bitīte. Vienkārši braucām cauri ciematiem, ieraudzījām bērnus, sapratām, ka tur ir skola, devāmies iekšā un devām ziedojumus. Iedomājieties: 70 bērnu mācās vienā telpā, un tā ir visa skola! Skolotājs bija aizkustināts, iepazīstināja ar savu aklo tēvu, mēs runājāmies… Ļoti emocionāli.

Kā spējāt ar vietējiem sazināties?

Gambija ir bijusī Anglijas kolonija, tāpēc angļu valoda tiek mācīta skolās un sazināties ir viegli. Savukārt Marokā, Mauritānijā un Senegālā dominē franču valoda. Mums paveicās, ka komandā bija Hanss no Beļģijas, kurš brīvi runāja franciski un mazliet arābiski. Mēs viņam palīdzējām apgūt braukšanu pa tuksneša smiltīm, bet viņš bija neaizstājams palīgs komunikācijā. Iemācīja mums dažas noderīgas frāzes. Šādos braucienos parasti piedalās ļoti labi, draudzīgi cilvēki, tāpēc kompānija bija lieliska.

Kā par to uzzinājāt un nonācāt līdz dalībai?

Man vienmēr ir gribējies izdarīt kaut ko tamlīdzīgu un iepazīt Āfriku. Viss sākās ar to, ka viens paziņa nopirka vecu mašīnu, pats īsti nezinot, kāpēc. Es teicu: „Ar tādu tikai uz Āfriku var braukt!” Tad atcerējos citu paziņu, kurš pirms gadiem piedalījies līdzīgā braucienā. Sazinājos, pajautāju, vai brauktu vēlreiz, ja būtu iespēja. Viņš atbildēja apstiprinoši. Tad atradu angļu organizatoru un pieteicos. Dalības maksa bija ap 300 eiro no cilvēka.

Cik liela nozīme ir drošībai, apsardzei?

Organizators to īpaši nereklamēja, bet naktīs, kad izlīdām no teltīm, redzējām, ka pa perimetru stāv karavīri. Drošība tika ievērota. Tuksnesī ir tāds paradokss: šķiet, ka esi pilnīgā nekurienē, bet pēkšņi no kāpas iznāk cilvēks. Tu redzi horizontu, nekā nav, tikai balts klajums, un pēc stundas garām paiet puisis ar maisiņu. Nav ne jausmas, no kurienes nāca un uz kurieni gāja bez jebkā-
da kompasa. Mums bija gids – vīrs, kurš 25 gadus tuksnesī dienējis armijā. Es prasīju, kā viņš zina ceļu, ja smilšu kaudzes katru dienu pārvietojas. Viņam viss bija skaidrs – šajā milzīgajā smilšu kastē vienkārši rādīja virzienu.

Pats sēdēji pie stūres. Kā juties kā autosportists?

Tas bija bērnības sapņa piepildījums. Braukt pa tās milzīgās smilšu kastes kāpām, kur pats vari izvēlēties virāžu, jo ceļu vienkārši nav… Parasti braucām pēdējie, jo mūsu mašīnas bija jaudīgākas. Daudz palīdzējām citiem, vilkām ārā tās, kas netika galā. Bija brīdis, kad pazaudējām gidu un otru mašīnu, jo iebraucām cietā laukumā, kurā nepaliek pēdas. Gida nav, angļu inženieri, kas brauca ar mums, apjuka. Tad pabraucām augstāk kāpās un tālumā ieraudzījām gidu mājam ar rokām. Nekurienē palikt bez orientiera ir savdabīga sajūta.

Vai redzējāt eksotiskus dzīvniekus dabiskajā vidē?

Kamieļi ir visur, lai gan jāsaprot, ka Āfrikā neviens kamielis nav bez saimnieka – tie vienkārši klejo. Žirafes un lielāka eksotika sākas aiz Gambijas. Mērkaķīšus redzējām, kad ainava kļuva zaļāka. Pie mūsu viesnīcas Gambijā bija pērtiķu parks, kur tie nāk klāt, ēd no rokas un ir ļoti draudzīgi.

Kādas prasmes iemācījies, braucot tuksnesī?

Galvenais ir iemācīties atšķirt smiltis no cietas zemes. Angļiem, kas pieraduši pie asfalta, bija grūti. Man kā latvietim vieglāk, jo smiltis ir tas pats, kas mūsu dubļi, tikai sausi. Jāprot lasīt pēdas. Mēs braucām ar 2000. gada automašīnām Mercedes. Tur tās ir vislabākās, vietējie servisi strādā bez interneta – vienkārši zvana vienam, tad otrs trešajam, un problēma tiek atrisināta ar cilvēku masas palīdzību. Jaunās mašīnas ar elektroniku tur nevienam nederētu.

Vai tuksnesī bija liels karstums?

Karstākajā punktā bija ap 39,5 grādiem. Bet tuksnesī mitrums ir tuvu nullei, tāpēc karstums nav tik nepanesams kā pie mums. Tur tagad ir sezona, un vasarā mēdz būt ap 50 grādiem – tad gan cilvēki pa dienu ārā nerādās. Pilsētas pa dienu tukšas, un dzīvība sākas līdz ar tumsas iestāšanos.

Kāds tev priekšstats par vietējo cilvēku ikdienu?

Tā ir izdzīvošana. Viņi dzīvo, lai būtu paēduši. Mauritānijā tās pat nevar nosaukt par mājām – drīzāk izskatās pēc bleķa garāžiņām, kurās dzīvo pieci līdz desmit cilvēku. Esmu to safilmējis, lai pats vēlāk spētu redzētajam noticēt. Pie okeāna cilvēki pārtiek no jūras veltēm. Pa nakti cilvēki mājiņā guļ, bet pa dienu tā pārtop veikaliņā – iznes laukā matracīti un pārdod maizi, ūdeni vai degvielu.

Vai plāno tur atgriezties?

Noteikti. Es gribētu braukt vēl tālāk. Tajā mēnesī, ko pavadījām ceļā, deviņas dienas pagāja Eiropā, un tās šķita parastas, bet tās 20 dienas Āfrikā aizskrēja nenormāli ātri, jo katru brīdi ir kaut kas jauns.

Atceros, kā no Mauritānijas iebraucām Senegālā, pilsētā ar nosaukumu Sentluisa. Tas bija ārprāts – viss vienā tirgū: ēdiens, drēbes, kazas, ēzeļi, govis un suņi. Tas kontrasts jāredz pašam, to nevar izstāstīt.

Vai autosportā joprojām piedalies?

Vairs ne, bet brālis un brāļadēls vēl brauc. Es nobraucu gadus astoņus un sapratu, ka pietiek. Nāk vecums, un pa prātu jau maisās darbs, meitas, atbildība. Uz starta līnijas tādām domām nav vietas – tur jādod vaļa jauniem čaļiem. Man pietika. Tagad ir citas foršas lietas, ko darīt, un šis brauciens to tikai apstiprināja.