Klasesbiedri – pārbaudīta draudzība

Kad Latvijas Televīzijas erudīcijas spēlē Veiksme. Intuīcija. Prāts (V.I.P.) piedalījās Kuldīgas klasesbiedri Valdis Kalns, tiesību zinātņu maģistrs, strādā Latvijas Valsts mežos, Ģirts Immers, sociālais pedagogs Viduskurzemes pamatskolā-attīstības centrā, un Andris Aniņš, Kuldīgas slimnīcas valdes priekšsēdis, tad raidījuma vadītājs Uģis Joksts teica tā: „Jūs noteikti esat Viļa Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijas lepnums.”

Tikpat noteikti var sacīt, ka 105 gados, ko tagadējā skola svin šogad, ir milzum daudz iemeslu, ar ko lepoties. 1999. gada izlaiduma klasesbiedri mācībās, sportā, erudīcijas spēlēs un citās norisēs, tai skaitā delverībās, kaldināto draudzību vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu ir saglabājuši. Tiekamies Valda senču mājās Kurmāles pagasta Segļos. Sarunai piebiedrojas arī uzņēmējs, kafijas grauzdētavas Curonia un retrovelosipēdu muzeja Ciskdrill saimnieks Klāvs Šlakorcins. Gandrīz visi klasesbiedri joprojām ir saziņā, bet četrotne satiekas visbiežāk, jo pastāvīgi dzīvo Kuldīgā un kopā svin gan svētkus, gan dažkārt arī darbdienas.

Mēdz teikt, ka draugi par mums zina vislabāk. Tāpēc lūgšu paraksturot vienam otru. Sāksim ar Klāvu – kādas ir viņa labās un sliktās īpašības?

Ģirts: – Sliktās mēs neuzskaitām. Mums visiem ir tikai labas.

Valdis: – Sliktās Klāvs iztērēja skolas gados.

Ģirts: – Skolā kā jau skolā – visi bijām savā ziņā diezgan traki. Klāvs bija jojo spēles čempions, piedalījies skaistumkonkursā Misters Latvija, plūcis laurus sacensībās Zelta mopēds. Visu nevar uzskaitīt. Klāvs izbauda visu, ko dzīve dod, un joprojām mīl dažādus izaicinājumus.

Andris: – Viņa īpašības ir svarīgas uzņēmējdarbībā, īpaši mazajā biznesā, jo nekāda medusmaize jau tur nav.

Valdis: – Man brīžiem grūti saprast, kurš viņam darbs un kurš hobijs. Īstenībā tas ir labi, ka var darīt to, kas patīk, un hobijs ar darbu saplūst. Tagad viņa misija saistīta ar valsts aizsardzību – viņš kļuvis par augstas raudzes karavīru un arī mūs motivē militārajam dienestam.

Vai draugi raksturoja pareizi, Klāv?

Klāvs: – Jā. Citi džeki mācījās, bet man patika darīt pretējo – muļķoties. Vienmēr iekūlos nepatikšanās ar skolotājām. Taču, kad pienāca eksāmeni, ar draugu palīdzību kaut kā izkūlos. Tolaik man tā sistēma likās nevis par grūtu, bet uzspiesta. Tāpēc nemācījos, nebiju paraugbērns. Bet kopumā skolas laiks bija interesants. Man patika mūzika, dziedāju korī, sportoju. Arī svētdienas skolā gāju. Tajā pašā laikā gribējās no rāmjiem ārā. Piemēram, pavilku Valdi uz pīpēšanu, kaut gan nekas nopietns nesanāca (visi smejas). Kādreiz arī muļķībām ir jēga, jo visi jau nevar būt vienādi.

Ģirts: – Bet sistēma prasīja, lai būtu vienādi. Par laimi, bija tādi, kas pretojās. Varbūt mūsu klase ir īpaša ar to, ka bijām ļoti dažādi. Diemžēl tagad izglītībā nekā labāka nav. Kad esi no skolas nost, to tā neredz. Tagad, kad izglītībā strādāju, priekšstats ir pavisam cits. Vēl aizvien sistēma grib lauzt tos bērnus, kuri domā citādāk.

Valdis: – Klāvam ir augsta dzīves izglītība, arī bez augstskolas ir labi apguvis daudzas valodas un vēl citas zināšanas.

Klāvs: – Citi džeki studēja, bet es pabeidzu Rīgas Tūrisma skolu un ceļoju pa Eiropu. Vairāk nekā 12 gadus biju no Latvijas prom. Sāku strādāt viesmīlībā, pēc tam jomas cita pēc citas nomainījās: Itālijā ņēmos ar ādas izstrādājumiem – piegriezu, šuvu, Īrijā strādāju policijā un tiesā par tulku, jo mācēju krievu, latviešu un itāļu valodu; kad dzīvoju Spānijā, apguvu spāņu valodu.

Ko teiksiet par Ģirtu?

Klāvs: – Augām 90. gados, kad Latvijā ienāca jauni mūzikas žanri un jaunieši ne tikai tos klausījās, bet arī attiecīgā stilā mēģināja ģērbties. Hiphops, pēc tam elektroniskā mūzika. Ģirts viens no pirmajiem uzdrošinājās ģērbties citādāk. Ejot pa ielu, viņa biksēm šekums bija līdz ceļiem. Katra otrā omīte aizrādīja: „Vai, bērniņ! Savelc tak tās biksītes! Kā tā var staigāt?” Bet viņš uzdrošinājās sekot saviem mūzikas etaloniem un arī mani pavilka uz neierastām lietām. Tā mēs tur divi staigājām ar ķēdēm un platām biksēm. Varbūt mācībās viņš bija cītīgāks par mani, stundās vismaz uzvedās mierīgāk.

Valdis: – Ģirts cītīgi nodarbojās ar sportu: karatē, basketbolu, bija labs vieglatlēts.

Klāvs: – Bet ar mūziku un dīdžejošanu aizrāvās visvairāk. Organizēja pasākumus, interesantas idejas viņam radās, un darīja tādas lietas, ko mēs nebūtu iedomājušies. Mēs abi esam iedzimtie kuldīdznieki, kopā no 1. klases, netālu no skolas dzīvojām: es pie Kurzemītes, Ģirts pie Kosmosa. Tā tolaik sauca veikalus tagadējās Piltenes ielas rajonā. Andris un Valdis atnāca vēlāk.

Ģirts: – Tiešām mācības mani diez ko neinteresēja, vienīgi uz eksāmeniem iespringu. Valdis un Andris palīdzēja. Līdz 10. klasei bijām kopā, bet tad mani deportēja uz paralēlklasi. A klase bija komercklase un skaitījās labāka. Tas piederējās tālaika sistēmai. Tā kā nebiju paraugbērns, no 11. klases mani diskvalificēja un pārcēla uz C klasi. Taču tik un tā gāju uz A klases pasākumiem, piedalījos pārgājienos, izlaidumu nosvinēju kopā. Lai gan otra klase arī bija draudzīga, kā bērnam man sāpēja piespiestā izolācija no senajiem draugiem. Strādājot skolā, tādus stāstus redzu joprojām: mēs necenšamies katrā bērnā saskatīt individualitāti, viņa īpašības, bet uzspiežam to, ko grib sabiedrība. Mans stāsts aizveda līdz pedagoģijai, un tagad iestājos par to, ka iespēja jādod katram bērnam.

Andris: – Tāpēc es varu teikt, ka Ģirts no mums visiem dara vissvētīgāko darbu.

Kā noprotu, Andris Kuldīgā bija ienācējs?

Andris: – Jā, biju lauku zēns no Kazdangas puses. Man patika matemātika, un, kad ģimnāzijā atvēra komercklasi, vecāki sūtīja uz Kuldīgu.

Klāvs: – „Andris Aniņš – mūsu meža ganiņš,” tā mēs viņu skolā godājām. Man viņš asociējās ar paraugbērnu gan mācībās, gan uzvedībā un vispār dzīvē. Muļķības nav darījis un nedara. Vienmēr visu kārtīgi apdomā – ne tikai astoņas, pat 20 reizes nomēra un tikai tad nogriež.

Ģirts: – Mierīgs un nosvērts, bet neviens viņu par to neapcēla. Mūsu klasē vispār neviens netika apcelts, apvainots, apsmiets. Bijām delveri, bet labā nozīmē.

Valdis: – Andris bija cītīgs, daudz sportoja, visādas māņkustības taisīja.

Andris: – Nekas cits man neatlika, jo biju mazākais un vajadzēja kaut ko izdomāt, lai ar citiem sacenstos. Nodarbojos ar visiem sporta veidiem, izņemot hokeju, kura fans esmu tagad. Mācībās nebūt nebiju uzcītīgs, varbūt ātrāk uztvēru, tāpēc nebija jāpieliek lielas pūles.

Klāvs: – Mēs jau nezinām, ko tu darīji mājās! Atšķirībā no Valda, kas vienmēr izručīja, Andris gan špikot nedeva.

Andris: – Meitenēm špikot es devu! Jūs jau arī nepamanījāt, ka nedēļām uz skolu negāju, jo tur nešķita interesanti. Sēdēju mājās vai pie Kosmosa un risināju krustvārdu mīklas.

Un ko pastāstīsiet par Valdi?

Klāvs: – Gudrs laucinieks.

Valdis: – Nāku no Liepājas, kur līdz 8. klasei mācījos jauktajā skolā ar latviešu un krievu plūsmu. Tur nebija interesanti, un krievu valodu nemācījos. Runājot par mūzikas stiliem, latviešu vide dalījās: bija reperu skola un metālisti. Man patika melodiskais roks, tāda stila alternatīvais virziens. Biju sagatavojies repu sevī neielaist. Atnācu uz Kuldīgu, un katru 1. septembri man bija kā no jauna ieiet klasē, jo visas vasaras no agra rīta līdz vēlam vakaram pavadīju laukos strādājot. Plus vēl trenēšanās svarcelšanā. Līdz tumsai vācām sienu, tad gāju uz pagrabā iekārtoto svaru zāli. Priecājos, ka klasesbiedri brauca šurp, jo man nebija citas iespējas satikties, uz klases vakariem netiku.

Vai iekļauties klases komandā bija viegli?

Klāvs: – Mums jau bija pieredze ar ienācējiem. Un Valdis nebija nekāds klusētājs – ātri izvirzījās vadībā ar savu gudrību. Man reizēm pat krita uz nerviem, un teicu, lai beidz ar to savu pārgudrību. Visur, kur gājām, Valdis vienmēr zināja kaut ko stāstīt. Ar to viņš bija īpašs.

Ģirts: – Bet to savu viszinību viņš neizcēla. Bija līderis, bet tikai zināšanu jomā. Paļāvāmies, ka Valdis vienmēr zinās. Eksāmenu laikā bija izveidota sistēma, kurā mums, nezinīšiem, Valdis salika špikerus. Būtībā klasē nebija izteikta barveža, bijām komanda un līderi katrs savā jomā. Tā tas turpinās arī tagad, kad strādājam dažādās nozarēs. Savā ziņā tas vieno.

Valdis: – Par nopelniem valsts olimpiādē ģeogrāfijā man nebija jāliek eksāmens. Tik un tā gāju uz skolu – jāpalīdz taču savē-
jiem! Skolotāja prasa, ko es te darot. Atbildēju, ka solidarizējos ar klasi.

Andris: – Liela nozīme noteikti bija mūsu audzinātājai, vēstures skolotājai Irmai Gertnerei. Viņa mācēja motivēt gan ar savas dzīves, gan citiem labiem piemēriem.

Klāvs: – Apbrīnojami, kā audzinātāja spēja pārliecināt pat tādu kā mani! Kad bija riktīgi sūdīgi, gāju izrunāties ar skolotāju. Tas šķiet pilnīgi neiedomājami. Bet viņa vienmēr bija ar mums kopā: braucām ekskursijās, gājām pārgājienos, taisījām piknikus dabā. Un daudz runājām par dzīvi, vēsturi, patriotismu.

Ģirts: – Nekad nekliedza, lai ko mēs būtu sastrādājuši. Dažreiz pārsteigumā iepleta acis, bet palika mierīga.

Valdis: – Viņa taču savas vēstures zināšanas upurēja klases audzināšanai. Tolaik jau skolās nebija psihologu, sociālo pedagogu. Vēstures mācības stundas pagāja sarunās par dzīvi. Audzinātāja saprata, ka nebūs laika pilnvērtīgi iemācīt vēsturi, un atdeva šo mācību priekšmetu skolotājai Guntai Upesdeglei.

Jums bija komerczinību virziens, bet arī sportojāt daudz.

Andris: – Bez lielīšanās varu teikt, ka mūsu klase jebkurā sporta veidā varēja citas pārspēt.

Šahā, basketbolā un citur. Vienīgi gadu par mums jaunākie skolotājas Ināras Iesalnieces klasē futbolā bija tikpat spēcīgi.

Valdis: – Kopumā ģimnāzija sportā bija izcila: Miņins, Šmēdiņš, Reizniece. No kuras skolas vēl tik daudz čempionu nākuši!

Andris: – Kā jau komercklasē mums bez vispārīgajiem priekšmetiem bīdīja papildu zinības: tiesvedību, mārketingu, ekonomiku. Tā bija laba lieta, ko iesāka direktors Herberts Knets, uzaicinot arī skolotājus no ārzemēm, sākot ar angļu valodas mācīšanu. Svešvalodas mums bija stipras: angļu, vācu un krievu. Šodien tik daudz stundu tām vairs netiek veltītas. Mums visi skolotāji bija ļoti labi.

Valdis: – Jāņem vērā, ka mācījāmies pārmaiņu laikā. Skolotāji bija sagatavoti padomju izglītības sistēmai, un strauji vajadzēja pāriet uz neatkarīgas, demokrātiskas valsts vērtībām. Mācību iestādei bija jāpārorientējas uz saimniecisko un biznesa domāšanu. Neņemos spriest, cik daudz tas ir toreizējā direktora, cik visa pedagogu kolektīva nopelns, bet skola ātri uztvēra jauno un pārmaiņām pielāgojās. Mums ļoti paveicās.

Ģirts: – Tie bija, kā tagad saka, juku laiki. Skolā sākām iet kā padomju oktobrēni, un lielās pārmaiņas sākās, kad bijām pusaudži. Bet pieauguša cilvēka skatījumā jāatzīst: mums ļoti laimējies, ka skola bija tik novatoriska. Kopā esam apēduši pudu sāls, un visādi ir gājis, bet tas bijis uz labu. Nav, par ko sūdzēties.

Valdis: – Ja nemaldos, ģimnāzija mūspusē bija pirmā skola, kurā ieviesa datormācību. Ja bijām uzvedušies rātni un ātri visu izdarījuši, skolotāja atļāva iet pie datoriem uzspēlēt. Tas motivēja. Līdz tam pa starpbrīžiem ļoti daudz rāvām ar papīra kārtīm. Man vēl tagad saglabājušās lapiņas ar rezultātu pierakstiem. Dators – tā jau bija modernizācija.

Vai tas bija īpašs zvaigžņu stāvoklis, ka sagadījāties vienā klasē?

Klāvs: – Mūsu īpatnība, ja tā var teikt, bija tā, ka uzdrošinājāmies darīt kaut ko vairāk. Piedalījāmies visur, kur varējām. Mūs nevajadzēja saukt – gājām paši. Konkursi, diskotēkas, klases pārgājieni – tā tas komandas gars izveidojās.

Valdis: – Klase mums bija liela kā jau tajā laikā. Pēc vidusskolas aizgājām katrs uz savu pusi, bet joprojām esam vienoti un draudzīgi. Skolas jubileju apmeklējums nav rādītājs, jo ne visi var ierasties noteiktā laikā. Turklāt tagad visiem ir ģimene, bērni.

Visbeidzot kas ir jūsu ilgās draudzības stūrakmeņi?

Valdis: – Uz V.I.P. varējām braukt tikai trīs, bet kuplākā pulkā piedalāmies vietējās erudīcijas spēlēs. (Tur komandas nosaukums VPKĢ asprātīgi tiek tulkots kā Ventas pelde katram ģeld – red.) Ir veicies, un arī zaudējumi bijuši, taču neviens neko nepārmetam. Uztveram ar jautrību. Baigie strīdi nav bijuši.

Klāvs: – Es Valdi joprojām lamāju par to pārgudrību. Tas tāds joks – mēs ik pa laikam mēdzam viens otru pavilkt uz zoba par šo un to. Kā saka, veca draudzība nerūs.

Ģirts: – Jautrība, humora izjūta ir tie stūrakmeņi. Protams, draudzība kā jebkuras attiecības ir jākopj. Kopā svinam svētkus, bet, ja ir kādas nedienas, tad atbalstām. Mums ir kopīgs čats, un neviens to vēl nav pametis.

Valdis: – Pēc skolas aizgājām katrs uz savu pusi un nemaz tā nekomunicējām. Nezinājām īsti, ko kurš dara. Kovida laiks atkal saveda kopā: sākām sazināties, palīdzējām viens otram darbos. 20 gadi bija pagājuši, kad atkal satuvinājāmies. Laika atstarpe liela, bet tas visu padarīja interesantāku. Ja tos gadus būtu bijuši kopā diendienā, droši vien apniktu.

Klāvs: – Būtiska nozīme ir tam, ka sadraudzējāmies jau skolas gados. Tas ir laiks, kad cilvēks vēl ir vienkāršs un patiess. Nevajag vienkāršas lietas sarežģīt. Vēl viens no stūrakmeņiem ir patriotisms.

Andris: – Lai gan skolā bijām tik dažādi un tādi esam arī tagad, mums ir kopīgas vērtības.

Valdis: – Nav jau tā, ka tikai jokus dzenam. Mums rūp, kas notiek pasaulē, Latvijā, nozarēs, ko pārvaldām. Nav gan ambīciju mesties iekšā, lai kaut ko mainītu. Ja būtu jēdzīgs vēlēšanu modelis, kāds no mums varbūt to darītu.

Andris: – Tas ir patriotisms, ko mums iemācīja skola.