Ar latviešu mūziku šūpulī, stipru garu un plašu sirdi

„Skatuve ir vienīgā vieta, kur, uzskatu, esmu viens. Kad dziedu, daru to, kā protu, un ar dziesmām gribu izstāstīt dažādas dzīves situācijas,” saka dziedātājs, arī Latvijas Radio 2 raidījumu vadītājs, kādreizējais alsundznieks KASPARS MARKŠEVICS, kurš pazīstams ar tādām iemīļotām melodijām kā Meitene ar zaļām acīm, Māmiņ, vai dzirdi un citām. Dziesmas no jaunākā albuma Vēstule dūjai, arī Maestro Raimonda Paula kompozīcijas dzirdēsim Kaspara 40. jubilejas koncertā Laipni lūgti manā ballē! 28. martā Kuldīgas kultūras centrā.

„Bijām iecerējuši tikai vienu uzstāšanos, tomēr manus 40 paturpināsim ilgāk, dodoties uz koncertiem Bauskā, Ventspilī, Tukumā, Cēsīs, Siguldā, Talsos, arī Kuldīgā, kur vairāk nekā 20 gadu laikā, kopš dziedu, ar autorkoncertu neesmu bijis nekad. Tā jau ir, ka mājās tos savējos nemaz tik ļoti negaida. Paiet laiks, un pienāk brīdis, kad jāatbrauc.” Koncerta vietas izraugās viņa menedžments: „Nezinu, kā izvēlējās arī Kuldīgu, bet, to uzzinot, teicu, ka tas ir labs izaicinājums.”

„Katrs tas bērns ir izauklēts”

Novembrī Kaspars izdevis albumu Vēstule dūjai: „Klausītājiem no tā tuvi darbi ir Lai neizdziest, Vai tu jūti mani, mīļā, Tava karaļvalsts. Albums tapis senā sadarbībā ar komponistu Ingaru Viļumu. Viņš bija pirmais, kurš mani uzrunāja un ar kuru sākās sadarbība vairāk nekā pirms 20 gadiem. 2004. gadā viņš man sarakstīja dziesmu Tu esi. Jaunajā albumā kopā ar viņu tapuši deviņi darbi. Februārī pie klausītājiem nonāks dziesma Nebaidies, ko sarakstījis Māris Sloka.”

Kopā ar Kasparu uz skatuves kāps ģitārists Jānis Čubars, basģitārists Raivo Ozols, pianists Māris Ozols, bundzinieks Ainis Zavackis un saksofonists Zintis Žvarts. Salikt koncertprogrammu neesot vienkārši: „Par repertuāru vienmēr domāju: „Katrs tas bērns ir izauklēts. Kāpēc lai neskanētu?”” Vai būs kāds pārsteigums? „Par to domājam. Mīļa sadarbība ir ar Lailu Ilzi Purmalieti, ar kuru mums ir dziesma Saules meita un ne tikai tā. Labs draugs ir Sergejs Jēgers.” K.Markševics iesaistījies projektā, kas veltīts dzejniecei Vizmai Belševicai: „Šogad viņai būtu 95. Kopā ar seno paziņu un labo mūzikas skolotāju Lailu Ilzi Purmalieti esam koncertuzvedumā Es aiziet nevaru, kas pavasarī būs arī Kurzemē. Manā jaunajā albumā viena dziesma, ko izpildām ar Lailu, ir ar Belševicas vārdiem.”

No netīšām līdz plašai sadarbībai

Bērnību Kaspars pavadījis Alsungā, kur no deviņu gadu vecuma dzīvojis bērnunamā. Ceļu mūzikā pirms vairāk nekā 20 gadiem, kā pats saka, sācis netīšām – ar jauno izpildītāju konkursiem: „Tas aizsākās Liepājā, kur provēju pamuzicēt. Pēc tam bija Talantu fabrika, kurā netīšām nokļuvu, netīšām uzvarēju un tā iekāpu mūzikā.

Pirmās melodijas, ko pārdziedāju, bija Arņa Medņa Māmiņ, vai dzirdi, Zigmara Liepiņa Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas. Tad jau nāca autordarbi, un pirmie bija kopā ar Ingaru Viļumu. Brīnišķīgais kolēģis Normunds Zušs man sarakstījis daudz dziesmu, arī Artūrs Reiniks un Reinis Krūziņš, ko nevaru nepieminēt, jo viņa darbi izpelnījušies tautas lielāko mīlestību – Meitene ar zaļām acīm un Vai tu jūti mani, mīļā ir viņa dziesmas. Starp komponistiem arī Laila Ilze Purmaliete ir manā sarakstā. Raimonds Pauls darbus nav rakstījis man, bet ir izdevies šīs dziesmas dziedāt. Producents Gints Stankevičs man kaut ko uzrakstījis. Arī pats šo to esmu sarakstījis, bet tās ir bēdīgas, skumīgas notis. Tāpēc vairāk ļauju, lai raksta kāds cits, jo viņi uz mani skatās citādāk nekā es uz sevi. Manas dziesmas ir Bērna sirds, Sasildīt, kas veltīta meitām, un Vai viņa mani mīl. Esmu uzrakstījis brīnišķīgu tekstu, kas dziesmā Divatā skan Intara Busuļa izpildījumā. Jā, kādreiz kaut ko izšauju!”

Kuldīgā K.Markševics agrāk uzstājies citu mūziķu koncertos. Labs draugs esot Artis Šimpermanis: „Esam vienas skatuves māk- slinieki. Pazīstu arī Arti Dvarionas no grupas R.A.P. No jaunajiem man ļoti patīk alsundznieks Miks Akots – brīnišķīgs ģitārists, kuram ir, ko teikt. Nevaru aizmirst savu kādreizējo mūzikas skolotāju Anci Krauzi – pie viņas gāju mācīties dziedāt. Talantu fabrikā Jolanta Gulbe mums bija mentore. Daudz draugu ir arī Liepājā, Talsu pusē, tāpat Jānis Stībelis, Intars Busulis. Kurzeme ir bagāta ar māksliniekiem, un nav pārspīlēti teikts, ka esam talantīgi un mūsu ir gana daudz.”

Ja var, uzliek arī džezu

Vaicāts par darbu radio un mūzikas gaumi, Kaspars atbild: „Strādāju Latvijas Radio 2, un Latvijas Sabiedriskais medijs ir mans medijs – latviešu mūzika vienmēr bijusi blakus. Kad es augu, ļoti daudz skanēja Latvijas Radio 2. Tas man ielikts šūpulī, un ne velti šis ir Latvijā populārākais radio. Pirmkārt, tas ir daudzviet pieejams, otrkārt, tam ir milzu bagāža, sākot ar vieglu ziņģīti un beidzot ar labu popmūziku, rokmūziku un visu ko citu. Smagsvars tur ir Raimonds Pauls, kurš šo radio jau šūpulī līdzēja stutēt. Es pa retam ēterā uzlieku arī instrumentālu mūziku, kaut ko no latviskā džeza. Tas ēteru tik ļoti izkrāso! Ja tā var izdarīt, izvēlos atskaņot ko citādu. Piemēram, Mārcis Auziņš iespēlējis Raimonda Paula albumu – vienu gabalu paņemu.”

Bērnu ikdienu izkrāso ar prieku

Jau daudzus gadus dziedātājs vada Latvijas Bērnu atbalsta fondu: „Kādreiz pats šai atbalsta sistēmā uzaugu, bet tagad to veidoju. Kādreiz to sauca par Latvijas Bērnu bāreņu fondu. Pašam esot bērnunamā, aizgāju uz Rīgu mācīties par galdnieku un sāku dzīvot šīs organizācijas telpās. Tā pusi dzīves esmu ar to kopā. Tad braucu līdzi, bērniem dziedāju, redzēju, kā viss notiek, un man vienmēr bija doma, ka vajadzētu ko līdzīgu. Vienā dienā saņēmu zvanu no organizācijas dibinātājas. Pats tolaik dzīvoju Anglijā un atgriezties nedomāju. Viņa piedāvāja man darboties tālāk. Jautāju sev, ko tālāk darām. Un kāpēc nosaukumā minēti bāreņi? Daudzi nemaz nezina, kas ir bārenis. Nav tā, ka katrs bērns, kurš nonāk bērnunamā vai krīzes centrā, ir bārenis. Ja vecākiem ir pārtrauktas tiesības par bērnu rūpēties, tas nenozīmē, ka viņš ir bārenis – viņš tikai uz brīdi palicis bez gādības.

Pašlaik mums ir divi multifunkcionālie centri, kuros ar bērniem strādājam. Ir programma Ceļš pie sevis bērniem ar uzvedības un saskarsmes grūtībām. Strādājam arī ar ģimeni – deviņus mēnešus pakalpojumu saņem arī vecāki. Tas ir darbs ar sevi visiem – izprast, kāpēc ar mums noticis tā. Bieži vien apakšā ir vilšanās, šķiršanās, citi pārdzīvojumi, kāds smagāks zaudējums. Bērniem ar dažādām diagnozēm ir programma Vari, proti, dari, lai stiprinātu vecākus un bērnam iemācītu būt patstāvīgam.

Pavisam drīz būs jauna programma bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. Komanda mums pietiekami liela. Saimniekojam arī Skangaļu muižā, kuru izveidoju kā bērnu ligzdiņu, vietu nometnēm. Tur ir brīnišķīga darba vide, arī laba atmosfēra, kur dzīvi svinēt. Izvēloties svētkus svinēt muižā, cilvēki kļūst par organizācijas atbalstītājiem. Tā šiem bērniem tiek ļauts te ieraudzīt un saņemt ko vairāk. Liels izaicinājums līdz 2029. gadam ir darbs ar piecām pašvaldībām. Tuvākā ir Ventspils, kur līdz šim laikam izmēģināsim programmu Ceļš pie sevis. Vēl būsim Daugavpilī, Bauskā, Valmierā un Ropažos. Tas prasa daudz resursu.”

Sūro stāstu aizmirst nevar

Novadnieks uzsver, cik ļoti ikdienā vajadzīgs emocionālais atbalsts un prieks: „Mūsu redzeslokā neesam zaudējuši arī sākotnējo kodolu – internātskolas, tai skaitā Pelčos. Ja varam, steidzam palīgā. Ziemassvētkos katram bērnam cenšamies sagādāt ko īpašu, jo visās ģimenēs tas nav iespējams. Nepārmetu nevienam, kurš strādā. Savulaik pedagogi mums bija brīnišķīgi, bet mums, bērniem, vienmēr bija jautājumi, kurus skaļi neuzdevām: „Kāpēc esmu šeit? Vai pie manis kāds atnāks?” Katrs pieaugušais centās būt tas labākais, bet tik un tā, kad gaisma izslēgta, vakarā tu esi viens. Tas nekas, ka istabiņā esi ar četriem vienaudžiem. Faktiski viens.

Es to vairs nepārdzīvoju – laikam ejot, esmu to caur sevi izventilējis un tagad par to varu runāt ar gaišām atmiņām. Bet dziesmā Liktenis, ko dziedāšu koncertā, to sūro stāstu nevar nenolasīt. Ir lietas, kuras esmu pieņēmis un piedevis, bet vai tās var aizmirst?”