Ar drošu sirdi

Latvijas kontingenta karavīrus misijā, ANO starptautiskajā operācijā Libānā, šogad sešus mēnešus vadīja Latvijas nacionālā kontingenta komandieris, virsleitnants JĀNIS EDVARDS MATROZIS. Tiekamies Kurzemnieka redakcijā un runājam par misijas uzdevumiem, par mūsu un citu valstu karavīru sadarbību un – arī par Kuldīgu. Jo, kā pats saka, nu bijušais rīdzinieks jūtoties kā kuldīdznieks.

Kā nonāci līdz Zemessardzei?

Tā bija iekšējā pārliecība: kā Latvijas pilsonim ir kaut kas savai valstij jāsniedz, ne tikai jāņem. Uzreiz pēc vidusskolas iestājos Aizsardzības akadēmijā. Pabeidzu. Ņemot vērā Ukrainas situāciju, liels uzsvars tika likts uz Zemessardzes attīstību, un es kā rīdzinieks tiku nosūtīts uz Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes 45. kaujas nodrošinājuma bataljonu Kuldīgā. Tā esmu ar ģimeni te pārcēlies. Dienestā iestājos 2017. gadā, Kuldīgā esmu no 2022. gada.

Cik liela ir tava ģimene?

Sieva arī ir karavīrs un strādā te, un mums ir mazs dēliņš.

Par Libānu. Cik tas bija brīvprātīgi?

Mēs gatavojām profesionālu vienību gan no zemessargiem, gan profesionālā dienesta karavīriem. Šī bija vairāk kā iespēja, nevis pavēle. Kā iespēja pildīt profesionālu, specifisku uzdevumu. Bija diezgan liela atlase – tiem, kuri vēlētos, bija atlases kritēriji, un tad sākām apmācības. Nebija nekas ar pavēli uzspiests, bet diezgan daudziem kritērijiem gan vajadzēja atbilst.

Kādi tie bija?

Pirmām kārtām jāiziet medicīnas komisija, vai esi vesels, tad jāizpilda fiziskie normatīvi un obligāta apmācība pirms misijas. Tie bija aptuveni astoņi mēneši, un tajā laikā redzam, kāds šis cilvēks ir kolektīvā, kā viņš strādā ar citiem kopā. Tad saliekam pēc iespējas labākas komandas, lai, dzīvojot kopā sešus mēnešus, nebūtu strīdu, lai ir saderība ar nodaļu, vadību un starp mums. Svarīgi atrast vislabākos cilvēkus, kas būtu ne tikai labi karavīri, bet arī labi kolēģi. Atbalstoši viens otram.

Vai visi bija iepriekš pazīstami?

Daļēji. Mēs rekrutējām no katras Kurzemes pilsētas, kur ir mūsu bataljoni: no Liepājas, Kuldīgas, Ventspils, Dobeles, Jelgavas. Daļa bija kopā dienējusi, bet kā viena vienība bijām kaut kas pilnīgi jauns, nebijis. Satikāmies visi pirms misijas mācībām, noskaidrojām, kuriem šī vēlme ir patiesa un kuriem varbūt tomēr ne, un pēc tam jau ļoti, ļoti cieši sadarbojāmies.

Visi fiziskās sagatavotības treniņi, taktiskās nodarbības, visa apmācība no pirmdienas līdz piektdienai notika kopā. Likām lietā sporta ekipējumu, improvizējām ar to, kas pieejams, bija munīcijas kastes ar smiltīm, bija marši, skriešana. Viss virzīts uz to, lai satuvinātos, lai mēs sarastu. Kopā ēdām, sportojām, dzīvojām. Ļoti svarīgi izdarīt to laikus, lai pēc tam, aizbraucot misijā, katram būtu skaidrs, kāds ir tas otrs, ar ko kopā pavadīšu sešus mēnešus.

Vai visi bijāt gados jauni?

Nē, dažādi. Es pats esmu jauns – man ir 27 gadi. Jaunākajam bija 18, bet bija vecāki par 40 gadiem. Protams, īpatsvars vairāk bija 21–25 gadi.

Vai pieteicās vairāk, nekā aizbrauca?

Protams, jo apmācību laikā mainās situācija dzīvē, apstākļi ģimenē, finansiālie aspekti utt. Man nebija mērķa uzspiest, un cilvēkiem bija izvēle, vai līgumu lauzt un tomēr nepiedalīties. Jā, atbirums bija.

Bet bija, no kā paņemt?

Jā! Daļa nāca arī no 1. brigādes, no Rīgas – četri.

Cik jūs bijāt Libānā?

Vads.

Vai tur bija iespēja sazināties ar mājām?

Protams – dzīvojam 21. gadsimtā! Mūsdienās ir internets, kaut tur tas ir sliktāks un bija brīži, kad nebija elektrības, kad internets nestrādāja. Bet kopumā varējām ar ģimeni sazināties – sazvanījāmies videozvanos ar mājām, ar bērniem. Ja ne katru dienu, tad katrā ziņā bieži.

Kur tieši bijāt? Kādi bija jūsu uzdevumi?

Libānā bijām Šamas pilsētā ap 50 kilometru no Izraēlas robežas. Pašā, pašā dienvidu pusē pie Izraēlas. Mēs bijām vienība, kura uztur drošību konkrētā bāzē. Tā bija diezgan liela, un mums bija jānodrošina cilvēkiem perimetra apsardzība, jāpārbauda visa kustība iekšā un no bāzes ārā, kā arī jābūt gataviem kā ātrās reaģēšanas vienībai iekšējiem draudiem bāzē. Tas bija mūsu dienesta uzdevums – nodrošināt konstantu drošību bāzē visu diennakti. Mūsu cilvēku skaitam tas bija diezgan izaicinoši, bet mēs to izdarījām.

Bijāt iekļauti Itālijas bruņoto spēku sastāvā. Kā veidojās sadarbība?

Jā, bijām zem Itālijas vadošā kontingenta. Tas mūs uzņēma un nodrošināja dzīvošanu, ēšanu, visu loģistiku uz misijas rajonu un atpakaļ. Viņiem armija ir mazliet citādāka, bet mums tā bija laba pieredze redzēt, kā viņi strādā. Itāļu kultūra ir citādāka – viņiem ļoti svarīgas ir izvades, svarīgi demonstrēt savu profesionalitāti ar šīm izvadēm.

Izvade?

Tie ir visi pasākumi, kuros karavīriem jānostājas ierindā. Viņi to dara tik eleganti – bija atsevišķas itāļu vienības ar spalvām cepurēs, karognesēji, godasardze ar šķēpiem. Tas ir ļoti atšķirīgi no mums. Ar pašiem karavīriem strādājām plecu pie pleca. Ar tiem kopā bija arī citu valstu karavīri, un ar viņiem bija ļoti viegli strādāt, laba komunikācija. Mūsu karavīri viegli spēja atrast kontaktu ar itāļiem, citi pat iemācījās itāļu valodā frāzes, pamatteicienus.

Vai saziņa notika angliski?

Jā, primāri, kaut daudzi itāļi angliski nerunāja, bet mēs situācijai adaptējāmies, mācījāmies itāļu valodu, runājām pa pusei itāliski, pa pusei angliski.

Itāļi jau tādi dzīvespriecīgi.

Jā, katru dienu priecīgi – ar katru sveicinās ar smaidu sejā! Latviešiem tas bija kaut kas netipisks. Mēs esam krietni vēsāki.

Vai arī ēdiens bija itāļu?

Visus ēdienus gatavoja itāļi, jo bāzē lielākā daļa bija viņi. Pārtika tikai Itālijas. Katru dienu pasta – dažādi veidi. Viņiem tas ir tas pats, kas mums ēst rupjmaizi.

Bet bija iespēja bāzē aiziet arī uz kafejnīcu, kur gatavoja libāniešu ēdienu. Tas bija ļoti labs! Patiesībā latviešiem ietu pie sirds, jo latviešu ēdienam tas pat ir līdzīgāks nekā itāļu. Interesants un garšīgs.

Vai tagad Latvijā tā nepietrūkst?

Nē, un mums visiem uz beigām jau gribējās latviešu ēdienu.

Kādi bija libānieši?

Ļoti draudzīgi, atvērti cilvēki. Tie, kam līdz šim nebija bijusi saskarsme ar ārzemniekiem, bija mazāk komunikabli, biklāki. Bet ANO karavīri viņiem nav nekas jauns – tie jau sen tur ir klātesoši. Pēdējos 45 gadus viņiem bijusi saskarsme ar francūžiem, itāļiem, īriem, poļiem un citiem. Un viņi uz tevi skatās kā uz ANO pārstāvi, kā uz miera uzturēšanas spēkiem.

Vai Libānā vasarā bija neciešams karstums?

Pārsvarā 30–35 grādi dienā, karstākais bija pie 40. Naktīs plus 25 grādi. Pēc laika jau pierod pie tā karstuma, pie rutīnas. Bijām pie jūras blakus – tur ir gara krasta līnija un gaiss nav tikai karsts vien, bet arī tveicīgs.

Vai gājāt peldēties?

Nē, tādas iespējas nebija. Pārsvarā bijām bāzē iekšā.

Vai misijas laikā kāds saslima?

Nebija nopietnu traumu, bet mazas saslimšanas bija, jā. No itāļu puses bija mediķi bāzē, mums pašiem bija apmācīti karavīri glābēji – specializēti karavīri mediķi, kas nav ārsti. Bet, ja būtu nopietnāka trauma, varēja vest uz lielāku bāzi, kur ir rentgens. Trešā iespēja – līgums starp ANO un Beirutas slimnīcu.

Vai bija bīstamas situācijas? 

Bijām tur tad, kad Izraēlas un Irānas konflikta laikā tika notriektas ballistiskās raķetes. Mēs bijām daļēji tajā zonā, kur tām bija piezemēšanās. Tas bija nemierīgs periods 12 dienas, kad ir paaugstināts draudu līmenis, un, tiklīdz bija draudi, mums bija jādodas uz bunkuriem patvertnēs.

Lietu tur nepiedzīvojāt. Bet dzimtene jūs esot sagaidījusi ar pamatīgu lietu?

Aizbraucām martā, lietus bija tikai pirmajā nedēļā, un pēc tam piecarpus mēnešus to tiešām nepiedzīvojām. Bet, kad atvērās lidmašīnas durvis Latvijā, mēs visi kārtīgi izlijām.

Kas ir galvenais, ko apguvi, tur esot? Savai izaugsmei.

Pirmsapmācību posmā un pašā misijā galvenais, ko apguvu, bija darbs ar cilvēkiem. Jāuztver cilvēku noskaņojums, jāsaprot, kad tu esi priekšnieks, bet kad atkal uzklausi kā cilvēks. Vajadzēja atrast balansu.

Tai pašā laikā ļoti svarīgi ir, ka attīstās vadības prasmes, jo visu šo laiku cilvēki jāvada, un tā var iegūt gandarījumu, kad redzi: tos, kam pirmajās dienās jau ir pamatiemaņas, tu spēj saliedēt kā vienību. Mums izveidojās ļoti profesionāla vienība!

Vai nav žēl, ka tā pašķīdusi pa visu Kurzemi?

Protams, žēl. Bet šis ir bijis periods. Misija ir periods, kas beidzas. Un tad mums ir nākamais uzdevums.

Vai tā tev bija pirmā misija?

Misija bija pirmā reize – kā lielākajai daļai no mums. Un Latvijai tā bija pirmā reize, kad aizbrauca tik liels kontingents. Latvijas karavīru un zemessargu profesionalitātei ļoti vajadzīga bija šī iespēja, pieredze. Varējām paraugdemonstrējumus veikt kopā ne tikai ar itāļiem, bet arī citiem karavīriem. Un jāatzīst, ka latvieši demonstrēja augstu profesionalitāti gan medicīnā, gan glābēju darbā, gan taktisko uzdevumu izpildē. Tagad no Latvijas tur misijā ir otrais kontingents.

Kādu redzi savu tālāko ceļu? Mācīties?

Misijas dēļ mazliet iepauzēju karjeru līdz nākamajai dienesta pakāpei, bet ieguvu pieredzi. Tomēr apņemšanās nekur nav pazudusi. Kapteiņa kursi ir sešus mēnešus, tajos iegūst papildiemaņas nākamajam amatam kā jaunākais štāba virsnieks.

Un kādas bija pirmās izjūtas atgriežoties?

Beidzot esmu mājās! Seši mēneši nav īss periods. Pretī atbrauca tuvinieki. Tā sajūta, ka esi ticis pie viņiem atpakaļ…

Vai, sākot dzīvi Kuldīgā, kas pārsteidza?

Rīgas man nepietrūkst. Te, Kuldīgā, ir tik daudz pozitīvu lietu! Tā ir mazāka, te cilvēki ir tuvāki viens otram. Piemēram, mēs no 45. kaujas nodrošinājuma bataljona zemessarga Klāva Šlakorcina līdzi misijā iegādājāmies 50 kilogramus kafijas Curonia, un viņš mums kā veltījumu izgatavoja speciālas uzlīmes uz kafijas pakām. Tā bija laba iespēja Latvijas jeb mājas garšu paņemt līdzi.

Man kā rīdziniekam patīk arī tas, ka Kuldīgā nav sastrēgumu. No mājām līdz darbam, iebraucot bērnudārzā, man tas aizņem astoņas minūtes. Rīgā aizņemtu vismaz stundu vai pat divas. Sākumā atradu dzīvesvietu Liepājas ielā, tagad esmu nopircis pats savu. Jūtamies kā daļa no Kuldīgas.

Bet armijas cilvēkus var aizcelt prom.

Jā, protams, tā jau es nonācu Kuldīgā.

Un vai gribētos vēl kādreiz doties misijā?

Jā, bet lai paiet laiks – tagad gribas mājās pabūt kopā ar sievu un bērnu. Nostabilizēties. Tad varēs domāt tālāk.

Jauniem cilvēkiem tas droši vien ir arī azarts – piedzīvot ko citu. Un motivācija var atšķirties.

Jā, cits to uzskata kā lielu piedzīvojumu, cits kā savu atdevi Latvijai. Bet visiem sirds bija īstajā vietā, kāpēc viņi to dara. Ir karavīri, kas brauc uz Kosovu, uz Mali. Bet Libāna pašlaik ir tā bīstamākā vieta.

Šogad Latvija kļuvusi par vienu no īslaicīgajiem ANO Drošības padomes locekļiem. Šis ir mūsu kā karavīru ieguldījums, tai skaitā esot ANO misijā un tādā veidā veicinot vispārēju valsts drošību.

Ko tu teiktu tiem, kas domā, vai stāties Zemessardzē?

Klausīties savā sirdī. Ja vēlas, tad droši to darīt. Nebaidīties no tāda izaicinājuma, jo cilvēks noteikti iegūs kolēģus, emocijas un draugus uz mūžu. Tā ir citādāka kopiena. Kad esi kopā ar karavīriem, kad kopā pildi uzdevumus, tas dod tādu adrenalīnu, kopības izjūtu, kādu citur nekur nedabūsi. Bet saprotu, ka tas nav priekš visiem. Tad var meklēt un atrast citu veidu, kā atbalstīt kopējo valsts drošību.

_________________

• Misijas mērķis ir veicināt stabilitāti un novērst bruņotus konfliktus kādā apgabalā saskaņā ar ANO Drošības padomes rezolūcijām.

• ANO starptautiskajā operācijā Libānā Nacionālo bruņoto spēku karavīri no Latvijas ir iekļauti Itālijas kontingentā, un viņu galvenie uzdevumi ir monitorēt un apstiprināt Izraēlas spēku iziešanu no Libānas dienvidiem, atjaunot starptautisko mieru un drošību, kā arī sniegt atbalstu Libānas valdībai, lai atjaunotu varu pār tās teritoriju.

(No vietnes Sargs.lv)