Ja izaudzināsim atbildīgu jauno paaudzi, drošība būs

„Mazliet biedē tas, ka tauta padodas sašķelšanai, nespēj notikumus izvērtēt kritiski. Tomēr latvieši ir pierādījuši, ka grūtos brīžos spēj saliedēties un izdarīt brīnumainas lietas. Kad ūdens smeļas mutē, mēs sadodamies rokās,” saka kādreizējais kuldīdznieks, pulkvedis, Jaunsardzes centra direktors VALTS ĀBOLIŅŠ.

Pastāstiet, kā Kuldīgas puika izvēlējās militāro dienestu!

Piedzimu Kuldīgā. Ģimenē bijām pieci bērni, augām padomju sistēmā, kas man ļoti nepatika. Sākumā biju nodomājis dzīvi saistīt ar celtniecību, iestājos Saldus tehnikumā un pabeidzu tai laikā, kad sākās Atmodas vēsmas. Profesijas izvēles laiks sakrita ar valsts atdzimšanu. Abi vecākie brāļi bija dienējuši Padomju armijā un pozitīvus iespaidus nebija atnesuši. Tāpēc man nepavisam nelikās, ka es savu dzīvi kādreiz varētu saistīt ar armiju. Domāju studēt celtniecību, iestājos Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. Tomēr nepabeidzu un īsti nezināju, kādu ceļu iet. Lai nebūtu vecākiem uz kakla, 1993. gada maijā aizgāju obligātajā dienestā.

Vai bez īpašas intereses?

Militārā sfēra sāka interesēt tikai armijā. Pēc dienesta un pārdomu brīža nolēmu iestāties Aizsardzības akadēmijā, ko pabeidzu 1997. gadā. Tālāk karjera virzījās kā jau militārajā sistēmā. Nepilnus desmit gadus strādāju dažādos amatos Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. No 2004. līdz 2007. gadam biju Saeimas un Valsts prezidenta apsardzes vadības grupā kā Vairas Vīķes-Freibergas militārais adjutants. Pēc tam biju jaunizveidotās Sauszemes spēku Kājnieku brigādes štābā, tad 1. kājnieku bataljona komandiera vietnieks un arī komandieris. Misijā Afganistānā 2009. gadā guvu skarbāku pieredzi un rūdījumu. Trīs gadus biju pasniedzējs Baltijas Aizsardzības koledžā – atbildīgs par majora līmeņa virsnieku izaugsmi.

Atgriezos Latvijā, sāku strādāt Nacionālajā aizsardzības akadēmijā vispirms par prorektoru, tad kļuvu par rektoru. Bija jāpārrauga gandrīz visas bruņotajiem spēkiem pakļautās mācību iestādes, jākoordinē, programma jāizlīdzina pēc mūsdienu prasībām un tā, kas notiek pasaulē. Daudz iemācījos, un tas bija amats, kurā var redzēt darba augļus – to, kā veidojas tā virsnieku paaudze, kas mūs nomainīs.

Trīs gadus no Aizsardzības ministrijas biju norīkots NATO starptautiskajā štābā Itālijā. Pildīju štāba priekšnieka vietnieka pienākumus civilmilitārajā sadarbībā NATO ātri izvēršamā korpusa štābā. Pēc atgriešanās Latvijā biju daudznacionālās divīzijas Ziemeļi Ādažos dislocētā štāba vadībā līdz martam, kad mani iecēla par Jaunsardzes centra direktoru. Ar prieku mēģinu darīt visu, lai jaunā paaudze justos valstij piederīga, būtu īsti patrioti, mazāk kļūdītos, nākotnē ievēlot Saeimu un piedaloties citos valstiskos pasākumos.

Kurš laiks pašam svarīgākais?

Katrā posmā savs ieguvums. Viens no nozīmīgākajiem bija laiks Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūrā. Tā bija iespēja redzēt, kā izcila personība savu darbu dara godprātīgi, ar pilnu atdevi un ļoti atbildīgi. Brīžiem ir skumji, gandrīz dusmas, ja par eksprezidenti tagad kāds izsakās negatīvi, jo viņiem nav bijusi iespēja vērot viņu darbībā. Nezinu, kurš politiķis mūsu valsts labā ir izdarījis vairāk nekā Vaira Vīķe-Freiberga. Viņas prezidentūras laikā iestājāmies gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Kā zināms, tas nemaz tik droši nebija. Tagad redzam, cik tas bija svarīgi. Esam Eiropas Savienībā, NATO, kā arī citās konvencijās un līgumos, kuri ir ārkārtīgi svarīgi mūsu valstij, neatkarībai un dzīvotspējai.

Vai dienestā bijušas arī krasas pārmaiņas?

Man laimējies un arī ģimene priecīga, ka nav nācies drastiski mainīt dienesta vietas no vienas Latvijas malas uz otru kā daudziem militāristiem. Lielākoties esmu bijis kopā ar ģimeni, un pārmaiņas saistītas ar komandējumiem ārvalstīs, turklāt jaukās, miermīlīgās valstīs. Protams, tas bija dienests, nevis ceļojums atvaļinājumā. Tomēr trīs gadi Itālijā bija skaists laiks – varēja izbaudīt viņu virtuvi, iepazīt valsti, vēsturi. Misija Afganistānā – tas ir citādāk, bet piederas pie lietas.

Amati bijuši atšķirīgi. Jebkurš armijnieks teiks, ka augstākais sasniegums militārpersonas dzīvē ir būt par bataljona komandieri. Tas ir pilnīgi kas cits, salīdzinot ar Valsts prezidenta adjutanta darbu, aizsardzības akadēmijas rektora vai Jaunsardzes centra direktora amatu. Svarīgāk ir tas, cik atbildīgi un godprātīgi pienākumi tiek paveikti.

Dienēt gājāt drīz pēc valsts neatkarības atjaunošanas, kad Latvijas armija vēl tikai veidojās.

Latvijas armija tikko bija nodibināta, un ar šodienu pat salīdzināt nevar. Pašiem nekā īsti nebija – pamatā Padomju armijas mantojums, tai skaitā virsniecība. Bet tas likās pašsaprotami – no kurienes citur gan tā būtu radusies? Pirmais Latvijas armijas virsnieku izlaidums bija 1992. gadā Mālpilī pēc saīsinātā kursa. Tad nodibināta arī akadēmija.

Godīgi runājot, toreiz obligātajā dienestā tika pārnests daudz padomju tradīciju: bija tā sauktā dedovščina jeb ārpusreglamenta attiecības. Nebija tādas ēdnīcas kā tagad, un tās sojas putras visiem noriebās līdz nāvei. Es uz tādām vēl tagad paskatīties nespēju. Par pieciem latiem, ko katrs saņēmām, pāris snikeru varējām atļauties dzīves saldināšanai un enerģijai. Ieroči bija Padomju armijas atliekas, arī apmācība švaka. Taču tas pat šķita normāli – mēs jau nezinājām, ka var būt citādāk. Pirmā sapratne par citām iespējām parādījās 1997. gadā, kad biju kadets akadēmijā. Tika nodibināta programma Partnerattiecības mieram, un notika pirmās mācības ASV militārajā bāzē Fortpolkā netālu no Teksasas. Atlasīja pa desmit no Zemessardzes, izlūkdienesta bataljona un kadetiem, un tā nokļuvu tur. Pirmā saskare ar citu pasauli: redzējām, kādi ir normāli ieroči, kā tos pārbauda un lieto, to, ka armijā var būt pat ļoti labs ēdiens, to var izvēlēties un porcijas nav ierobežotas. Tāpat apģērbs labs un sadzīves apstākļi.

Kontrasts teju šokējošs.

Ārzemēs īsti nebiju bijis, bet te uzreiz Amerika. Tāpēc kontrasts liels. Atgriezies Latvijā, sapratu, ka var dzīvot citādi. Tad jau pie mums sāka braukt briti, dāņi, zviedri, palīdzēja apmācībā, un palēnām veidojās izpratne par bruņotajiem spēkiem. Rietumu un padomju skola salikās pareizajos klucīšos.

Diemžēl 2007. gadā no obligātā dienesta atteicāmies. Posms, līdz to atjaunoja, ir būtisks iztrūkums. Tāds lēmums daudziem likās pamatots ar toreizējiem apstākļiem, ka visa pasaule dzīvos mierā un saticībā. Bet tā nav. Paldies Dievam, esam pie tā atgriezušies – ir mums Valsts aizsardzības dienests. Tas ir labi ne tikai militārā ziņā vien – tāpat tas ir svarīgi integrācijai, patriotisma, pilsoniskās apziņas veicināšanai. Kāda paaudze gan ir zaudēta. Neko darīt – izlietu ūdeni nesasmelsi.

Kāda ir attieksme pret obligāto dienestu tagad?

Šodien biju Kara muzejā, kur Vidzemes Augstskola un aizsardzības akadēmijas pētniecības centrs prezentēja pētījumu par nacionālismu un patriotismu, to, kā mums ir ar pilsonisko apziņu, kādi panākumi vai trūkumi, kāda loma Valsts aizsardzības dienestam. Liekas, ka esam uz pareizā ceļa un dienests izveidots optimāli. Manā laikā tas ilga pusotru gadu, tagad obligāti ir 11 mēneši. Tas tomēr par maz – vajadzīgs ilgāks laiks, lai paspētu jaunieti ne tikai sagatavot, bet dienējot iedot arī rutīnu. Tas vajadzīgs gan pašam, gan visai sistēmai, lai būtu stabilitāte. Kopumā sistēma ir laba, motivējoša, kaut vai salīdzinot ar tiem pieciem latiem un bēdīgajiem apstākļiem, kad dienēju es. Tagad ir 600 eiro mēnesī, esi labi apģērbts, paēdināts, bez pārtikas ierobežojumiem. Pēc dienesta ir lielākas iespējas izglītībai augstskolā un citi bonusi.

Tas svarīgi ne tikai aizsardzībai, bet arī valsts dzīvotspējai. Tiek piedāvāta iespēja izglītību saņemt par brīvu. Kāds to neizmanto, jo ir par slinku. Bet jāņem vērā, ka citi par studijām maksā lielu naudu. Ieguvēji būsim visi: jo zinošāka un gudrāka sabiedrība, jo labāka dzīve. Iespējams, ka tik īss dienesta laiks noteikts finansiālu aprēķinu dēļ, – to es nezinu. Bet esam uz pareizā ceļa, un jācer, ka nav par vēlu.

Kas tagad ir galvenais iemesls pieteikties dienestam?

Protams, tas nav tikai patriotisms. Tāpat kā Jaunsardzē: kāds piesakās tāpēc, ka grib nebijušus piedzīvojumus, citam vajag kolektīvu, pasākumus dabā, vēl kādu motivē brīvpusdienas, un tas, starp citu, lauku rajonos ir diezgan svarīgi. Es jaunībā trenējos riteņbraukšanā, bet pametu, jo man neiedeva riteni. Ir tādi jaunieši, kas Jaunsardzē stājas tāpēc, ka grib šaut ar ieroci. Mēs arī dodam – ne jau kaujas ieroci, bet tādu, lai iemācītos šaut. Ļaujam palidināties ar droniem, iepazīt citas tehnoloģijas.

Kara muzejā satiku jaunieti, kurš stāstīja: stājoties dienestā, nav bijusi ne pilsoniskā apziņa, ne patriotisms. Tas parādījies 11 mēnešos, jo radusies sapratne, kas ir valsts un kāpēc tā jāaizstāv. Tā tas bijis arī senāk. Ne jau pēkšņu patriotisma jūtu dēļ 1919. gadā puišeļi 12, 14, 16 gadu vecumā sastājās skolnieku rotās un devās Brīvības cīņās. Valsts bija tikai pusgadu iepriekš nodibināta – ko viņi varēja zināt par Latviju kā neatkarīgu valsti? Reizēm šķiet, ka patriotisms ir vien tāds uzburts sauklis, ka nu visi kaut kur metīsies bez apdomas. Tomēr patriotisms un pilsoniskā apziņa pieaug.

Kā šo vārdu skaidrotu jūs?

Ir konstruktīvais patriotisms – tad cilvēks jūtas atbildīgs pilsonis un apzinās, ka valsts ir svarīga viņa pastāvēšanai. Viņš konstruktīvi piedalās valsts kritizēšanā, lai to celtu un uzlabotu, nevis noniecinātu pārvaldi. Ir tāds mīlošais patriotisms – tad lepojamies ar savējo panākumiem, ar Dziesmu svētkiem, ar to, ka mūsu hokeja komanda dabūjusi godalgotu vietu pasaules čempionātā. Aptaujas rāda, ka 30–40% ir gatavi savu valsti aizsargāt.

Nesen biju Zviedrijā, un tur tikai tagad skolās ieviesta aizsardzības mācība, piemēru ņemot no mums. Viņu pētījumā secināts, ka aizstāvēt savu valsti vēlas 90%, bet ļoti maz zina, kā to darīt ar ieročiem rokās. Ir arī citi veidi, kā valsti aizstāvēt ik dienu. Biju Vācijas Bundesvēra (bruņoto spēku – red.) gadadienas svinībās, un viņu militārais atašejs stāstīja, ka arī vācieši grib obligāto dienestu atjaunot, bet jaunieši pretojas. Vecā Eiropa sākusi saprast, ka labklājība novedusi pie valsts, varas un tautas atsvešināšanās. Nav īsti tāda instrumenta, kā šos jēdzienus atkal satuvināt. Nav tik vienkāršs tas patriotisms, bet, salīdzinot ar veco Eiropu, mēs tomēr esam labākā pozīcijā.

Kas mums ir riska faktori?

Mani biedē tas, ka tauta padodas sašķelšanai, nespēj izvērtēt kritiski. Kaut vai tā ņemšanās ap Stambulas konvenciju, kas tagad izvilkta un kā sarkana lupata bullim priekšā tiek vicināta. Nav tas nejaušs gadījums – tā ir mērķtiecīga rīcība. Tomēr latvieši ir pierādījuši, ka grūtos brīžos spēj saliedēties un izdarīt brīnumainas lietas. Domāju, ka arī šoreiz tā būs. Zināms bieds ir, bet ar savu rīcību varam to ietekmēt. Ir arī tādas lietas, ko ietekmēt nevaram.

Piemēram?

Putina paziņojums par kodolieroču izmantošanu. Un, ja ietekmēt nevaram, tad nav vērts satraukties par to, ko nevar mainīt. Jāuztraucas par to, ko ietekmēt varam, bet nedarām. Tāpēc biedē šķelšana, jo varam taču būt vienoti. Vieglprātīgi atteicāmies no vienīgās integrācijas metodes, kāda mūsu rokās bija, – no valsts obligātā dienesta. 1993. gadā kopā ar mani štāba bataljonā dienēja divi krievu jaunieši no Daugavpils, kas latviski nezināja neviena vārda. Atceros pat viņu uzvārdu: Kirsanovs un Ļebedevs. Kad dienestu beidza, viņi labi runāja latviešu valodā, protams, ar akcentu, un zināja valsts vēsturi. Lai kāda tolaik bija armija, integrācija bija. Mēs zaudējām, no šī instrumenta atsakoties, domājot, ka pietiks ar mazu, profesionālu armiju, kas vārīsies savā sulā, un ka sabiedrības iesaiste nav vajadzīga. Dosimies misijā uz Afganistānu, Irāku, palīdzēsim ASV, un drošība būs garantēta. Nekas nav akmenī iecirsts – tagad viss sagriezies otrādi.

Ko un kā varam ietekmēt mēs, mierīgie iedzīvotāji?

Kritiskāk domāt. Sabiedrība būtu gudrāka, ja izvērtētu, ko tai liek priekšā. Ar kritisku pieeju neparautos uz tādām sarkanām lupatām, kas tiek plivinātas, lai šķeltu, lai viens otru sāktu noniecināt tikai tāpēc, ka viedokļi atšķiras. Tauta var nopietni apdomāt, ko darīt, ja pienāk krīze. Mums prasa, ko darīt, piemēram, Ukrainas gadījumā. Var tam sagatavoties, bet ne līdz sīkumiem, jo kaut kas var nenostrādāt.

Kā vērtējat to, ka armijā iet arvien vairāk sieviešu?

Esam tālu aizgājuši no tā laika, kad sievietes mājās audzināja bērnus un taisīja vīram ēst. Tagad sievietes ir augstos amatos valsts varā, bruņoto spēku komandējošajā sastāvā, speciālvienībās. Pieredze rāda, ka viņas to spēj. Un nav jau tā, ka sievietes nebūtu to darījušas agrāk. Lielbritānijā, cariskajā Krievijā pat sieviešu pulki bijuši armijā. Sievietei ir tiesības uz tādām pašām iespējām kā vīriešiem, tāpat līdzīgi pienākumi un atbildība, jo armijā viņas netiek vērtētas citādi. Fiziskās normas it kā ir atšķirīgas, bet ne kolektīvajās mācībās, jo nevar būt tā, ka puse rotas skrien ātrāk un otra paliek iepakaļ. Tad sievietei tas jāspēj. Man ir vienalga, kāds cilvēkam dzimums, tautība, reliģija. Jāizvēlas tas, kuram ir vislabākā profesionālā kvalitāte kādam amatam.

Ko redzat Jaunsardzes centrā – kāda aug jaunā paaudze?

Latvijas bruņotajos spēkos sieviešu skaits ir viens no lielākajiem – ja nemaldos, ap 20%, un tas ir daudz. Jaunsardzē vēl lielāks – tuvu 50%. Meitenes neuzskata, ka viņām tikai jāmācās adīt zeķītes, bet puiši var iet mežā kurināt ugunskurus.

Cik jums pašam bērnu?

Man ir pirmklasnieks un meita (17 gadu), kura Ogres ģimnāzijā mācās 11. klasē. Ģimenē ar sievu un bērniem par armijas lietām ieminamies, bet nav tā, ka pie galda vadu politinformāciju piektdienas rītā. Visbiežāk šī tēma parādās tad, kad esmu uzvilcis formas tērpu. Ja paši interesējas, tad militārās lietas skaidroju. Meitai skolā ir valsts aizsardzības mācība. Viņa ir prasījusi padomu – baidījusies, ka nenokārtos ieskaiti šaušanā, jo nezina, kā pareizi tēmēt. Tad esmu ņēmis līdzi pamācīt, iedevis materiālus lasīt. Taču neesmu virzījis, lai bērni kļūtu par militārpersonām. Dēls vēl mazs: ja iepatiksies, būšu priecīgs. Bet tā būs paša izvēle.

Vai jums jau pienākas izdienas pensija?

Biju domājis tajā doties un paskatīties, kā ir otrpus žogam – civilajā dzīvē. Tad piedāvāja kļūt par Jaunsardzes centra direktoru. Lai gan esmu profesionālā dienesta karavīrs, šis amats ir tāds kā puscivils. Jaunsardze nav precīzi militāra organizācija – tā ir militarizēta interešu izglītība: mēs nevis audzinām armijniekus, bet mēģinām radīt interesi par valsts aizsardzību. Tā nav saistīta tikai ar tiem, kuri formas tērpā. Tā saistīta ar visiem, kuriem ir pilsoniska atbildība savas valsts un tautas priekšā. Ja izdodas izaudzināt atbildīgu jauno paaudzi, tad esam un būsim drošībā.