„Dziedāšana ir dvēseles atvēršanās”

ILUTA ALSBERGA ir dziedātāja, dziesmu autore, mūzikas producente un bērnu popgrupas Kabatiņas vadītāja, kas ceturto gadu dzīvo Kuldīgā, jo te ģimene pārcēlusies no Rīgas. Viņas vārds Latvijas mūzikā nav svešs, un savā ierakstu studijā Dārza ielā Iluta rada mūziku gan sev, gan jaunajiem talantiem, iedvesmojot ar sirsnīgiem tekstiem, skanīgām melodijām un patiesu degsmi pret radošo darbu. Īpašu vietu Ilutas sirdī ieņem darbs ar bērniem – tas prasa pacietību, radošumu un spēju ieraudzīt pasauli viņu acīm.

Kā kļuvāt par kuldīdznieci?

Ar ģimeni te pārcēlāmies pirms četriem gadiem, kad jaunākajam bērniņam bija vien trīs mēneši. Pirmo gadu audzināju mazuli un mēģināju adaptēties – apjaust, kas šeit notiek. Nevienu nepazinu, izņemot draugu ģimeni – Celmus, kam te ir sava kafejnīca. Kuldīgas kopienu sāku iepazīt pagājušajā gadā, kad intensīvi sāku darboties savā studijā.

Izdomāju, ka muzikālajai darbībai man vajadzīga vēl viena izglītība.

Vairāk nekā 15 gadus esmu saistīta ar skatuves mākslu – ar dziedātājas profesiju, lai gan pēc specialitātes esmu kordiriģente.

Latvijas Universitātē pabeidzu Pedagoģijas fakultāti. Tiklīdz dabūju diplomu, tā nākamajā mēnesī izveidoju pieteikumu vokālajām privātstundām bērniem, bet viss attīstījās tiktāl, ka darbība pārnesās uz citu vietu – uz klavieru darbnīcas Kļaviņš Piano telpām, kur izmantoju tikai klavieres. Taču mērķis bija ierakstu studija, un to iekārtoju mājās Dārza ielā. Tas izdevās, pateicoties tam, ka uzrakstīju vairākus projektus, arī pašvaldības atbalstam jaunajiem uzņēmējiem. Par šo finansējumu varēju studiju papildināt ar aparatūru un citu inventāru, ar instrumentiem, lai varu pilnvērtīgi strādāt gan ar bērniem, gan pieaugušajiem.

Rudens jau ir laiks mācībām, sevis pilnveidei. Vai arī jūsu studijā?

Tā ir. Esmu mūzikas producente. Varu jebkādu ideju izveidot par klausāmu dziesmu vai instrumentālu skaņdarbu, te var ierakstīt konkrētu instrumentu. Viena kliente ierakstīja lietus koku, dažādu šķīvju un zvanu skaņas – tie bija meditatīvi instrumenti. Šo iespēju piedāvāju ikvienam.

Ar jūsu vai manis izdomātu tekstu ierakstā var tapt apsveikums vecmāmiņai dzimšanas dienā.

Galvenā man ir bērnu attīstība un mūzika, svarīga arī kognitīvā attīstība, jo tās iet roku rokā, piemēram, koordinācijas vingrinājumi pie elektriskajām bungām. Ir arī ukuleles, protams, klavieres, ko pārvaldu vislabāk. Uz tām top manas dziesmas, kuras aranžēju, ierakstu programmā. To es nevarētu, ja nepārvaldītu kaut vienu instrumentu.

Bērni nāk ļoti dažādi, jo piedāvāju individuālas nodarbības no četru gadu vecuma. Ir arī smalkās motorikas vingrinājumi, attīstām valodu – runas spējas, jo tās iet roku rokā ar dziedāšanu, arī elpas vadību apgūstam.

Jāatceras, ka bērniņiem nedrīkst uzlikt pārāk augstas prasības. Daudzi vecāki gaida lielus rezultātus. Vienmēr skaidroju, ka bērna balss saites nav tik attīstītas kā pieaugušajam.

Ja dziedot viņš savieno divus vārdus, tas jau ir ļoti labi.

Gadu vadu nodarbības popgrupai Kabatiņas. Tajā dzied bērni no sešiem līdz desmit gadiem. Iet ļoti labi, daudz enerģijas ieguldu jaunradē, jo dziesmas bērniem rakstu un producēju pati. Mazie dziedātāji tiek iesaistīti ierakstos un videoklipos, un tos var apskatīt vietnē YouTube. Bērniem tā ir vērtīga pieredze – pēc tam sevi dzirdēt ierakstā.

Esmu priecīga bērniem Kuldīgā ļaut to piedzīvot, jo tāda iespēja tomēr ir visai ekskluzīva – pat Rīgā ne visās bērnu vokālajās studijās tāda ir.

Tas bija arī mans aicinājums, tāpēc studēju pedagoģiju. Skolotāja ir arī mamma un vecmāmiņa – tā teikt, no saknēm aizbēgt nevari. Viens no jaunumiem – septembrī esmu izsludinājusi uzņemšanu Mini kabatiņās, kur aicināti bērni no četriem līdz pieciem gadiem.

Sacījāt, ka apsveikumu, dziesmu var ierakstīt ikviens. Daži teiks: viņiem par dziedāšanu norādīts, ka lācis uz ausīm uzkāpis, tāpēc labāk to nedarīt.

Ar bērniem tas nav tik izteikti kā ar pieaugušajiem. Daudziem bērnībā šāds komplekss izveidojies, un viņiem ir bailes publiski sevi izpaust ar balsi. Tieši tāpēc, ka toreiz kāds pateicis – labāk nedziedāt. Tas ir ļoti skarbi. Esmu ārkārtīgi dusmīga, ka ir cilvēki, kas citus tā var iespaidot. Tā nav taisnība.

Esmu pārliecinājusies, ka Dievs devis balsi un dzirdi ikvienam un tā ir dvēseles valoda. Dziedāšana ir dvēseles atvēršana. Jautājums – vai tu tam notici.

Svarīgs ir arī treniņš, jo tā ir atslēga uz panākumiem. Man ļoti patīk strādāt arī ar pieaugušajiem, jo ar viņiem saprašanās ir citādāka. Ar bērniem ir vairāk rotaļu darbības.

Kādi plāni ierakstu studijai?

Attīstības iespējas ir milzīgas. Vajadzīga arī telpas tapsēšana – ierakstiem vajag, lai skaņa būtu mīksta, tāpēc betona sienas nederēs, jābūt mīkstinājumam. Šis darbiņš vēl priekšā. Esam sākuši darbu pie akustikas izveides ar koka klucīšiem – arī tas skaņu padara mīkstāku.

Es ļauju uzstāties visiem bērniem, jo tāda termina kā neiznāk manā praksē nav. Mans redzējums studijai – dot iespēju katram piedzīvot koncerta, konkursa pieredzi. Ja foršs skolotājs māk ieinteresēt, bērni iedvesmojas, aizraujas.

Arī pieaugušajiem vajadzīgs iedvesmas avots. Gandarījums, ko gūstu, darot to, kas patīk, ir viens milzīgs laimes hormons.

Un kas jums ir iedvesmas avots?

Laba mūzika. Satikšanās ar draugiem – mani iedvesmo sarunas, tās paceļ pašnovērtējumu. Draugi jau tāpēc vajadzīgi, lai mēs viens otru atbalstītu, mudinātu un iedrošinātu. Man ļoti patīk džezs un soulmūzika. Tas nav žanrs, ko izpildu. Manējais ir sintpops (no vārda sintezators – red.). Datorā glabājas daudz dziesmu, kuras vēl neesmu publicējusi. Drīz vienu publicēšu. To man izdarīt ir daudz grūtāk nekā būt producentei citam. Strādāju ar jaunu dziedātāju Diānu Lubi: es viņai aranžēju un producēju dziesmas. Vieglāk ir palīdzēt citiem, bet izdot savu mūziku – ārkārtīgi grūti.

Vai tāpēc, ka pret sevi esat pārāk prasīga?

Tieši tā! Esmu ļoti prasīga pret sevi – tas par mani būtu īstais raksturojums.

Par ko savās dziesmās stāstāt?

Tās ir dažādas izjūtas. Pagājušajā ziemā pēc garas darbadienas no studijas ārā neizgāju, jo bija ļoti liela iedvesma, un nosēdēju līdz pusnaktij. Vīrs man to ļāva, jo ar bērniem tika galā viens pats. Reti tādu lielu iedvesmu noķeru – ierakstīju savas idejas, dziesmu pabeidzu un nākamajā dienā publicēju izplatīšanas platformā.

Par ko tā bija?

Dziesmai Viltnieks iedvesmojos no Elizabetes Gilbertes grāmatas par radošumu. Tajā bija eseja par to, ka mums jāmācās būt tādiem viltniekiem, kuri skatās pāri nebūšanām un sīkumiem un tiecas uz labo mērķi.

Mani teksti ir visai apcerīgi, filozofiski. Varbūt nav uzreiz saprotami, ir dziļdomīgi.

Bet drīz izdošu dziesmu par to, kā pārvācos uz Kuldīgu, kā gadiem vīram lūdzos, lai mani aizved prom no mūriem, no debesskrāpjiem un aizved tur, kur bango ūdenskritums un ir priežu smarža. Vārdu sakot, ļoti romantiski. Teksti nenāk viegli – tie manā daiļradē laikam ir tie prasīgākie. Savukārt mūzika nāk ārkārtīgi viegli – to varētu radīt pat no jūsu jautājumiem un teikumu izdziedāt (smejas).

Nodarbībās, kad bērni sēž man blakus pie klavierēm, kopā saceram dziesmas par viņiem svarīgām tēmām. Tā tapa dziesma Kabatiņas un arī popgrupas nosaukums.

Kādēļ izvēlējāties tieši Kuldīgu?

Patiesībā nāku no Dobeles novada Naudītes pagasta. Studēju Jelgavā, pēc tam pārvācos uz Rīgu, kur notika tālākā darbība. Kuldīga abiem ar vīru bija sapnis. Bieži braucām vasarā atpūsties, palikām izīrētos dzīvokļos. Šeit man bieži bija koncertdarbība. Esmu uzstājusies ar dažādiem māksliniekiem – ar trio Limonāde, Ievu Kerēvicu, Normundu Rutuli.

Katru reizi negribējās uz Rīgu atpakaļ braukt – gribējās te palikt ilgāk. Vīram bija līdzīgi.

Viņam bija arī darba saistības, jo šeit bija klienti – viņš braukāja pa visu Latviju. Mūsu draugi Aigars un Kristīne Celmi no Rīgas pārcēlās šurp. Ļoti bieži te braucām kovida laikā. Kristapa vecāki dzīvo Talsu pusē, un šurp braucām uz kafejnīcas Rezidence Kafe Venta terasi, kas tolaik bija vaļā, jo atradās ārpus telpām.

Aizsapņojāmies, kā varētu šeit iegādāties īpašumu. Nebija viegli ko sameklēt. Gadu nodzīvojām Rīgā un par šo ideju aizmirsām.

Bet tad vīram Kuldīgā piedāvāja darbu, un man bija piedzimis otrais bērniņš. Ar muzikāliem projektiem mazliet iepauzēts. Pieņēmām lēmumu, ka mēģināsim pārcelties uz Kuldīgu. Te ir miers un laime. Pastaigājos pa ielām un joprojām kā ar rozā brillēm apbrīnoju Kuldīgas parkus un arhitektūru. Lielākie atbalstītāji man ir vīrs Kristaps, meita Lizete, kurai ir astoņi gadi, un dēls Kajs Natans, kuram ir četri gadi.

Kā aizsākas dziedātājas karjera?

Mūzika man ielikta šūpulī, jo abi vecāki ir muzikāli. Tēvs studēja mūziku, spēlēja ģitāru, trompeti un vijoli. Mamma joprojām ir mūzikas pedagoģe – strādā ģimnāzijā un interešu izglītībā.

Es šo izglītību ieguvu Dobeles bērnu mūzikas skolā, kur esmu beigusi pianistu klasi, pēc tam Jelgavas Mūzikas koledžā ieguvu kordiriģentes specialitāti. Dziedāju Gunāra Kalniņa Gospeļu korī. Vēlāk izveidoju trio Limonāde, un mums sākās intensīvs bekvokāla laiks, kad dziedājām daudziem Latvijā pazīstamiem māksliniekiem. Pagājušogad mums bija Ziemassvētku koncerts ar Raimondu Paulu, ko rādīja Latvijas Televīzijā. Man ir ilggadēja sadarbība ar Jāni Stībeli, dažādos projektos bija sadarbība ar grupu Prāta vētra, Gustavo, Lindu Leen, Intaru Busuli, Laimu Vaikuli. Esmu piedalījusies televīzijas šovos, bijusi X faktora un Supernovas dalībniece. Tomēr beigās nolēmu, ka vēlos iegūt pedagoģisko izglītību, strādāt ar bērniem – veicināt radošumu.

Vai trio Limonāde darbojas joprojām?

Pērn kopā bijām Ziemassvētku koncertā ar Raimondu Paulu. Pašlaik katra esam citā Latvijas malā un savos darbos – ar mēģinājumiem būtu grūti. Visām ir citas prioritātes, un trio Limonāde vairs nav pirmā. Bet, ja ir kāds piedāvājums, iespēju izskatām.

Vai kļūt pamanāmam mūzikā ir sarežģīti?

Par sevi nemitīgi jāatgādina, liels darbs jāiegulda sociālajos medijos. Ja to nevajadzētu, manis nebūtu ne feisbukā, ne instagramā. Katru dienu ievietot informāciju – tas aizņem ļoti daudz laika. Jābūt arī zināšanām.

Vai atmiņā ir saviļņojošs brīdis no kādas uzstāšanās?

Tas bija pēc Prāta vētras uzstāšanās, kad visa komanda izgājām skatuves priekšā kā uz mēles. Noslēgumi vienmēr ir skaisti un saviļņojoši – nav gaismu, ir tikai mazās uguntiņas publikā un mūzikas pēdējās skaņas. To vārdiem nevar aprakstīt. Tā ir īpaša sajūta, jo pretī ir tūkstoši. Enerģija tik pozitīva, ir miers un laime, jo darbu esi izdarījis.

Reiz koncertā vairāk nekā divas stundas biju kurpēs, kurām papēdis ir 12 centimetru augsts. Šodien domāju, kā to varēju. Tagad pat desmit metrus ar tādām nevarētu noiet (smejas).

Vai ir vēl citas sirdij tīkamas nodarbes?

Jā, lieku meikapu un dīdžejoju. Skatuve vienmēr saistīta ar vizuālo tēlu. Esmu mācījusies starptautiskā grima mākslas skolā, strādājusi kosmētikas un parfimērijas veikalā Douglas. Kad uzstājos pati, aizskatuvē grimēju citus māksliniekus.

Daži bija izbrīnīti, ka ne tikai grimēju, bet arī dziedu. Šodien pucēju dāmas: lieku meikapu, veidoju frizūras un fotografēju.

Dažas klientes arī tagad no Rīgas brauc pie manis uz Kuldīgu. Savulaik Rīgā dīdžejoju. Šovasar vairākkārt biju pie pults Rezidences kafejnīcā, kas man ir mīļa, un tur rīkoju arī audzēkņu koncertus.