Atgriezusies savā pilsētā

Kopš oktobra Kuldīgas slimnīcā pieņem ginekoloģe un dzemdību speciāliste Linda Freiberga. Jau esot rezidentūrā, viņa šeit dežūrās strādāja uzņemšanas un ginekoloģijas nodaļā. Linda ir kuldīdzniece, kura pēc studijām te atgriezusies.

Kāpēc esat šeit?

Es vēlējos atgriezties. Man arī bija pašvaldības stipendija, kuras nosacījums ir tāds, ka pēc rezidentūras trīs gadi jānostrādā Kuldīgas slimnīcā. Bet tas nebija izšķirošais, jo tāpat gribēju atgriezties dzimtajā pusē. Stipendija ļoti palīdzēja un deva papildu atbalstu. Arī citiem jauniešiem iesaku pasekot līdzi, kādās nozarēs studentiem tā tiek piešķirta, un pieteikties. Vēl man ir darbs arī Rīgā, bet plānoju strādāt tikai šeit.

Kā ir strādāt Kuldīgas slimnīcā?

Patīk. Rīgā kolektīvs bija lielāks un mainīgāks, šeit ir vairāk saliedēts, ģimeniskāks.

Vai būt par ārsti bija bērnības sapnis?

Jā. Atradu, ka jau, bērnudārzu beidzot, bijām aptaujāti par nākotnes nodomiem: „Kā tu sevi redzi pēc gadiem?” Es biju atbildējusi, ka būšu ārste. Atceros, ka bērnībā ārstēju mantiņas – nez kur dabūju šprices, lellēm un rotaļu zvēriem špricēju ūdeni, rakstīju receptes. Ģimenē mediķu gan nav – es esmu pirmā.

Cik ilgi jāmācās?

Lai kļūtu par dzemdību speciālistu un ginekologu, pēc vidusskolas seši gadi jāstudē ārstniecības programmā, pēc tam jāizvēlas specialitāte. Tad slimnīcā jāiziet rezidentūra, praktizējot speciālista vadībā. Rezidentūras ilgums atkarīgs no nozares: ģimenes ārstiem un dermatologiem trīs gadi, ginekologiem un dzemdību speciālistiem pieci, ķirurgiem seši. Jānokārto eksāmeni, jāiegūst sertifikāts, un tad var sākt patstāvīgu darbu specialitātē.

Vai jau studiju laikā bija skaidrs, ka izvēlēsieties ginekoloģiju?

Sākotnēji ne. Bet mācību laikā, iepazīstot dažādas jomas, sapratu, ka šī saista visvairāk, jo tā ir daudzveidīga – nākas saskarties ar visdažādākajām situācijām: ir operācijas, manipulācijas, dzemdības, pacientu aprite. Ir dažāda vecuma pacientes, un katra sieviete ir atšķirīga. Iespēja darboties praktiski man ir ļoti svarīga, jo negribētu strādāt tikai ar papīriem vai pētījumos.

Kādas ir biežākās veselības problēmas, ar kurām sievietes pie ginekologa nāk?

Visbiežāk ir menstruālā cikla traucējumi, asiņošana. Nopietnāki gadījumi parādās laiku pa laikam – endometrija hiperplāzija*, labdabīgi vai onkoloģiski veidojumi, arī neauglība. Risinām jautājumus, kas rodas menopauzes laikā. Taču kopumā nevarētu teikt, ka ir viena raksturīga saslimšana, – katram kas cits. Lielāka problēma ir tā, ka sievietes pie ginekologa nenāk. Un visas neizmanto iespēju sevi pārbaudīt, izmantojot valsts apmaksāto skrīningu un izmeklējumus. Varētu to darīt vairāk. Vēl retāk nāk uz profilaktiskajām pārbaudēm. Domājam, kā sievietes iedrošināt.

Cik bieži būtu jāapmeklē profilaktiski?

Mēs rekomendējam vismaz reizi gadā arī tad, ja nav nekādu sūdzību. Ja apmeklējums ir mazliet retāks, piemēram, pēc pusotra gada, arī tas vēl ir pieņemami, bet ilgāk atlikt nevajadzētu. Ja ir sūdzības, tad, protams, jānāk uzreiz. Noteikti būtu labāk saņemties un atnākt reizi gadā nekā tad, ja kas notiek. Tad būs jānāk biežāk.

Kā piepildāt laiku pēc darba?

Man patīk sevi izaicināt, dažreiz iziet ārpus komforta zonas. Es teiktu, ka esmu bailīga, tomēr izvēlos savas robežas testēt. Mediķiem noteikti jāatrod veids, kā pēc darba atslēgties: iet dabā, pārgājienos, sportot. To arī cenšos darīt. Man patīk ceļot. Tam gan laiks jāieplāno. Ziemassvētku laikā būs neliels ceļojums ar ģimeni uz Beļģiju.

* Endometrija hiperplāzija (sabiezējums) – pārmērīga dzemdes gļotādas augšana, kas var radīt asiņošanas traucējumus, retāk kļūt par priekšvēža izmaiņām.