Dabas spēkā un latviskos tērpos

Liene Šalkovska, kas nākusi no Talsu novada, trīs gadus ar ģimeni dzīvo Ēdolē. Iepriekš studējusi uzņēmējdarbību un kvalitātes vadību, bet tagad aizraušanās pavisam cita: viņa šuj arheoloģiskos tērpus, auž, ada un arī ražo tādas sadzīves preces kā veļas pulveri, ziepes, zobu pastu un citas lietas, ko veikalā vairs nepērk jau ilgu laiku. Ēdoles bibliotēkā apskatāma viņas radītie arheoloģiskie tērpi.

Ar etnogrāfisko un arheoloģisko

Liene ar vīru Vitāliju un četriem bērniem dzīvo Sluķos – sešus kilometrus no Ēdoles centra: „Meklējām lauku māju un uz šo pusi gan nelūkojāmies, taču te dzīvoja draugi, un, kad atbraucām, tad nodomājām, ka šī vieta būs domāta mums. Iedzīvojušies esam labi. Desmit gadus nodzīvojām Valdemārpilī, bet tur pazinām vien dažus cilvēkus, taču šeit nelielā laika posmā esam iepazinuši daudzus. Varbūt paši esam kļuvuši atvērtāki. (Smejas.) Kā mēdz teikt: kā paši pret pasauli izturamies, tā pasaule izturas pret mums.”

Par to, kā sākusi šūt, Liene stāsta: „Bija brīdis, kad pēkšņi radās vēlme apgūt dažādus rokdarbus. Mācījos aust, adīt, izšūt baltos izšuvumus. Citi vaicāja, vai esmu sākusi kur dejot vai dziedāt. (Smejas.) Gribēju sev uzšūt etnogrāfisko tērpu, to arī izdarīju, un nu man ir Talsu puses tērps: Upesgrīvas brunči, jo tur dzimusi omamma, un Lubezeres krekls, jo no turienes ir visa manas vecvecmammas dzimta.

Tad pievērsos arheoloģiskajiem krekliem, un drīz radās doma, ka tos varētu nēsāt ikdienā. Kad sāku pētīt, kāpēc senči tos šuvuši tieši tā – ar veļas vīlēm, sapratu, ka tas nav izdomāts tāpat vien. Cilvēks spēku saņem no zemes, un, lai tas neaizplūstu prom, veļas vīle, kad tā ir ciet, enerģiju un spēku sargā. Ja es ikdienā staigātu arheoloģiskajā kreklā, uz mani noteikti atskatītos. Sāku šūt arī lina kleitas, kādas tagad valkāju pati.” Visi apģērbi šūti ar rokām un lina diegiem: „Agrāk rīkoju meistarklases – mācīju, kā sašūt. Sākumā šķiet, ka tas ļoti jāmāk, lai sašūtais neizirst, taču lins linā ļoti labi ieķeras, un izskatās, it kā būtu drāklēts.”

Ar meistaru, vecmammu un grāmatu padomu

Latvijā arheoloģiskie krekli nav saglabājušies: „Ir tikai maza daļiņa ar saktas daļu, taču viss šuvums ne. To pētu grāmatās, un viena ir Annas Zariņas Lībiešu apģērbs 10.–13. gadsimtā. Jostas aužu celošanas tehnikā: diegus veru mazos koka dēlīšos. Senāk tie bija no raga, arī dzintara, taču tie nav saglabājušies. Celošanu apguvu pie meistares Lilijas Balgalves-Treimanes, kura ir ārzemju latviete. Viņa bija atbraukusi pirms pieciem gadiem, un tad viņai jau bija pāri 90 gadiem. Vēl mācījos pie meistares Ineses Krūmiņas Talsos.”

Arī vecmāmiņas bijušas rokdarbnieces: „Viena šuva, otra auda. Bērnībā sēdēju stellēs blakus, un man ļāva ko palīdzēt. Pašai viņai steļļu nebija – to darīja aušanas pulciņā. Man mājās ir savas stelles.” Tagad radusies vēlme iemācīties vērpt vilnu: „Esmu to šķeterējusi, bet ne vērpusi. Veikalos nav pieejama tik smalka dzija, kas derētu celaiņu aušanai. Tādu var pasūtīt Igaunijā, bet mums pārsvarā ražo mīkstu vilnu adīšanai. Dziju iegādājos no SIA Klippan-Saule, bet to, ar kuru aužu, pērku Limbažu tīnē. Ar to dziju rakstiņš sanāk smalkāks – vairāk atbilst tam, kā to darīja senči. Arheoloģijā gan bija pītas un celotas jostas, bet parasto austo nebija.” Agrāk Lienes darbi rādīti Talsos: „Tagad atkal tam laika ir vairāk, un pa šo laiku izauga četri bērni.

Arī viņiem esmu uzšuvusi tērpus. Kad ejam uz dančiem Ēdoles kultūras namā, ģērbjam tos mugurā.” Iepriekš Liene mācījusi kokles spēli un latviskos dančus, bet nodarbības Ēdolē vadīt vēl neplāno. Viņa arī dzied folkloras kopā Ēdol’s ķist.

Sadzīves ķīmiju aizstāj ar dabisko

Uz veikalu Liene dodas reti: „Ar katru bērnu vairāk radās vēlme pēc kā dabīgāka. Sākumā pirku veikalā, bet tad sāku domāt, kāpēc vispār kas jāpērk, ja visu vajadzīgo mums dod daba un visas izejvielas varu iegūt tepat. Mums visi tīrīšanas un skaistumkopšanas līdzekļi ir pašu taisīti. Vienīgais, no kā vēl neesmu gatava atteikties, ir trauku mazgājamais. Bet arī ar to esam eksperimentējuši.” Veļai tiek izmantots kastaņu pulveris: „To ražojam jau piecus gadus. Paši lasām kastaņus. Vienu tējkaroti saskalina ar nedaudz ūdens un ielej veļasmašīnā. Ja ir traipi, tos mazgājam ar pašu ziepēm.

Tās der visam kam – es mazgāju arī matus, vīrs seju. Vienas vārām no cūku taukiem, ko iepērkam, otras – no kokosriekstu eļļas, ko pērku pārtikas veikalos. Klāt lieku pelnu sārmu, kas taisīts no pelniem, ūdens un sāls. Tāda sārma ūdenī mazgāju trauku dvieļus, lieku to klāt veļasmašīnā, ja veļa ir netīrāka. Traukus mazgāju ar tamborētām džutas diegu lupatiņām – tās kalpo ilgi. Taisu dzīvo ābolu etiķi – skaloju matus, un tas tos skaisti nogludina. Zobu pastu taisu no baltajiem māliem, kas dezinficē muti, no kokosriekstu eļļas un ogles, kas rada sārmainu vidi. Citi liek klāt sodu, bet man tā šķiet par stipru.” Daļu pašu ražoto līdzekļu var arī iegādāties.

No meža, no zemes

Par pārtiku Liene skaidro: „Pirmkārt, cik varam, tā jāiegūst no dabas, otrkārt, ir tas, ko paši varam izaudzēt, treškārt – iegādāties no kaimiņiem zemniekiem, pēc tam Kuldīgas tirgū. Veikals ir pati pēdējā vieta, kur ko iepirkt. Tur nepērkam gandrīz neko. Visu laiku pirkām eļļu, bet arī no tās domājam atteikties un aizstāt vai nu ar sviestu, vai liellopu taukiem.” Vasarā ģimene bieži dodas uz mežu, kur ziemai tiek ievāktas ogas un sēnes, savukārt kartupeļus ieguvuši talkās.

Zīmē dzimtas koku

12 gadus ģimene veido dzimtas koku, senču saknes meklējot arhīvos internetā un sazinoties ar radiem. Tālākā atrastā radiniece ir no Lienes mammas puses – Bille Jorgeta, kas dzimusi 1788. gadā: „Visi mani radi bijuši kurzemnieki, bet mammas tēta atzaru gan vēl nezinu. Vīram visi radi dzīvojuši Latgalē pie Daugavpils.”