Bīstamas situācijas ir katru dienu. Jāsaglabā miers

Ceļi, pa kādiem nonākt līdz savai profesijai, mēdz būt gana līkumoti. Arborists Māris Lapsiņš sācis ar žurnālistikas studijām, strādājis par grāmatvedi un mainījis dzīvesvietu, lai nonāktu līdz tam, ko dara šobrīd. Un rēķinās, ka vismaz vēl reizi dzīvē var nākties savu nodarbošanos mainīt. Taču šobrīd ar aizrautību velta savu laiku kokiem un sarunā dalās ar vērtīgiem padomiem, kā katram pareizāk kopt savus kokus un dzīvžogus, lai tie augtu skaisti un veseli.

Kā nonāci līdz arborista profesijai? Kāpēc radās tāda interese?

Vairāku sakritību rezultātā. Būtībā Kuldīga vainīga. Dzīvojot Rīgā, ik pa laikam braucām ciemos pie sievas vecākiem uz Kuldīgu. Šķita ļoti forša vieta, kur audzināt bērnus. Sākām ar sievu mērķtiecīgi strādāt pie tā, lai pārvāktos – divus gadus remontējām Kuldīgā dzīvokli. Pārcēlāmies līdz ar otrā bērna piedzimšanu. Gadu bija tāds pārdomu periods. Es biju bērna kopšanas atvaļinājumā, un tad vajadzēja sākt kaut ko darīt. Rīgā man pēdējā darba vieta bija Circle-K grāmatvedībā. Atrast līdzīgu darbu neizdevās, jo Circle-K grāmatvedības procesi bija specifiski sadalīti, es nebiju grāmatvedis, kas prastu visas funkcijas. Iepriekš biju strādājis bankās – arī to šeit nebija, tāpēc bija jādomā kas cits, ko darīt. Sāku domāt, kas mani interesē, ko esmu darījis ārpus darba. Viena no tādām lietām – pie Kristapa Liepiņa biju pabeidzis klinšu kāpšanas kursus. Viņš kopā ar sievu Kristīni rīko kalnu grupas, kurās interesentiem stāsta un māca par kalniem. Nonācu pie domas par darbu augstumā. Zināju par arboristiem un industriālajiem alpīnistiem, kas apkalpo augstceltnes – mazgā logus, jumtus, palīdz remontēt. Nolēmu caur Nodarbinātības valsts aģentūru uzrakstīt biznesa plānu, iekļaujot abus šos virzienus. Biznesa plānu apstiprināja, un es sāku to realizēt – iestājos Ogres tehnikumā mācīties par arboristu. Mācību laikā pārliecinājos, ka šis man ir īstais virziens, jo vienmēr patikuši koki, būt dabā un ceļojumi – arborista profesija to visu nodrošina. Katru dienu sanāk arī kāds mazais ceļojums tuvāk vai tālāk Latvijas robežās.

Cik ilgi ir jāmācās, lai kļūtu par arboristu?

Programma ilga 6 – 8 mēnešus, ja pareizi atceros, bet tā ir tāda pamatzināšanu bāze. Svarīgākais ir, ko pēc tam ikdienā dari, ar kādiem instrumentiem un tehniku strādā. Zināšanas nāk darot. Jāmācās ir nemitīgi. Man droši vien kādā brīdī būs jāmācās kaut kas pavisam jauns, jo ir ierobežots laiks, cik ilgi šo darbu var darīt – kādi pieci, desmit gadi. Mazāk nekā baletdejotājiem. Es personīgi nepazīstu nevienu arboristu, kurš, ikdienā strādājot, būtu nostrādājis ilgāk par desmit, varbūt padsmit gadiem.

Vai ir iespēja pārorientēties profesijas vai jomas ietvaros?

Var izveidot savu uzņēmumu un pieņemt darbā jaunākus cilvēkus vai tādus, kas nesen sākuši ar to nodarboties, jo profesija fiziski un garīgi ļoti izsmeļ. Vēl viens variants ir strādāt ar tehniku, kas samazina fiziskā darba apjomu un paplašina pakalpojumu klāstu. Saistībā ar to Kuldīgā ir daudz iespēju. Četrus gadus biju biznesa inkubatorā. Tehnikai esmu uzrakstījis, šķiet, četrus LEADER projektus. Tas man šobrīd dod iespēju, piemēram, četras dienas pavadīt kokā, savukārt piektajā frēzēt celmus. Agrāk nozāģētos kokus ar rokām sastrādājām, bet tagad ar traktoru, pašizgāzēju. Kamēr līdz tam tiek, protams, paiet laiks, un tas prasa darbu. Nākamais mērķis ir nopirkt pacēlāju, lai katrā kokā, pie kura var piebraukt, nebūtu jākāpj, lai izdarītu nepieciešamo. Vēl viena iespēja profesijas paildzināšanai ir koku vērtēšana. Pazīstu arboristu, kurš, man šķiet, nekad dzīvē nav kokā uzkāpis. Viņš tikai vērtē.

Vai arborista profesijā ir tālākizglītības vai kvalifikācijas celšanas iespējas?

Tas varētu būt tāds akmens Latvijas arboristu dārziņā. Īsti nav gradācijas. Šobrīd vispār vienīgā vieta, kur apgūt arborista profesiju, ir Bulduros. Pēc skolas pabeigšanas būtībā vairs nav kvalifikācijas celšanas iespēju. Ir brīvprātīgie ar nelielu biznesa piesitienu, piemēram, Annas koku skola Babītē, kas vienu, divas reizes gadā rīko seminārus, bet tie ir tādi vispārīgi – dārzniekiem, ainavu arhitektiem, arboristiem. Arboristu biedrība reizi divos gados rīko vienas, divu dienu kursus, bet tā arī nav kvalifikācijas celšana. Pastāsta mazliet par tendencēm, tas arī viss.

Vēl ir tāds Eiropas koku kopšanas sertifikāts. Būtībā tas pats skolas eksāmens, bet to kārto, kad kādu gadu vai divus nostrādāts profesijā. Sagatavošanās ir iemācīties, kas rakstīts rokasgrāmatā, un apmeklēt vienas dienas kursus, kas ir ļoti dārgi, apmēram 800 eiro. Apmēram trešdaļa šo eksāmenu nenokārto. Tas nekādas papildu zināšanas vai prasmes neiedod – tas ir konkurences atsijāšanas mehānisms. Ar šo sertifikātu var strādāt visā Eiropā, attiecīgi dažu pašvaldību konkursos šis sertifikāts tiek norādīts kā viens no kritērijiem pretendentiem.

Šobrīd viena biedrība domā organizēt vairāku nedēļu vai mēnešu kursus specifiski par vecu aleju kopšanu, kas šķiet daudz vērtīgāk. Man tas šķiet pareizais virziens – ilgākā laika periodā padziļināti mācīties par konkrētu tēmu, nokārtot pārbaudījumus un rezultātā būt līmeni augstāk. Un tad, ja pašvaldība rīko konkursu par kādas vecas alejas sakopšanu, prasīt šādu sertifikātu.

Vai arboristi savā starpā tiekas?

Es ar saviem kursa biedriem – jā, bet ar citiem ir šausmu ieleja. Ļoti bieži cits citu vērtē. Negatīvos gadījumus izvazā pa dažādiem čatiem un feisbuka grupām. Tas man šķiet ļoti nevajadzīgi, es tajā neiesaistos. Tā vietā, lai kopīgi risinātu kaut ko, pamācītu cits citu, izsaka pārmetumus. To tā nenosauc, bet visdrīzāk tā ir cīņa par klientiem.

Kā tu vēl pirms domas par arborista profesiju izdomāji pieteikties klinšu kāpšanas kursos?

Kalni man vienmēr ļoti patikuši un šķituši interesanti. Vidusskolā pie mums bija atbraucis ciemos alpīnists Imants Zauls. Stāstīja savus piedzīvojumus un rādīja ekipējumu. Lasīju Teodora Ķirša grāmatas. Tie ir tādi lielie kalnu cilvēki.

Vai baiļu no augstuma tev nekad nav bijis vai nācās pārvarēt?

Tās ir visiem cilvēkiem. Es esmu runājis arī ar citiem – ja nav šādu baiļu, kaut kas ar cilvēku nav kārtībā. Lielais jautājums ir: kā tu tiec ar šīm sajūtām galā, cik ļoti spēj sevi kontrolēt tajā brīdī? Bet es varbūt tiešām no augstuma baidos mazāk nekā citi. Jau bērnībā man patika kāpt augstos kokos. Tas deva mazliet adrenalīna un šķita interesanti.

Kādām vēl personīgajām īpašībām jāpiemīt arboristam, lai varētu šo darbu darīt?

Man šķiet, ka jābūt līdzsvarotam, saskaņā ar sevi un jāprot tikt galā ar stresu, jo katru dienu ir bīstamas situācijas. Ir mainīgi apstākļi, kam jāmēģina pielāgoties, saglabāt mieru. Jāprot analizēt situācijas un no tām mācīties, saprast, ko citreiz labāk darīt citādi. Ir bijis gana daudz situāciju un sakritību, kas varēja beigties visādi. Ik pa brīdim ikdienā uznāk lielākas vai mazākas bailes, bet tās ātri jānorok. Ātri vienkārši jādomā tālāk. Ja koku zāģēšanas procesā kaut kas ir noticis, man ir jāturpina, jāpabeidz un jāmēģina pārāk nedomāt par to, kas tikko notika. Ik pa laikam tas, protams, uzpeld, jo koki ir dažādi: vairāk vai mazāk satrupējuši, zāģējot zari var lūzt atšķirīgi. Ļoti svarīga ir apkārt esošā komanda, cik labi tā ir instruēta.

Protams, jābūt labā fiziskajā formā, lai varētu uzkāpt kokā un vingrot pa to. Tā ir pastiprināta muskuļu slodze un garas stundas, papildus nogurstot arī emocionāli. Jāseko līdzi katram solim, katrai darbībai.

Kas tev ikdienā šķiet grūtākais vai izaicinošākais?

Es teiktu, kā katrā profesijā: piecelties un sākt darīt. Izkāpt no komforta zonas. Kādā brīdī laikapstākļi ir izaicinoši, jo mēs strādājam visos gadalaikos.

Vai ir laikapstākļi, kādos nestrādājat?

Stipra lietus un vēja gadījumā, un parasti temperatūrā zem mīnus 10 grādiem. Spēcīgā lietū koki kļūst slapji un slīd, savukārt attiecībā uz vēju normatīvie akti paredz, ka nedrīkst strādāt, ja tā stiprums ir virs 12 m/s, jo var lūzt gan koks, kurā atrodies, gan kāds no blakus esošajiem.

Pēc kādiem kritērijiem novērtēt koku, lai palielinātu darba drošību?

Pamatā vizuāli. Izvērtēt visas koka daļas. Vai ir sausi zari? Kas notiek ar stumbru – vai ir piepes vai lieli dobumi? Kas notiek ar saknēm – vai nav paceltas saknes, ja koks jau sasvēries? Varbūt saknēs ir trupes pazīmes, kā mēdz būt ošiem, kas izgāžas ar visām saknēm. Oši vispār ir bīstami zāģēšanai. Pastāv aparāti, ko aplikt kokam apkārt, lai to novērtētu, bet mēs ar tādiem nestrādājam. Otrs aspekts attiecībā uz drošību: lielākoties arboristus aicina darbu veikt pilsētvidē, kādā grūti piekļūstamā vietā. Parasti apkārt ir mājas, cilvēki. Jāstrādā ļoti uzmanīgi.

Vai ir kāds darbs vai projekts, kas palicis atmiņā?

Tā grūti pateikt… Vēl Ogrē mācoties, bija pirmais koks, kuru es kopu. Iemaņu toreiz nebija nekādu. Tas bija paliels ozols posmā starp Kuldīgu un Tukumu. Vienpadsmit stundas strādāju! Tagad domāju: ko varēju darīt kokā vienpadsmit stundu no vietas?! (Smejas.) Tas tāds rekords. Čammājos pie visām iespējamajām vietām.

Vai arborists var strādāt viens?

Pēc drošības noteikumiem nedrīkst. Var notikt kaut kas ar inventāru, koku vai pašu arboristu – savilkt krampis, iezāģēt sev vai tamlīdzīgi. Ir jābūt apmācītam cilvēkam uz zemes, kas no apakšas vēro, kā strādā arborists, vai uz zemes ir droši – vai darba zonā neienāk kāds cilvēks, piemēram. Visbiežāk mēs arī divatā strādājam. Ja apjomīgāks darbs, tad trijatā – trešais strādā ar tehniku, kaut ko ved prom vai šķeldo. Tas par lielajiem darbiem. Taču svarīgi, ka arī pie augsto dzīvžogu griešanas ir vairāk nekā viens – kaut vai lai trepes pieturētu.

Cik cilvēku esat uzņēmuma komandā?

Mēs esam trīs. Šobrīd uz viena projekta laiku – četri. Skrundas poligonā, Mežainē, jaunaudzes kopām un tagad tīram kvartāla un robežstigas poligonam. Trīs cilvēki ir ļoti menedžējama, pārskatāma komanda.

Jums katram ir noteikti pienākumi vai visi dara visu?

Uzņēmuma vadība, kāpšana kokos un zāģēšana ir vairāk uz mani. Otrs kolēģis daļēji kāpj. Trešais vairāk strādā ar tehniku. Viņi abi var pa leju strādāt un palīdzēt, mainīties. Bet, nu, es gribētu, ka ir vēl kāds, kas vairāk palīdz augšā, kokā. Šobrīd esmu atslēgas elements uzņēmumā: bez manis tas nedarbojas, kas no biznesa teorijas viedokļa nav pareizi, nav ilgtspējīgi un ir riskanti. Mēģinu to risināt.

Vai tu ņemtu kādu praksē?

Esmu ņēmis, jā. Man pagājušogad viens no Bulduriem atnāca. Bija liels projekts Rīgā, tāpēc pieņēmu viņu darbā. Viņš nebija jaunietis, bija jau pastrādājis, bet tā pirmā diena bija smaga, daudz zāģēju, daudz zaru jāvāc pa leju. Viņš dienu nostrādāja un pateica: “Nebūs.” (Smejas.)

Uzņēmuma tehnikas iegādei esi rakstījis projektus.

Jā. Caur projektiem un arī citādi mēģinu uzņēmumu attīstīt dažādos virzienos, ar inventāra palīdzību paplašināt pakalpojumu klāstu. Projektu rakstīšanas posmi ir smagi, jo parasti tas notiek no rītiem pirms darba vai vakaros pēc darba, kad jau tā ir sagurums, vai upurējot brīvdienas.

Vai arī mājaslapas izveide ir uzrakstīta projekta rezultāts?

Nē, tā nāca caur biznesa inkubatoru. Toreiz bija grants mājaslapas un logo izstrādei.

Kāda veida reklāmu izmanto, kā cilvēki jūs atrod?

Šķiet, pēdējos divus, trīs gadus neesmu nekur licis reklāmu. Sākumā nedaudz drukātajos medijos un feisbukā. Pēc tam tas aizgāja no viena darbiņa pie otra, klienti cits citam par mani pastāstīja. Kolēģi šo to piespēlēja. Kāds atnāk caur mājaslapu, gugles rakstiem, kuros bijuši pieminējumi, pēc sižetiem par uzņēmumu vai saņemtajiem apbalvojumiem (piemēram, saņemta Uzņēmēju un amatnieku gada balva nominācijā Debija 2020 – aut.). Vēl maksāju abonēšanas maksu portālam ZL, lai tajā parādītos. Viss kopā tas nodrošina, ka gada garumā ir, ko darīt. Pavasaris ir ļoti saspringts. Visklusākais ir janvāris.

Kāpēc kokus parasti apzāģē tieši pavasarī?

To var darīt un arī dara visos gadalaikos. Viena lieta, ka no 15. aprīļa līdz 30. jūnijam ir liegums zāģēt kokus, lai saudzētu putnu ligzdas. Kopt teorētiski var, bet, protams, jāpaskatās, vai kokā nav ligzdu, jārīkojas uzmanīgi. Attiecīgi līdz 15. aprīlim visi grib paspēt labiekārtot gan savus mazdārziņus, gan tas sakrīt ar to, ka lielie būvnieki, kuriem bijis ziemas tehniskais pārtraukums, brīdī, kad zeme beidzot atlaidusies, vēlas sakopt teritorijas. Vasaras sezona ir īsa, nav daudz laika šiem darbiem.

Ko vislabāk iesākt ar šķeldu, kas radusies pēc koku apzāģēšanas?

Es savās mājās lieku puķu dobēs – labi izskatās, norobežo no zāles un arī sadaloties bagātina augsni, attiecīgi katru gadu jāpieber klāt. Viens klients dārza mājā liek taciņām un automašīnas iebrauktuvei, lai nav pa dubļiem jāstaigā. Šādā gadījumā vislabāk būtu norakt melnzemes kārtu, uzbērt smiltis un tad šķeldu pa virsu. Mums tagad jaunais šķeldotājs ļauj regulēt šķeldas raupjumu. Dobēm izvēlamies smalkāku, kurināmajam – rupjāku.

Kā noteikt, ka koks ir jāapzāģē?

Īpaša uzmanība jāpievērš, ja koka tuvumā ir ēkas – vai tas netraucē jumtam, fasādei vai pamatiem. Pēc normatīviem vidēja izmēra koks pamatiem netraucē, ja atrodas četru metru attālumā. Liels koks arī šādā attālumā jau ir par tuvu. Jāskatās, vai galotnē nav sausu zaru, piepju uz stumbra, žākļveida stumbru un vai saknes nav piepaceltas. Žākļveida kokiem jāsamazina savienojuma vieta, varbūt jāieliek atsaite.

Specifiski ir augļu koki. Ābelēm uz augšu augošie ūdens zari ir jāizzāģē katru gadu, minimums – reizi divos, pretējā gadījumā koks kļūst samocīts, nespēj brīvi elpot, jo pa vidu pieaudzis pilns ar zariem. Augļu varbūt ir daudz, bet mazi. Ābeli vislabāk veidot samērā zemu, lai varētu piekļūt augšējiem zariem, un lietussarga formā: zariem jāiet uz leju, nevis uz augšu. Augstu koku ir iespējams sēdināt, taču vēlams to darīt pakāpeniski vairāku gadu laikā. Atsevišķos gadījumos uz sāniem augošiem ūdens zariem var ļaut pieaugt, taču tas jāskatās individuāli. Ķirši un plūmes nav jāapzāģē tik bieži kā ābeles, taču jāseko līdzi, vai neveidojas krusteniskie zari, kas rīvējas viens pret otru. Ķiršiem nevajadzētu ļaut izaugt pārāk augstiem.

Apzāģējot galvenais atcerēties par daudzmaz pareizu zāģējuma vietu: zāģēt pie zara valnīša un neatstāt pārāk lielu celmu, lai koks pēc tam veiksmīgāk var aizaudzēt zāģējuma vietu.

Vai ir iespējams apzāģēt koku ļoti nepareizi?

Jā. Piemēram, ja vēlas samazināt koku un to izdara, nozāģējot taisnā līnijā augšpusē. Liela zāģējuma vieta ir brūce kokam – tas var sākt trupēt un aiziet bojā.

Kādas biežākās kļūdas, ko cilvēki pieļāvuši, savos dārzos apzāģējot kokus?

Nepareizas zāģējuma vietas. Viens, ka atstāti pārāk lieli nozāģētie celmiņi – ne līdz ar zara valnīti. Otrs – lielie zari nav zāģēti ar vairākiem piegājieniem, tāpēc kokam norauta miza. Pareizi būtu vispirms iezāģēt no apakšas, tad no augšas un beigās pielīdzināt atlikušo.

Bieži vien ir nepareizi apgriezti dzīvžogi: griežot no augšas, apakšējā daļa uztaisīta tā kā uz iekšu, mazāka par augšdaļu. Šādā gadījumā apakša tiks noēnota un veidosies neglīti tukšumi. Forma jāveido piramīdas veidā. Ne izteikti, bet lai apakša ir tomēr mazliet platāka.

Vai kokam iespējams palīdzēt sadziedēt lielas brūces?

Arboristu vadlīnijās ir lielos kokus ne ar ko nesmērēt. Augļu kokiem ir ziedes, ko var uzlikt, taču jāskatās, lai tās būtu elpojošas. Noteikti nedrīkst uzlikt ko līdzīgu eļļas krāsai, kas izveido neelpojošu plēvi.

Kādos gadījumos labāk vērsties pie profesionāļa pēc palīdzības?

Ar augļu kokiem lielākoties ir iespējams pašiem tikt galā. Ja nav pārliecības, var pirmajā gadā kādu paaicināt palīgā, pamācīties, kā tas darāms. Drošības apsvērumu dēļ es ieteiktu vērsties pie profesionāļa, ja paredzamais darbs ir vairāk nekā pusotra metra augstumā. Bez iemaņām kāpt lielā augstumā ar zāģi ir diezgan bīstami, sekas var būt dažādas.

Vai ir darbi, kas tev patīk vairāk vai mazāk?

Man patīk veidot formas kokiem un dzīvžogiem. Reiz bija klients, kurš vēlējās bumbas formas ābeli. Pirmajā gadā izskatījās jocīgi, pēc tam jau labi. Tur nebija nekādas loģikas ar krusteniskajiem zariem – viss pieaudzis pilns –, bet mērķis bija dekoratīvs, ne uzlabot ražību. Nupat viena dzīvžoga tūjām izveidojām kolonnas formas. Tas ir interesanti. Kad dienā vairākas ābeles jāapkopj, tās gan sāk apnikt.