Atšķirt īsto ticību

MIĶELIS EZIS jau kādu laiku ir Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes priekšnieks. Dzimis, audzis, skolojies un ticībā sakņojies Rīgā. Pirms pieciem gadiem ar ģimeni pārcēlies uz sievas Zandas dzimto Kuldīgu, dzīvo Rumbas pagastā, audzina trīs bērnus. Uz interviju draudzes mājā Miķelis atsteidzas no darba militārās tehnikas bāzē, tāpēc saruna sākas par šo abu amatu savienošanu.

Vai kristietība var iet roku rokā ar militārismu?

Strādāju par militārās tehnikas ekspertu kā civilais speciālists, bet esmu arī zemessargs – piedalos aizsardzības mācībās, kurās tiek apgūta arī ieroču lietošana. Šajā ziņā ar kristietību nav nekāda konflikta. Par zobena lietošanu Svētajos Rakstos ir runāts, bet nevajag uztvert burtiski – jāizprot jēga. Mateja evaņģēlijā ir teikts: „Kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.” Kristietis var ar mierīgu sirdsapziņu lietot zobena varu cīņā ar sātaniskiem uzbrukumiem, kādi caur cilvēkiem izpaužas, piemēram, Krievijas agresijā Ukrainā. Mums jābūt gataviem savu zemi, mājas un ģimeni aizsargāt, kaut ņemot rokās ieroci. Tas pat nav izvēles jautājums: ja vajag, tad vīrietim jāiet armijā. Ja iedziļinās, var saprast, ka Jēzus neaizliedz lietot ieroci. Kā tad aizstāvēšu savējos, ja nepratīšu ar zobenu rīkoties? Zemessardzē šīs spējas iegūst, domājot par tēvzemes drošību un trenējoties, kā pareizi rīkoties tad, kad tas būs nepieciešams.

Vai augāt ticīgā ģimenē?

Man bijusi privilēģija un Dieva svētība jau piedzimt kristīgā ģimenē vēl padomju laikos – 1967. gadā, kad baznīcas bija ja ne gluži aizliegtas, tad nevēlamas gan. Mana māmiņa ir luterāņu mācītāja Teodora Valtera meita. Arī tēvs bija ticīgs, dziedāja baznīcas korī. Tā augu ticīgā vidē. Gan Ziemassvētkos, gan dzimšanas dienās un citās ģimenes sanākšanās, kad sēdāmies pie galda, vispirms bija jānoklausās vecātēva sprediķis. Man kā bērnam tas likās diezgan grūti, jo dzīvojām askētiski, naudiņa tika taupīta un tikai svētkos uz galda parādījās vairāk ēdiena, gaļas šmorējumi, kūkas. Nevarēja ķerties klāt, pirms vecaistēvs nebija garo ievadu, iztirzājumu un nobeigumu pabeidzis līdz galam. Bērnam grūti izprast, ko tur stāsta, kad uz galda stāv kārdinošas ēdamlietas, kārumi. Taču bija jānoklausās, un tas radināja pie pacietības, kas ir Dieva svētība. Godīgi sakot, bērnībā Bībele mani neinteresēja. Vienīgi tad, kad mamma lasīja Svētā Jāņa parādīšanās grāmatu, bija interesanti klausīties, jo tur bija par visādiem zvēriņiem.

Kad Dieva vārds uzrunāja pa īstam?

Arī tas bija vēl padomju laikos, pusaudža gados. Esmu dzimis Rīgā, augu Teikas rajonā, vecāki gāja uz tuvējo Krusta baznīcu un mani ņēma līdzi. Atceros ainu, ka pustukšā baznīcā sēdēja tantiņas, mācītājs runāja kaut ko nesaprotamu. Centos būt paklausīgs un gāju, lai gan labprātāk būtu darījis pavisam ko citu. Kad man bija kādi padsmit gadi, mamma sāka iet uz Rīgas Svētā Jēzus draudzi, kur kalpoja mācītājs Kalniņš – vārdu neatceros. Cilvēks pusmūžā, bet kaut kas mani, pusaudzi, pamodināja. Faktiski dzīvē nekas nemainījās, bija pat slikti pavērsieni, un tikai vēlāk apjautu, ka Dieva svētība vienmēr bijusi līdzās.

Vai par sliktajiem pavērsieniem varat pastāstīt?

Bija laiks, kad nedzīvoju tik prātīgi, kā vajadzētu: esmu lietojis alkoholu, kaut varēja bez tā iztikt. Paldies Dievam, narkotikas gājušas secen. Ir viegli iekrist sātana nagos. Lai arī augu kristīgā ģimenē, kur Bībele goda vietā, regulāri gājām uz baznīcu un vecaistēvs bija mācītājs, vide Rīgā bija citāda un varēja viegli aizvest neceļos. Dieva vārds bija manī iesēts, taču vajadzēja iedzīvināt. Vecajā derībā cilvēks tiek tulkots kā runājošs gars. Tā ir mūsu līdzība ar Dievu, kas mūs radījis. Mums ir dvēsele un emocijas, prāts un griba. Miesa ir kā drēbes, ko brīdī, kad būs novalkātas, varēsim nolikt. Tad no nāves nevajadzēs bīties.

Vai esat studējis teoloģiju?

Jā. Gadu mācījos Lutera akadēmijā, bet ģimenē sākās problēmas, un es vairs nespēju turpināt. Esmu daudz guvis no teoloģijas profesora Roberta Feldmaņa, kas 1985. gadā mani iesvētīja neilgi pirms iesaukšanas Padomju armijā. Nebaidos teikt, ka viņu var salīdzināt ar Mārtiņu Luteru mūsdienu sabiedrībā. No profesora Feldmaņa daudzi mācījušies, mudinot uz atgriešanos. Iestājos studēt ar vēlmi kļūt par garīdznieku. Biju nodibinājis ģimeni, kas faktiski nebija ģimene. Tas bija sarežģīts laiks, jo līdzās bija cilvēki, kurus mēģināju glābt no atkarību un ļaunuma posta. Uzskatīju to par savu misiju, līdz sapratu, ka ne jau manā varā ir ko mainīt. Dievs mani paglāba un parādīja citu ceļu. Bībele dod zināt daudzas lietas, kas vajadzīgas glābšanai.

Kas rīdzinieku atveda uz Kuldīgu?

Tas ir jaukais stāsts par īsto ģimeni.

Pirmoreiz apprecējos, kad man bija kādi 22 gadi. Ļoti vieglprātīgi, neizvērtējot, ko nozīmē patiesas attiecības, laulība. Sieva bija dažus gadus jaunāka. Piedzima dēls, gadu nodzīvojām vienos strīdos. Kad gāju uz darbu, reizēm man pakaļ lidoja priekšmeti, kuriem nevajadzēja lidot. Mocījāmies, līdz sapratām, ka tādai dzīvei nav jēgas, un izšķīrāmies. Pēc tam bija dažādi periodi: augšā, lejā. Viens no zemākajiem bija jau minētais haoss, kuru dēļ studijas pārtraucu. Kādu laiku pavadīju dzīves jēgas meklējumos, līdz 40 gados iepazinos ar Zandu – īsto sievieti, kuru man bija lemts satikt. Arī viņai iepriekšējā laulība nebija ilga, un no tās ir divi jau pieauguši dēli. Ar Zandu esam kopā 18 gadu, mums ir trīs bērni, kopā ar lielajiem puikām sanāk seši. Zanda ir dzimusi kuldīdzniece, un, kad mūžībā aizgāja viņas vecāki un Rumbas pagasta Mežvaldē palika tukša māja, pārcēlāmies šurp.

Vai šis lēmums nāca bez diskusijām?

Šeit esam gadus piecus un tikai tagad sākam iedzīvoties. Es biju rīdzinieks, Zanda arī bija pilsētniece, kad iepazināmies. Domāšana, cilvēka garīgā būtība jau nemainās, vienīgi fiziskie apstākļi. Tādā ziņā sākums bija grūts. Tikai tagad esam kaut cik atspērušies, sakārtojuši ūdensvadu un kanalizāciju, puslīdz apkures sistēmu. Vēl ļoti daudz darāmā. Man kremt, ka nevarēju bērniem uzreiz nodrošināt tādu komfortu kā pilsētas dzīvoklī vai gatavā, modernā lauku mājā. Vēl ir tāda lieta, ka mums ļoti patīk ceļot, un tas prasa līdzekļus. Arī laiku tas paņem.

Vai ārpus darba un draudzes atliek laiks vaļaspriekiem, ceļošanu neskaitot?

Man patīk skriet, peldēt. Atkal jāsaka paldies Dievam, ka veselība laba. Zanda beigusi Bulduru dārzkopības tehnikumu, strādā Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā, un viņas aizrautība arī mājās ir dārzs un siltumnīca, viņai patīk eksperimentēt. Bērni gāja Katrīnas draudzes svētdienas skolā. Dvīnītēm Dainai un Laimai ir 15 gadu, un tagad viņas apmeklē Saldus Svētā Gregora kristīgās kalpošanas skolu. Tomiņam ir vienpadsmit.

Tiek runāts, ka mūsdienu paaudzei pietrūkst garīguma. Kāda tagad ir baznīcas loma?

Par to var diskutēt bez gala. Es varu runāt tikai par luterisko baznīcu, kurā esmu audzis. Lai cik tas nešķistu paradoksāli, padomju laikā tā bija tīrāka un skaidrāka. Angļu valodā ir tāds atskaņu teiciens: „Poor church, pure church.” Latviski: „Nabadzīga baznīca – tīra baznīca.” Kad krita dzelzs priekškars un mums atvērās Rietumi, līdz ar labām lietām ienāca materiālisms, liberālisms, homoseksuālisms un maldu mācības. Tā ietekmē luteriskā baznīca savā ziņā zaudējusi identitāti. Ienākušas tādas lietas, kuras es nedrīkstu atzīt par pareizām vai nepareizām, taču neatbalstu.

Tomēr garīgums nav zudis, arī ne mazinājies. Nāk prātā epizode no izrādes pēc Bulgakova romāna Meistars un Margarita.

Tas ir stāsts par garīgumu no dažādiem aspektiem. Man patika nianse, kad tie dēmoniņi, nu, tādi bandītiņi, skraidīja pa skatuvi, tad uznāca sātans – slaids kungs melnā apmetnī un laipnu seju. Galvenajam varonim, kurš Dievam netic, jo neviens neesot Viņu redzējis, tas teica aptuveni tā: „Esmu Dievu redzējis, bijis blakus.” Sātans pasaka patiesību. Garīgums nav mazinājies, bet tam ir dažādas formas.

Kādas?

Ir pagāniskais, musulmaniskais un vēl citi. Noteikti nav tā, ka baznīca būtu kļuvusi bezdievīga un nejūtīga. Man ļoti nepatīk vārds tolerance. Definējot to kā iecietību pret atšķirīgo, toleranci uzskata par mūsdienu demokrātiskās sabiedrības pamatvērtību, bet būtībā termins nācis no medicīnas. Tas nozīmē, ka organisms nespēj reaģēt uz kaitīgām baktērijām. Garīgums tagad zeļ un plaukst, bet bieži vien tas ir sātanisks, un nopietni jādomā, vai tik kādā momentā nav kaitīgs.

Kāds tagad baznīcā ir ciešanu laiks pirms Lieldienām?

Varu runāt tikai par sevi. Laiks skrien ārkārtīgi strauji. Gribētos apstāties un kārtīgi padomāt, diemžēl laika pietrūkst. Cenšos vairāk lasīt Dieva vārdu, kas ir ticības un kristīgās baznīcas pamats. Visiem taču zināms: „Iesākumā bija vārds, un vārds bija pie Dieva.” Tas ir skaidrāks par skaidru. Dieva vārds, nevis kādas mistiskas darbības. Tāpēc cenšos vairāk lasīt Svētos Rakstus, lai sagatavotos Kristus augšāmcelšanās dienai. Nav viegli pievērt acis uz pagāniskajām tradīcijām, kas rada jūkli. Kristus ciešanu laiks beidzas ar uzvaru pār nāvi – pēc krustā sišanas nāk augšāmcelšanās, un tie ir gaiši svētki. Nav jau slikti, ja tos papildina priecīgas aktivitātes bērniem, kaut vai olu krāsošana. Svarīgi, lai dekorācijām nepiešķiram garīgu nozīmi un spējam saskatīt būtiskāko.

Vai Bībelē ir kāda vieta, ko atšķirat visbiežāk?

Vēstule ebrejiem, 11. nodaļa – tā ir oda ticībai. Jau sākot ar pirmo pantu: „Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” Ir vērts izlasīt un patiesu ticību Dievam nesajaukt ar lētticību, māņticību un vēl nez kādiem maldiem.