Astoņas dienas Grenlandes tundrā

Devos uz Grenlandi, lai noietu 165 km taku neapdzīvotā tundrā. Tā tiešām bija iespēja noķert to unikālo realitātes sajūtu, ka esi tālu prom no visas pārējās pasaules. Nav ne ceļu, ne mobilā telefona pārklājuma, nekādu iespēja iegādāties ko ēdamu pa ceļam. Ir tikai skarbā ziemeļu daba un smagā soma, jo tajā ir telts, guļammaiss un ēdiens visām pārgājiena dienām. Jā, brīžiem tas bija grūti. Bet skaisti gan.

DAUDZDIENU TAKU NEAPDZĪVOTĀS VIETĀS NAV DAUDZ

Grenlande ir planētas lielākā sala, ģeogrāfiski piederīga Ziemeļamerikas kontinentam, bet politiski saistīta ar Dāniju un Eiropu. Ledājs aizņem 85% no salas, tās rietumu piekrastē ir vairākas pilsētas, un tūrisma piedāvājums ir plašs. Sala īpaši patiks dabas mīļotājiem. Arī Grenlandē ir vasara, kad gaiss sasilst līdz +20. Toties tā ir ļoti īsa. Un varu tikai apbrīnot, kā cilvēki tik skarbos apstākļos šeit dzīvo, pielāgojoties garajām un aukstajām ziemām.

Grenlande ir vismazāk apdzīvotā vieta uz planētas. Šeit var baudīt neskartās dabas unikalitāti. Ja tev šķiet, ka Grenlande ir viens vienīgs sniegs un ledus, tad esi maldījies. Lai arī lielākā daļa salas pat vasarā ir klāta ar sniegu un ledu, maršruts ved cauri tai zemes daļai, kurā sniegs atkāpjas un atklāj unikālas kalnu un ieleju ainavas. Šeit ir pat diezgan krāsaini: zaļš, sarkans, dzeltens. Plašumi, kalni, simtiem ezeru un ledājs.

Pārgājiena maršruts ved no ledāja līdz okeānam, vai var sākt no okeāna un doties ledāja virzienā, kā to darījām mēs.

Par Arktiskā jeb Polārā loka taku šo maršrutu sauc platuma grādu dēļ – būtībā tā atrodas gar pašu polāro loku. Grenlandes tundra ir kalnaināka, nekā iztēlojos pirms pārgājiena, – ielejas klāj purvi, kas ir īpaši slapji pēc lietainas vasaras, bet cauri tiem vijas kalnu grēdas ar akmeņainu segumu, tāpēc ainava ir ļoti mainīga un skaista. Koki šeit neaug, līdz ar to gājējs var baudīt plašumu un ļaut skatam ieskrieties pāri ezeriem, upēm un majestātiskiem kalniem visapkārt.

Grenlandē apdzīvotās vietas nesavieno ceļi – sniegotajos mēnešos starp tām var nokļūt ar sniega motocikliem, bet parasti uz citām pilsētām cilvēki nokļūst ar lidmašīnām, kas, piemēram, šajā maršrutā lido pat divas reizes dienā.

Maršruts savieno Grenlandes otru lielāko pilsētu Sisimiutu, kas iedzīvotāju skaita ziņā ir līdzīga Liepājai, ar Kangerlusuaku – ciematu, kurā ir vien 400 iedzīvotāju, bet tajā ir salas lielākā lidosta. Grenlandē apdzīvotās vietas nesavieno ceļi – sniegotajos mēnešos starp tām var nokļūt ar sniega motocikliem, bet parasti uz citām pilsētām cilvēki nokļūst ar lidmašīnām, kas, piemēram, šajā maršrutā lido pat divas reizes dienā.

Kāpēc izvēlējos Grenlandes Arktiskā loka taku? Tā ir iespēja piedzīvot kaut ko jaunu, uzzināt, ko tad Grenlande īsti nozīmē, bet tikpat vilinoši bija tas, ka maršruts ved pa neapdzīvotu teritoriju un tādu daudzdienu taku pasaulē nav daudz. No pirmās dienas līdz pēdējai nav mobilo sakaru, līdz ar to ir lieliska iespēja atpūsties no elektronikas un steidzīgās ikdienas. Telefona zona ir tikai ciematos maršruta sākumā un beigās. Nākotnē paredzēts starp šīm pilsētām izbūvēt autoceļu – ja tas notiks, tad maršruta burvība mazināsies, tāpēc iepazīšanu daudz atlikt nedrīkstēja.

GATAVOŠANĀS: SOMA, APĢĒRBS, IZTURĪBA

Esam seši gājēji: četras dāmas un divi kungi. Ekipējuma sarakstam esam kopā izgājuši cauri ļoti savlaicīgi. Kurš teltī gulēs viens, kuri kopā – viss jau sen izdomāts. Speciāli iegādājos jaunu telti, kas sver tikai 1,3 kg un ir paredzēta gulēšanai divatā. Nostiprināšanai jāizmanto pārgājiena nūjas, tāpēc arī telts ir tik viegla, jo garo mietiņu komplektā nemaz nav.

Arī ēdiena izvēli mūsu gājēju grupā esam saskaņojuši: brokastīs putra ar žāvētiem augļiem, pusdienās sausā zupa, vakariņās griķi vai makaroni ar gaļas konserviem, kā arī tā sauktais tūristu ēdiens pakās – atliek tikai uzliet karstu ūdeni, un desmit minūšu laikā pasta carbonara vai cits smalks ēdiens ir gatavs. Pārgājiena laikā ēdiens tiek gatavots ar tūrisma gāzi, ko nopirksim tur. Līdzi ir deglītis, katliņš un bļoda, kas kalpo arī kā tējas krūze. Tā kā Grenlandē viss ir ļoti dārgs, ņemam līdzi ēdienu arī tām dienām, kas tur paredzētas pirms un pēc pārgājiena. Rezultātā pārtika somā katram sver 7–8 kg. Var vienīgi sevi mierināt ar domu, ka ar katru dienu un maltīti soma kļūs vieglāka.

Vēl jau paklājiņš, guļammaiss un drēbes. Pārgājiena apģērbs ir pats minimums – divi krekliņi, divi garroku krekli, vienas rezerves bikses, divas zeķes un krokši, ko uzvilkt vakarā un kas ir piemēroti upes šķērsošanai, lai vieglāk iet pa akmeņainu gultni. Skarbākiem laikapstākļiem – lietus jaka, pančo, cepure un ūdensizturīgi cimdi. Pēc pārgājiena dienas drēbes izskalojam upē vai ezerā. Ja no rīta vēl nav izžuvušas, piesienam pie somas, un tad jau izvējojas labi.

Ņemot pašu minimumu, lidostā attopos ar 18 kg smagu mugursomu. Visi esam sapakojušies kaut cik līdzīgi – kādam par kilogramu mazāk vai vairāk. Lai vai kā, ir skaidrs, ka viegli nebūs.

Ar smagu somu pa takām, purviem, ar kāpieniem kalnos, vietām pa bezceļu ar mīkstu un ķērpjainu segumu – tas nav paveicams bez sagatavošanās un treniņiem.

Tas, kāda ir pārgājiena grūtības pakāpe, atkarīgs arī no fiziskās sagatavotības. Dienā noiesim vidēji 20 km. Ar smagu somu pa takām, purviem, ar kāpieniem kalnos, vietām pa bezceļu ar mīkstu un ķērpjainu segumu – tas nav paveicams bez sagatavošanās un treniņiem. Maršrutu var noiet, ja došanās pārgājienos ir dzīvesveids un bieži ej 20–30 km garās pastaigās Latvijā. Būs vieglāk, ja būsi gājis uz fiziskās izturības treniņiem. Kā darīja viens no mūsu ceļabiedriem: piekrāva somu ar akmeņiem, pa Latvijas kalniņiem augšā lejā vairākas reizes, un tā regulāri. Laba sagatavošanās ir atslēga arī ceļā uz to, ka šo pārgājienu varēsi izbaudīt.

PAT PROLOGS IR VARENS

Vispirms ar lidmašīnu no Rīgas, Kopenhāgenā pārsēžoties, ielidojam Kangerlusuakā – ciematā ar 400 iedzīvotājiem, kas atrodas Grenlandes rietumos vistuvāk ledājam. Labvēlīgo laikapstākļu dēļ šeit iekārtota salas lielākā lidosta, kurā ienāk starptautiskie reisi un var pārsēsties uz vietējām lidmašīnām, kas aizved uz citām salas apdzīvotajām vietām. Pie okeāna vējš ir daudz stiprāks un neparedzamāks. Šajā vietā 2. pasaules kara laikā amerikāņi izveidoja aviācijas bāzi, kas tā arī saglabājusies: apkārt lidlaukam saceltas kazarmu veida mājas, un iedzīvotāji lielākoties saistīti ar darbu aviācijā.

Auto šeit noīrēt nevar – līdz ledājam var nokļūt tikai ar vietējām tūrēm vai īrēt velosipēdu vai kvadriciklu.

Pēc ielidošanas dodamies uz hosteli nolikt somas. Esam ieguvuši piecas stundas papildus – Latvijā jau būtu vēla pēcpusdiena, mums tikai pusdienas laiks. Kā vienmēr pēc agra lidojuma maz gulēts, taču piedzīvojumiem esam gatavi. Noīrējam elektrodivriteni un dodamies uz 25 km attālo ledāju. Auto šeit noīrēt nevar – līdz ledājam var nokļūt tikai ar vietējām tūrēm vai īrēt velosipēdu vai kvadriciklu. Šis ir garākais ceļš Grenlandē. Ne visi esam iepriekš braukuši ar elektrodivriteni, tāpēc mazliet vajag laiku, lai piešautos, bet tā lieta izdodas ātri. Ceļš ir grantēts, ar līkumiem un kalniņiem. Padomāju, cik labi, ka palīgā nāk elektriskā jauda, citādi mēs līdz vakaram atpakaļ netiktu.

Mūsu galamērķis ir Rasela ledājs, kas atrodas Grenlandes ledāja malā. Pa ceļam apskatām arī nokritušu lidmašīnu atliekas. Armijas lidmašīnas komanda šeit nav nositusies – avarējusi un ar kājām devusies līdz armijas bāzei. Pa ceļam sajūtam muskusvēršu smaržu, kas liecina, ka dzīvnieki ir tepat tuvumā, un diezgan tālu pāri upei to bariņu var arī saskatīt. Satiekam dažus gājējus, dažus džipus ar tūristiem, bet jau tad ir sajūta – Grenlande ir mūs gaidījusi un gatava ar savu neskarto skaistumu padalīties tieši ar mums. Pa ceļam tikai viena apdzīvojama mājiņa, pārējais – neskarta daba, ledājs – brīnišķīgs. Tas vienkārši pārsteidz ar savu varenību – pirms ledāja augstās sienas plūst strauja upe, un katrs rakurss ir foto vērts. Upe plūst cauri ledus alai, un tās straujie ūdeņi rada varavīksnes. Jau pirmā diena mūs padarījusi laimīgus.

Pa ceļam tikai viena apdzīvojama mājiņa, pārējais – neskarta daba, ledājs – brīnišķīgs. Tas vienkārši pārsteidz ar savu varenību – pirms ledāja augstās sienas plūst strauja upe, un katrs rakurss ir foto vērts.

Nākamajā rītā ar vietējo reisu dodamies uz Sisimiutu – tā ir otrā lielākā pilsēta, atrodas pie paša okeāna, bet lidosta izskatās apmēram kā Liepājas vilcienu stacija. Arī lidmašīna maza – aptuveni 50 vietu. Turpat netālu no lidostas ir pilsētai blakus esošās kalnu grēdas augstākā virsotne – mazliet virs 500 augstuma metriem. Paejam nedaudz nost no ceļa pa taku, atstājam somas uz akmeņiem un dodamies kalnā uz vairākām stundām. Skati ir fantastiski – redzams okeāns, saliņas, kalnu grēda un lejā skaista pilsētiņa ar krāsainiem namiņiem, ko pēc kāpiena dosimies apskatīt tuvāk.

Sisimiuta pārsteidz ar vienkāršību – šeit nav smalku restorānu, ziema ir garāka nekā vasara, tāpēc trūkst gājēju ielas, toties sniega motocikli ir gandrīz pie katras mājas. Nopērkam vēl vajadzīgo, nosūtām pastkartes, paliekam hostelī, kur satiekam laimīgus cilvēkus, kas maršrutu nogājuši un labprāt padalās ar iespaidiem. Visbeidzot arī mēs esam gatavi doties savā piedzīvojumā.

PĀRGĀJIENS VAR SĀKTIES

Maršruts sākas tieši no hosteļa. Sajūta ir fantastiska – tas beidzot notiek! No pilsētas izejam cauri tā sauktajam suņu kvartālam – tur pie ķēdēm un būdās dzīvo suņi, kas ziemā tiek iejūgti kamanās un mēro lielu attālumu pa sniegu. Novērojam suņu kāzas – mums grūti novērtēt, vai kāds ir norāvies vai palaists apzināti, lai vairotu īpašās sugas pārstāvjus. Grenlandes suņi ir īpaši pazīstami ar pacietību un ieturēto raksturu, bet tagad uzvedas kā trakā vasaras ballītē.

Esam no riešanas ārā, un sākas pirmais kāpiens. Pūzdami elsdami ejam kalnā, tikmēr mums garām paiet tēvs ar aptuveni desmit gadus vecu dēlu, abiem plecos bise – ejot medīt un cerot mājās aiznest vairāku desmitu kilogramu smagu ziemeļbriedi. Par to, ka tā arī notiks, nešaubāmies, jo medību tradīcijas šeit ir īpašas.

Pēc dažām dienām satiekam vēl citus vietējos medniekus, kas medī nevis īpašos kolektīvos, bet tieši kopā ar bērniem. Redzam, ka tradīciju nodošanai ir īpaša nozīme. Ne velti 2018. gadā daļa no pārgājiena maršruta ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ar Āsivisuitas-Nipisatas ainavu kā inuītu medību vietu starp ledu un jūru. Te arktisko medību tradīcijas saglabājušās kopš 2500 gadiem pirms mūsu ēras. Iedzīvotāji ir migrējuši no okeāna krasta uz salas iekšzemi, sekojot gadalaikiem. Ziemas apmetnes, kas bija domātas roņu medībām, atradās pie okeāna, pavasarī iedzīvotāji migrēja gar fjordiem uz iekšzemi un zvejoja, savukārt vasarā vēršus un ziemeļbriežus medīja dziļāk iekšzemē. Mēs pirmo reizi dzīvē redzējām upē foreli, kas iemigusi pie akmens. Pat mēģinājām ar pārgājiena nūju ar triecienu to apdullināt un noķert, diemžēl mums nekas neiznāca. Kāds cits ceļā sastapts gājējs gan bija veiklāks, un viņam izdevies gana lielu zivi noķert ar rokām. Savukārt vietējais satiktais zināja stāstīt, ar kādu tehniku mēs varētu būt bijuši veiksmīgāki.

Mēs pirmo reizi dzīvē redzējām upē foreli, kas iemigusi pie akmens. Pat mēģinājām ar pārgājiena nūju ar triecienu to apdullināt un noķert, diemžēl mums nekas neiznāca.

Pārgājiena maršrutu uztur vides aktīvisti, un pa ceļam ir nelielas, gandrīz tādas kā dārza mājiņas, kurās var pagatavot ēdienu, ja laikapstākļi nav labvēlīgi. Tajās var arī pārnakšņot, bet vasarā gājēji pārsvarā paliek savās teltīs. Mājiņas ir ļoti mazas, bet, ejot maršrutu ziemā ar slēpēm vai piedzīvojot skarbus laikapstākļus, tās ir nozīmīgs patvērums.

Devāmies vasaras beigās, lai mūsu labsajūtu netraucētu odu tonnas, kas gājējus tur nomoka vasaras sākumā. Bet jūlijā daudz lijis, un laiks bija silts, līdz ar to mušiņas un citi lidojošie vēl bija gana aktīvi. Jāsaka, ka pierast pie sieta pāri galvai, kas pasargā no uzbāzīgajām mušām, var, bet labāk tomēr iet bez tā.

KATRA DIENA AR SAVU PĀRSTEIGUMU

Pirmā diena – brīnišķīga, ar pirmajām mellenēm un vistenēm. Vakarā ceļas vējš, bet pirms pusnakts tas ir tik stiprs, kāds nekad nav pieredzēts. Viena telts sāk brukt, tās iemītnieki neiztur un dodas nakšņot uz netālo maršruta namiņu. Otrā diena – beidzot sajūtam un apzināmies, cik vieta ir slapja, un vinnētāji ir tie, kam kājās zābaki, un tie ar botēm vēl tikai nojauš, ka nākamās septiņas dienas pavadīs ar slapjām kājām. Visās malās ir ziemeļbriežu ragi, un tie kļūst par ierastu takas dekorāciju. Trešā diena – kāds no grupas iekrīt beciņu lasīšanas azartā, vakarā ir sēņu mērce un nakšņošana namiņā pie kalnu ezera. Ieraugām arī dzīvus ziemeļbriežus un baltus zaķus. Ceturtā diena – saulaina, kādu brīdi pat ejam T-kreklos. Piektā diena – ūdens tik daudz, ka platāko upi nevar pārbrist. Mums neizdodas atrast tiltu šķērsošanai, bet nostopējam amerikāņu tūristus, kuri ar vietējiem dodas medīt muskusvēršus, un ar viņu atbalstu upi šķērsojam. Sestā diena – izejam pie aptuveni 25 km gara ezera, tur ir iespēja tālāk doties kanoe laivā, un mēs šo izdevību garām nelaižam. Vējš liels, tāpēc jau pēc dažiem kilometriem pārlaižam nakti maršruta namiņā un no rīta ceļu sākam, airējot atlikušos 20 km. Septītā diena – pēc airēšanas noejam vēl kādus 10 km un nolemjam palikt ezera malā. Šajā naktī jau var sajust, ka esam tuvāk ledājam un šejienes ziemai, jo nakts ir ļoti vēsa. Astotā diena – mūsu maršruts beidzas pie fjorda, kas no okeāna stiepjas vairāku desmitu kilometru garumā gandrīz līdz pašai Kangerlusuakai. Lai arī bijām plānojuši iet deviņas dienas, esam apņēmības pilni doties līdz galam, jo silta duša un mīksta gulta ir gana motivējošas. Visgrūtāk ir ieslēgt telefonu un pieslēgties tīklam, jo tas nozīmē atgriešanos no brīnišķīga, aizraujoša piedzīvojuma, kur varējām būt tikai šeit un tagad, koncentrēties un izbaudīt tajā brīdī piedzīvoto. Diena pēc pārgājiena – izejam ap 25 km aplīti bez somām, satiekam dabā muskusvēršus un ceļojumu pabeidzam ar grenlandiešu bufeti, kurā var nogaršot medījumu gaļu.

Esam ļoti pateicīgi par šo iespēju piedzīvot ko tik neparastu, un ir skaidrs – Grenlande ir īpašs galamērķis. Kad esi tur vienreiz aizbraucis, piedzīvotais velk atpakaļ, jo vienā reizē visu neapskatīsi.