Ar Goldingenas vārdu no tuksneša līdz sasalumam

Kuldīgā dzimušais uzņēmējs ĢIRTS BITENIEKS specializējas tādā nozarē, par kuru daļa cilvēku pat neaizdomājas, – projektē un būvē datu centrus, kuros darbojas mākslīgais intelekts, kriptovalūtu* serveri un citi milzīgas skaitļošanas risinājumi. Viņa uzņēmums Goldingen G.B. strādājis 16 valstīs, izveidojot 56 datu centrus, un pašlaik iecerēts kas tāds, kā Eiropā vēl nav bijis. Bet Kuldīgas senais vārds uzņēmuma nosaukumā liecina, ka dzimtā vieta viņam joprojām svarīga. Te Ģirts iegādājies īpašumus, ceļ modulārās mājas un domā, kā jaunus iedzīvotājus un speciālistus ieinteresēt dzīvot Kuldīgā.

Ko datu centri dara?

Ir četru veidu datu centri. Klasiskajos jebkurš uzņēmums vai klients, kas vēlas izvietot mājaslapu vai grāmatvedības programmu, nopērk vietu virtuāli vai fiziski. Latvijā ar to nodarbojas tādi uzņēmumi kā Tet vai Delska. Tad ir hipermēroga datu centri, ar kādiem nodarbojas lielie uzņēmumi un platformas, kā Microsoft, Facebook, TikTok un citi, un kuros darbojas programmas specifiskiem pakalpojumiem. Trešā joma ir augstas veiktspējas skaitļošanas datu centri – specializēti serveri ar ļoti dārgām, jaudīgām videokartēm. Tajos strādā mākslīgā intelekta sistēmas, piemēram, ChatGPT. Ceturtais datu centru veids ir kriptovalūtu serveri. Mēs jūras konteinerus pielāgojam tam, lai izveidotu mobilas metāla ēkas, ko iekārto datu centriem vai citai vajadzībai.

Kā sākās ceļš līdz šai nozarei?

Esmu dzimis Kuldīgā un mācījies 1. vidusskolā. Mana klases audzinātāja bija Dina Poriņa. Dzīvoju turpat pie skolas, pāri ielai. Devos uz Rīgu Latvijas Universitātē studēt Vadības un ekonomikas fakultātē, ieguvu sociālo zinātņu bakalaura grādu vadībzinātnē, vēlāk maģistra grādu. Pēc pirmā kursa 1996. gadā aizbraucu padzīvot Amerikā un strādāju bērnu nometnē. Tolaik citi brauca sapelnīt naudu, bet man bija skaidrs, ka palikt dzīvot tur negribēšu. Nodzīvoju gandrīz gadu, nostiprināju angļu valodu.

Rīgā sāku strādāt IT nozarē. Uzņēmumā Fortech biju datortehnikas speciālists, kas staigāja pie klientiem uz birojiem un valsts iestādēm. Pēc tam strādāju bankās. Multibankā biju IT administrators, tad IT nodaļas vadītājs. Uzņēmumā General Electric (GE Money) desmit gadus pavadīju dažādos IT nozares amatos. Bet 2008. gadā nāca finanšu krīze, un šai nozarei visā pasaulē bija nemierīgi laiki. Pēc dažiem gadiem mana banku karjera veiksmīgi beidzās.

Nonācu starptautiskā tehnoloģiju jaunuzņēmumā Bitfury, ko izveidoja Ukrainā dzīvojošs latvietis, kas nodarbojās ar blokķēdes** un kriptovalūtu datu centriem, ar mikroprocesoru un serveru ražošanu. Mani pieņēma kā īpašnieka palīgu, un risināju problemātiskus uzdevumus. Pēc tam pārņēmu globālo datu centru operāciju vadību. Uzņēmums izlēma kriptovalūtu datu centru biznesu pamest, un mans līgums beidzās. Pēc tam strādāju savam uzņēmumam – turpinu būvēt datu centrus un sniegt dizaina, būvniecības un IT konsultācijas klientiem visā pasaulē. Vienlaikus 24 stundas diennaktī attālināti klientiem uzturam datu centru operācijas.

Bez tā Kuldīgā darbojaties ar nekustamajiem īpašumiem un māju būvniecību. Kā tas sākās?

Izsolēs nopirku Kuldīgā pāris zemesgabalu. Doma bija zemi iegādāties un tad izdomāt, ko darīt. Nopirku arī bijušo katlumāju Vakara ielā 5 un sāku remontēt. Telpas iznomāju – tur ir ziedu veikals, veterinārā klīnika, autoserviss, bija automazgātava, tagad tur būs cits bizness.

Uz dažiem zemesgabaliem sāku būvēt nelielas mājas. Pirmās divas ir ap 70 m², nākamās būs ap 80 m². Apstākļu sakritības dēļ man piedāvāja iegādāties zemi un ēkas Aizputē, kur norvēģu uzņēmums ražoja moduļu mājas. Ražotni iegādājos, ēkas atjaunoju, un sākām ražot mājas. Tā no intereses par zemi Kuldīgā esmu nonācis līdz māju ražotnei Aizputē. Man ir ražotne arī Olainē, kur būvēju mobilos datu centrus un citas metāla konstrukcijas.

Gribu, lai cilvēkiem ir pieejama tāda dzīvesvieta, kas ir dzīvokļa cenā. Mājas ir tādas, ka, nopērkot zemi pie Kuldīgas, cilvēks var uzlikt nelielu manis ražoto māju. Mēs tās varam salikt gatavas – atvest un nolikt uz skrūvpāļiem vai pamatiem. Varam tās pārdot moduļos kā sienas, un klients var salikt pats. Varam arī pabeigt iekšdarbus, elektrību un kanalizāciju, vai klients to dara pats. Mans skatījums ir tāds: gan jau klientam Jānim ir brālis Pēteris, kas prot darīt, un tad viņš māju iegūs par mazāku naudu un ātrāk.

Kuldīgas piepilsētā zemi var dabūt no pusotra līdz astoņiem tūkstošiem eiro. 80 m² mājai saskrūvēt skrūvpāļus maksā pāris tūkstošus – atbraucam un uzliekam. Paredzams, ka māja maksās zem 1000 eiro par kvadrātmetru ar pilnu apdari. Bez iekšējās apdares tā būtu vēl lētāka. Beigās iegūt jaunu māju ir lētāk nekā nopirkt vecu dzīvokli, kas tāpat jāremontē.

Cik cilvēku uzņēmumā strādā?

Kopumā ap 15, un gribu viņiem pateikties, jo mani sasniegumi ir komandas darbs. Sadarbojos arī ar vietējiem elektriķiem, santehniķiem, bruģētājiem, siltumsūkņu ierīkotājiem un citiem. Jūtu, ka Kuldīgā speciālistu trūkst. Kādreiz likās, ka trūkst dzīvokļu, bet uzņēmumi sākuši būvēt daudzdzīvokļu mājas, un liekas, ka dzīvojamais fonds būs pietiekams, bet cilvēku nav. Ir labi, ka pašvaldība, uzņēmēji un citi domā par pilsētas mārketingu, lai cilvēki nāktu dzīvot Kuldīgā, bet varbūt vajadzīga jauna, aktīvāka pieeja. Būvniecība Rīgā un Kuldīgā maksā tikpat, bet, tā kā zeme pie Kuldīgas varētu būt lētāka nekā lielpilsētā, dzīvesvietu var iegūt lētāk. Novads varētu aicināt tos latviešus, kas dzīvo ārzemēs, vai tos, kuri var strādāt attālināti. Kāpēc dzīvot Pļavniekos betona mājā, ja foršāk var dzīvot Kuldīgā?

Kā radās interese par informācijas tehnoloģijām?

Vidusskolu beidzu 1995. gadā. Tad tikko parādījās personālie datori, kas maksāja kosmosu. Iestājos Latvijas Universitātē, kur ar datoriem saskāros. Ieiešana datorpasaulē bija mērķtiecīga, jo tā bija jauna, ļoti interesanta lieta. Man tas arī padevās. Es teiktu: notika tas, kam vajadzēja notikt. Bankās nostrādāju gandrīz 15 gadus – lielu dzīves posmu. Pārgāju augsto tehnoloģiju projektēšanā un daru to joprojām. Kriptovalūtu, klasisko un augstās veiktspējas skaitļošanas datu centru bizness īsti neatrodas ne Latvijā, ne citur Eiropā. Jebkurā pasaules nostūrī, kur ir projekti, es un kolēģi uz tiem braucam. Modulāro māju ražošana ir tikai apstākļu sakritība.

Kādus projektus varat izcelt?

Esam strādājuši 16 valstīs – lielākie bijuši Kanādā, ASV, Islandē, Norvēģijā, Somijā, Gruzijā, Kazahstānā, Omānā, Etiopijā, savulaik arī Ukrainā, Krievijā un citur. Tur arī tas interesantais, ka objekti ir pa visu pasauli. Kad pabeidzam vienu, ejam citā.

Nesen pabeidzām unikālu izmēģinājuma projektu – pirmo un vienīgo augstas veiktspējas datu centru ar šķidruma dzesēšanu. Visa siltumenerģija, kas rodas serveru darbībā, tiks novirzīta pilsētas siltumtīklā. Vasarā tā nodrošinās silto ūdeni, ziemā – apkuri. Tāda projekta Eiropā vēl nav bijis. Nīderlandē bijuši līdzīgi, kas siltumu dod siltumnīcām, dažus rajonus apsilda Somijā, bet tāda, kas paralēli tagadējai apsildes sistēmai laiž siltumu pilsētas centrālajā apkurē, nav bijis. Pašlaik strādājam pie līdzīga, bet daudzkārt lielāka projekta. Abi tie darbosies Latvijā. Jūras konteinerus mēs pielāgojam dažādām vajadzībām. Paula Stradiņa Klīniskajai universitātes slimnīcai esam uztaisījuši nepārtrauktas enerģijas avota konteineru, kurā ir daudz bateriju un industriālas elektroskapju iekārtas, kas rentgena nodaļai garantē nepārtrauktu darbību.

Kā darbu ietekmēja pandēmija?

Ar visu ģimeni bijām Ēģiptē, kad pateica, ka nāk pandēmija un vakarā ir pēdējais lidojums. Mums biļetes bija caur Viļņu, un savā mītnes zemē nevarējām atgriezties. Zvanījām vēstniecībai un Ārlietu ministrijai, un beigās uz Ēģipti nosūtīja repatriācijas lidmašīnu, kurā dabūjām vienas no pēdējām vietām. Tā atgriezāmies un esam pateicīgi, ka viss tik labi izdevās. Pandēmijas periodā strādāju attālināti. Tajā laikā ar draugu atjaunojām manu retroautomašīnu – 1977. gada Austin Mini, tādu kā misteram Bīnam. Sarkanu ar baltu jumtu.

Pastāstiet nedaudz par ģimeni!

Man ir divi dēli un meita – mana princese. Sieva Inese arī ir no Kuldīgas: esam pazīstami kopš septiņu gadu vecuma, jo mūsu mājām bija kopīga sēta un mācījāmies vienā klasē. Kuldīgā man dzīvo māte un tēvs, sievai – māte un māsa. Kad vien ir iespēja, aizbraucu ciemos. Bērniem Kuldīgā patīk.

Kādu redzat savu pilsētu?

Kuldīga ir forša, tā gan ir tūristu pilsēta. Vasarā tur ir kolosāli, bet ziemā nekas īpašs nenotiek. Bet tā visu laiku bijusi diezgan sakopta un droša. UNESCO statuss tūristus pievilina vēl vairāk. Vecais ķieģeļu tilts un Ventas rumba ir nezūdošas vērtības. Domei jāiesaistās sarunās ar uzņēmējiem un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, lai Kuldīgu reklamētu un ieinteresētu cilvēkus šeit dzīvot un atvērt biznesu. Te visur var aiziet ar kājām, un pieļauju, ka gaiss ir tīrāks nekā Rīgā. Kuldīgas tēls jāpopularizē.

Vai ir laiks kādam hobijam?

Man ļoti patīk gatavot ēst. Stundām varu skatīties, kā pavāri gatavo dažādus ēdienus, un pēc tam mēģinu to atkārtot. Man arī patīk automašīnas: sporta auto un veco laiku spēkrati. Tos atjaunoju no veciem lūžņiem līdz muzeja stāvoklim. Pēdējais, ko ar kolēģiem atjaunojām, bija 1991. gada Honda Civic. Tai nav vēsturiskas vērtības, bet tā ir sentimentāla lieta: tas ir modelis, kādu tēvs man nopirka, kad ieguvu tiesības. Kad feisbukā ieraudzīju sludinājumu, sapratu, ka obligāti tādu vajag. Vēl man ir 80. gadu Mercedes-Benz kabriolets ar V8 dzinēju – to sievai uzdāvināju dzimšanas dienā. No motocikliem ir tumši sarkana 1973. gada Jawa ar blakusvāģi, oranža 1980. gada Čezeta, 1977. gada Honda. Top viens Mini Cooper ar supermotocikla Kawasaki ZZR1400 dzinēju aizmugurē.

* Kriptovalūta – elektronisks maiņas vai maksāšanas līdzeklis, kas izmanto kriptogrāfiju, lai darījumus aizsargātu un kontrolētu jaunu vienību emisiju; darījumi tiek fiksēti publiskā žurnālā, izmantojot blokķēdes tehnoloģiju.

** Blokķēde – izkliedēta datubāze, kas ir pastāvīgi augošs sakārtotu ierakstu jeb bloku saraksts; katrs bloks satur laika zīmogu un norādi uz iepriekšējo; sistēma ir īpaši droša pret ierakstu maiņu.