30 dienās apkārt zemeslodei

Kuldīgā norisinājās tradicionālā DANAS REIZNIECES-OZOLAS kausa izcīņa šahā. Lai gan šaha lielmeistare un bijusī politiķe divarpus gadus par savu darbavietu sauc visu pasauli, jo strādā Starptautiskās Šaha federācijas (FIDE) vadībā, viņas kausa izcīņa dzimtajā pilsētā notika arī šajā septembrī, turklāt jau 18. reizi. Bet saruna ar viņu vairāk par pieredzi, kas gūta tik plaša mēroga organizācijā.

Vai izvēle, noliekot 13. Saeimas deputātes mandātu un atdodoties šaha pasaulei, ir sevi attaisnojusi?

Nevienu mirkli neesmu nožēlojusi, ka esmu pievienojusies FIDE, jo darbs un cilvēki, kurus satieku, ir interesanti. Nekur tālu no politikas gan neesmu tikusi – tagad tā ir politika globālā mērogā un sportā. Līdz ar to varu likt lietā pieredzi, ko desmit gados uzkrāju Latvijā. Politika bija kļuvusi par manu profesiju, un no tā es nekaunos. Dažkārt gan politiķiem negribas atzīt, ka viņi ir politiķi, jo tas bieži vien nenozīmē neko jauku, gaišu un cildināmu. Taču es to nenoliedzu un nenoniecinu, jo būt labam politiķim nozīmē to, ka tev piemīt tādas prasmes, ko vari uzasināt tikai praksē, ja uzkrātas zināšanas un ir attīstīta emocionālā inteliģence. To visu arī starptautiskajā amatā lieku lietā.

Kāds ir jūsu atbildības loks?

FIDE vadu administrāciju, strādāju ar visām 200 federācijām. Tā ir pārsvarā visādu problēmu, tai skaitā juridisku strīdu, risināšana, piemēram, kad notiek konflikti par vietējās federācijas vadības amatu. Daudzās valstīs šaha vai citas federācijas prezidents ir statusa simbols. Tur šīs cīņas mēdz būt diezgan asiņainas. Tad mums jābūt kā miertiesnesim, kas neitrāli visu palīdz salikt pa plauktiņiem. Mans atbildības lauks ir arī organizēt visus lielos FIDE pasākumus: pasaules čempionāta ciklus, olimpiādes, turnīrus. Taču pati mīļākā atbildības joma ir sociālie projekti.

Vai federācija nodarbojas arī ar tādiem?

Tas ir mans pienesums un inovācija, ienākot FIDE administrācijā, jo man šķiet, ka šahs ir tik brīnišķīgs, ka tam būtu vieta 21. gadsimta skolās. Taču ar noteikumu, ka nostādne nav strādāt tikai ar labākajiem un audzināt tikai nākamos čempionus. Šahs ir tik brīnišķīga spēle, ka tās elementus var izmantot dažādu priekšmetu un prasmju mācīšanai, un tās ir ļoti svarīgas, lai cilvēks varētu konkurēt ar mašīnu: koncentrēšanās spējas, sarežģītu uzdevumu risināšana, radošums, sadarbība, prāta strukturēšana. Šahs iemāca un attīsta daudzas prasmes. Ja to izmanto gudri, tas ir labs rīks mūsdienīga skolotāja rokās. Un šahs nav dārgs sporta veids – nav jāiegulda milzu līdzekļi kā motocikla iegādē, vai nav jāuzceļ ledus halle hokejistiem.

Vai varat minēt kādu sociālo projektu?

Viens, ko sākām pagājušajā gadā, notiek bēgļu nometnēs un graustu rajonos. Kopā ar ANO Bēgļu organizāciju pusotra gada laikā esam apmācījuši jau pusotru tūkstoti bērnu Kakumas un Kalobeijei nometnē Kenijā – tās ir vienas no lielākajām bēgļu nometnēm pasaulē. Tajās bērniņi iemācās spēlēt šahu, taisām turnīrus, vedam uz sacensībām ārpus nometnēm, lai viņi redz, ka dzīve var būt arī citādāka. Viņi iegūst prasmes, kas noderēs, lai nekļūtu par bandiniekiem citu cilvēku rokās, bet lai paši kļūtu par savas dzīves meistariem. Šahs bērniem un arī pieaugušajiem, kuri ir bēgļu gaitās, dod piederības izjūtu. Šiem cilvēkiem ir svarīgi justies kaut kam piederīgiem, jo viņi zaudējuši saknes un mājas.

Šahu esat ienesusi arī Latvijas cietumos.

Jā, tā ir otra programma, ko īstenojam arī Latvijā: Jelgavā, Rīgas Centrālcietumā un sieviešu cietumā Iļģuciemā. Jau pagājušajā gadā ieslodzītie piedalījās pasaules čempionātā. Šogad būs trešais FIDE turnīrs, bet Latvija piedalīsies otro reizi. Tā šahu izmantojam kā reintegrācijas instrumentu, lai cilvēkam, kurš pieļāvis kļūdu, laiks ieslodzījumā dotu iespēju arī izaugsmei. Tas palīdz strukturēt domas, izprast cēloņu un seku sakarības. Pētījumi apliecina, ka tos, kuri atrodas ieslodzījumā, šahs ietekmē pozitīvi: samazinās depresija, agresija, samazinās recidīvs jeb atkārtoti noziegumi. Latvijā šī programma vēl ir pārāk īsa, lai izdarītu tādus secinājumus, bet es arī pati sākumā iesaistījos šo cilvēku trenēšanā un redzēju, kā tikai dažu nedēļu laikā šahs palīdzēja ieslodzīto vīriešu baru izveidot par komandu, kurā cits citu atbalsta un iedvesmo. Šahs dara brīnumus pat īsā laikā, kur nu vēl ilgtermiņā!

Mums ir amerikānis Hektors, kurš, iznākot no cietuma, uztaisīja šaha un boksa klubu un tagad pats palīdz ielas jauniešiem, kuri, visticamāk, citādi noietu no ceļa. Pagājušajā gadā ieslodzījuma vietu čempionātā spēlēja 86 komandas no 46 valstīm, šogad man ir mērķis līdz oktobrim savākt 64 valstis. Vienlaikus ir programma bērniņiem ar autismu. Latvijā tā ir gadu un palīdz uzlabot psihoemocionālo attīstību. Ir īpašas programmas sieviešu šaha attīstībai.

Vai tiešām arī šaha pasaulē aizvien nav dzimumu vienlīdzības?

Nav! Primārais mērķis ir koncentrēties uz tām valstīm, kurās sieviešu šahs ir mazāk attīstīts un kurās olimpiādē sieviešu komandu nebija. Mēs ne tikai organizējam turnīrus un šaha apmācību, bet arī lekcijas par ģimenes un darba dzīves salāgošanu, par psihoemocionālo veselību. Nezinu, kā citos sporta veidos, bet šaha pasaulē līdzsvara vēl pietrūkst, un domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ šahā dominē vīriešu noteikta kārtība un intereses. Esmu pārliecināta, ka sievietes nav mazāk spējīgas un mazāk gudras, bet šaha vide nav viņām aicinoša un labvēlīga. Sieviešu apstākļi atšķiras no vīriešu apstākļiem, jo vide, kurā dzīvojam, strādājam, sportojam, mums ir ļoti svarīga. Mēs nevaram koncentrēties tikai uz šahu, un tas arī nav jādara – tas nav pareizi.

Izklausās pēc šaha feminisma.

Pasaulē arī šahā attīstās tāds virziens Me Too (Arī es), un sievietes sāk drošāk teikt: lai šajā jomā virzītos pa karjeras kāpnēm, viņām diemžēl bijis jāizdabā vīriešu iegribām. Man paveicies, jo es nāku no Kuldīgas, kur visi bijām vienādi. Mums bija tikpat daudz meiteņu, cik puišu, un nekad prātā neienāca doma: tāpēc, ka esmu meitene, es spēlēju vājāk. Tieši otrādi – ar prieku situ tos puikas pie šaha galdiņa, ja spēju. Taču visā pasaulē tā nav. No Rietumu tradīciju pozīcijas to grūti saprast, daudzās valstīs ģimenes pieņem lēmumu, ka šahs nav sports meitenēm. Austrumu valstīs, Centrālāzijā mums jāstrādā ar ģimenēm, lai tās pieņemtu, ka sieviete var spēlēt šahu.

Vai sociālā dimensija ir jūsu jauninājums starptautiskajā šaha vidē?

Jā, kad kļuvu par FIDE rīkotājdirektori, vienā no pirmajām intervijām minēju, ka tas ir jaunais vaibsts FIDE sejā, ko es gribētu ienest. Lai tā kļūtu vairāk sociāli orientēta, empātiskāka. Un ir izdevies panākt, ka arī citi par to iedegušies.

Tiem, kuri FIDE struktūru neizprot: kur šajā organizācijā esat jūs?

FIDE ir strukturēta tā, ka augstākā ir padome – vēlēta organizācija jeb tāds kā parlaments, tad ir valde kā izpildinstitūcija jeb kā Ministru kabinets. Es esmu valdes priekšsēdētāja vietniece. Tad ir vēlētas vai nominētas komisijas, kas galvenokārt sastāv no brīvprātīgajiem. Bez komisijām mēs būtu kā bez rokām, jo FIDE nevarētu samaksāt tik plašam cilvēku lokam. Man ir sieviešu, sociālā, izglītības, treneru, attīstības un godīgas spēles komiteja – milzīgs cilvēku loks, kam bija zudusi motivācija un acis vairs nemirdzēja. Daudz laika pavadīju, lai iedziļinātos, kā ar katru komisiju strādāt, uz kuriem cilvēkiem balstīties.

Vai iezīmēti nākamie mērķi?

Ir jau lietas, kas dabiski nāk klāt. Nākamajā gadā FIDE svinēs simt gadu jubileju, un es gribētu, lai tie kļūst par svētkiem, kas ir redzami, dzirdami un jūtami ne tikai šaurai šaha pasaulei, bet arī ārpus tās. Tāpēc strādāju pie vairākiem projektiem, piemēram, pasaules rekorda – vienas dienas laikā izspēlēto šaha partiju skaita. Tāpat rīkojam mākslas projektus, piemēram, mūsdienu šaha fotogrāfija ceļos apkārt pasaulei, padomā ir arī šaha muzejs.

Vai šāda muzeja tiešām vēl nav?

Ir muzejiņi federācijām dažādās valstīs vai privāti, bet FIDE sava nav, tādēļ gribam digitālu ekspozīciju, ko var kombinēt ar vietējiem faktiem. Tāpat plānojam katrā kontinentā vismaz vienas lielākas 100 gadu svinības, un pasaulei apkārt ceļos šaha olimpiskā lāpa. Tā ir mana nākamā gada prioritāte. Vienlaikus mēģinu modernizēt korporatīvās pārvaldības kultūru.

Bijāt FIDE vadībā jau tad, kad sākās karš Ukrainā. Lai gan šaha pasaule ir cieši saistīta ar Krieviju, izdarījāt ātru izvēli. Vai jūsu pozīcija bija izšķiroša, lai formulētu attieksmi pret Krievijas šahistiem?

Taisnība, ka lielā mērā FIDE pozīciju noteica arī mans viedoklis. Es īpaši pacentos, lai FIDE būtu starp tām sporta organizācijām, kas reaģē viena no pirmajām. Turklāt pagājušajā gadā Pasaules šaha olimpiāde bija paredzēta Krievijā. Tas ir pasākums, ko gatavo gadiem, un tā bija plānota jūnijā. Bet olimpiādi Krievijā atcēlām. Tā notika Čenajā, Indijā. FIDE atteicās arī no krievu sponsoru naudas – atteicāmies no vienas trešdaļas finanšu resursiem; tas bija izaicinoši. Aizliedzām Krievijas sportistiem komandu sacensībās pārstāvēt savu valsti, bet individuāli ļāvām spēlēt tikai tad, ja spēlē zem neitrāla karoga un nekādi neproponē Krieviju – ne ar izturēšanos, ne krāsām, simboliem. Diskvalificējām Karjakinu (starptautisko lielmeistaru Sergeju Karjakinu – red.), kurš sociālajos tīklos atklāti proponēja karu. Mēs, cilvēki no Eiropas un īpaši Baltijas valstīm, vislabāk saprotam, ko šis karš nozīmē. Tur kompromisiem nav vietas.

Daudz esot ārpus Latvijas, kā jūtat kara atbalsi pasaulē?

Daudzviet pasaulē to nevērtē tā kā mēs. Pat Eiropas politikā ir dubultā morāle: karu nosoda, bet savu ekonomisko interešu dēļ izmanto apvedceļus un ar Krievijas režīmu sadarbojas. Būtībā trauksmi par karu Ukrainā var just tikai Eiropā, ASV, Austrālijā, Kanādā un Japānā. Ceļojot pa valstīm Āfrikā, Dienvidamerikā un Āzijā, jāsecina, ka šis karš viņiem šķiet pārāk tāls un abstrakts.

Kuri ir pozitīvi un negatīvi pārsteidzošākie iespaidi pasaulē?

Man vienmēr paticis kosmoss, jo tas mums, cilvēkiem, ir tāda pazemības akadēmija. Tas dod citu perspektīvu, atziņu, ka neesi Visuma centrs: tu padomā un pamaini perspektīvu. Tas ir triks, ko man treneris mācīja šahā: piecelies no savas vietas kājās, aizej un uz to pašu pozīciju paskaties no otras puses, un ieraudzīsi jaunas iespējas. Perspektīvu var arī pamainīt, vienkārši pajautājot cita viedokli. Līdzīgi šis darbs man parāda, ka Latvijā neesam Visuma centrs. Tāpēc, skatoties no malas, ir žēl, ka Latvijas politikā strīdamies un ņemamies par sīkumiem tā, it kā šī būtu visa pasaule. Vienlaikus jāsaprot, ka neviens cits par šo vietu, par šiem cilvēkiem necīnīsies. Bet, ja savu enerģiju tik daudz tērējam intrigās un cīņās, mums nepaliks nekas pāri, lai šo vietu padarītu skaistu, konkurētspējīgu, tādu, ar ko vērts lepoties ne tikai tajos brīžos vien, kad hokejisti vai basketbolisti izcīna skaistas uzvaras.

Esmu redzējusi daudzas valstis, kurās cilvēki dzīvo ārkārtīgi sliktos apstākļos, bet laimes indekss viņiem ir daudz augstāks. Mums jāapzinās, ka dzīvojam labklājīgā valstī un reģionā, mums paveicies, ka nav kara. Nesen Sudānā spēlējām šahu, tikāmies ar viņu vadību un plānojām, kā topošajā sporta centrā taisīsim šaha akadēmiju. Bet tagad tur ir karš…

Par pārsteidzošo jāsaka: esmu uzkrājusi pieredzi, kā strādāt ar dažādām kultūrām. Bet vēl aizvien ir situācijas, kad nesaprotu, vai jā patiešām to nozīmē vai tomēr tas nozīmē nē. Arābu pasaulē, ja ir pasākums, jāizdara konkrētas lietas un gribas pārliecināties, ka viss būs, mums atbild: „Nu, kā Allāhs dos!” Līdz pēdējam brīdim nevar saprast: būs vai nebūs. Arī Indijā ir interesanti, jo tur lēmumu pieņemšanā valda izteikta hierarhija.

Uz kuru valsti koferi krāmējat ar prieku, uz kuru negribas?

(Smejas.) Nu jau bieži ir stadija: „Ai, atkal jābrauc!” Bet, nopietni runājot, tādas vietas nav. Viens īpašāks fakts bija brauciens apkārt zemeslodei. Tas man patika! Vispirms aizbraucu uz Londonu, tad uz Zviedriju, tālāk uz Singapūru, tad uz Jaunzēlandi, Austrāliju, Ameriku, bet no tās uz Meksiku un atpakaļ uz Rīgu. Pagāja gandrīz mēnesis.

Kas aizvien motivē rīkot kausa izcīņu dzimtajā pilsētā?

Šis būs jau 18. gads. Patiesību sakot, katru gadu izjūtu to kā atskaites punktu – tā ir mazliet kā mana dzimšanas diena. Savas lielākoties nesvinu, bet katram gadam man ir divi atskaites punkti: turnīrs un gliemežu ballīte ar profesoru Juri Žagaru. Motivē tas, ka apzinos: mazajās pilsētās ģimenēm iet grūti. Kad pati biju maza meitene un mācījos šahu, sporta skola mūs sūtīja uz sacensībām Rīgā, samaksāja ceļu, viesnīcu, deva kabatas naudiņu. Es pat iekrāju un vedu mājās – nopirku skolai kurpes. Taču sporta skolas nevar atļauties bērnus sūtīt uz šaha sacensībām, kas parasti ilgst nedēļu: pārāk dārgi. Un iznāk negodīgi: ja esi talantīgs, bet ģimene to nevar atļauties, tad iespēja kļūt par šaha čempionu ir ierobežota. Tādēļ domāju: „Kādēļ kuldīdzniekiem vienmēr jābrauc uz Rīgu? Varu uztaisīt turnīru, un tie rīdzinieki lai brauc uz Kuldīgu!” Esmu gandarīta, ka turnīrs kļūst aizvien populārāks un ka tajā varu iedibināt un praktizēt to, kas man svarīgs ne tikai Kuldīgā, bet arī Latvijā, Eiropā un pasaulē.

Piemēram?

Šajā turnīrā meitenēm un puišiem balvas ir vienādas. Parasti meitenēm balva ir mazāka, jo visiem šķiet, ka meitenes spēlē vājāk. Mums ir balva arī labākajam trenerim, jo arī es bērnībā to pārdzīvoju. Kad kļuvu par Eiropas čempioni, uz mani bija visi starmeši un apbalvojumi, bet treneri reti pieminēja. Un, ja audzēknis pats nav tas, kurš pasaka paldies, tad trenera darbs, kas ir supernozīmīgs, jānovērtē. Tādus panākumus, kādus es guvu, nekad nevarētu ar Dieva dotu talantu vien – tikai kopā ar darbu un milzīgu trenera ieguldījumu. Mums ir balva labākās meitenes un zēna trenerim.

Tāpat ir Fair Play (godīgas spēles) balva. Šahā ir svarīgi, lai mēs ne tikai cīnāmies uz galdiņa, bet arī mācāmies godīgas spēles principus. Man grūti saprast – pasaules līmenī ir tādi šmaukšanās skandāli! Augstas klases spēlētāji tiek pieķerti negodīgā spēlē. Viens no galvenajiem principiem, kas treneriem un vecākiem jāiemāca bērniem: tādai uzvarai vispār nav vērtības. Tieši otrādi – tam ir mīnusa vērtība. Tas mani motivē – tā ir tāda mazā šūniņa, kura, gribu cerēt, vairosies. Tas ir mans mazais ieguldījums tajā, uz ko es ceru: ka pienāks diena, kad par pasaules čempiona titulu cīnīsies arī sieviete. Tādēļ sāku ar savu mazo pagalmu, kurā meitenes cīnās par tādām pašām balvām kā zēni.