Svešumā viņa ir savējā

Kuldīdzniece ANŽELIKA ŠTERNBERGA ir pirmais cilvēks, ko sastop tie cilvēki no Ukrainas, kuri mūspusē ierodas, glābjoties no kara šausmām savā zemē. Pirms diviem gadiem – 2022. gada 24. februārī – Krievija sāka iebrukumu Ukrainā.

Mazliet vairāk nekā gadu Kuldīgas novada pašvaldībā Anželika ir biroja administratore darbā ar Ukrainas iedzīvotājiem. Viņa ir ukrainiete, kas uz dzīvi Latvijā pārcēlusies pirms 15 gadiem, kad nodibinājusi ģimeni. Kara skartajā zemē joprojām dzīvo viņas mamma, tētis un brālis.

Kāda palīdzība atbraukušajiem vajadzīga?

Kuldīgā nonāk gan cilvēki pēc sadales Rīgā, kuri par šo vietu neko nezina, gan tie, kuriem šeit jau ir radi vai paziņas un kuri grib būt tieši te. Tad zvana man: „Izbraucam, būsim rīt.” Es palīdzu saprast, ko un kādā secībā darīt. Meklēju, kur izmitināt, zvanu uz sporta skolu Ivo Solomahinam, skatāmies, kur brīvas vietas ir Kuldīgā, Kabilē vai vēl kaut kur. Apmēram mēnesis paiet, kamēr sagatavo dokumentus.

Atbraucēji latviski nerunā, bet kara dēļ krievu valodā daudzi sarunāties negrib.

Jautājumu un vajadzību daudz: kur ko pirkt, kur ir aptieka, ģimenes ārsts, kā bērnu pieteikt skolā, bērnudārzā. Esmu viņu tulks, palīdzu sazināties ar sociālo dienestu, banku, izglītības nodaļu un citām iestādēm. Tagad visi dokumenti jāizpilda latviešu valodā. Pat tiem, kuri šeit dzīvo ilgāk un apmeklē latviešu valodas kursus, to izdarīt ir grūti.

Kādas vajadzības vai ieceres ir tiem, kuri te mīt jau ilgāk?

Ir ierosinājums, kuru centīsimies realizēt: izveidot ukraiņu valodas pulciņu, kurā šeit mītošajiem bērniem mācīties un nostiprināt ukraiņu valodu. Ģimenes ieradušās pirms diviem gadiem, un bērni sākuši mācības bērnudārzā un sākumskolā, kur mācības notiek latviešu valodā. Viņi vienkārši nezina ukraiņu valodu, un vecāki vēlētos savas valodas prasmes stiprināt, arī dzīvojot šeit. Kāda mamma atzina, ka bērnu uz pulciņu labprāt vestu, jo pati domā, ka mācīšanā nav tik labas prasmes un pacietības kā profesionālai skolotājai. Meklējam vietu, kur pulciņš varētu notikt. Aicinātu tur visus, kas vēlas, mācīties ukraiņu valodu.

Es zinu arī latviešus, kas labprāt šo valodu apgūtu, ja būtu iespēja.

Starp atbraucējiem ir ukraiņu valodas un literatūras skolotāja, un tiem, kas vēlas, viņa valodu pamāca. Kā pedagoģe viņa ir fantastiska – tik daudz pacietības!

Viņas ģimenei nācies bēgt divreiz. Dēlam un vedeklai kopā ar mazo dēliņu 2014. gadā nācies bēgt no Doneckas, kur viss sabombardēts – māja, iedzīve, un viņi aizbēga uz Marjinku pie viņas laukos. Tur bijusi liela saimniecība: māja, lauki, dārzi, lopiņi. Bet tā visa tagad vairs nav. Kuldīgā viņa ir ar dēlu, vedeklu un trim viņu bērniem. Jaunākais pavisam maziņš – piedzima mēnesi pirms kara. Uz nervu pamata veselība ir sabojāta.

Daudzi ir no Hersonas. Citiem radi atrodas okupācijā, un ar viņiem nav nekādu sakaru. Dzīvo neziņā, kas ir ar vecākiem, ar brāli. Pie manis dažreiz nāk vienkārši parunāt ne tikai par kādu vajadzību, bet arī izkratīt sirdi par to, kas nesanāk vai kāda netaisnība viņus te varbūt apbižojusi. Atnāca sieviete: „Man nomira brālis.” Sēž un raud, un es raudu līdzi, tāpēc ka citādi nevar.

Vai vairāk cilvēku brauc šurp vai atgriežas?

Tagad šurp brauc mazāk nekā pirms gada. Viņi grib atpakaļ. Jā, ir tādi, kuriem tur nekas nav palicis un kuri izvēlējušies palikt te, asimilēties. Bet lielākā daļa regulāri skatās ziņas, un, kad karš beigsies, nākamajā dienā viņi būs prom.

Mana paziņa aizbrauca atpakaļ uz Kijivu laikā, kad likās, ka tur ir mierīgāk. Bet tieši tajā naktī, kad viņi ieradās, sākās briesmīga bombardēšana ar cietušajiem, par kuru arī mēs ziņās dzirdējām.

Meitene man sūta video: kaimiņu mājai puses vairs nav… Viņa atceras to briesmīgo skaņu: „Stiepju bērnu no gultas, suņus. Sēžam koridorā, un vienkārši gaidu, kad nomiršu.” Viņa zvanīja, vai es nezinot kādu voluntieri*, kas atvestu atpakaļ uz Latviju. Šajā laikā tur atrast darbu un dzīvesvietu ir ļoti grūti. Ja atgriezies, viss jāsāk no nulles.

Es kara laikā Ukrainā vienreiz biju. Pirmais iespaids, ka viss ir kā parasti: veikali strādā, bērni dodas uz bērnudārziem. Mana mamma strādā skolā, iet uz darbu katru rītu. Atšķirība tā, ka naktī pēkšņi var būt trauksme. Tā ir ļoti skaļa – skaļruņi uz vairākām ēkām. Uz ielām redzami ļoti daudzi jauni puiši invalīdi: bez rokas, ar apdegumiem. Cenas gan tur stipri augstākas.

Kā ukraiņi iekļaujas mūsu ikdienā, kur strādā, mācās?

Kuldīgā daudzi atraduši darbu Stigā RM. Kokapstrādes uzņēmums ir ļoti pretimnākošs, darbiniekiem ir kursi, lai iemācītu profesionālo leksiku, lai ir saprotams, kas jādara, un darba uzdevumiem nevajag tulku. Kabilē rok kūdru. Darbs ir grūts: jāstrādā ārā, laiks tagad auksts. Vēl strādā pa mazām viesnīciņām, ir pavāru palīgi, un tie, kuriem labāka latviešu valoda, var būt pārdevēji.

Bērnudārzā vietas ir nodrošinātas. Bērni ātri saprotas, nāk mājās un ar vecākiem runā latviski. Pusaudžiem grūtāk. Ir bērni, kuri pret Ukrainā notiekošo protestē ar sliktu uzvedību. Bērns šeit nav gribējis braukt: tētis, visi draugi un pulciņi palikuši Ukrainā, jābrauc uz svešu vietu, kur viņš nevienu nepazīst, un jādzīvo kopā ar svešiem cilvēkiem. Nervi vienkārši neiztur. Ir mobinga gadījumi, kad nācies iesaistīt sociālo dienestu un policiju. Ir arī pieaugušie, kuri vienkārši sabrūk. Ģimenei okupācijā palikusi tikko ar lielām pūlēm celta un iekārtota māja, bet tā izlaupīta. Tētis vienkārši sāk dzert. Dzērumā sadarīti kaut kādi nedarbi.

Kādi pasākumi mūspusē ir Ukrainas cilvēkiem?

Viņiem ļoti vajag komunikāciju. Katru mēnesi ir bijuši vismaz divi pasākumi, kuros aicinu nākt kopā. Daudz ir bērniem. Kopā svinējām Ukrainas Neatkarības dienu 24. augustā, Ziemassvētkos bija vareņiku vakars – katra saimniece piedāvāja pēc sava reģiona receptes gatavotos, un sanāca vairākas bļodas. Tas bija fantastiski: viņi sarunājās savā valodā, dalījās ar prieku, pārrunāja problēmas, un nevajadzēja neko tulkot. Bija pasākums, kurā dziedājām ukraiņu tautasdziesmas. Ir grupiņas, kas sadraudzējušās: iet ciemos, svin svētkus.

Mums ļoti vajadzētu savu telpu, kurā varētu gan svētkos sanākt, gan ikdienā iegriezties.

Es gribu uztaisīt ukraiņu bibliotēku, un bērnu grāmatu jau ir diezgan daudz. Labs piemērs ir Ventspilī – tur ukraiņiem atvēlēta bērnudārza ēka.

Es darbojas arī Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijā. Tās atbalsts ir milzīgs. Ir tādi gadījumi, kad kritiskā situācijā palīdzību vajag steidzami. Piemēram, divām grūtniecēm palīdzējām iegādāties visu dzemdībām un bērniņa pirmajām dzīves dienām. Varu rīkot ekskursijas, pārgājienus, nelielas nometnes.

Jau ilgi sadarbojamies ar kristīgo labdarības organizāciju Tabitas sirds. Kopā ar Latvijas Sarkanā Krusta Kuldīgas nodaļu noorganizējām bērniem Ziemassvētkus ar dāvaniņām, bija rokdarbu darbnīciņas, viesojās Kuldīgas animatoru lielais lācis. Tagad paredzēti Sarkanā Krusta pirmās palīdzības kursi.

Iesaistās arī skolas un klases. Pie manis painteresējas, ko vajadzētu Ukrainas kareivjiem: zeķes, veļu, enerģijas batoniņus, konservus un citas lietas. Skolā tas tiek vākts, bērni uzzīmē zīmējumus, un to visu nododam voluntieriem, kuri ziedojumus nogādā Ukrainā. Šādi sūtījumi jau vairākas reizes ir bijuši no Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas un Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas.

* Brīvprātīgo