Ukraiņi tiekas un mācās latviešu valodu

„Man nav grūti, vienkārši šai darbā nav bijis atvaļinājuma,” saka labdarības organizācijas Tabitas sirds projektu vadītāja Vineta Brūdere-Sedliņa, kura savā pagalmā aicinājusi Kuldīgā dzīvojošos ukraiņus uz jautrām sporta spēlēm. Pirmo reizi atbraukuši arī Saldus novadā dzīvojošie kara bēgļi.

V.Brūdere-Sedliņa stāsta, ka jau no jūnija Kuldīga ir viena no piecām pilsētām, kas īsteno Sabiedrības integrācijas fonda projektu, kura mērķis ir motivēt ukraiņus socializēties un mācīties latviešu valodu. Augustā bijusi fotoorientēšanās pilsētā, bet pēc jautrajām sporta spēlēm projektu vadītājas mājas pagalmā visi devās Alekšupītes ekspedīcijā. Satiktie ukraiņi pa kādam vārdam latviski zina katrs, bet runāt vēl baidās. V.Brūdere-Sedliņa stāsta: „Projektā paredzēts katru mēnesi aktivitātēs iesaistīt vismaz 20 ukraiņus, tai skaitā bērnus. Plānots, ka pusi laika varam sarunāties ukraiņu, bet otru pusi jāsarunājas latviešu valodā. Prieks, ka ir ukraiņi, kuri jau veiksmīgi beiguši A1 valodas kursu un plāno apgūt nākamo līmeni.” Viņai žēl, ka aktivitātēs iesaistās vieni un tie paši cilvēki, bet daudziem ir depresīvs noskaņojums un grūti izkustēties no mājām. Tie kaut kā jāmotivē. Tāpat V.Brūdere-Sedliņa novērojusi, ka ukraiņi sadalījušies pēc saviem reģioniem: aktīvākie esot hersonieši.

Kuldīgas ukraiņu koordinators Serhijs Procenko pastāstīja, ka šoreiz diemžēl ieradušās tikai divas ģimenes, bet Kuldīgas novadā dzīvo ap 200 ukraiņu: „Viņi kļuvuši patstāvīgāki, 95% atraduši darbu, bet joprojām ļoti palīdz Latvijas valdība, pašvaldība un sociālais dienests, īpaši Vineta.” Viņš pats ļoti neskumstot, bet dažreiz griboties uz mājām. Tāpat koordinators ir apbēdināts, ka tie bērni, kuri te nemācās skolā, arī nekomunicē ne ar ukraiņu, ne vietējiem vienaudžiem, tāpēc viņš jau vērsies vēstniecībā, lai risinātu šo jautājumu. Arī no Ukrainas valdības nesen bijuši pārstāvji, kuri interesējās, kā ukraiņiem šeit klājas. „Ja bērniem labi, tad arī vecākiem labi. Tāpēc galvenais ir iekļauties sabiedrībā, mācīties valodu,” nosaka S.Procenko.

Ukrainiete Tatjana Saučuka Kuldīgā ir no 2022. gada. Viņa esot vienkārši iekāpusi Sarkanā Krusta autobusiņā, nezinot, kur tas atvedīs. Strādā uzņēmumā Amazone un saka: „Prieks, ka notiek dažādi pasākumi, esam iepazinušies arī ar saviem tautiešiem no Ventspils un Saldus.” Latviešu valodā viņa vēl nerunā, bet apmeklējusi divus mēnešus kursus un turpinās atkal. Viņas dēls mācās tehnikumā par automehāniķi, bet meita mācīsies V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas 2. klasē. Apgleznojot somu, viņa skaidrā latviešu valodā pastāsta: „Man ir ļoti daudz draugu Latvijā. Pēc skolas eju arī sporta skolā.” Mamma smej, ka meita nu jau sāk aizmirst ukraiņu vārdus.

Aktivitātes sākušās jūnijā, kad Kabilē visi mācījušies latviskās Jāņu tradīcijas un pirts rituālus. Jūlijā gatavojuši cementa podus dārzam un baudījuši kartupeļu ēdienus. Vēl paredzēta ekskursija, tikšanās ar juristu, Latvijas valsts svētki un Ziemassvētku tradīciju izzināšana. „Labi, ka ir tāds projekts, kurā varam iegūt finansējumu materiāliem un aktivitātēm,” nosaka V.Brūdere-Sedliņa.

Pēc sportošanas baudot gardu zupu, ukraiņi atklāj, ka daži latviskie ēdieni esot pilnīgi nesaprotami, piemēram, kartupeļi ar biezpienu un siļķi.

Lāsmas Veigeltes teksts un foto