Paaudzes vienojas barikāžu atcerē

Janvāra barikāžu 35. gadadiena Kuldīgā aizvadīta ar tikšanos pie tolaik stratēģiski nozīmīgās pasta ēkas Liepājas ielā. Tur 1991. gada notikumu gaisotni atgādināja ugunskurs, plakāti un arī smagā tehnika, ko bija atvedis Latvijas Autoceļu uzturētājs un kuldīdznieks Ivo Brūklis. No rīta izglītojošā pasākumā piedalījās novada skolu 9. klases audzēkņi, bet pēcpusdienā piemiņas brīdī pie ugunskura pulcējās barikāžu dalībnieki un citi interesenti.

Mācās sadarboties un palīdzēt

Lielā sala dēļ pasākums skolēniem turpinājās bērnu un jauniešu centrā. Tur viņi kopā ar muzeja un bibliotēkas darbiniekiem pārbaudīja zināšanas par barikāžu laiku, apguva pirmo palīdzību un salika ārkārtas situāciju somu, risināja sadarbības un loģikas uzdevumus kopā ar Zemessardzes, Jaunsardzes, policijas un skautu pārstāvjiem. Uzvarētāju klases saņēma balvas.

Atmosfēra ar ugunskuru

Pie Kuldīgas pasta visu dienu dega ugunskurs, un rokas tur sildīja arī 28 gadus vecais kuldīdznieks Ģirts Celmiņš: „Skatījos, kas tas par traktoru uz gājēju ielas. Kad pienācu klāt, sapratu, ka tas ir barikāžu atcerei. Tie notikumi liek no vēstures mācīties – nepieļaut to, kas kādreiz noticis.” Ventspilnieces – mamma Rasma Šteinberga un meita Janika Bērtule – jutās pārsteigtas, Kuldīgā redzot barikāžu gaisotni. R.Šteinberga: „Man ir kamols kaklā. Es ļoti labi atceros – man tad bija 40 gadu, kad visus uz Rīgu pavadījām no Ventspils Rātslaukuma. Es strādāju, bet radi un paziņas brauca tur. Devām līdzi cigaretes. Ventspilī neko nesargāja – autobuss iedzīvotājus veda uz Rīgu. Sajūtas tolaik bija trauksmainas, īpaši pēc notikumiem Viļņā.” Meita atceras: „Sēdēju mājās, jo man bija tikko piedzimis dēls, bet vīrs un tēvs bija prom. Satraucos un klausījos notikumus. Esmu Padomju Savienībā dzīvojusi un atpakaļ tur negribētu būt. Diemžēl ir arī tādi, kas par to sapņo. Mani bērni jau izauguši un dzīvo Jaunzēlandē. Negribu, lai viņi riskē un atgriežas, bet patriotismu bērniem mācīju.”

Kuldīga bija nozīmīga vieta

Pēcpusdienā pie ugunskura barikāžu dalībniekus un citus sagaidīja mūziķe Rūta Ķergalve. Kuldīgas novada domes priekšsēde Inese Astaševska uzsvēra, ka ir būtiski saprast, cik liela nozīme ir pašu spēkam un gribai: „Barikādes esam iezīmējuši kā simbolu mūsu spēkam, parādot to, ka Latvija ir nevis valsts robeža vai ēkas, bet cilvēki, kuri saprot, ka par mūsu valsts nākotni ir atbildīgi.”

Barikāžu organizators, tālaika rajona izpildkomitejas priekšsēdis Aleksandrs Lange sacīja: „Jāpiemin tie, kuri gāja bojā, valsti aizstāvot. Lietuvieši barikādēs zaudēja savas meitas un dēlus. Mums nebija tik daudz upuru, cik Viļņā, bet Rīgā tāpat cilvēki gāja bojā. Paldies arī tiem, kas šeit, pie pasta un raidstacijas, nodrošināja regulāras dežūras, paldies tiem, kas nesa maizītes un tēju. Mūsu tauta nekad nav bijusi tik saliedēta kā 1991. gadā. Latvijai vēlu veselību, izturību un saules mūžu.”